Riherts: "Vai esmu domājis par atkāpšanos? Vairākkārt"

"Daugavpils" trenera asistents Vladimirs Žavoronkovs: "Pirmām kārtām vēlētos pateikties puišiem par noskaņojumu, ko parādīja pirms spēles un arī tās laikā. Bija ļoti patīkami skatīties, kā viņi noskaņojas ģērbtuvē – bija tik milzīga noskaņošanās, ka pat pašiem treneriem gribējās iet laukumā. Sapratām spēles svarīgumu, un puiši malači – ieguvām pozitīvu rezultātu. Kaut gan saprotam, ka cīņa notiks līdz pat [sezonas] beigām un ka "Metta"/LU cīnīsies līdz beigām."

"Mettas"/LU galvenais treneris Andris Riherts: "Gribu apsveikt daugavpiliešus ar ļoti pelnītu uzvaru. Mums principā nebija iespēju uzvarēt, viņu noskaņojums tiešām bija fantastisks. Tas ir treneru nopelns un arī pašu spēlētāju. Diemžēl veiksmes klauvējienu pie durvīm nenopelnījām. Iesākām ļoti labi, bet turpinājums bija sava veida… man pat grūti nosaukt, kā tas saucas. Tā nebija vīrišķīga cīņa uz dzīvību un nāvi, no mūsu puses noteikti. Tas bija mēģinājums kaut ko parādīt šai spēlē, bet bez īpašiem asumiem."

Līdz "Daugavpilij" tabulā ir pieci punkti. Teorētiski iespējas vēl ir, taču tad jāuzvar vismaz viena "Top 3" komanda. Cik šobrīd ir liela ticība, ka to varat izdarīt?
Riherts: "Šodien? Šodien tā ticība noteikti ir ne visai liela. Laiks paies, domas mainās. Ja futbols būs pirmajā vietā, tad mēs vinnēsim un izcīnīsim tos sešus punktus. Ja futbols ir hobijs, tad noteikti nē."

Vai "Valmieru" un RFS skatāties vairs ne kā vienkāršs skatītājs, bet jau kā iespējamos pretiniekus?
Riherts: "Nē, neesmu skatījies."

Diezgan lielas izmaiņas sastāvā. Tās bija piespiedu kārtā, vai neapmierināja sniegums?
Žavoronkovs: "Viss kopā. Pielāgojāmies konkrētam pretiniekam. Iepriekšējā spēlē pret "Jelgavu" traumas dēļ nevarēja spēlēt Nakano, tagad viņš bija praktiski vesels, izgāja laukumā un labi sevi parādīja. Viss kopā – vienkārši atkarīgs no konkrēta pretinieka, tāpēc izmaiņas bija. Centāmies neitralizēt pretinieku stiprās puses."

Kā varat komentēt 11 metru soda sitienu? Šoreiz pievīla pieredzējušākais spēlētājs.
Riherts: "Abi divi pieredzējušie spēlētāji. Nebijām gatavi, un pieredzējušiem spēlētājiem ir jābūt gataviem, jāprot sevi noskaņot, jāprot sagatavoties. Nebijām gatavi."

Tā ir spēlētāju atbildība vai tā ir arī treneru atbildība, ka spēlētāji nebija gatavi?
Riherts: "Protams, ka pirmkārt tā ir trenera atbildība."

Kā jau teici, nespēlējāt ar tādu degsmi kā "Daugavpils" un tādēļ nespējāt uzvarēt.
Riherts: "Tur ir daudz faktoru. Kā jau Vladimirs teica, viņus īpaši nevajadzēja noskaņot – [pat] treneri gribēja iet laukumā. Spēlētāji noskaņoja trenerus. Šeit visdrīzāk, ka es nenoskaņoju komandu. Redzams, ka viņiem nav tādas degsmes, tātad man tie sērkociņi jāpiešķiļ kādā sausākā vietā. Diemžēl neizdevās. Tajā ziņā atbildība par rezultātu jānes trenerim. Un arī par tiem spēlētājiem, kas bija laukumā – Kalniņa vietā varēja likt Uldriķi, Ševeļova vietā varēja likt, nezinu, Šibasu no dublieriem. Šobrīd uzticēts tika viņiem, bet nesanāca."

Kā skaties no savām pozīcijām, ka šādu pendeli nopelna pieredzējušie spēlētāji?
Riherts: "Ja godīgi, neredzēju pendeli. Kaut kas krita, kaut kas notika. Pēc tam paprasīju, kurš tur bija. Laikam Viktors pateica, ka Kalniņš. Tā biju izbrīnīts, bet visiem laikam gadās."

Tagad jūtaties droši par sesto pozīciju tabulā?
Žavoronkovs: "Jau teicu, ka "Metta"/LU vienalga sitīsies līdz beigām. Tik un tā noskaņosimies katrai spēlei, nebūs tā, ka jutīsimies mierīgi. Bez tā, ka "Metta"/LU cīnīsies līdz galam, gribētos arī, lai mēs izrādītu pretestību visām komandām. Čempionāts ir interesants. Kā teica viens treneris, ka "Liepājai" palikušas piecas un divas no tām pret "Mettu"/LU un "Daugavpili". Nekādā gadījumā neizsaku pretenzijas, katram ir tiesības uz savu viedokli, bet vienkārši gribētos, lai katra komanda, spēlējot pret "Daugavpili", justu kaut kādu spriedzi, lai tā nebūtu caurstaigājama spēle."

Līdz piektajai vietai jums ir četri punkti un vēl mājas spēle pret "Spartaku". Vai nevajadzētu jau domāt par augstākiem mērķiem, nevis "Mettas"/LU noturēšanu aiz sevis?
Žavoronkovs: "Protams, apetīte aug ēdot. Katram spēlētājam, izejot laukumā, vienmēr ir jātēmē augstāk – kā tabulā, tā arī dzīvē. Saprotams, ka apstākļi spiež atskatīties atpakaļ, taču tik un tā vienmēr vēlies būt augstāk. Tagad starpība ir četri punkti, un, protams, pret katru spēli centīsimies attiekties atbildīgi. Kā sanāks, paskatīsimies pēc pēdējās kārtas."

Tradicionālais jautājums par Stugli. 12 kartītes 18 spēlēs – viņš tēmē uz rekordu?
Riherts: "Neesmu pētījis rekordu statistiku. Protams, pašdisciplīnas trūkums ir maksimāli liels. Ne velti viņš pēdējās divās spēlēs Latvijas U21 izlasē nebija pat pieteikumā."

Kur pazudis Konstantīns Fjodorovs?
Riherts: "Dublieru komandā."

Kāpēc?
Riherts: "Šodien nebūtu palīdzējis."

Pēc šīs spēles esat samierinājušies ar septīto pozīciju?
Riherts: "Jautājums man personīgi vai komandai?"

Kā komandai.
Riherts: "Kā komanda neesam samierinājušies."

Personīgi?
Riherts: "Es kā treneris? Protams, ka nē."

Pirmajā puslaikā ļoti daudz uzbrukāt caur centru, ar tālajām piespēlēm. Armandu dažreiz izdevās pieslēgt, taču kopumā diezgan maz izmantojāt flangus. Tāds bija uzstādījums vai pietrūka pacietības uzbrukumu veidošanā?
Riherts: "Principā bija uzstādījums uzbrukt pa flangiem. Diemžēl otrajā flangā spēlētājs [Artis Ojārs Ostrovskis] nebija tik aktīvs. Otrajā puslaikā redzējāt, ka pamainījām [Ostrovskis pārgāja uz aizsardzības centru, flangā spēlēja Gitī], bet viņš diemžēl nespēja izpildīt to, ko mēs gribētu. Tajā paša laikā pirmajā puslaikā radījām ļoti labu momentu. Viņi standartsituācijas izpildīja ļoti veiksmīgi – trāpīja pa pārliktni. Mēs laikam trāpījām pa savu spēlētāju burzmā. Pietrūka kopējā asuma, no katra spēlētāja individuāli. Ar tādu ātrumu, kā ziemā krīt lāstekas, mums jācenšas triekties uz pretinieku vārtiem un pierādīt, ka mums tas ir ļoti svarīgi."

Pēdējā laikā preses konferencēs ļoti populāri runāt par fizisko sagatavotību. Vai pieļauj domu, ka sezonas finišā neesat trāpījuši ar formu?
Riherts: "Nē, forma ļoti laba – "Nike", skaisti izskatās. Fiziskā sagatavotība? Tā jebkuram cilvēkam noteikti var būt labāka. Par to, vai netrāpījām – nezinu. Uzreiz pateikšu godīgi – esam pusprofesionāla komanda, kurai spēlēt piektdienā, kaut vai arī mājās – mums piektdienā pat labāk spēlēt izbraukumā, jo tad vismaz savācamies no rīta un braucam. Šobrīd visiem ir darīšanas. Vienam ir mācības, cits kaut kur paralēli strādā, un tas nogurums ir tāds, kā ir. Ja [spēle] būtu rīt, sestdien, grūti pateikt – visdrīzāk, tas kaut ko pamainītu. Spēlēt piektdienās, it sevišķi mājās, īpaši mums nav labi."

Vai tas nozīmē, ka kluba iekšienē domājat mainīt koncepciju? Varbūt vilkt svītru pāri – vairs nesavienojam ar mācībām, attieksmē pret futbolu, treniņu daudzumu esam tikai profesionāli?
Riherts: "Domāju, ka savienot ar mācībām var arī profesionālu komandu. Domāju, ka var. Kur tad tie spēlētāji iegūst tos grādus? Klarenss Sēdorfs – viņš pārtrauca karjeru un nopelnīja divus maģistra grādus? Šaubos. To visu var izdarīt. Darbs paralēli – tas noteikti traucē, un, protams, tā ir atbildība."

Kā to var atrisināt? Darbs paralēli – tas laikam izklausās diezgan neizbēgami.
Riherts: "Nu, "Ventspils" varēja atrisināt, "Liepāja" var atrisināt, "Skonto"…grib atrisināt [smiekli zālē], vēl kāds. Uz to ir jāiet. Šobrīd savā veidā vēl tikai veidojamies, veidojam kolektīvu, kas nākotnē varētu uzspraust daudz augstākus mērķus. Pašreiz krājam praksi. Domāju, ka Latvijas futbols no mūsu komandas iegūst. Daugavpilī futbols, arī teorētiskajā treniņā skaidri un gaiši teicu, ir sporta veids numur viens. Sergejs Vasiļjevs, viņš no Daugavpils, teica, ka, nē, nē, pirmajā vietā ir spīdvejs. Spīdvejā, ja tribīnēs pārdotu popkornu…Varbūt, ka arī pārdod. Pārdod, Edmund?"

Tur viss ir.
Riherts: "Viss ir. Bet cik cilvēku nodarbojas ar spīdveju? Kaut kāds bariņš, tieši tā. Ar futbolu tur nodarbojas praktiski visi, un visi grib būt par Rudņevu vai Cauņu. Tajā ziņā droši varu teikt, ka Daugavpils ir pilsēta, kur futbols ir numur viens. Nemaz nešaubos par to."

Cik no jūsu pamatsastāva strādā vai mācās?
Žavoronkovs: "Ļoti daudz. Visi jaunieši mācās. Gribu atbalstīt Andri, viņam ir pilnīga taisnība. Tā nav "Mettas"/LU vai "Daugavpils" nelaime, tāds ir Latvijas futbols. Mums nav tik lielu algu, nav lielu sponsoru un televīzijas, kas klubiem maksātu lielu naudu. Tā ir, tāda ir pašreizējā realitāte. Kāda komanda var atļauties sponsorus, kāda ne – mums ir tikai tas, kas ir. Visi jaunieši, kas bija laukumā, uz soliņa vai neatbrauca, mācās. Visi. Savukārt visi, kas ir gados vecāki, strādā. Tāda ir mūsu dzīves realitāte. Šodien mums [laukumā] paveicās vairāk. Bija spēles, kad vairāk veicās "Mettai"/LU."
Riherts: "Bet Daugavpils puikas noteikti ir kopā no pirmās dienas, to nevajadzētu aizmirst. Un, iespējams, tā paaudze, kas mums nāks nākotnē, arī būs kopā no pirmās dienas un zinās, par ko sitas. Mēs šobrīd veidojam komandu "Metta"/LU un dodam duālo iespēju, duālo izglītību gan sporta ziņā, gan arī pārējās. Lūk, Arkādijs [Birjuks, žurnālists, komentētājs], kurš pabeidzis Latvijas Universitāti. [Piebilde no Arkādija – vēl nav pabeidzis]. Roberts Vīksne ir pabeidzis un šobrīd taisa filmas par futbolu un veido vēsturiskus sižetus. Arī viņš spēlēja "Mettā"/LU, 1. līgā sita vārtus. Šobrīd ražojam cilvēkus – sev un Latvijas futbolam.

Bet sportisko, protams, gribam paaugstināt. Pašreiz klibojam, rāpojam uz priekšu, cenšamies. Varbūt nesanāk sportisko rezultātu izvirzīt par prioritāti, bet esam ļoti tuvu tam un paaudze jau elpo no apakšas. Tas tāpat kā vecāki, [bērnam] aprit astoņi gadi, un prasa, kāpēc mēs nespēlējam labāk. Vai jūs rīt plānojat spēlēt Čempionu līgā? [Bērnam] ir tikai astoņi gadi. "Mettai" ir deviņi [gadi], mēs cenšamies un noteikti vēl ilgi un dikti sacentīsimies ar "Daugavpili". Par to nemaz nešaubos."

Jautājums tomēr vēl arī par spēli. Iepriekšējās spēlēs vārtos bija Kurakins, bet tagad pēkšņi Ņerugals.
Žavoronkovs: "Mums ir līdzvērtīgi vārtsargi, un domāju, ka arī Kurakins sevi būtu labi parādījis. Galvenais treneris tā izlēma, jo Ņerugals vienkārši ir nedaudz pieredzējušāks un vecāks. Šodien bija atslēgas spēle, tāpēc pieredzes dēļ izvēle krita uz Ņerugalu. Taču nekādu pretenziju pret Kurakinu nav, ielaistie vārti nebija viņa vaina."

Vai esi domājis par atkāpšanos no galvenā trenera amata?
Riherts: "Vairākkārt."

Cik tuvu tam esi ticis?
Riherts: "Ļoti tuvu. Nu, tu vari nākt manā vietā."

Man nav licences.
Riherts: "Atnesīsi lielu maisu ar naudu, tad noteikti jebkurš var nākt manā vietā. Bet šobrīd es vai Vladimirs… Šajos apstākļos, iespējams, tu to sesto vietu arī dabūtu, nevaru garantēt. Es jau pats sevi neatlaižu, ir Latvijas Universitāte, ir vēl cilvēki. Ja kāds ir gatavs nākt, es jau par to īpaši arī nešaubos, man darba ir ļoti daudz. FS "Metta"/LU turpināt vadīt var arī kāds cits speciālists, par to nemaz nešaubos. Bet skaidrs ir viens, ka tad ir jāiet nākamajā līmenī. Mīcīties turpat, kur šobrīd esam mēs – iespējams, man sirds degs vairāk un es vairāk mīcīšos pa dubļiem nekā kāds cits. Šobrīd šādos apstākļos. Taču, ja būs kādi citi apstākļi, tad, iespējams, ka arī vajadzēs kādu citu speciālistu. Bet tā kā tie ir mani dubļi un es tur esmu no pirmās dienas, joprojām esmu gatavs tajos mīcīties un atdot visu, kas nepieciešams."