Facebook
GoogleEvija Āzace: "Ledus ir jālauž!"
@MarisNoviks
Latvijas valstsvienības un Francijas Sieviešu basketbola līgas kluba „Challes Les Eaux” spēlētāja Evija Āzace intervijā eSports.lv stāsta par savām gaitām Francijas līgā un Ziemeļamerikā.
Pirmajā gadā Francijā es spēlēju Limožas klubā, kam bija ierobežotas iespējas sasniegt augstus mērķus un nelieli resursi. Tomēr man tas bija vērtīgs gads. Pēc tam es nonācu Mondevillā, Normandijā, kur pavadīju trīs gadus un biju ļoti apmierināta, gan kā spēlētāja, gan ar dzīvi reģionā kopumā.
Pirms pievienošanās „Challes Les Eaux” komandai, es spēlēju „Cavigal Nice” vienībā. Salīdzinājumā ar Nīcu, Šalezo (Challes Les Eaux) ir labs klubs ar augstiem mērķiem. Runājot par personisko sniegumu, šobrīd neesmu ar to īpaši apmierināta, ne visu sezonu man atvēlētais spēles laiks ir tāds, kādu es to vēlētos.
Kā septiņos gados ir mainījies Francijas basketbols?
Francijas basketbols ir attīstījies, kļuvis daudz ātrāks un fiziskāks. Var teikt, ka pēdējos gados daudzas francūzietes brauc spēlēt uz citām valstīm, kas agrāk nebija tik populāri. Tāpēc tagad Francijā spēlē arvien vairāk ārzemnieču.
Francijā ir viena no tām valstīm, kurā sieviešu sports ir populārs un basketbols nav izņēmums.
Pirmajā sezonas pusē Tev bija trešais labākais lietderības koeficients komandā, bet pēc Jaunā gada Tev ir samazināts spēles laiks.
Es domāju, ka tas ir treneres lēmums. Personīgi es tam neredzu izskaidrojumu. Trenere pati to izlemj, vienu dienu dodot man trīs minūtes, citu – desmit.
Šalezo pēdējos gados ir notikušas lielas sastāva izmaiņas, tomēr komanda stabili turas pirmajā astotniekā.
Ir slikti, ja katru gadu mainās vairāk kā puse spēlētāju, lai gan lielas izmaiņas ir gandrīz visās komandās. Es domāju, ka mēs esam pirmā astotnieka, pirmā septītnieka, varbūt pat pirmā sešinieka komanda. Šajā līgā gandrīz jebkura komanda var uzvarēt jebkuru un tāpēc arī šeit ir tik interesanti spēlēt.
Šalezo, atšķirībā no citām komandām, galvenā trenere ir bijusī Francijas valstsvienības spēlētāja Korine Benintendi, trīskārtējā Francijas čempione. Vai viņas metodes darbā ar komandu atšķiras no citu Francijas klubu treneriem?
Korine spēlējot pati ir daudz ko pieredzējusi un tas viņai noteikti palīdz. Basketbola jomā treniņi, to metodika viņai ir diezgan pamatota. Salīdzinot ar krievu treneri Mondevillē un Nīcas treneri, kas man bija iepriekš, es domāju, ka Korine ir trīs līmeņus augstāk trenēšanas jomā. Ir grūti, bet ir labi!
To var labi redzēt, salīdzinot Nīcas un Šalezo rezultātus šajā sezonā...
Šalezo budžets ir viens no mazākajiem Francijas līgā. Redzams, ka arī ar mazu budžetu var sasniegt labus rezultātus. Nīcā ir mazāk profesionālu spēlētāju, notika mazāk maiņu. Nīcas spēlētājas nocīnās trīsdesmit minūtes un vairāk nevar izturēt. Viņiem ir maz cilvēku, treniņu process ir neadekvāts.
Šogad Francijas līgā ir vismaz astoņas ļoti stipras komandas. Kādi ir Šalezo mērķi šajā sezonā?
Pirmkārt, mēs esam atteikušās no piedalīšanās Francijas Kausa izcīņā. Pēc treneres ieteikumiem, mērķis ir pareiza spēku sadale, lai iegūtu tiesības piedalīties FIBA Eiropas Kausa izcīņā 2007./2008. gada sezonā. Minimums ir septītā vieta. Protams, būtu labi iekļūt pieciniekā vai sešiniekā, bet minimālais mērķis ir septītā vieta. Pārējais, kas notiks, nebūtu tik svarīgi.
Vienpadsmit mājas spēlēs Šalezo ir deviņas uzvaras un tikai divi zaudējumi. Kluba mājas spēlēs zāle ir pilna, klubam ir slavenas tradīcijas, trīsreiz ir izcīnītas uzvaras Francijas līgā. Vai var teikt, ka Šalezo atbalstītāji ir vieni no labākajiem visā Francijas līgā?
Tā ir tā pati zāle, tā pati atmosfēra, kas bija laikā, kad klubs bija stiprākais Francijā, piedalījās Eiropas kausos, bija viens no labākajiem Eiropā. Šalezo ir maza vieta, cilvēki cenšas. Bija ļoti patīkami, ka daudzi mūsu atbalstītāji bija atbraukuši uz Monpeljē, daudzi brauca uz Nīcu. Kopumā es esmu ļoti apmierināta ar līdzjutēju atbalstu, kurš ir tiešām liels. Tas ir ļoti motivējoši.
Tu biji viena no pirmajām Latvijas spēlētājām, kas spēlēja Ziemeļamerikā, NCAA studentu basketbolā. Četrus gadus Tu biji „Saint Rose” koledžas komandas līdere. Kā Tu šobrīd vērtē tolaik iegūto pieredzi?
Tajā laikā nebija daudz spēlētāju, kas brauca spēlēt un studēt uz Ameriku. Savā ziņā tā bija ļoti liela iespēja. Šobrīd uz Ameriku brauc daudz biežāk (2006./2007. gada sezonā Ziemeļamerikā spēlē un studē vairāk nekā 20 Latvijas basketbolistes – eSports.lv).
Eiropā to nevar tik viegli savienot, var teikt, gandrīz neiespējami, bet Amerikā vienlaikus var gan spēlēt, gan iegūt labu izglītību. Tie bija četri gadi, kas mani izmainīja.
Tev ir saglabājušies kontakti ar savu Universitāti...
Jā, pagājušajā gadā es aizbraucu uz Ameriku, satiku trenerus un partneres komandā. Bijām tur kopā ar Kristiānu Kanderi un tās bija ļoti patīkamas izjūtas. Kristiāna joprojām dzīvo Amerikā, ir tur iedzīvojusies. Var droši teikt, ka es uzturu kontaktus.
Pēc studijām Amerikā Tu sāki spēlēt Eiropā, Portugālē, Madeiras salā. Tās bija lielas pārmaiņas pēc koledžu basketbola – Amerikā ļoti liela nozīme ir rezultāta sasniegšanai, savukārt Portugāle ir mazāk zināma Eiropas sieviešu basketbola kartē
Koledžu basketbols ļoti atšķiras no profesionālā basketbola – tur ir citāda attieksme, citāda motivācija. Es domāju, ka koledžu basketbols savā ziņā ir daudz patiesāks, jo visi divpadsmit, visi četrpadsmit cilvēki iet uz vienu mērķi. Tur ir personiskās ambīcijas, bet mazāk. Tur nav nekādas naudas iesaistītas, tas maina daudz, arī attieksme treniņos ir pavisam savādāka.
Par Portugāli. Pēc četriem gadiem koledžā man gribējās ko savādāku, tas notika pēc traumas sadziedēšanas. Es nekad nebiju bijusi Atlantijas okeāna salās un nolēmu, kāpēc gan neiegūt šo pieredzi. Es aizbraucu un es to nenožēloju. Es satiku ļoti, ļoti, sirsnīgus cilvēkus. Kolosālus cilvēkus, kas ir portugāļi. Es to iepriekš nezināju, ka viņi ir tik sirsnīgi un pretimnākoši, pat nav vārdu, ko izteikt. Viņi ir apveltīta ar daudzām labām īpašībām.
Basketbols, protams, Portugālē nav tik populārs kā Spānijā vai Francijā, tomēr četras komandas līgā bija labas, mēs spēlējām Eiropas kausos.
Portugāle kalpoja par labu pāreju no Amerikas koledžu uz Eiropas profesionālo basketbolu.
Jā, tāds arī bija mans mērķis.
Kā Tu pēc tam nokļuvi Francijā?
Es nezinu, kāpēc, bet man tieši gribējās spēlēt Francijā. Ne tikai basketbola dēļ, arī saistībā ar sadzīvi un kultūru. Man vienmēr gribējās izzināt un piedzīvot Franciju. Kad es biju jaunāka, es mācījos Franču licejā un arī tas kalpoja kā pamudinājums.
Tovasar man atkal neveicās ar veselību, bija traumas. Es saņēmu piedāvājumus no Vācijas, citām Centrāleiropas valstīm, bet es izvēlējos tieši Franciju un to nenožēloju, lai gan gads nebija no vieglākajiem. Komandai nebija sevišķi augstu rezultātu, nebija lieli finanšu un spēlētāju resursi, bet profesionālajā basketbolā ir grūti spēlēt ar piecām sešām spēlētājām. Ja Tu notraumējies, nav kas spēlē vietā un tas negatīvi ietekmē komandas sniegumu.
Var teikt, ka Tu aizsāki latviešu tradīciju Mondevillā.
Tajā laikā Mondevillā bija krievu treneris, Igors Grudins, kas tagad vada Samāras „CSKA Volgaburmash” (iepriekš Grudins vadīja arī „Challes Les Eaux” komandu) un aiz viņa nāca Ervē Kudrē. Kudrē laikā bija pirmā Anetes Jēkabsones sezona Mondevillā un tajā laikā viņa vēl šaubījās par to, kas un kā, bet vēlāk bija ļoti priecīga par izvēli un tas palīdzēja viņas karjeras izaugsmē.
Mondevillā bija Anetes pirmais „rūkija” gads ārzemju klubā.
Jā, tās Anetei bija pirmās divas sezonas profesionālajā basketbolā. Arī par Ievu (Kubliņu) Mondevillas klubs interesējās jau agrāk.
Vairākas no Latvijas valstsvienības pašreizējā kodola spēlētājām – Gunta Baško, Liene Jansone, Ieva Kubliņa, Zane Teilāne (tagad Tamane) – devās uz Ameriku dažus gadus pēc Tevis.
Man un Guntai bija vieni un tie paši „audžuvecāki” Ņujorkas pavalstī, es spēlēju Olbanī, bet Gunta vēlāk ieradās netālu esošajā Sjēnā. Es atbalstīju viņu tajā ziņā, ka treneris meklēja latvietes, kas gribēja mācīties. Lienei pašai būs jāpastāsta savs stāsts, kā viņa tur nokļuva.
Valstsvienība un klubs – tās ir divas dažādas lietas, atšķiras arī ieguldītais laiks, tomēr kas ir kopīgs un atšķirīgs treneriem Latvijā un Francijā?
Par atšķirībām ir grūti teikt, jo pieredzes ir pilnīgi dažādākās. Ir cilvēki, kas ir piedzīvojuši veco krievu skolu un turas pie tās joprojām, ir arī pavisam citi cilvēki, bet kopumā viss ir attīstījies krietni savādāk.
Aināru (Čuksti) es pazinu jau pirms desmit gadiem, vēl pirms es devos uz Ameriku. Es domāju, ka Ainārs ir labi sagatavojis jaunās meitenes. Viņas individuāli spēlē ļoti labi (2005. gadā Ainārs Čukste un Latvijas U-20 valstsvienība izcīnīja bronzas medaļas Eiropas čempionātā). Ja ir vēlēšanās, motivācija un spēlētgriba, ir jādodas tikai uz priekšu.
Vai valstsvienībai, plānojot turpmākos turnīrus, Eiropas čempionāta finālturnīru un tālāk, būtu lietderīga ārzemju speciālistu palīdzība?
Ārzemju treneri, tas noteikti ir arī budžeta jautājums. Otra lieta, vai tas ir labi Latvijas basketbolam kopumā, vai nevajag pašu treneriem gūt pieredzi citā līmenī.
Ko Tev gribētos sagaidīt no valstsvienības, no LBS vadības šogad? Kas būtu jāuzlabo un jāizmaina?
Pēc nokļūšanas uz Turciju (2005. gada Eiropas čempionāta finālturnīra norises vietu) apstākļi ir tikai uzlabojušies. Skatoties atpakaļ uz laiku, kad valstsvienībā spēlēja Anda Jēkabsone, Diāna Skrastiņa, spēlētājas no „TTT” laikiem, nekas tāds mums nebija. Mēs satikāmies uz divām nedēļām tolaik un tad katra gāja uz savu pusi. Apstākļi ir acīmredzami mainījušies, tomēr vēl ir liela atšķirība, salīdzinot ar vīriešu komandām.
Ja neskaita finansiālo atbalstu, vai iepriekšējā Eiropas čempionāta ciklā tika darīts pietiekami pretinieču spēles izpētē un analīzē?
Es domāju, ka citas spēlētājas man piekritīs, ka toreiz tas netika darīts pietiekami augstā līmenī.
Šajā ciklā to ir iespējams mainīt...
Jā, noteikti, sevišķi sagatavošanos katrai spēlei.
Tas, ka 2005. gadā tikām spēlēt Eiropas finālturnīrā, un, ka „TTT Rīga” šosezon atgriezās Eiropas kausos, tas ir tikai uz labu. Pirmie gadi ir grūti, bet ledus ir jālauž!
Kā Tu vērtē faktu, ka Latvijas Sieviešu basketbola līgā šogad pirmo reizi spēlē leģionāres un viņu skaits uzreiz jau ir sasniedzis desmit?
Tas ir pārsteidzoši daudz mazai Latvijai un tas ir tikai labi. Es tikai esmu pārsteigta, ka ar tādām spēlētājām, kas bija „TTT Rīga” (2006. gada novembrī-decembrī), nebija labāki panākumi.
Lai gūtu labus rezultātus ir nepieciešams laiks, pirmā pieredze vienmēr ir grūta. Tas nav tikai basketbola laukums, tā ir arī sadzīve un viss ap to, kas nosaka spēlētājas stāvokli, kā viņa jūtas komandā. Tas ir laika un pieredzes jautājums.
Paldies par interviju!
Saistītie raksti
Evijai Āzacei 12 punkti un uzvara Nīcā
Ieva Kubliņa:"Jāpievērš lielāka uzmanība pretinieču spēles izpētei"
Evijai Āzacei devītā uzvara
Latvietes gūst vismaz desmit punktus
Sieviešu basketbols 2007. gadā
Latvijas basketbolistes Eiropā 2006./2007. gada sezonas sākumā
Citas eSports.lv intervijas
Anete Jēkabsone-Žogota: "Zvirgzdiņš man ļoti daudz iemācījis"
Elīna Zīke: "Īsto spēku parādīsim pavasarī!"
eSports.lv autora viedoklis
All that glitters ain`t gold - Ne viss ir zelts, kas spīd
Eurobasket Women 2007 and beyond
Spānija, Krievija, Čehija un Francija izrāda interesi par Pasaules čempionāta rīkošanu 2010. gadā
Spānija atklāj talismanu un vēlas rīkot 2014. pasaules basketbola čempionātu vīriem
Čehija un Latvija vēlas rīkot 2009. gada Eiropas čempionātu
2009. gada Eiropas čempionāta rīkotājvalsti nosauks maijā
Eiropas čempionāts sieviešu basketbolā Latvijā?
Foto: Francijas Sieviešu basketbola līga (LFB)
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Citāts:
Publicējis Pulks
Tatad vajag interviju ar futbolistiem: Dobrecovu, Stepanovu, Rubīnu, riteņbraucējiem - Vainšteinu, Piziku, Reisu, Saramotinu, hokejistiem - Ābolu, Kerču, Znaroku, autobraucējiem - Šlegelmilhu, Vasaraudzi.
ar ko Reiss iipashs?