Pleinics: " Virzāmies uz priekšu stabilā ātrumā jau divdesmit gadus"

Šodien Basketbola kluba “Ventspils” komanda uzsāk gatavošanos jaunajai sezonai, jāsaka, ka tikai daļa, jo viesspēlētāji vēl nav ieradušies, bet daži vēl aizņemti izlasē, kā arī vēl jau turpinās komandas komplektācijas darbs. Kā Latvijas čempioni ir aizvadījuši šo starpsezonas posmu?

- Aizritēja pavisam mierīgi. Mums bija lauri, uz kuriem dusēt. Citiem to nebija, bet mums bija (smejas). Bet, ja nopietni, tad čempiona tituls uzliek zināmu pienākumu skriet vēl ātrāk, lēkt vēl augstāk un cīnīties vēl stiprāk. Caur tādu prizmu skatīsimies arī nākamajā sezonā. Tiem spēlētājiem, ar kuriem mums ir līgumi nākamajai sezonai, bija skaidrs vasaras darbs. Šodien esam sākuši treniņus, paskatīsimies kādā viņi ir kondīcijā un no tās vietas arī iesim uz priekšu. Zinu, ka viņi visi ir pietiekami profesionāli, tāpēc vasaras lielāko daļu ir trenējušies. Lēnām gatavosimies jaunajai sezonai un piekomplektēsim sastāvu. Mēs zinām, kādu komandu vēlamies izveidot un kā gribam spēlēt. Tagad tikai jāsaprot, kādi spēlētāji būtu jāpiekomplektē no ārzemniekiem, lai būtu tik pat konkurēt spējīgi kā pagājušo gadu un pat mazliet vēl vairāk. Tie puiši, kuri pagājušo gadu bija jauni un šogad vēl ir tik pat jauni, kļuvuši meistarīgāki par vienu gadu. Esmu pārliecināts, ka viņiem tādiem ir jābūt.

Kādas tad ir notikušas izmaiņas sastāvā?

- Samērā ātri noslēdzām līgumu ar Arti Ati, kurš, kā mēs domājam, būs ļoti liels palīgs komandai šajā sezonā. Pat neskatoties uz to, ka tā viņam būs pirmā sezona Eiropas kausos. Tad mēs vēl parakstījām līgumu ar “Jēkabpils” spēlētāju Troju Bārnīsu, jo ļoti iepatikās šis Amerikā dzimušas un augušais basketbolists. Trojam, tāpat kā Artim, piemīt gan cīņas spars, gan darba ētika, tās ir īpašības, kuras mēs augsti vērtējam savas komandas spēlētājos. Troju mēs ņēmām arī tāpēc, ka nezinājām, kas notiks ar Jāni Timmu. Principā viņi ir līdzīgi spēlētāji. Jānis ir jaunāks un latvietis, savukārt Trojs nedaudz vecāks, ar lielāku pieredzi un ārzemnieks, bet viņi ir līdzīgi spēlējoši spēlētāji. Tagad mēs zinām, ka Jānis ir izvēlējies savu karjeru turpināt vicečempionu komandā “VEF”. Neliegšos, ka maza sāpe tā mums ir, bet, ja norobežojamies no emocijām, tad tas ir viņa lēmums, un mēs tur neko daudz ietekmēt nevarējām. Paldies Jānim par diviem gadiem un diviem čempiona tituliem, gan Baltijā, gan Latvijā. Jānis bija nozīmīgs šo uzvaru kaldinātājs. Tagad nāksies iztikt un izcīnīt čempiona titulus bez viņa.

Līgumu piedāvājām arī Ronaldam Zaķim, jo pirmais plāns bija spēlēt ar diviem latviešu centriem zem groza – Mārtiņu Meieru un Ronaldu Zaķi. Arī Ronalds izvēlējās Latvijas vicečempionus, kuri, kā es sapratu, tad izteica Ronaldam labāku piedāvājumu naudas ziņā nekā mēs. Kā viņiem veiksies citos apstākļos, kā mums bez viņiem, to laiks rādīs. Mēs dūšīgi strādājam un trenējamies, pie mums viegla dzīve nav, bet tas, ka spēlētāji pēc katra gada “Ventspilī” paliek labāki gan kā personības, gan kā spēlētāji, ir fakts. Jānim un Ronaldam gribas novēlēt veiksmi, bet ne pret mums.

Ieguvums mūsu komandai ir Mārtiņa Meiera atgriešanās. Vienu sezonu Mārtiņš aizvadīja Vācija, tagad diezgan veiksmīgi cīnās Latvijas izlases rindās. Mārtiņam ir visiem zināmi plusi, tāpat mums ir zināms pie kā viņam nāksies piestrādāt. Domāju, ka šī vienošanās gan mums, gan viņam pašam būs tikai plusos. Ventspilī izlēma palikt arī Džerajs Grants, kurš ir vēl viens pietiekami spēcīgs un atraktīvs centra spēlētājs, turklāt vēl liels cīnītājs un labs komandas biedrs. Līdz ar to Mārtiņš un Džerajs veidos lielu spēku zem groziem.

“Ventspils” nevar atļauties nopirkt visiem zināmus spēlētājus ar skanīgiem vārdiem, paņemt no augstākiem plauktiem, un, teikšu godīgi, tas arī nemaz nav interesanti. Daudz interesantāk ir paņemt spēlētāju, kurš ir kvalitatīvs, ļoti labs, ar labām rakstura īpašībām, grib spēlēt, grib pierādīt un grib būt kopā ar komandu un uzvarēt. Ne vienmēr mums ir veicies, piesaistot ārzemniekus, tomēr absolūtais vairākums no piesaistītajiem basketbolistiem ir bijuši ar plus zīmi komandai.

Kas notiek ar Akseli Vairogu, Sandi Valteru un Mārtiņu Laksu?

- Šobrīd notiek sarunas ar Akseli Vairogu. Tādi spēlētāju kā Akselis nav daudz. Teikšu vēl vairāk - pat nav uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Akselis, tas ir spēlētājs, kas sauc cīņā! Viņš ar saviem vārdiem un darbiem pierāda, ka var spēlēt basketbolu un var palīdzēt šai komandai. Akselis, lai arī dzimis rīdzinieks, tomēr ir lielāks ventspilnieks nekā viens otrs šeit dzimušais un augušais. Viss ir sarunu procesā, redzēsim, vai Akselis paliks pie mums. Sandi Valteru neesam uzrunājuši, varbūt būs kādi apstākļi, kur mēs mēģināsim viņu uzrunāt. Bet pagaidām mēs visi sakām viņam milzīgu paldies par šiem diviem gadiem Ventspilī, jo tādu darba ētiku, ko viņš nodemonstrēja katrā treniņā, jauniem spēlētājiem bija laba ceļamaize. Es domāju, ka vislielākais ieguvējs bija tieši Jānis Timma, ceru, ka viņš to arī novērtēs, un tas palīdzēs tālākā viņa karjerā. Ja runājam par Mārtiņu Laksu, tad pie zināmiem apstākļiem arī Laksa varētu mums pievienoties, ja vien tai laikā vēl būs bez līguma.

Gražulis, Leimanis, Gromovs un Štelmahers jaunākais, kāda ir paredzēta viņu loma komandā jaunajā sezonā?

- Šie jaunieši pilnīgi noteikti ir pārauguši mūsu junioru komandu “Ventspils Augstskola”, un tas vairs nav viņu līmenis. Viņiem ir jāspēlē pieaugušo basketbols. Ja runājam par katru atsevišķi, tad Gromovs sāks trenēties kopā ar mums, vēlāk skatīsimies un pieņemsim lēmumus attiecībā uz viņa nākotni basketbolā. Skatīsimies, lai Iļjam būtu pēc iespējas labāki apstākļi attīstīties un pilnveidoties kā labam sportistam. Gražulis sevi ļoti labi parādīja Valmierā un dotā brīdī arī nacionālajā izlasē. Lai arī viņš nespēlē daudz, tomēr atvēlētā laikā viņa sniegums ir labs. Es domāju, ka viss ir Andreja rokās, vai viņš iekļausies mūsu komanda modelī vai nē. Mums 3. un 4. pozīcijas spēlētāju ir pietiekami daudz un iespējams, ka pēc sagatavošanās posma vai tā laikā no kāda būs jāšķiras. Edgars Štelmahers ir atgriezies no Eiropas U20 čempionāta un šobrīd vēl nevaru pateikt. Lai sāk trenēties kopā ar lielo komandu, tad arī skatīsimies, bet viennozīmīgi “Ventspils Augstskolas” komandā viņam vairāk nav ko darīt. Toms Leimanis, īsi pirms Eiropas U20 čempionāta, pārbaudes spēlē salauza kāju, tāpēc šobrīd ir atveseļošanās periodā. Ja runājam par Tomu Leimani, tad mums ir vienošanās ar Liepājas klubu, un Tomu mēs dosim viņiem.

Vai ir vēl kādi spēlētāji no junioru komandas “Ventspils augstskola”, kuri varētu pretendēt uz iekļūšanu lielās komandas sastāvā?

- Mums ir trīs spēlētāji, kuri šobrīd spēlē Eiropas Čempionātā Latvijas U18 izlases sastāvā, un tie ir Artūrs Grīnbergs, Rihards Lomažs un Klāvs Čavars. Viņi arī ir tuvākie kandidāti spēlēšanai lielajā komandā. Bet mums Ventspilī ir pilnīgi skaidrs ceļš, kādā jaunie basketbolisti iekļaujas lielajā komandā. Kamēr jaunieši mācās vidusskolā, tikmēr viņiem ir jāspēlē “Ventspils augstskolā”. Mēs uzskatām, ka viņiem ir jāmācās un jāiegūst izglītība. Ir ļoti grūti apvienot mācīšanos vidusskola ar spēlēšanu profesionālā komandā. Piemēram, viņiem šogad bija ļoti smagi apvienot mācīšanos skolā ar treniņiem Latvijas U18 izlases sastāvā. Sekmes kritās, radās nevajadzīgas traumas, viņi bija pārguruši no pārbraucieniem katru nedēļas nogali uz treniņiem un spēlēm Latvijas izlases sastāvā. Paralēli tam visam viņi vēl spēlēja “Ventspils augstskolas” sastāvā Latvijas basketbola līgas 2. divīzijā. Es nezinu cik veiksmīgs ir šāds Latvijas U18 projekts tādā veidā, ka viņiem uz treniņiem jābrauc katru nedēļas nogali. Varbūt jādomā par kādiem ilgākiem sabraukumiem vienu reizi mēnesī vai kāds citādāks formāts? Par to, lai domā Basketbola Savienība, tā ir viņu kompetence, bet skaidrs, ka šobrīd tas ir ļoti nogurdinošs pasākums. Tāpēc mēs esam pārliecināti, ka mūsu sportistiem ir jāsaņem kvalitatīva izglītība, ko var izdarīt, apmeklējot skolu, nevis mācoties tālmācībā, vai reizēm ierodoties skolā, un tikai tad veidot savu profesionālo basketbolista karjeru. Protams, ja mēs redzēsim, ka ir kāds mega talants, kurš jau 17 vai 18 gados veiksmīgi iekļausies pieaugušo basketbolā, tad mēs viņa attīstību nekavēsim. Piemērs ir Jānis Strēlnieks, kurš jau no 17 gadu vecuma bija pieaugušās komandas rīcībā. Bet citkārt mēs pieturamies pie modeļa, jāpabeidz skola, tad vienu vai divas sezonas jāspēlē Latvijas līmenī, visbiežāk kādā citā LBL komandā , jāaudzē muskuļi tiešā un pārnestā nozīmē, tad var atgriezties Ventspilī, lai spēlētu lielās komandas sastāvā. Šādi mēs praktizējam gadiem ilgi un pie tā arī pieturēsimies.

Kā vērtē Latvijas U18 izlases līdz šim parādīto sniegumu Eiropas Čempionātā?

- Pirmkārt, man ļoti patīk trenera kolektīvs. Viss jau sākas ar to. Tie ir prasīgi speciālisti, kas paši ir izgājuši pamatīgu basketbola skola. Vecvagars un Valeiko saprot, kā veidot komandu, kur atrast līderi, kā viņus motivēt un kā dabūt maksimālo rezultātu.

Vai Tevi pārsteidz ventspilnieku sniegums?

- Nē, nemaz! Viņi rāda tieši tādu sniegumu, ko no viņiem gaida. Lomažs, Čavars, Grīnbergs, kā arī Mežnieks ir šīs komandas kodols un var pavilkt. Domāju, ka pareizi treneri dara, ka viņiem arī uzticas. Protams, šajā vecumā ir viegli salūzt zem lielā uzticības kredīta smaguma, bet es šiem nosauktajiem puišiem ticu, jo ļoti labi zinu, ko viņi var izdarīt. Es esmu redzējis ne vienu vien epizodi un spēli, kur Artūrs Grīnbergs fantastiski nospēlē aizsardzībā, Rihards Lomažs vienkārši samet vienu pēc otra trīspunktniekus un salauž spēli, līdzīgi kā notika spēlē pret Lietuvas izlasi Eiropas Čempionātā. Tāpat zinu Klāva Čavara spējas zem groziem. Protams, katra nākamā spēle šajā čempionātā būs aizvien grūtāka, tomēr es ticu, ka šī komanda var izdarīt daudz. Šī pati komanda pirms diviem gadiem U16 čempionātā arī tika nākamajā kārtā. Es domāju, ja šogad viņi par 2 vai 3 vietām būs augstāk nekā pirms diviem gadiem, tad tas būs ļoti labs rezultāts.

Ja atgriežamies pie Basketbola kluba “Ventspils”, tad, kas ir lielākais šīs starpsezonas ieguvums?

- Lielākais ieguvums ir tas, ka Roberts Štelmahers būs mūsu komandas treneris jau trešo sezonu, kas pēdējo gadu griezumā mūsu klubam nebija ļoti raksturīgi. Vienmēr esmu uzsvēris treneru faktoru, un mūsu komandā to var ļoti labi redzēt. Jā, viņš varbūt nav tas cilvēks, kas glaudīs pa spalvai vai žēlos, viņš nekad nebūs bērnu aukle. Tāpēc, tiem spēlētājiem, kas nāk kopā ar viņu strādāt, ir jābūt gataviem uz lielu un smagu darbu. Ja tā tiešām būs, tad katrs no viņiem kļūst par mazu mozaīkas gabaliņu no nākamās sezonas čempionu bildes.

Tad arī nākošā gadā “Ventspils” spēks ir komanda, ne atsevišķi treneris, ne spēlētāji, bet tieši komanda?

- Nemaz savādāk nevaru iedomāties. Šķiet, ka tā nemaz neprastu strādāt. Paņemtu divus ļoti slavenus spēlētājus, kas būtu komandas līderi un teiktu – tagad velciet visu, bet pārējie 10 te fonā paskries. Mūsu komandā, katrs no spēlētājiem izpildīs viņiem uzticēto pienākumu, lai sasniegtu kopīgo mērķi. To pierādījām arī pagājušajā sezonā un zinām, ka tas strādā un tā var paveikt lielas lietas. Galvenais, lai spēlētāji paši nesalūzt un, lai cik grūti arī nebūtu, tomēr katru dienu turpinātu ticēt tam darbam, kas tiek šeit darīts.

Bet ir taču brīži, kad pamani, kāds ir salūzis.

- Tādi plīsieni uznāk, protams. Bet tas nav tā, ka tas būtu raksturīgi tikai Ventspilij. Tā ir visur sportā un ne tikai, arī citās profesijās iznāk salūzt. Vienīgi šeit ir papildus stresa situācijas, jo katrā treniņā ir jāpierāda kādam, ka tu esi labāks par to otru, tāpat spēles ir papildus stresa slodze. Vienā brīdī tas vadzis plīst. Tad ir jāmāk sabalansēt, pamainīt kaut ko, tā, lai var sezonu nospēlēt bez sāpīgiem kritumiem. Patiesībā tādi psiholoģiskie plīsieni ir vieglāk un nesāpīgāk ārstējami nekā fiziskie, tie var izbojāt labi iecerētu sezonu pilnībā.

Pēc ilgāka laika pārtraukuma atgriežamies Eirokausos, kādi vēl turnīri “Ventspilij” paredzēti jubilejas sezonā?

- Šogad spēlēsim ULEB Eirokausā, nebijām to kādu laiciņu darījuši. Aizvadīsim pirmo kārtu ar mērķi iekļūt nākamajā. Tās ir garantētas 10 spēles. Ja gadījumā neiekļūsim nākamajā kārtā, tad domāsim par spēlēšanu Baltijas Basketbola līgā. Pastāv varianti, ka mēs un vēl kādas Lietuvas komandas šajā līgā iekļaujas pēc jaunā gada. Bet, ja spēlējam Eirokausa otrā kārtā, tad , protams, BBL izlaidīsim. Šogad mums ir jāpieņem šādi spēles noteikumi, jo Eirokausa nolikums nosaka, ka, izņemot nacionālo čempionātu, citos turnīros piedalīties mēs nevaram. Protams, mēs izvērtējām vai vispār piedalīties ULEB Eirokausā, bet visi kopā nolēmām, ka, izcīnot Latvijas čempiona titulu, mēs esam pelnījuši spēlēt arī šajā turnīrā. Godam nopelnīta balva un iespēja. Spēlēsim divus apļus arī Latvijas Basketbola līgā.

Kā ar nākamās sezonas budžetu?

- Plānojam, ka paliks tāds pats kā iepriekšējo gadu. Lielāks nebūs, jācer, ka arī nesamazināsies. Jāteic, ka “Ventspilij” tas ir raksturīgi, mēs neaprakstām līgumus ar spēlētājiem uz virtuālas naudas pamata. Mēs zinām, cik mūsu maciņā naudiņa, cik varam tērēt, to arī atļaujamies. Gribētos teikt, ka mēs tā stabili airējam. Kā 1997. gadā uzņēmām ātrumu 100 km/h, tā arī braucam. Ir bijušas komandas, kuras ir padrāzušās mums garām un galu beigās avarējušas. Ir arī tādas, kuras mums netiek līdzi. Tomēr mēs ieturēsim savu stabilo ātrumu, ja var tā tēlaini izteikties, un turpināsim braukt. Pa ceļam uzvaram un reizēm arī zaudējam. Jā, ir bijuši gadi, kad esam varējuši atļauties vairāk. Vai tas ir devis savādāku rezultātu? Nedomāju! Vienmēr esmu teicis, ka rubļi pa laukumu neskrien. Svarīgi, kā tiek izveidota komanda, ticība saviem spēlētājiem, trenerim, lojalitāte klubam kopumā. Tie ir tādi neizmērāmi lielumi, kas arī galvenokārt noteiks rezultātu sezonas beigās. Mēs nebūsim tik bagāti kā Spānijas vai Turcijas klubi, bet būsim samērīgs vidusmēra klubs, kurā spēlētāji var justies droši un līdzjutēji zina, ka komanda turpinās spēlēt arī grūtos laikos. Vismaz cenšamies, lai tā būtu.

Klubam šogad paliek 20. gadi. Vai paredzētas arī kādas lielākas svinības?

- Jā, šogad esam tādās svētku gaidās. Līdz šim neesam atzīmējuši nekādas jubilejas, bet šķiet ir pienācis laiks, jo tikai tagad varam teikt, ka esam sasnieguši tik daudz, lai varam uz sasniegto atskatīties ar lepnumu, ar labi padarīta darba sajūtu un ar lielu prieku to arī nosvinēt. Jau šīs nedēļas nogalē, 2. augustā, Ventspils pilsētas svētkos promenādē būsim izveidojuši tādu sportisku saliņu, kurā klātesošie varēs kopā ar mums piedalīties atrakcijās, uzspēlēt basketbolu “Zupas kauss 2014” turnīrā, nobaudīt arī dzimšanas dienas zupu, uz vēlējuma stenda uzrakstīt kādu labu vārdu, paklausīties koncertu un paskatīties citus priekšnesumus. Augustā vēl plānojam sētas basketbola turnīru bērniem, kā arī kopīgu rīta rosmi ar Ventspils iedzīvotājiem. Vēl jau arī padomā lielā jubilejas svinēšana, tikai jāsagaida, kad mūsu mājas zāle būs gatava, lai varam nosvinēt tā kārtīgi. Aicināsim visus bijušos spēlētājus, trenerus, darbiniekus, arī līdzjutēji būs laipni gaidīti. Patiesībā, jau šobrīd, kārtojot vēsturiskos materiālus, fotogrāfijas, rodas tāda maza svētku sajūta. Ir tik daudz atmiņu! Priecāsimies to visu izvilkt vēlreiz gaismā, kopīgi atcerēties un nosvinēt.

Tad jubilejas gada mērķis ir izcīnīt 10. Latvijas čempiona titulu?

- Protams! Noteikti galvenais mērķis iegūt Latvijas čempiona titulu, bet Eirokausā pārvarēt pirmo kārtu. Pārbaudes spēles šogad aizvadīsim tikai izbraukumā, jo mums līdz sezonas sākuma nebūs savas mājas zāles, tā tiek rekonstruēta. Bet pagaidām izskatās, ka pirmā oficiālā jaunās sezonas spēle varētu būt Eirokausā. Tā paredzēta 15. oktobrī. Pagaidām vēl nezinām izbraukumā vai mājās. Gribu teikt, ka nākošā sezona solās būt ļoti interesanta – būs izveidota pilnīgi citādāka komanda, spēlēsim Eirokausā, kur neesam bijuši vairākus gadus, spēlēsim rekonstruētā zālē un kopā ar visiem BK “Ventspils” draugiem atskatīsimies uz aizvadītiem 20 gadiem, kurā paveikts ne mazums. Gribas novēlēt visiem atkal piedzīvot iespēju mazliet pasnaust uz lauriem, tikai nu jau 2015.gada pavasarī-jau desmito reizi!