V. Kurakins: "Mans mērķis ir kļūt par Latvijas izlases vārtsargu"

- Vārtsargs uz ilgu laiku var aizsēdēties uz rezervistu soliņa. Nešaubījies, ka kļūsi par pamatvārtsargu?
- Kad Jūrmalā sākās treniņi, no vārtsargiem bija arī Vitālijs Meļņičenko. Parādījās doma, ka, ja viņš paliks, tad izredžu man nebūs daudz – viņš ir pieredzējušāks. Aizbraucu uz Sadraudzības kausu, bet atgriežoties Meļņičenko vairs nebija. Taču parādījās Pavlovs – arī pieredzējis vārtsargs. Tomēr beigās viņš nokļuva "Ventspilī" un es paliku viens. Aizbraucot uz nometni, otrais bija vārtsargs no dublieriem. Turpināju strādāt, acīmredzot likme tika likta uz mani, jo nevienu citu vairs neņēma.

- Virslīga tev nav sveša, taču ir atšķirība starp 2015. gada sezonu "Daugavpilī" un šo sezonu "Spartakā"?
- "Spartakā" nometnē uzreiz tika uzstādīti uzdevumi – tikšana trijniekā un uzvara kausa izcīņā. Oļegs Kubarevs ir ļoti mērķtiecīgs treneris, kurš zina, ko runā, un kurš vieš uzticību. Ļoti esmu pateicīgs Anatoļjevičam [Eduardam Tučinskim, vārtsargu trenerim]. Tādu uzdevumu, kad spēlēju, nekad vēl nebija bijis, bet tagad uzreiz tādi augstumi. "Daugavpilī" cīnījāmies par izdzīvošanu, laukumā gājām ar domu nezaudēt, bet te tikai uzvara.

- Biji viens no jaunākajiem spēlētājiem. Pieredzējušie uzticējās?
- "Spartaka" īpatnība ir tajā, ka komanda katru gadu tiek būvēta praktiski no jauna. Nometnē ja arī bija leģionāri, tad visi bija krievvalodīgie, tāpēc visi kaut kā uzreiz sāka just cits citu. Sanāca vienots kolektīvs gan laukumā, gan ārpus tā. Man pārsvarā nācās strādāt ar aizsardzību, kurā bija pieredzējuši spēlētāji. Vienam 36, pārējiem zem 30. Bet viņi, tieši pretēji, man deva pārliecību. Redzēja, ka ar kājām nespēlēju slikti, tāpēc paši varēja spēlēt mierīgi. Tiesa gan, vasarā jau bija cita aizsardzības līnija. Aizgāja Bulvītis, pēc tam Kožans. Bet beigās arī ar jaunajiem spēlētājiem ieguvām sapratni.

- Sezonas izskaņa sanāca nervoza. Kādēļ?
- Septembrī sākās melnā josla. Neizšķirts ar "Riga", pēc tam ar "Liepāju", zaudējums "Daugavpilij" un "Ventspilij". Laikam atslābinājāmies. Augustā pārsvars sasniedza desmit punktus. Sākām domāt, ka esam čempioni, medijos mums uzkāra kaklā medaļas. Taču vēl bija palikušas astoņas spēles. Treneri neļāva atslābt, drīzāk mēs paši atslābām. Bet viss beidzās labi – palaižot vējā pirmo vietu, par otro vai trešo vairs nebūtu tāda prieka.

- Sezonas sākumā bija uzdevums tikt trijniekā, bet kad pienāca brīdis, kad sākāt runāt par titulu?
- Laikam pēc pirmās kārtas, pēc uzvaras pār "Liepāju". Treneris teica, ka čempionātā var apspēlēt jebkuru, ka neviena nevajag baidīties. Tā arī sanāca – noticēju es, noticēja pārējie. Agrāk, kad Daugavpilī ieradās "Ventspils", "Liepāja" vai agrāk "Skonto", lai ko arī neteiktu, bet mandrāža bija. Tagad redzu, ka tie ir parasti cilvēki, kurus var apspēlēt. Ar katru spēli pārliecība auga.

- Vai nebija vēlmes iet un iesist Čilaverta stilā?
- Sezonas sākumā tā bija. Piemēram, kad bijām vadībā ar 3:0, treneris teica – ja nu kas, iesi sist pendeli. Bet īpaši ar to neaizrāvāmies. Pagaidām savus pirmos vārtus čempionātā vēl neesmu guvis.

- Kā ar sadzīvi?
- Uzreiz izmitināja dzīvoklī, visu apmaksāja klubs, ieskaitot ēšanu. Līdz jūrai bija 200 metru, stadions nebija tālu. Dzīvoju Kauguros. Šajā ziņā nav par ko žēloties, apstākļi ir labi.

- Pārcelšanās bija viegla?
- Viss bija jauns. Līdz tam nebiju bijis pat pārbaudēs, bet tagad viss pirmoreiz – vieta, klubs. Sezonas sākumā pieķēru sevi pie domas, ka uz krekla ir cita emblēma un ka esmu citā klubā, bet sezonas beigās jau bija mierīgāk. Toties ļoti patīkami brīvdienās atgriezties mājās. Daugavpilī man bija atpūta. Kaut gan saprotu, ka, ja vēlos augt un attīstīties tālāk, tad tuvākajā laikā diez vai spēlēšu dzimtajā pilsētā. Vēl jāiegūst diploms. Pagājušajā gadā iestājos DU sporta skolotājos, pusgadu nomācījos, bet janvārī aizbraucu un mācības pametu. Martā paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, tagad jāsāk no jauna.

- Vai šī sezona kaut kādā ziņā mainīja tavu raksturu?
- Laikam sāku profesionālāk attiekties pret darbu. Jauns klubs, lieli uzdevumi, atbildība. Domāju, ka tas ieviesa izmaiņas. Uzstādīju sev uzdevumu kļūt par izlases vārtsargu. Vēl man ir divi gadi U21 izlasē, tāpēc turpināšu sevi pierādīt tur. Pēdējā laikā vairs neskatos futbolu, pat ne Čempionu līgu. Gribas vairāk spēlēt pašam, nevis skatīties. Jā, tur ir spēlētāji, kuri sasnieguši augstu līmeni, bet negribas no malas skatīties ar vaļā muti. Strādāšu un tiekšos pēc sava mērķa.

- U21 izlases rezultāts aizvadītajā ciklā nav pārāk iedvesmojošs…
- Pats sāpīgākais, ka neatņēmām punktus Maltai – piedzīvojām divus zaudējumus. Mājās zaudējām Moldovai. Bija iespējas būt augstāk, kaut vai būt ceturtajiem. Bet tagad esam zemāk par Maltu. U21 izlasē sāku spēlēt uzreiz. Galvenais treneris vēl pateica, ka viņam bija šaubas par vārtsarga pozīciju, bet ar savu spēli es iedvesu pārliecību.

- Kurš pirmais apsveica ar čempiona titulu?
- Atnāca īsziņa no draudzenes. Vispār tas viss notika ar tik lielām emocijām. Spēlējām pret RFS, pēc pirmā puslaika bijām vadībā ar 1:0. Treneris ienāca ģērbtuvēm un pateica, ka "Metta"/LU ar 2:0 uzvar "Ventspili". Uzreiz uzvilkāmies, tagad viss bija atkarīgs tikai no mums. Iesitām otros vārtus, skatos, ka jau nes kausu. Bet pēc tam prieks, emocijas – kaut kas nereāls. Tagad jau to visu uztveru mierīgi. Tā ir vēsture, čempionāts beidzies, jādomā par to, kas būs tālāk.

Izmantotie resursi:
Футбол в Даугавпилсе