Girgensons par sezonu "lielo" hokejā, debiju izlasē un nākotni

Šobrīd uzturies Latvijā. Kā pavadi savu brīvo laiku?
Atvaļinājums nav sanācis garš – pāris nedēļas. Pārsvarā pavadīju laiku mājās, gultā… Neko tādu īpašu neesmu darījis. Aizbraucu pie brālēna, krustmātes, krusttēva, reizi biju aizbraucis uz Jūrmalu, bet uzreiz sāka līt lietus.

Šī tev bija pirmā sezona vīru hokejā. Kā juties?
Diezgan labi. Iespējams, savainojumu un lokauta dēļ uz papīra sezona neizdevās tika laba, kā tā varēja izdoties, bet pēc visa augstākminētā šī bija ļoti pamācoša sezona. Pieliku ne tikai fiziski, bet arī mācījos atgriezties pēc savainojumiem. Pārliecinājos par to, ka, ja izkrīti profesionālajā līmenī, tad atgriezties pirmajā maiņā būs ļoti sarežģīti. Šajos brīžos ir jāatgriežas trešajā vai ceturtajā, ko man šosezon nācās darīt trīs reizes. Pirmo sezonas pusi spēlēju trešajā maiņā, bez vairākuma. Iespēju, lai punktu ziņā uzlēktu augstāk, man nebija daudz. Izslēgšanas spēlēs gan man uzticējās krietni vairāk, un domāju, ka izmantoju savas iespējas diezgan labi. Gan jau arī „Sabres” vadība redzēja manu sniegumu „play-off”.

Kas ir galvenā atšķirība starp pieaugušo un jauniešu hokeju?
Fiziski viss bija kārtībā, bet problēmas radās prātā. Nezinu, ar ko tas izskaidrojams, taču tas ir tāds kā neliels satraukums. Visas darbības laukumā tiek nedaudz sasteigtas, mēģini visu izdarīt ātrāk, nekā tu patiesībā vari. Domā, ka tev tūliņ kāds uznāks virsū, bet patiesībā tā nav. Jāiemācās nedaudz pieturēt ripu, uzreiz nemest prom, tā arī ir lielākā atšķirība. Ir jāspēlē ātrāk, bet tajā pat laikā ar lielāku pauzi, jāsaprot, kad ripa jāpietur, kad no tās jāatbrīvojas. Fiziskā ziņā viss bija labi, es augumā neesmu tas mazākais, un domāju, ka liela daļa neticēja, ka man ir tikai 19 gadi. Vienā no spēlēm saķēros ar Natanu Bulio (dzimis 1992. gadā) un viņš man pavaicāja: „Vectēv, cik gadus tu spēlē šajā līgā?” Atbildēju, ka esmu šķiet jaunāks par viņu. Tas arī apliecina, ka ievērojami nekritu ārā no kopējās bildes.

Kāda bija tā diena, kad iegāji ģērbtuvē, kurā ir veči, kas šajā līgā jau nedaudz uzspēlējuši?
Bija neliela nervozitāte, sapratu, ka te ir lieli vīri, kuri jau paspējuši uzspēlēt arī NHL. Sākumā respekts bija, spēles laikā likās, ka viss jāatdod viņiem. Tā ir vēl viena lieta, kuru šosezon iemācījos – pārāk nerespektēt partnerus, un to, kur katrs spēlējis iepriekš. Sākumā respekts nešaubīgi bija liels, bet ar laiku viss mainījās. Pieredzējušie pret mani izturējās labi, citi jaunie viņiem nepatika daudz vairāk. Tas viss atkarīgs no tā, kāds tu esi ārpus laukuma, ne uz ledus.

Kādam ir jābūt čalim, lai pret viņu izturētos labi?
Galvenais, lai nebūtu sakāpis galvā, nedrīkst celt degunu pārāk augstu. Ģērbtuvē jāpadzen joki… Tā kaut kā.

Citiem jaunajiem klājās smagāk?
Dzirdēju, ka Mihailam Grigorenko „Sabres” esot gājis smagi, taču pats neredzēju, plašāk nemācēšu spriest.

Klau, tev sezonas laikā bija iespējas atbraukt palīgā U-20 izlasei? Treneris Leonīds Tambijevs pēc čempionāta teica, ka vajagot tikai gribēt.
Nezinu, kā viņš to bija domājis, bet īsti nebija variantu, tā ir kluba izvēle – laist vai nē. Arī uz Helsinkiem es nebūtu ticis, ja komanda turpinātu dalību izslēgšanas spēlēs. Nav tā, ka aizeju pie „Sabres” ģenerālmenedžera un pasaku, ka braucu. Tādā gadījumā nākamsezon es tiktu apēsts. Bērnu hokejā tā varēja, bet pie profiem tā nenotiek.

Kas „Americans” pietrūka izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā?
Mums bija jāvinnē, nešaubīgi. Pirmajā sērijas spēlē nomētājām pretiniekus ar 40 pret 15, taču ripas vārtos negāja. Mūsu vārtsargs, iespējams, pieļāva dažas kļūdas, šķiet, ka spriedze bija par augstu. Pēdējā spēlē mājās arī dzinām un dzinām, taču atkal nekā. Visi redzēja, ka spēlējam labi, taču ripas vārtos negāja. Toronto vispār mums bija smags pretinieks – no 16 spēlēm uzvarējām tikai reizi.

Pats esi teicis, ka vari spēlēt gan centrā, gan pa malu. Kur pats jūties labāk?
Centrā, arī treneri uzskata, ka tur esmu lietderīgāks. Sezonas beigās, kad saņēmām pastiprinājumu no AHL, spēlēju pa malu. Krietni vieglāk iekļūt „Sabres” sastāvā man būtu spēlējot kreisajā malā, jo šīs pozīcijas spēlētāju vienkārši nav tik daudz. Centrā vienmēr varēšu atgriezties, viss atkarīgs no situācijas. Izskatās, ka kluba vadība ar mani rēķinās kā malējo.

Vai bija iespējas „Sabres” rindās nokļūt jau šosezon?
Visu nedaudz pabojāja lokauts. Ja tas nebūtu bijis, tad viss notiktu pavisam savādāk. Būtu bijusi pirmssezonas nometne, kurā man būtu iespējas sevi apliecināt, tāpat arī pārbaudes mači. Viss būtu pavisam citādāk.

Īsi pēc sezonas beigām ātri sataisījies un devies palīgā izlasei. Vēl lidostā teici, ka todien nespēlēsi, bet īsi pirms mača kļuva zināms, ka laukumā tomēr dosies. Pastāsti par šo situāciju.
Ierados viesnīcā un trāpīju tieši uz komandas pusdienām. Man tika jautāts vai būtu gatavs spēlēt jau šovakar? Teicu, ka ļoti gribās, bet drošs neesmu. Pēc pusdienām jau aprunājos ar Nolanu, kurš man uzdeva jau konkrētāku jautājumu. Ja būtu atbildējis, ka neesmu gatavs, varētu tikt pārprasts, tāpēc teicu, ka esmu gatavs. Normāli gulējis nebiju ilgi, taču pirmo spēli šķiet aizvadīju pietiekami labi.

Kā tiki uzņemts komandā?
Pārsteidzoši labi, gaidīju, ka nu tik visi sāks dzīt jokus un vilkt uz zoba, taču nekā tāda nebija. Patiesībā pazinu tikai Ķēniņu, Freibergu un Gudļevski, pārējos biju redzējis tikai internetā. Ierados tieši uz pusdienām, kad lielākā daļa jau ēda. Dažiem paspiedu roku un piebiedrojos. Ziemeļamerikā stabili būtu bijuši skābie jociņi, bet te viss mierīgi, pat negaidīti.

Ar kuriem maiņas partneriem čempionāta laikā juties vislabāk?
Mēs ar Indraši spēlējām kopā, bet trešais tikai mainīts. Pašam šķiet, ka vislabāk mums gāja kopā ar Džeriņu, taču tajā spēlē dabūju diskvalifikāciju un nācās vienu maču izlaist. Manuprāt, Nolans tomēr krietni bija pielāgojis spēli Latvijas spēlētāju vajadzībām. Sākumā nevarēju pierast pie tā, ka uzbrukuma sākuma fāzē aizsargs stājas aiz vārtiem. Ziemeļamerikā uzbrukumi tiek iesākti jau no vārtu priekšas, tas man sagādāja lielas problēmas. Pareizi jau vien ir, ka treneris nāk pretī spēlētājiem, un spēlē tā kā pašiem ir ērtāk.

Pastāsti par diskvalifikāciju, TV ekrānos tik traki tas viss neizskatījās.
Jā, tur neko nevarēja redzēt, bet video ierakstā, kas tika skatīts disciplinārās komisijas sēdē, viss bija redzams. Pašam tajā epizodē nešķita nekas traks, bet, kad noskatījos to video, biju šokā. Tiešām nešķita, ka iedūru. Patiesībā labi, ka dabūju sēdēt tikai vienu spēli. Gribēju tikai nedaudz pavākt nost, bet sanāca kā sanāca. Pašam arī bija iespēja sevi aizstāvēt tajā sēdē, taču uzreiz sapratu, ka nav lielu variantu. Es tikai nesapratu vienu – kāpēc netika izskatīta iepriekšējā epizode, kurā es tiku ielikts apmalē. Teica, ka es viņu esot redzējis un gaidījis šo spēka paņēmienu. Ja man 120 kilogramus smags vecis iebrauc mugurā, kāda gan starpība redzēju vai nē.

Kā vērtē čempionātu kopumā?
Mačā pret Austriju drusku nolaidām, taču man līdz pat šim brīdim nav skaidrs, kas īsti notika. Daudzi vaino Masaļski, es tam nepiekrītu. Austriešiem sakrita viss, ko viņi meta. Ripas lidoja cauri trim, četriem un atrada ceļu vārtos, bet mums nekas nesanāca. Pārējās spēles nospēlējām pietiekami labi.

Kā raksturotu spēli, kādu spēlē Latvijas izlase?
Mēģina būt smuki, tā es to nosauktu. Pēdējās spēlēs bloķēto metienu skaits pieauga, taču sākumā tādas epizodes bija ļoti maz. Ziemeļamerikā vidēji mačā tiek bloķēti 15 – 20 metieni, te uz vienas rokas pirkstiem varēja tos saskaitīt. Bija atsevišķas spēles, kurās bija vairāk. Šķiet pret frančiem, slovākiem, iespējams, vēl kādā, bet kopumā pamaz. Vēl viena lieta – spēka paņēmieni. Līdz galam pabeigtu spēka paņēmienu te bija ļoti maz.

Vai debijas mačā arī satraukums bija jūtams?
Jā, patiesībā pat lielāks kā biju gaidījis. Iepriekš šķita, ka pret tāda līmeņa čaļiem spēlēju regulāri un, ka problēmu nebūs, bet laikam tas izlases krekls uzliek kaut kādu slogu. Jo tuvāk nāca spēle, jo satraukums kļuva lielāks.

Šobrīd daudz tiek runāts par Teda Nolana palikšanu amatā. Kā tev šķiet – trenerim būtu jāsaglabā amats?
Domāju, ka jā! Neko sliktu viņš nav izdarījis. Uzskatu, ka uzdevums tomēr tika izpildīts, jo saglabājām vietu augstākajā divīzijā.

Pastāsti arī par saviem šīs vasaras plāniem.
Jau 8. jūnijā dodos uz Bufalo, kur pāris dienas vēlāk sāksies treniņnometne visiem jaunajiem, kuriem ir iespējas iekļūt lielajā komandā. Klubs ir parūpējies par visiem sadzīviskajiem jautājumiem - dzīvošanu, ēšanu, treniņiem. Atliek vien strādāt ar pilnu atdevi un apliecināt sevi. Jā, kluba vadība teica, ka šie treniņi ir pēc brīvas izvēles, taču mēs visi saprot, ko nozīmē „pēc brīvas izvēles”, ja esmu jaunais. Man nav lielas izvēles. Ja skatāmies no otras puses, tad tas ir labs variants, jo esot mājās varu arī nedaudz paslinkot… Tur tā nevarēs. Šī treniņnometne ilgs trīs nedēļas. Tai sekos nedēļu ilga pauze, bet jau jūlija ievadā uz treniņnometni atkal pulcēsies visi kluba sistēmā esošie jaunie hokejisti. Ļoti ceru, ka tā nebūs nometne ar armijniekiem, par kuriem esmu stāstījis jau iepriekš.

Kā tu vērtē savas izredzes iekļūt „Sabres” sastāvā?
Viss atkarīgs no manis paša. Sezonas beigās runāju ar ģenerālmenedžeri, kurš teica, ka man ir labas iespējas. Ja ne kopš paša sezonas sākuma, tad tās gaitā noteikti. Jāstrādā un jāparāda viss labākais, uz ko esmu spējīgs.

Kas ir tās lietas, pie kurām aizvadītajā sezonā izdevies pielikt visvairāk?
Viennozīmīgi slidošana, sezonas laikā esmu ļoti progresējis. Slidošanas treneris saka, ka man joprojām pietrūkst slīdējums, taču esmu spēris lielu soli uz priekšu. Slidošanas laikā es tērēju par daudz spēka. Treneris saka, ka es varētu slidot tādā pat ātrumā, bet izlietojot uz pusi mazāk spēka. Šis pats treneris četrus gadus strādājis ar Džonu Tavaresu, kuram arī bija līdzīgas problēmas.