Freibergs: "Sprukts man bija kā trenera asistents"

Pirmā lieta, kuru atceries no pasaules čempionāta?
Par to nemaz neesmu domājis. Pirmā lieta, kuru tikko atcerējos: kā ģērbtuvēs sēžu blakus Laurim Dārziņam un Mārim Jasam, diviem pieredzējušiem spēlētājiem. Jā, patika sēdēt viņiem līdzās – daudz iemācies, un tas ir kaut kas īpašs.

Kā patika Dārziņš kā kapteinis?
Ideāli. Viņš nebija lielais runātājs, bet, kad viņš runāja, tad pilnīgi visi klausījās. Viņš paveica visu par 110 procentiem – kad vajadzēja, tad nomierināja, kad vajadzēja, tad uzvilka. Bija ļoti labi.

Uzskati, ka Latvija pasaules čempionātā nospēlēja virs vai zem savām spējām?
Domāju, ka mēs varējām labāk, jo, piemēram, pret austriešiem nepaveicās – viņi iemeta ar dažiem metieniem, mēs momentus neizmantojām. Varējām tikt augstāk, bet varējām arī būt zemāk. Ir labi tā, kā ir.

Un kā skaties uz savu sniegumu?
Uzskatu, ka pirmajā čempionātā nospēlēju normāli. Bija kļūdas, kuras pats pēcāk mēģināju izanalizēt, bet acīs ar kļūdām nekritu. Mana tipa – uzbrūkošajam – aizsargam gan jābūt pamanāmākam. Darīju, ko varēju.

Pastāsti par kļūdām.
Pozicionālas kļūdas, kas raksturīgas Eiropas hokejam – jābūt īstajā vietā. Piespēles dažreiz nometu, kad bija jāmet pa vārtiem. Piemēram, pret frančiem, kad pēc Mārtiņa Cipuļa piespēles gandrīz izskrēju vienatnē pret vārtsargu, bet tad piespēlēju Dārziņam. Nezinu, kādēļ to izdarīju, bet es to izdarīju. Mazas kļūdiņas.

Kā notika pāreja no Ziemeļamerikas uz Eiropas laukumiem?
Bija nedaudz jāpierod – laukums ir plašāks, nevar nospēlēt tik cieši. Pārbaudes spēlēs dabūju noraidījumus, jo spēlēju pārāk agresīvi. Eiropā aizsargam ir tikai jāslido līdzi uzbrucējam, vairāk notiek spēle viens pret vienu. Lielāki plašumi, vairāk atveras līnijas. Bet man labāk patīk Amerikā – mazāk laika, azartiskāks un dinamiskāks hokejs.

Atgriežoties pie pasaules čempionāta, pirmo punktu atceries?
Atceros, jā. Vairākumā izdarījām tieši to, par ko treniņā ar Jāni Spruktu visu laiku runājām. Viņš mani mācīja, ka vajadzēja neskatoties pa centriņu mest iekšā, un viņš arī tur bija. Piespēle gan neaizgāja līdz Spruktam, bet vārtsargs atsita, un Mārtiņam Cipulim tikai vajadzēja ielikt tukšajos vārtos.

Sprukts daudz treniņos mācīja?
Viņš man bija kā trenera asistents. Mācīja, ko kurā situācijā darīt, īpaši par vairākumu.

Kad kļuvi par vairākuma speciālistu? Atceros, ka pēc pārbaudes spēlēm stāstīji – kad zvanīja izlases pārstāvji, tad pirmais jautājums bija tieši par vairākumu.
Šķiet, Toms Kūlens toreiz rakstīja manas skolas treneriem un jautāja, kādas ir manas attiecības ar vairākumu. Treneris atbildēja, ka man vairākumā sanāk, un tā arī aizgāja. Sākumā mani iekļāva tikai vairākumā. Spēlēt tikai vairākumā ir diezgan grūti, jo laukumā dodies auksts un neesi ritmā. Bet ar situāciju biju apmierināts – galvenais bija pārstāvēt Latvijas izlasi.

Atceros video no čempionāta, kur ar Kūlenu runāji daudz vairāk nekā citi.
Redzēju, ka pielika mikrofonu. Bet tas nebija arī izņēmums – diezgan sanāk parunāt. Amerikā ar treneri vairāk esi kā draugs, bet Latvijā treneris ir kā Dievs. Daudzi čaļi saka: "Nu ko tur runāt ar treneri…" Amerikā viņš ir kā draugs – pirms treniņa apvaicājies, kā iet, kā hokejā, vai vakar skatījies spēli. Viņš arī seko Nacionālajai hokeja līgai. Tāpat ar Artūru Irbi par hokeju un par vārtsargiem parunājam. Draudzīgas attiecības. Man patīk parunāties un būt labās attiecībās ar treneri. Ja viss būs kārtībā, tad viņš nebaidīsies pateikt, kur esi kļūdījies.

Tika pieņemts lēmums pie izlases stūres paturēt Tedu Nolanu. Ko vari pateikt par viņu kā par treneri?
Tikai to labāko – nebūtu viņa, varbūt man nemaz nebūtu iespēja spēlēt Latvijas izlasē. Ļoti ziemeļamerikānisks, arī vairāk kā draugs, pirms spēlēm prot uzmundrināt. Patīk tas, kā viņš strādā, īpaši uzrunas pirms mačiem. Arī pēc spēlēm – neviens negaidīja, ka pēc zaudējuma Austrijai viņš teiks ko tādu. Pateica, lai čaļi psiholoģiski nesalūzt, lai atpūšas un paņem vienu brīvdienu, lai domā pozitīvi, jo vēl priekšā ir spēles un dzīve nebeidzas. Ļoti labs psihologs.

Bija pārliecība, ka dzīve turpinās?
Ar to gāja grūti, jo bija mazas izredzes palikt grupā. Tas bija tieši tad, kad Dārziņš ienāca iekšā kā kapteinis un visus uzmundrināja – pateica, ka neviens nepadosies un visi cīnīsies.

Pastāsti, kādas bija pirmās emocijas, kad piezvanīja no Latvijas izlases.
Bija super! Emocijas bija negaidīti pozitīvas un neaprakstāmas, jo zvanu nemaz necerēju sagaidīt – divas nedēļas nebiju slidojis. Kaut tikt uzaicinātam uz treniņnometni, jo tobrīd sastāvā vēl nebiju iekšā.

Kad radās pārliecība, ka vari tikt uz pasaules čempionātu?
Laika gaitā parādījās. Sākumā nezināju līmeni, jo nekad nebiju spēlējis. Pēc otrās pārbaudes spēles pret Baltkrieviju sajutu, ka varu spēlēt, tikai jācīnās par vietu sastāvā.

Paraksturo dzīvi Amerikā: kāds ir jūsu režīms un dienaskārtība?
Parastajā dienā ceļos septiņos, kaut ko uzkožu, bet sausais treniņš sākas astoņos. Tad 9:30 ir komandas sapulce, bet pēc pusstundas kāpjam uz ledus. Laukumā pavadām pusotru, sezonas sākumā pat divas stundas. No halles tieku ārā ap vieniem, un uzreiz dodos uz mācībām, kas sākas vienos vai pusdivos. Tā līdz astoņiem vai deviņiem vakarā, kad pārnāc mājās un izpildi uzdotos darbus. Spēļu dienā ir tāpat, vienīgi hallē ir jābūt piecos vakarā uz iesildīšanos. No rīta slidojam pusstundiņu. Esmu pieradis pirms mačiem pagulēt diendusu, bet parasti nesanāk, ir čaļi, kuriem piecos beidzas nodarbības, un viņi taisnā ceļā dodas uz halli.

Kā notiek ar izbraukumiem, cik dienas iepriekš dodaties?
Skatoties, kur notiek spēle. Ja tas ir divu vai trīs stundu attālumā, tad dodamies spēles dienā. Ja izbrauciens ir garāks, tad izbraucam dienu iepriekš. Šogad nebija daudz garo ceļojumu, bet tagad izveidojusies jauna līga un būs vairāk. Mūsu līga apvienojās ar to, kurā spēlē Teodors Bļugers, un tas ir 16 vai 20 stundu brauciens. Piemēram, uz Aļasku lidojam, noteikti būs reizes, kad lidosim arī uz Minesotu.

Kā ir spēlēt Aļaskā?
Šogad diskvalifikācijas dēļ tur nebiju, bet iepriekš, spēlējot NAHL, pabiju un uzspēlēju. Ir pavisam citādāk – redzēt, kas tur notiek un kā cilvēki dzīvo mīnus 40 grādos. Auksts un smags gaiss. Vienīgi nespēju noticēt, kā cilvēki turp iet mācīties, kad visa sezona jāpavada tādā aukstumā. Es to nevarētu.

Kāpēc izvēlējies doties uz universitāti un ko studē?
Manuprāt, tas ir vienīgais ceļš, kā no Latvijas tikt augstāk. Labi, ja esi ļoti talantīgs, tad vari sisties arī caur Kanādu. Piemēram, Zemgus Girgensons būtu ticis uz draftu arī caur turieni. Taču, ja neesi tik talantīgs, tad ir jāspēlē junioru hokejs. Universitātē līmenis ar katru gadu paliek arvien labāks, un tur ir visi apstākļi, lai hokejā sasniegtu kaut ko augstāku. Un mācos biznesu, bet novirziens būs jāizvēlas šajā gadā. Domāju par finansēm.

Lai izsistos tālāk, nepietiek ar to, ka esi bijis USHL un NAHL rezultatīvākais aizsargs?
Viņiem tādi ir katru gadu. Labi, man bija punkti, taču biju vecāks nekā citi. Draftēts neesmu, tik ļoti talantīgs arī neesmu. Tagad daudzi labākie amerikāņi brauc uz Kanādu, jo no turienes tikt tālāk ir vieglāk.

Salīdzi pēdējās trīs līgas, kurās esi spēlējis – NAHL, USHL un NCAA.
Katrs līmenis ir nedaudz augstāks. NAHL ir vairāk sišanās, nav tik tehnisks hokejs, neviens netiek respektēts. Visi sitas par vietu zem Saules, jo no NAHL tikt universitātē ir grūti. USHL ir augstāks līmenis, tehniskāks hokejs, jo tur spēlē vieni no amerikāņu labākajiem hokejistiem. NCAA ir daudz ātrāks hokejs, toties nav tik tehnisks, jo kļūdas tiek izmantotas uzreiz, tāpēc treneri neļauj kļūdīties un spēlētāji darbojas pēc iespējas vienkāršāk. NCAA ir pa vidu NAHL un USHL – arī sišanās, bet spēlē 24 un 25 gadus veci hokejisti.

Pastāsti, kā tiki līdz Amerikai?
Labi aizvadīju U20 čempionātu Otavā, un parādījās iespēja braukt uz Ameriku. Treneris Ēriks Miļuns izpalīdzēja, un mans bērnības sapnis bija spēlēt Amerikā. Ilgi nedomāju, jo "Dinamo/Juniorā" ar spēlēšanu pārāk negāja – biju trešajā vai ceturtajā maiņā. Gribēju kaut ko pamainīt. Piedāvājums uzradās īstajā vietā un īstajā laikā, un aizbraucu.

Kādas ir atmiņas par spēlēšanas Baltkrievijā?
Labas. Visu laiku jābraukā un jākavē skola. Spēlējām pret večiem. Braucieni autobusā pa visām Baltkrievijas pilsētām. Baltkrievu ēdieni, kas reizēm bija interesanti. Piemēram, omlete zilā krāsā. Neko sliktu par komandu nevaru teikt.

Cik daudz cieta skola?
Mani vecāki ir diezgan stingri. Ar visu kavēšanu gadu Mārupes vidusskolā pabeidzu ar vidējo atzīmi 7,5. Ja mācos, tad vienmēr to daru par 100 procentiem. Piemēram, tagad Amerikā – kāpēc nolaisties, ja varu mācīties un to pēcāk dzīvē izmantot. Kavēju stundas, bet vēlāk vajadzēja noķert. Gāju pie privātskolotājas. Skolā patika fizika, ķīmija, bet Amerikā valodas dēļ nevarēju to mācīties. Piemēram, paņēmu priekšmetu par kultūru un domāju, ka būs viegli, bet beigās izrādījās, ka valoda ir tik sarežģīta… Iedeva testu, taču nesapratu pusi vārdu. Tad vairāk ir minēšanas spēle, kas sākumā nesanāca, bet beigās liku lietā loģisko domāšanu.

Cik bieži brīvajā laikā skaties hokeju?
Koledžas hokejam pārāk daudz nesekoju, bet skatos NHL, jo gribētu tur uzspēlēt. Skatos hokeju un mācos. Mums komandā ir spēlētāji no visas Ziemeļamerikas ar savām mīļākajām komandām, tāpēc varam viens otru paraut uz zoba. Sekoju savai komandai un, kad mana Ņujorkas "Rangers" spēlē pret Detroitas "Red Wings" vai Čikāgas "Blackhawks", tad varam ar interesi kopā skatīties. Ar istabas biedru vienmēr līdz nākamajai vasarai saderam uz 20 dolāriem, kura komanda tiks tālāk Stenlija kausā.

Pret kuru hokejistu negribētu spēlēt?
Mīļākais spēlētājs ir Breds Ričardss no "Rangers", bet pret viņu gribētu spēlēt. Visneērtāk ir pret tiem, kuri visu laiku spēlē ķermenī. Piemēram, Endrjū Šo no "Blackhawks" vai Milans Lučičs no Bostonas "Bruins" – viņi nedod elpot. Ir mazāk laika – kad redzi, ka tev nesās virsū, nevis domā, kā atdot labāku piespēli, bet par to, kā labāk uzņemt sitienu. Nepatīkami. Pret tādiem būtu visgrūtāk. Manuprāt, pret meistarīgākiem hokejistiem ir vieglāk, jo viņi dos laiku. Labāk spēlēju pret pirmās un otrās maiņas spēlētājiem nekā trešās un ceturtās.

Kā vasarā pavadi brīvo laiku?
Šeit – "Volvo hallē" – arī pavadu. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās ir trenažieru zāle, uzeju arī uz ledus un paslidoju kopā ar ārzemniekiem, kuriem vēl nav, kur spēlēt. Otrdienas un ceturtdienas ir brīvais laiks, kad aizeju uz zāli un to, pēc kā jūtu nepieciešamību, uztaisu papildus. Pa vakariem piedalos trīs florbola turnīros, vēl "Inline" hokejs nedēļas nogalēs. Enerģija jāizliek un uzvaras garša jāgūst. Florbolā esmu uzbrucējs, tagad, spēlējot hokeju, arī nespēlēju aizsardzības pozīcijās. Mājās nesēžu.

Rodas jautājums: kāpēc tagad esi aizsargs?
Sāku kā centra uzbrucējs, bet, kad aizgāju pie trenera Bisenieka, biju pārāk lēns un mani ielika aizsardzībā. Man vienmēr gribējies spēlēt uzbrukumā, taču saka, ka aizsargi var pāriet un spēlēt uzbrukumā, bet uzbrucēji aizsardzībā nepāries. Ja kādreiz vajadzēs, tad varēšu.