Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2980, Did:0, useCase: 3

Sokolovs: "Audzēkņi skatās uz treneri laukumā, arī viņi grib tās emocijas"

Emils Ozerinskis

Sokolovs: "Audzēkņi skatās uz treneri laukumā, arī viņi grib tās emocijas"
Mikus Sokolovs. Foto: Lāsma Irša

Šajā nedēļā Latvijas basketbola "Užavas" kausā tika finišētas otrās kārtas sērijas. Par zināmu pārsteigumu parūpējās "Cēsis"/CSS, kas ar sešu punktu pārsvaru divu spēļu summā izslēdza "Limbažus". Latvijas kausa izcīņā cēsniekiem talkā nāk Madonas basketbola jauno paaudzi audzinošais Mikus Sokolovs, kurš sarunā ar Sportacentrs.com pastāstīja ne tikai par uzvarēto sēriju Cēsu komandas rindās, bet arī par priekšzīmi saviem audzēkņiem "Madonas" sastāvā Reģionālajā līgā.

34 gadus vecais Mikus Sokolovs profesionālās karjeras gaitā pārstāvējis "Gulbenes Bukus", "Ventspili", "Turību", "Liepāju" un "Jēkabpili". Pēc "Jēkabpils" komandas izjukšanas Sokolovs atgriezies dzimtajā pusē un trenē Madonas jaunos basketbolistus, paralēli pārstāvot "Madonu" Reģionālajā līgā, kur pērn madonieši ieguva bronzu, bet šosezon guvuši sešas uzvaras sešās aizvadītās spēlēs. "Užavas" kausa izcīņā Sokolovu savām rindām piesaistījusi "Cēsis"/CSS komanda, kas aizvadītajā trešdienā nokārtoja ceļu uz kausa trešo kārtu un tikšanos ar "Ogri". Sarunas ievadā basketbolists pastāstīja par sērijas gaitu.

Latvijas kausa formātā ir cīņa divu spēļu summā. Šādā saspringtā sērijā, kur rezultāts ir visai līdzīgs, cik daudz basketbolisti skatās uz tablo un rēķina to punktu starpību līdz?
Pēc pirmās spēles zini punktu starpību. Visu laiku sanāk domāt. Skaties uz tablo un pierēķini tos punktus klāt. Tā kā mums bija +7, tad vislaik skaties, vai summā tā uzvara ir nodrošināta vai nav. Zemapziņā tas nāk līdzi, un skaiti punktu starpību.

Šajā sērijā "Cēsis" nomināli ir trešās divīzijas komanda. Limbažnieki nāk no LBL otrās divīzijas. Vai paši pirms šīs sērijas arī jutāties nominālajā pastarīšu lomā, vai tomēr tie uzvārdi komandām ir pietiekami līdzīgi?
Es teiktu, ka šobrīd esam amatieru basketbols un vienkārši nākam spēlēt basketbolu. Nākam, spēlējam un izbaudām spēli. Rezultāts šoreiz divu spēļu summā bija "Cēsīm" pozitīvs. Tas ir amatieru basketbols, kuru nākam izbaudīt. Pirms diviem gadiem "Madonas" rindās spēlēja Toms Kohanovs un Jānis Dumbrus, kuri tieši kausā vinnēja "Limbažus". Viņiem jau bija pārliecība, ka varam apspēlēt "Limbažus" vēlreiz. Tāpat lielākā daļa spēlētāju kaut kad ir spēlējuši profesionāli, vai arī bijuši ļoti tuvu tam. Tādēļ, protams, gribam vinnēt. Nav tā, ka tikai atnākam uzspēlēt. Jebkurā spēlētājā ir dzinulis uzvarēt. Kāds būs beigu rezultāts, to jau parāda tablo.

Kā tev kā spēlētājam no citas komandas ir pienākt klāt šādā turnīrā? Cik daudz pirms spēles vispār paspēj apgūt kādas šīs komandas kombinācijas? Vai arī tā ir basketbola spēlēšana tādā plūstošā veidā no tiem fundamentālajiem pamatiem, kas karjeras laikā ir iegūti?
Es jau trenerim Mārtiņam [Milbergam] prasīju, lai atsūta kombinācijas. Viņš nesūtīja! (smejas) Atbraucu uz spēli, un viņš uz tāfelītes uzzīmēja. Cik nu spēj atcerēties, tik arī liekam lietā. Kā jau pats pieminēji, esmu apbružājies tajā basketbolā pietiekami ilgi. Pielāgoties un atcerēties kombinācijas nav tik grūti. Mēs jau visi mākam spēlēt basīti. Ar lielu daļu no puišiem jau ir kaut kad kaut kur kopā spēlēts. Nav tā, ka pirmo reizi dzīvē tiekamies.

Kā kopumā vari šo sēriju novērtēt? Kurš bija atslēgas mirklis? Manuprāt, tas 0-18 izrāviens Cēsīs, pēc kura spējāt izlīst ārā, bija viens no izšķirošajiem.
Tā noteikti bija spēle aizsardzībā. Man patīk, ka arī pēc pretinieku izrāvieniem džeki turpina cīnīties. Uz to rezultātu tik ļoti neskatījāmies. Arī pirmajā spēlē, kad bija tie -13, vienā brīdī paskaties uz rezultātu, un jau ir līdzīga spēle. Mēs ātri atnācām atpakaļ no deficīta un turpinām spēlēt. Tāpat arī šodien "Limbažiem" bija viņiem nepieciešamais pārsvars. Ar aizsardzību un mierīgu uzbrukumu spējām to salauzt.

Mikus Sokolovs "Cēsis"/CSS sastāvā.

Nākamajā kārtā pretī "Ogre". Pats, protams, pret visiem Latvijas lielajiem klubiem daudz un dikti esi spēlējis. Šajā karjeras posmā, kad jau esi amatieru basketbolā, cik liels izaicinājums tas ir - pārbaudīt ko vēl spēj uz profesionāļu fona izdarīt?
Es teiktu, ka tas ir liels ieguldījums tieši priekš Cēsu pilsētas. Viņiem tagad ir jauns klubs un ir izdevies pievilināt kādu lielo komandu, lai atbrauc uz Cēsīm. Priekš jaunajiem basketbolistiem tas ir liels pluss, parādīt, kāds ir tas līmenis soli augstāk. Mums spēlētājiem personīgi tas ir vienkārši basketbols. Iesim un spēlēsim. Man personīgi varbūt tās ambīcijas nav, pārbaudīt ko varu. Vienkārši braucu baudīt basketbolu.

Izmantojot iespēju, gribu arī parunāt par Madonas basketbolu. Pirmkārt, kādēļ pati "Madonas" komanda nesaorganizējās dalībai "Užavas" kausā?
Šo jautājumu īstenībā nevaru atbildēt. Nezinu kāpēc. Tas varbūt ir jautājums cilvēkiem, kuri atbild par komandas finansiālo stāvokli. Noteikti tas ir turnīrs, kas dod pozitīvas emocijas. Madonieši arī tika nākamajā kārtā un atveda cīņu ar Valmieras klubu. Skatītāji mūsu zālē bija pilns. Tas ir ļoti labi pilsētai, ka var atvest šādu klubu. Pēc tam es kā basketbola treneris varu ar jauniešiem izrunāt, kas ir tas augstākais solis, līdz kuram Latvijas basketbolā vari nonākt. Priekš mazas pilsētas un basketbola attīstības "Užavas" kauss ir lielisks!

Cik svarīgs ir faktors, ka tavi audzēkņi var aiziet un paskatīties, kā treneris pats dara šīs lietas laukumā? Arī citviet reģionālajās pilsētās tā ir. Piemēram, Kārlis Večens Siguldā... Ko tas dod puikām redzēt, ka treneris pats var vēl uzskriet un uzspēlēt?
Es teiktu, ka tas ir ļoti svarīgi. Viņu, pirmkārt, nāk skatīties uz treneri. Ja treneris spēj emocionāli pavilkt... Tie bērni, kas nāk uz spēlēm, viņi jūt līdzi, spēj izrādīt emocijas. Iedod viņiem taures, bungas - zāle uzreiz kļūst skaļāka. Tas pavelk līdzi citus skatītājus un rodas lieliska atmosfēra. Tāpat pieminēji to, ko Kārlis ir izveidojis Siguldā. Ideāli! Jaunatnes līgā tikko tur bijām. Pilna zāle - lieliska atmosfēra, skatītāji bļauj arī par jaunatnes komandām. Prieks redzēt, ka tajā vietā mīl basketbolu. Arī audzēkņi skatās, kā mēs gūstam tās emocijas laukumā, arī viņi tādas grib.

Šajā sezonā Reģionālajā līgā (LBL3) "Madonai" sešas uzvaras sešās aizvadītās spēlēs. Paši esat ļoti labā līmenī, vai arī konkurence Austrumu grupā nav tik spēcīgā?
Šīs "Madonas" komandas kodols jau ir vairākus gadus izveidojies. Pirms sezonas cerējām, ka mums iedos spēlēt Austrumu grupā augšgalā. Paskatoties protokolus, tur spēļu un komandu līmenis ir mazdrusciņ augstāks. To arī izjutām pagājušogad, kad play-off'ā pirmajā kārtā tikai trīs spēlēs "Rūjienu" vinnējām. Šobrīd ir bijusi viena līdzīga spēle ar "Daugavpils sporta skolu". Puiši tur ļoti labi spēlēja, jo Daugavpils puiši apvienojās kopā ar "Krāslavu". Taču nav tā, ka var atļauties aizbraukt un domāt, ka viegli kaut ko uzvarēsim, jo tādā gadījumā sanāks dabūt pa muguru.

Šobrīd "Madonas" basketbols ar Reģionālo līgu ir tajā līmenī, kur objektīvi tam jābūt, vai arī ir ambīcijas par spēlēšanu Nacionālajā līgā? Ieskicē, kāda šobrīd ir tā "Madonas" basketbola misija! Ir mērķis izaudzināt kādu jauno talantu vai būt par izklaides objektu vietējiem skatītājiem?
Noteikti par to ir izskanējušas domas. Pagātnē LBL2 līmenī jau ir spēlēts (no 2016. līdz 2019. gadam). Šobrīd arī par to ir bijušas runas. Priekš "Madonas" tas ir līmenis, kurā varam spēlēt, kur būs uzvaras un būs skatītājiem par ko jaust līdzi, un baudīt spēli. Priekš sporta skolas šobrīd Reģionālās līgas līmenis dod iespēju jauniešus iemest veču basketbolā, kur tomēr viņiem ir grūtāk nekā savās jauniešu spēlēs. Ļoti daudz treneri akcentē, ka ir jaunajiem spēlētājiem problēma pāriet nākamajā līmenī no jauniešu uz vīru basketbolu. Tā ir tā lieliskā iespēja viņiem doties tālāk. Ja ir ielikts darbs un ir arī talants un spējas - varam viņiem palīdzēt virzīties tālāk. Priekš maza kluba un pilsētas tas ir labs variants.

Kāda šobrīd ir tā basketbola hierarhija Madonas sporta piramīdā? No malas skatoties tādu ļoti lielu konkurentu, šķiet, nav. Vai trenējamo bērnu pietiek?
Nepiekritīšu, ka nav konkurentu, jo mums ir biatlons. Ir Smeceres sils, kur tiek ļoti attīstīta bāze un notiek arī pasaules čempionāti. Tajā tiek ieguldīts daudz līdzekļu un izveidota laba infrastruktūra. Domāju, ka tur līmenis augs ļoti augstu. Madonai tas ir milzīgs pluss. Tā kā mums ir arī citi sporta veidi. To, ko jautāji, vai pietiek bērnu? Jā, pietiek! Ne visi būs slēpotāji, ne visi būs futbolisti, volejbolisti vai vieglatlēti. Bērniem gribas izmēģināt vairākus sporta veidus. Liela daļa paliek basketbolā. Tas arī manā skatījumā ir sporta veids, kas dod lielas emocijas. Ja bērns iemet to uzvaras metienu vai komanda vinnē to izšķirošo spēli, tie bērni nāk nost no laukuma ar asarām acīs, apķerās viens otram, pēc tam autobusā dzied un priecājas, un smejās. Tas ir tas, ko basketbols noteikti dod.

Mikus Sokolovs "Jēkabpils" rindās. Foto: Lāsma Irša

Ja par prieku runājam, tad sarunas noslēgumā jautājums... Kurš ir tas brīdis paša spēlētāja karjerā, kurš vislielāko prieku ir radījis?
Ja skatāmies atsevišķas spēles, tad tas noteikti ir U-18 Eiropas čempionāts, kurā mēs izcīnījām bronzu. Noteikti tās ir arī divas bronzas ar "Jēkabpils" komandu. Es teiktu, ka kopumā tas vissiltākais posms ir gadi Jēkabpilī. Skatītāju atbalsts un tā mīlestība pret basketbolu, kas tur bija, kas pavisam svaigs. Viss tur strauji attīstījās, un Jēkabpils iedzīvotājiem bija tā vēlme nākt uz spēlēm un atbalstīt komandu. Tā mīlestība un kopiena, kas bija izveidojusies... Jebkurā jaunā komandā tas ir īpaši. Veidojas jauna hierarhija. Vietā, kur kas jauns veidojas, tas tiek darīts ar ļoti lielu pašatdevi. Tādēļ varu teikt, ka laiks "Jēkabpilī" bija īpašs.