Džesika Mūra: "Strādāju ar cilvēkiem, kuriem ir Džordana ētika"

“One Shining Moment” (viens slavas brīdis) ir NCAA čempionāta tituldziesma kopš 1987. gada. Pēdējās divdesmit sezonās nevienai ASV augstskolai nav bijis vairāk slavas brīžu kā Konektikutas Universitātei. Sākot no 1995. gada, tās vīriešu un sieviešu komandas trīspadsmit reižu ir spēlējušas nacionālā čempionāta finālos, tikpat reižu atstājot laukumu kā uzvarētājas (finālu bilance 13-0).

2004. gada sezonā abas Konektikutas komandas vienlaicīgi uzvarēja NCAA čempionātā un Hartforda tika pasludināta par ASV studentu basketbola galvaspilsētu. “UConn Huskies” dāmām tas kļuva par trešo triumfu pēc kārtas. Komandas līdere bija Daiana Taurasi, savukārt centrā spēlēja Džesika Mūra. Īsi pēc mūsu sarunas Konektikutas basketbolisti atkārtoja dubulto triumfu, turklāt sieviešu komanda izcīnīja devīto NCAA titulu 20 sezonu laikā.

Pārskatīju Konektikutas Universitātes mājas lapu. Ieraudzīju Džonatanu Trīspadsmito un Džonatanu Četrpadsmito – divus suņus – ar Konektikutas spēlētājām. Vai iznācis redzēt Džonatanu Pirmo?
Tas ir skolas talismans. Viņš dzīvo studentu pilsētā (campus). Kad suns kļūst pārāk vecs, lai izietu sabiedrībā vai nomirst – viņš aiziet atpūtā un vietā nāk jauns. Un tiek nosaukts par Džonatanu Divpadsmito vai Četrpadsmito, atkarībā, cik suņu bijuši pirms viņa.

Neatceros, kurš Džonatans dzīvoja manā skolas laikā, taču zinu, ka viņš gāja bojā satiksmes negadījumā. Nācās atvest jaunu. Parasti šos suņus pieskata studenti, kuri dzīvo kopmītnēs.

Tu uzaugi Aļaskā. Vai redzēji īstos haskijus?
Jā, tie ir skaisti suņi. Aļaskas suņi. Viņi piedalās kamanu suņu sacensībās.

Vai esi redzējusi kamanu suņu sacensības, zinot, ka tā ir viena no lietām, kuras cilvēki zina par Aļasku?
Nekad neesmu tajās bijusi. Cilvēki mēdz domāt, ka pārvietojamies suņu pajūgos, taču tā nav. Braucam automašīnās, tāpat kā visi citi, taču Aļaskā ir cilvēki, kuri to dara prieka pēc. Klātienē nav sanācis to redzēt.

Tava dzimtā pilsēta nav tālu no Klusā okeāna.
Esmu no dienvidu centrālās Aļaskas. Aļaska ir milzīga! Tās lielākā pilsēta ir Ankoridža un es dzīvoj pilsētā 45 minūšu brauciena attālumā, Palmerā.

Pie ūdens?
Aļaskas dienvidus apskalo Aļaskas līcis un viens no tā atzariem iesniedzas tālu sauszemē. Ankoridžā var to redzēt, savukārt Palmera atrodas nedaudz tālāk sauszemē. Pilsēta izvietojusies priekškalnēs, tāpēc laika apstākļi ir labāki nekā piekrastē. Tur ir skaisti – Aļaska ir lieliska zeme. Bija jauki tur uzaugt. Mēs daudzas lietas darām ārā – staigājam pa takām, makšķerējam, slēpojam.

Un, izejot ārā no rītiem, var redzēt kalnus.
Jā, manu dzimto pilsētu ieskauj kalni.

Vai tā ir kalnu ieleja?
Tā ir Matanuskas upes ieleja, kuru no visām pusēm ieskauj kalni. Tas izskatās gleznaini.

Un tu mācījies tur?
Aļaskā dzīvoju līdz 18 gadu vecumam, kad devos uz Konektikutas Universitāti, kur pavadīju nākamos piecus gadus.

Džesika Mūra un Kristīne Kārkliņa. Foto: Argo Luigas

Džesika Mūra pusfināla spēlē Liepājā. Foto: Mārtiņš Sīlis

Džesika Mūra un Sabīne Niedola. Foto: Zigismunds Zālmanis

Džesika Mūra un Cēsu basketbolistes

Džesika Mūra un Edgars Šneps

Vai biji dzirdējusi par Konektikutu pirms brauciena uz turieni?
Nē, pirms brauciena uz turieni Konektikutā nekad nebiju bijusi. Amerikas ziemeļaustrumos vispār nokļuvu pirmo reizi. Parasti ceļoju turp un atpakaļ pa Rietumu Krastu (West Coast). Tu jau zini – Vašingtonas, Oregonas, Kalifornijas pavalstis. Vienīgais ceļojums uz Austrumkrastu bija uz Disneja pasauli Floridā. Neko tādu iepriekš nebiju redzējusi.

Laika apstākļi Konektikutā ir vismaz salīdzināmi ar Aļasku.
Tie ir lieliski! Viņiem ir četri gadalaiki, kamēr mums ir ļoti īss pavasaris, ļoti īsa vasara un atkal seko ziema. Pavasari un rudeni nevar tā novērot, kā ziemeļaustrumos. Vasaras tur ir tiešām karstas. Rudenī pieturas jauks laiks un ir arī ziema. Tādas gadalaiku maiņas man bija jaunums.

Gluži kā Latvijā, tikai mūsu vasaras ir īsākas nekā Konektikutā.
Jā, jo jūs arī dzīvojat tālāk ziemeļos.

Kad 1973. gadā ASV valdība apstiprināja Devīto pantu (Title IX), vairāk meitenēm radās iespējas nodarboties ar sportu vidusskolās un universitātēs. Cik sporta veidi bija pieejami Palmerā?
Manā pilsētā sports bija populārs. Pilsētā izplatīta lauksaimniecība un līdzīgas lietas, taču visi bērni sportoja. Pati izvēlējos trīs sporta veidus – volejbolu, basketbolu un vieglatlētiku. Skrēju un pārstāvēju manu vidusskolu.

Kā Tu pirmo reizi satiki Konektikutas cilvēkus?
Ja basketbols kļūst par nopietnu nodarbošanos, jāspēlē vasaras līgās.

AAU.
Tieši to es darīju – spēlēju AAU turnīros, taču nedarīju to Aļaskas komandā. Spēlēju kopā ar komandu no Oregonas, kuru sauca “Oregon City All Stars”. Sāku jūnijā, pēc mācību gada beigām, darot to līdz jūlija beigām vai augustam. Pēc tam atgriezos mājās, taču visu vasaru pavadīju turnīros. Un tur mani pamanīja Konektikutas treneri.

Saņēmu piedāvājumus no daudzām dažādām skolām. Vidusskolas pēdējā gadā samazināju sarakstu līdz piecām skolām. Izvēle bija jāizdara starp Konektikutu, Oregonu, “Ohio State”, UCLA (Kalifornijas Universitāte Losandželosā) un “Rutgers” universitāti Ņūdžersijā. Vispirms aizbraucu uz Oregonu. Pēc tam devos uz Konektikutu un – sapratu, ka man vairāk nekur nav jābrauc, palikšu te!

Mīlestība no pirmā acu skatiena!
Jā!

Cilvēki stāsta, ka beigās tu neatceries lielāko daļu spēļu un uzvaru. Tu atceries cilvēkus, ar kuriem spēlēji un dzīvoji kopā. Kas ir svarīgākie cilvēki, kurus satiki Konektikutā?
Visas komandas biedres man ir vissvarīgākie cilvēki – visas meitenes, ar kurām spēlēju. Kopā izdzīvojām daudz. Blakus nav ģimene vai tuvākie draugi, uz kuriem paļauties, izņemot komandas biedres. Visas ieradāmies Konektikutā no dažādām Amerikas malām. Neesam bijušas kopā 10 gadus, taču zinu, kad būsim kopā, jutīsimies, it kā nekas nebūtu mainījies. Joprojām esam tuvi draugi ar galveno treneri Džīnu Oriemmu un viņa asistenti Krisu Deiliju. Tā ir kā liela ģimene.

2004. gada absolventes – tās ir...
Mans izlaidums notika 2005. gadā, jo pirmajā gadā nevarēju spēlēt. Vienlaikus ar mani spēlēja Daiana Taurasi, Marija Konlona un Morgana Velija. Kopā ar Daianu spēlēt bija jautri.

Toreiz viņa bija pārgalvīgāka?
Viņa vienmēr bijusi kaislīga spēlētāja. Daiana ir viena no manām labākajām komandas biedrenēm, kāda jebkad bijusi. Viņa ir neticami konkurētspējīga, ar uzvarētājas attieksmi. Izdara visu iespējamo, lai uzvarētu. Viņa ir ļoti līdzīga Kobem Braientam un Maiklam Džordanam. Viņu darba ētika un attieksme ir tāda pati.

Palmera, Aļaska

Džesika Mūra un Daiana Taurasi

Džesika Mūra un Vilneta Kroketa karjeras laikā pārstāvēja SK “Cēsis”

Džesika Mūra un Daiana Taurasi pēc uzvaras 2004. gada čempionātā Ņūorleānā

Džīno Oriemma 2004. gadā

Teici, ka ceturtajā gadā abas Konektikutas basketbola komandas uzvarēja NCAA čempionātā.
Jā, tas notika 2004. gadā.

Pieņemu, ka tas kļuva par lielāko notikumu skolas vēsturē. Un Hartfordā arī.
Tas bija pilnīgi neticami. Studentu pilsēta pēc uzvaras uzsprāga. Konektikutā praktiski nav profesionālu komandu. Nav NBA kluba, “Connecticut Sun” spēlē tikai vasarās. Mums ir tikai Konektikutas basketbols, taču panākumu netrūkst. Mūs atbalsta visa Konektikuta un pret mums izturas kā pret zeltu. Spēlētājas pazīst, cilvēki vēlas fotografēties, kad apmeklē iepirkšanās centru vai ej uz kino. Tas parāda, kā viņi mūs mīl. Pērn septembrī ieradāmies uz 10 gadu jubileju un pasākums izvērtās lielisks. Tā, it kā nekas nebūtu mainījies. Visi sanāca laukumā un cilvēki tevi atceras pēc tik daudziem gadiem.

Vai Tev labāk patika spēlēt Gampela arēnā vai “XL Center” zālē Hartfordā?
Manā laikā to sauca par Hartfordas sabiedrisko centru. Patika spēlēt abās vietās, taču Gampela arēna ir īpaša. Tā atrodas studentu pilsētā un rada īpašas sajūtas. “XL Center” ir vairāk vietas – 17 tūkstoši sēdvietu. Gampela arēnā kādi 10 tūkstoši, noskaņas – intīmākas. Cilvēki aktīvāk atbalsta, turklāt nav ne uz kurieni jābrauc.

Var aiziet kājām.
Jā, var staigāt.

Vai Tev pietrūkst tās dienas?
Nē (smejas). Kamēr esi jauna, viss kārtībā. Tagad negribētos tik daudz staigāt.

Cilvēki stāsta, ka treneris Oriemma treniņos ir skarbs. Tas atbilst patiesībai?
Manuprāt, viņš domā, ka spēlēs visam jānotiek vieglāk. Treniņiem jābūt grūtākiem. Brīžos, kad nokļūsti atbildīgās spēlēs, zini – es varu to izdarīt, jo treniņos esmu to redzējusi miljoniem reižu. Kad Konektikutas meitenes spēlē augsta spiediena apstākļos, Nacionālajā čempionātā – viņas dara to pašu, ko treniņos, jo Oriemma viņas ir sagatavojis visam. Šajā ziņā viņš ir lielisks, gudrs treneris.

Salīdzinot ar Nacionālā čempionāta spēlēm, nekas cits tām nelīdzinās.
Tas patiešām ir īpaši, jo visu laiku strādā, lai marta beigās tur nokļūtu. Sākot no mācību gada sākuma augustā. Trenējies un līdz aprīlim strādā vienam mērķim. Kad nokļūsti NCAA čempionātā, sajūtas ir sirreālas. Pa īstam to novērtē tikai dažus gadus pēc skolas beigšanas. Kad tas ir pagājis, apjēdz – o, nespēju tam noticēt! Ieraugi, cik grūti patiesībā ir uzvarēt. Un fakts, ka izdarījām to trīs reizes pēc kārtas. Tas ir vienkārši apbrīnojami!

Konektikutas trīs triumfi pēc kārtas (2002-2004) kļuva par pirmo tādu notikumu skolas vēsturē un otro gadījumā visā NCAA pēc “Tennessee” panākuma (1996-1998).
Tas tiešām bija neatkārtojami.

Konektikutas treneri Džīno Oriemma un Kevins Ollijs 2014. gada 13. aprīlī Hartfordā. Foto: AFP/Scanpix

Konektikutas fane Hartfordā

Vīriešu komandas galvenais treneris Kevins Ollijs

UConn Huskies līdzjutēji

1995. gada 2. aprīlis – Rebeka Lobo un Konektikutas basketbolistes pirmo reizi uzvar NCAA čempionātā

Atceros fotogrāfijas, kurās redzama basketbola komandu viesošanās Baltajā namā pie prezidenta Obamas. Vai braucāt uz Balto namu, lai satiktos ar Džordžu Bušu?
Trīs reizes. Kamēr biju skolā, prezidents nemainījās. Braucām uz Balto namu, tikāmies ar prezidentu Bušu. Vienlaikus ar mums viesojās sieviešu un vīriešu hokeja komandas, kā arī vīriešu lakrosa komanda. Īpaši atmiņa palika trešā reize, kad mūsu vīriešu komanda uzvarēja čempionātā. Lidojām atsevišķā lidmašīnā.

Ne jau “Air Force One”.
Nē, ar čarteri. Būtu forši palidot ar prezidenta lidmašīnu. Tāpat bija lieliski. Un mums par godu Konektikutas galvaspilsētā Hartfordā tika sarīkota parāde, kurā 2004. gadā piedalījāmies kopā ar vīriešu komandu. Un to apmeklēja 300 000 cilvēku (Hartfordā dzīvo 125 000 iedzīvotāju, visā Konektikutā 3,5 miljoni)! Nekad nebiju redzējusi neko līdzīgu. Ieradās visi un laiks bija brīnišķīgs.

Tikpat nozīmīgas atmiņas kā pati uzvara NCAA čempionātā.
Tas bija ļoti, ļoti īpaši. Kā uzvara NBA vai Superkausa iegūšana amerikāņu futbolā, kad pilsēta rīko uzvaras parādi. Bijām vēl bērni, 19-21 gadu veci un tas viss notika par godu mums. Cilvēki mūs atbalstīja un jutāmies īpaši.

Vai basketbols Konektikutā ir populārāks par amerikāņu futbolu?
Manuprāt, Konektikutā populārs ir basketbols, futbols un beisbols. Beisbola virslīgā (MLB) spēlē Bostonas “Red Socks” un “New York Yankees”. Tikpat lielas komandas ir “New England Patriots” un “New York Mets”. Un Konektikutas basketbols. Domāju, ka esam tikpat mīlēti. Nezinu, kā citur, taču Konektikutā praktiski nav citu profesionālu komandu, izņemot “Sun”. Cilvēki basketbolu mīl pa īstam.

Manuprāt, tur ir patstāvīga mediju uzmanība. Netālu atrodas ESPN galvenā mītne, savukārt Ņujorka ir ASV mediju galvaspilsēta.
Kad notika ESPN dibināšana, pirmajā pārraidē tika rādīti Konektikutas basketbolisti. Viņiem izveidojušās ciešas attiecības ar Konektikutas sieviešu basketbola komandu. ESPN ir vienkārši mūs parādīt, jo atrodamies blakus un spēlējam labi.

Konektikutā spēlētājām noteikti ir mediju apmācība.
Apmācības notiek pirmajā gadā. Mums stāsta, kā sarunāties ar žurnālistiem – ko teikt, ko neteikt. Braucam uz labiem restorāniem un mums māca, kā pareizi jāsēž, kā jāēd, kam domāti naži un dakšiņas. Jaunajiem studentiem ir daudz līdzīgu apmācību. Mums māca izskatīties kā komandai, nevis individuālistiem. Nevar krāsot nagus – un man patīk krāsot nagus! Kas tas ir (smejas)? Tā notiek, lai par mums veidotos vienots iespaids. Paskatoties atpakaļ – tam bija nozīme.

Viņi sagatavo jūs visam.
Konektikutā nedomā tikai par tavu basketbola karjeru. Viņi domā, kā palīdzēt sagatavoties dzīvei pēc basketbola.

Treneris Oriemma mēdz apskaut spēlētājas pēc Nacionālā čempionāta spēlēm. Tā notiek ar jebkuru, vai ne?
Protams. Cilvēki domā, ka viņš ir lielais ļaunais vilks. Kad noej no laukumā un pavadi laiku ar viņu – viņš ir viens no labākajiem un laipnākajiem cilvēkiem. Ģimenes cilvēks. Viņš izturas pret ikvienu no mums kā pret savām meitenēm. Un tu zini, ja tev jebkad vajadzēs viņu, viņš vienmēr būs blakus un parūpēsies par mums, spēlētājām. Viņš vēlas, lai tu izdarītu labāko, ko vari. Vienkārši viņam ir savi paņēmieni, kā dabūt no tevis ārā labāko (smejas). Taču viņš ir neticams treneris. Viens no labākajiem, kādi man jebkad bijuši.

Sanācis satikt līdzīga līmeņa treneri?
Mans mīļākais treneris WNBA ir Maiks Tibo, kurš trenēja “Connecticut Sun” un vēlāk strādāju ar viņu kopā “Washington Mystics”. Viņš tiešām izprot basketbolu. Tibo ir spēlētāju treneris. Viens no labākajiem profesionālajā basketbolā.

Ja nekļūdos, Tevi uzaicināja strādāt “Mystics” (Mūra treniņā ieradās kluba kreklā)?
Tas notika pagājušajā vasarā. Nezinu, vai šovasar darīšu to pašu, taču treneres darbu vēlējos pamēģināt. Tā ir viena no lietām, par kurām domāju. Šobrīd tiešsaistē studēju sabiedriskās attiecības un komunikācijas zinātni. Mācos otro gadu un augustā pabeigšu studijas. Daru to, jo domāju par dzīvi pēc basketbola. Manu skolu sauc “Kent State” un fiziski tā atrodas Ohaio pavalstī. Man nav uz turieni jābrauc un tas ir lieliski. Varu strādāt, spēlēt un mācīties vienlaikus. Konektikutā man jau bija apmetnis un cepure, tāpēc man pat nav jābrauc uz izlaidumu. Viņi var atsūtīt diplomu pa pastu un pārējo man nevajag. Varu sarīkot ballīti mājās.

Daudzi sportisti nepārtraukti atrodas tiešsaistē. Manuprāt, ir daudz jauku lietu ārpus tiešsaistes. Vai Tev patīk brīži, kad atslēdzies no elektroniskās pasaules? Rīgā un Amerikā?
Mūsu dzīvēs daudz kas notiek internetā, taču esmu starp tiem cilvēkiem, kuri visu laiku neskatās telefonā. Man patīk iziet sabiedrībā un jautri pavadīt laiku ar draugiem. Dzīvoju Losandželosā – tur ir daudz lietu, ko darīt, neskaitot sēdēšanu pie datora. Un labāk eju uz pludmali!

Daži vārdi par Cēsīm. Tu šeit spēlē otro reizi. Neskaitot Krišjāni, vai atceries vēl kādu meiteni?
Visa komanda ir mainījusies. Atbraucu pirms sešiem gadiem un bija maz ticams, ka ieraudzīšu tos pašus cilvēkus. Visas meitenes komandā ir lieliskas. Labas spēlētājas, turklāt daudzām no viņām ir studentu basketbola pieredze. Viņas ir neatlaidīgas un ļoti, ļoti gudras. Visi runā angliski – man tas ir izdevīgi. Un visas kopā veido lielisku komandu. Man tikai jāpievieno pāris lietas. Kad ieraudzīju viņas pirmo reizi, reakcija bija – wow! Esmu priecīga un izredzēta, ka varu spēlēt ar lieliskām latviešu spēlētājām. Treneris Armands Krauliņš ir vietējā leģenda. Viņš izprot basketbolu un ir tik gudrs. Man tā ir lieliska pieredze.

Viņš trenē vairāk nekā 50 gadus un sākumā trenēja sieviešu basketbola komandu.
Par spīti gadiem un pieredzei, viņš ir ļoti ass. Joprojām viss atrodas viņa rokās. Viņš ir lielisks treneris.

Kā nācies redzēt, viņš Tev uzticas.
Man tiešām viņš patīk. Pirmajā nedēļā biju bez mašīnas. Viņš atbrauca man pakaļ katru dienu. Tas bija jauki. Viņš ir lielisks vīrs. Un neticams treneris. Priecājos, ka varēju vēlreiz atbraukt uz Latviju. Esmu spēlējusi daudzās dažādās vietās, taču Cēsīs spēlēt bija jautri. Kad Krišjānis man piezvanīja, jautājot, vai vēlos atgriezties, man pat nebija jādomā. Tas ir lielisks klubs ar lielisku prezidentu. Cilvēki Rīgā un Cēsīs pret mani izturas jauki.