Antrops: "Tā spēlēt nevar, jo Gulbenei svarīga arī trešā vieta"

Sestdien savstarpējo cīņu par Nacionālās līgas bronzas medaļām iesāka abas Austrumu grupas vadošās komandas "Gulbenes Buki" un "RSU/VEF Rīga". Lai gan trešās ceturtdaļas ievadā gulbenieši bija priekšā ar +11, tomēr rīdzinieku 11 punktu izrāviens mājinieku pārsvaru likvidēja. Pēdējā ceturksnī buki bija iedzinējos ar četriem punktiem, taču svarīgs Ingara Aizpura (17 punkti, 8 atl.b.) trejacis un Jāņa Engera (13 punkti, 8 atl.b.) cīņa zem groziem aizveda gulbeniešus līdz panākumam ar 69:65, izvirzot Raimonda Gabrāna trenēto komandu sērijas vadībā ar 1-0.

Cīņas pēdējā minūtē Jānis Antrops veica rezultatīvu piespēli Engeram uzvaras grozā, kā arī no soda metiena līnijas guva savu piekto punktu, gādājot par gulbeniešu izvirzīšanos sērijas vadībā. Pagājušajā pavasarī Antrops bronzas sērijas pēdējā spēlē sabēra 33 punktus, palīdzot "Ogres" medaļu izcīnīšanā LBL izslēgšanas spēlēs, bet šosezon 32 gadus vecais aizsargs, kurš karjeras laikā pārstāvējis "Turību", "Liepāju", "Jēkabpili" un "Ogri" [sezonu "Ventspils" rindās liedza aizvadīt nopietna pleca trauma], otro reizi pārstāv "Gulbenes Bukus", kuru krāsas vilka jau 2019. gadā.

Pirmais puslaiks gāja pēc buku iecerētā scenārija, bet otrā cīņas daļa izvērtās visai dramatiska. Kā no savas perspektīvas vari spēli aprakstīt?
Teiktu, ka kopumā tomēr nevienā momentā nenoķērām to sajūtu par spēli. Puslaikā +10 bija, bet tas nebija tik daudz mūsu pašu spēles nopelns, bet gan RSU nebija sapratusi mūsu zonas aizsardzību. Otrajā puslaikā mēs spēlējām vēl sliktāk nekā pirmajā, bet viņi atraisījās un saprata kā labāk izmantot situācijas pret zonu. Beigās veiksmīgi tikām līdz uzvarai.

Kas ir jāizdara, lai bronzas sērija Gulbenē vairs neatgrieztos un otrdien Rīgā buki tiktu pie medaļām?
Jānomaina ir ļoti daudz kas. Galveno kārt pats domu gājiens, jo šodien mēs īsti necīnījāmies par trešo vietu. Nospēlējām kā tādu regulārās sezonas spēli. Visiem vēl iekšā bija pārdzīvojums par zaudēto pusfināla sēriju. Zini, tā trešā vieta... Tā spēlēt nevar, jo pilsētai ir svarīga arī tā pati trešā vieta. Mums gribas uzvarēt sezonas beigās. Ir jāgrib un jācīnās kā play-off'ā.

Ar RSU cīnījāties gana sīvi arī regulārajā sezonā. Kas ir viņu stiprās puses, kas ir jāierobežo?
Viņiem ir labs ātrums un atlētisms. Arī garie spēlētāji viņiem ir kustīgi. Ar zonu cenšamies ierobežot viņu atlētiskos caurgājienus. Domāju, ka to mēs nemainīsim. Jāsajūt sava spēle uzbrukumā. Ja noturēsim aizsardzību sešdesmit punktu līmenī tāpat kā šodien un labāk spēlēsim uzbrukumā, tad vajadzētu visam būt kārtībā.

Jānis Antrops uzbrukumā. Foto: Aleksander Lustix

Pusfināla sērijā mājas spēļu priekšrocības nebija, jo uzvaras guva viesos spēlējošās komandas. Kas bija tie argumenti, kas ļāva līdz finālam aizcīnīties "Jelgavai", nevis bukiem?
Kristaps Pļavnieks! Tā arī nevienā spēlē īsti neatradām ko viņam likt pretī. Viņš izdarīja gan pietiekami daudz priekš sevis, gan izbrīvēja komandas biedriem metienus. Reti kad mēs noturējām viņu tā kā paši būtu vēlējušies.

Regulārajā sezonā 20-0. Pirmo reizi Nacionālajā līgā pamatturnīrs bez zaudējumiem. Kā teiktu, vai tas bija buku spēks vai arī Austrumu grupā, neesot "Jēkabpilij", tā konkurence nebija tāda kā citus gadus?
Pavisam noteikti tas, jā. Play-off'ā no mūsu puses tālāk tikām tikai mēs un RSU [astotdaļfinālu pārvarēja arī LU jaunieši - autora piezīme]. Ja mēs regulāro sezonu spēlētu otrā pusē, pieļauju ka kaut kur paslīdētu. Pietrūktu kādā spēlē pilns sastāvs, pietrūktu kāds spēlētājs. Šoreiz Austrumu grupā varējām izbraukt, bet otrā pusē noteikti nebūtu stabili visas spēles uzvarējuši.

Sezonas gaitā runāju ar galveno treneri Raimondu Gabrānu un viņš atzīmēja, ka pieredzējušie spēlētāji paši uzprasās uz spēlēšanu bukos. Pastāsti, kā no spēlētāja perspektīvas tas notiek?
Šeit jau ir pietiekami daudz pazīstami spēlētāji un tas ir faktors, lai gribētu spēlēt vienā komandā. "Turības" laikos spēlēju kopā ar Jāni Dilevku un Sandi Bētu. Viņi šeit jau iepriekš arī spēlējuši un ir viss normāli - var atbraukt un atkal uzspēlēt. Forši, ka ir daudz skatītāju Gulbenē, jo tas dod emocijas, kas dod prieku par basketbola spēlēšanu. Cenšamies arī kaut ko uzvarēt un pilsēta dzīvo līdzi komandai.

Esi spēlējis arī citās komandās ar labu līdzjutēju atbalstu. Kas ir tas, kas izceļ Gulbeni uz citu pilsētu fona? Kā laukumā jūti buku auru?
Vēsture komandai jau ir pietiekami gara un ilga. Vasarā komanda nosvinēja 25 gadus. Tas ir to mazo pilsētu šarms. Bez basketbola ļoti daudz kas cits nenotiek, tādēļ katra basketbola spēle ir svētki.

Cik daudz šādā tomēr amatieru turnīrā "Gulbenes Buku" komandā trenējaties?
Mums, kas piebrauc no malas, sezonas laikā principā komandas treniņu nav. Tagad uz izslēgšanas spēlēm mēģinājām pirms spēlēm kaut ko kopā patrenēties. Sezonas laikā katrs sevi nodarbina kā māk. Vai nu spēlē vēl kādās citās līgās vai trenējas svaru zālē. Ja ir iespēja, aiziet paskriet stadionā vai uzspēlē futbolu. Bez nekādas trenēšanās noteikti nevarētu normāli uzspēlēt. Fiziskās formas bāze noteikti ir vajadzīga, nevar tā vienkārši atbraukt uzspēlēt - tad būtu vāji. Noteikti gribētu būt labākā formā. Ar prātu gribās izdarīt vienu, bet ķermenis ne vienmēr tiek līdz.

Cik no savas profesionāļa karjeras pīķa formas šobrīd sev procentus dotu?
Iedankot vairs nevaru, pagājušogad kādreiz vēl varēju. [smejas] Dotu kādus 50% - 60% no spēju maksimuma.

Nacionālās līgas medaļu spēles

Nacionālās līgas fināla sērija

Nacionālās līgas bronzas sērija