Daugaviņš: "Sāku lēnām, lai uzreiz nenomirtu"

"Bija nedaudz grūti un smagas kājas, atkal nācās atcerēties, kā spēlēt centra uzbrucēja pozīcijā. Pirmo trešdaļu sāku lēnām, lai uzreiz nenomirtu un pēc tam nevarētu, taču beigās sāku justies arvien labāk, arī uzbrukumā izveidojām momentus," pēc pirmās pārbaudes spēles Latvijas izlases rindās sarunā ar portālu Sportacentrs.com sacīja uzbrucējs Kaspars Daugaviņš, kurš pēdējo reizi laukumā devās 10. aprīlī, cīkstoties Šveices čempionāta pusfinālā. "Fiziski nebija jaudas aizskriet, zaudēju divcīņās. Taču taktiskajā ziņā pirmajai spēlei bija labi, tāpat uzvarēju lielākajā daļā iemetienu. Sniegumu novērtēšu kā nedaudz virs viduvējā."

"Vārtsargs un centra uzbrucējs ir divi spēlētāji, uz kuru pleciem gulstas daudz atbildības. Centram ir jābūt labam abos laukuma galos; jebkurš uzbrucējs zina, kā ir jāspēlē centra pozīcijā, bet patiesībā ir grūtāk, jo, spēlējot citā pozīcijā, parādījušies instinkti. Kad aizsargs met pa vārtiem, jau zini, kur atlēks ripa. Savukārt, būdams centra uzbrucējs, mēģini nobloķēt metienu tā, lai ripa atlec izdevīgā pozīcijā. Ir papildus jāpiedomā, nevar tik bieži skriet pretuzbrukumos, jo centra uzbrucējs ir dziļāk aizsardzības zonā. Tomēr ir patīkami, ja atbildība ir uz taviem pleciem, tad spēle ir patīkamāka," par pielāgošanās procesu stāstīja Daugaviņš.

"Centra uzbrucējam galvenais darbs ir jāpaveic aizsardzības zonā. Malējo uzdevums ir pie zilās līnijas skatīties aizsargus: ja viņi iet iekšā, tad pavadi. Tikmēr centram jāspēlē kopā ar saviem aizsargiem, jārunā, jo, sākoties karuseļiem pretinieku izpildījumā, daudz jāmainās vietām. Atšķiras arī taktiskie risinājumi: citreiz nenotiek mainīšanās starp aizsargiem un centra uzbrucēju. Jāspēj reaģēt sekundes laikā, jābūt galvai uz pleciem. Iespējams, tādēļ ir grūtāk, jo reakcijas laiks ir ļoti mazs, viens mazs galvas pagrieziens var maksāt ielaistus vārtus," atšķirības starp ierasto pozīciju un jaunajiem pienākumiem turpināja uzskaitīt Latvijas izlases uzbrucējs. "Vienreiz Francijai izdevās iegriezt karuseli, skraidīju no vienas malas uz otru un nesapratos ar aizsargiem. Citā situācijā mani noķēra neitrālajā zonā - gāju mainīties, bet viņi aizskrēja pretuzbrukumā. Kopumā pirmajai spēlei centra pozīcijā bija diezgan labi."

Tiesa, pienākumi aizsardzības zonā neliedza Daugaviņam asistēt uzvaras vārtu guvumā. Deviņas minūtes pirms pamatlaika noslēguma viņš saņēma piespēli no Mika Indraša, taču nevis izdarīja metienu no vārtu priekšas, bet gan sameklēja Miķeli Rēdlihu, kuram atlika tikai trāpīt tukšajos Francijas vārtos. "Instinkti. Kad spēle iet no rokas, ir vieglāk. Miks atdeva perfektu piespēli, parādīju, ka metīšu one-timer, taču pēdējā brīdī pamanīju, ka Miķelis palicis pilnīgi brīvs, jo vārtsargs un aizsargs metās virsū man. Atlika pielikt nūju, lai Miķelim būtu viegli iemest," situāciju atcerējās 25 gadus vecais uzbrucējs, kurš aizvadītajā sezonā kļuva par ceturto rezultatīvāko spēlētāju Šveices čempionātā. "Kopā ar viņiem jutos ļoti labi. Miks ir ļoti tehnisks uzbrucējs, kurš var izveidot momentus no nekā. Miķelim ir nenormāls ātrums. Man bija jāpaveic darbs, lai viņi var aizskriet uzbrukumos. Sanāca diezgan labi, jo kopā spēlējām pirmo reizi."

Lielākais ieguvums no Šveicē pavadītās sezonas Daugaviņam bijusi pārliecības atgūšana: "Pirms tam divas sezonas vairāk sēdēju rezervē nekā spēlēju, neko daudz laukumā neļāva darīt. Tagad esmu atguvis pārliecību par saviem spēkiem, tagad esmu laukumā visās situācijās. Taču tas ir smagi - uzticība jāattaisno. Lai gan katrs hokejists grib būt laukumā, nevis pavadīt laiku uz soliņa. Ļauj spēlēt gan vairākumā, gan mazākumā, bet, ja nepaveiksi savu darbu, tad iedos kādam citam. Ja kaut ko izcīni, grūtākais ir noturēt."

"Arī pasaules čempionātā gribu būt starp komandas līderiem, gribu pierādīt, ka mēs varam arī ar nedaudz vājāku sastāvu izcīnīt vietu ceturtdaļfinālā," gatavs attaisnot cerības bija Daugaviņš, kurš piedalījies piecos pasaules čempionātos, kā arī 2010. un 2014. gada olimpiskajās spēlēs.

"Motivācija spēlēt Latvijas izlasē nāk no bērnības - pirms vēl sāku spēlēt hokeju, biju Latvijas izlases lielākais fans, vienmēr gribēju būt starp spēlētājiem. Pirms visiem sapņiem par Nacionālo hokeja līgu gribēju būt [Aleksandrs] Kerčs un [Aleksandrs] Beļavskis. Tagad, esot izlasē, negribi atdot vietu, jo tā nāca smagi. Latvijas izlasē mēģināšu aizvadīt tik spēļu, cik vien varēšu. Tas ir gods un sapnis," noslēdza Daugaviņš, kurš valstsvienībā piedalījies 49 spēlēs, guvis 12 vārtus un izdarījis septiņas rezultatīvas piespēles.