Galvanovskis: "Diemžēl ir tendence, ka mūsu labākie jaunieši atpaliek no saviem vienaudžiem"

"“Latvijas jauniešu komandu startos starptautiskajās sacensībās iezīmējusies nepatīkama tendence – pat mūsu labākie spēlētāji no saviem vienaudžiem atpaliek tehniskajā un fiziskajā sagatavotībā. Tāpēc gan uzbrukumā, gan aizsardzībā bieži zaudējam darbībās viens pret vienu. Tāpēc cerēto efektu nedod dažādi taktiskie varianti – izpildījumam pietrūkst nepieciešamās kvalitātes," saka Galvanovskis. "Iepazīstoties ar treniņprocesu dažādās sporta skolās un ikdienā sekojot LJBL spēlēm, nostiprinājies iespaids, ka tehnikas pamatu apgūšanai netiek pievērsta pietiekami liela uzmanība un veltīts pietiekami daudz laika.

Tas nav vienkāršs process un prasa daudz pacietības un precizitātes gan no bērniem, gan treneriem. Protams, gandrīz katrā grupā ir talanti, kam instinkta līmenī ieliktas pareizas kustības – pareizs bumbas satvēriens, ķerot bumbu, pareiza un saskaņota ķermeņa darbība, izdarot metienu utt. Tomēr lielai daļai šīs basketbola pamatlietas jāiemāca – vispirms parādot, tad panākot precīzu izpildi vismaz vienā treniņā un, pats galvenais, turpinot nepārtraukti kontrolēt izpildi gan treniņos, gan spēlēs, lai nostiprinātu pareizas iemaņas.

Tas ir ilgs un sarežģīts process, jo ķermenim piemīt īpašība meklēt vieglāko ceļu, un, reiz iemācītais, mēdz aizmirsties, tiklīdz zūd koncentrēšanās. Vieglāk un interesantāk ir treniņos daudz laika veltīt basketbola spēlēšanai, cerībā, ka prakse visu saliks vietās. Taču tā nenotiek. Jaunākajās vecuma grupās tehnikas defektus var kompensēt ar pāragru fizisko nobriešanu. Bet, kad fiziskās spējas izlīdzinās, tehnikas defektu dēļ iepriekšējie līderi strauji zaudē pozīcijas komandā, piedzīvojot īstu psiholoģisko šoku un pieaugušo basketbolā nesasniedzot to, ko varētu sasniegt. Jo nepareizi iemācīto tehniku jaunatnes basketbola vecākajās grupās labot ir ļoti grūti, bet pieaugušo basketbolā – faktiski neiespējami.

Diemžēl jāatzīst, ka daudzu potenciāli labu basketbolistu nepiepildītās cerības un sagrautie sapņi ir uz mūsu – treneru - sirdsapziņas. Un liela daļa vainās meklējama gaisotnē, kas aizvien vairāk izpaužas jaunatnes basketbolā, – pieaugušo godkāres uzkurinātā pārspīlētā tieksmē pēc panākumiem jau visjaunāko grupu spēlēs un turnīros. Jaunatnes basketbolā jāmaina akcenti, orientējoties uz pacietīgu spēlētāju attīstību ar ilgtermiņa efektu. Viens no soļiem – jauni tehniskās sagatavotības kontrolnormatīvi dažādām vecuma grupās. To saturs ir atjaunināts, pamatojoties uz praksē gūtajām atziņām un modernā basketbola prasībām.

Kontrolnormatīvi nav domāti, kā represiju mehānisms. Tajos nav supersarežģītu pārbaudījumu – tikai pamatlietas: dribla un piespēļu tehnika, metienu kvalitāte. Saturs pārbaudīts vairākās sporta skolās, prasību “latiņu” novietojot vidējā līmenī. Tas ir orientieris gan treneriem, gan jaunajiem spēlētājiem un viņu atbalstītājiem. Iespēja novērtēt, kā esi strādājis līdz šim, vai patiešām esi gatavs turpināt treniņus nākamā līmeņa grupā. Testu saturs motivē konkrētajiem vingrinājumiem veltīt laiku ikdienā, attīstot un nostiprinot pareizas iemaņas, kas būs nepieciešamas spēlēs. Neatkarīga kontrole par normatīvu izpildes kvalitāti būs, taču tā nebūs pašmērķis. Jo jebkuru pārbaudītāju var piemānīt, bet basketbolu piemānīt nevar. Ja, piemēram, normatīvā paredzēts kādu vingrinājumu izpildīt 45 sekundēs, bet audzēknis to izdara 47 s vai nepieciešamo septiņu precīzo metienu vietā trāpījis sešus – tas nav iemesls sankcijām. Bet, ja normatīvu spēj izpildīt uz pusi ilgākā laikā nekā komandas biedrs vai grozā trāpi tikai divas reizes – tas ir iemels nopietni padomāt, kas nav darīts pareizi. Un tikt skaidrībā, kas kavē vairāk – paša slinkums, laika trūkums, nepietiekama informācija vai vēl kas cits."

Izmantotie resursi:
https://basket.lv/ljbl/agris-galvan...