Paula Strautmane: "Amerikā ieaudzināja, ka jāmet pa grozu"

Teiciens vēsta, ka viens gads ceļojumā ir līdzvērtīgs trīs gadiem parastajā dzīvē. Ir jāpārvar sevi un jāpaskatās uz pasauli plašāk, lai ieraudzītu jaunas perspektīvas gan mājās, gan lielākā mērogā. Var dažādi vērtēt Ameriku, taču tādas iespējas kā NCAA studējošajiem sportistiem netiek piedāvātas nekur citur un prieks, ka Latvijas jaunieši tās izmanto arvien labāk.

Paula Strautmane debijas gadā sevi apliecināja lieliski, dažos mēnešos kļūstot par vienu no "Quinnipiac" komandas līderēm. Uzbrucēja, kurai Konektikutā nācās iejusties arī garās spēlētājas lomā, trīs reizes tika nosaukta par MAAC konferences nedēļas labāko pirmgadnieci, nopelnīja vietu pirmgadnieču simboliskajā pieciniekā un martā tika atzīta par "Quinnipiac" universitātes mēneša labāko sportisti.

Pagājušajā nedēļā izlasīju, ka “Quinnipiac” galvenā trenere Triša Fabri (Patricia Fabbri) pagarinājusi līgumu līdz 2021. gada sezonas beigām. Amerikā treneri ir ļoti svarīgi cilvēki. Vai esi priecīga, ka varēsi vēl trīs gadus spēlēt treneres Fabri vadībā?
Esmu ļoti priecīga. Zinu, ka komandā paliks viss treneru kodols. Trenere Fabri strādā jau divdesmit gadus – no paša programmas sākuma – un viņas klātbūtne ir ļoti svarīga. Kad izvēlies skolu, tu izvēlies sistēmu. Ja treneris mainās, nāk cita sistēma.

Cik liela nozīme, izvēloties skolu, bija treneres personībai?
Manā izvēlē sakrita vairāki faktori – skola, komanda, treneri. Tu nevari aizbraukt tikai tāpēc, ka tev patīk treneri. Tu sagaidi, ka tev uzticēsies, taču līdz tam vēl jānonāk. Sākumā mani uzrunāja asistents Mauntins Makgilivrejs (Mountain MacGillivray), bet, aizbraucot, sajutu uzticību arī no citiem treneriem.

Ko ieraudzīji pirmajā reizē?
Iepazīšanās braucienā apmeklēju skolu ziemā. Visi teica, ka studentu pilsēta skaistākā ir vasarā un rudenī, taču man iepatikās jau toreiz. “Quinnipiac” valda laba atmosfēra un patīkama saziņa starp cilvēkiem. Gadās, ka citur skolas rīkojas pēc standarta procedūrām – notiek spēlētāju rekrutēšana, bet nav tas. “Quinnipiac” jutu, ka būs forši. Tā arī bija!

Ja nekļūdos, iepazīšanās laikā brauci uz trīs skolām?
Uz divām. Pirmā bija “Quinnipiac”, otrā – “South Florida”, kur tagad spēlē Kitija (Laksa). Ļoti iespaidīga skola siltā vietā. Ja ņemtu vērā klimata apsvērumus, paliktu tur, taču gribēju būt tuvāk Ņujorkai. Jutu jau sākumā, ka “Quinnipiac” būs mana skola.

Kāpēc tuvu Ņujorkai?
Vienmēr šķitis, ka tā ir vieta, kur gribētos kādu laiku pabūt.

Realitātē pusotra stunda jābrauc un mācību gada laikā grūti izrauties.
Nav tik traki (smejas). Semestra laikā uz Ņujorku aizbraucām vairākas reizes. Latvijā ir līdzīgi – kamēr mācies un spēlē, nestaigā katru dienu pa Vecrīgu. Manuprāt, Austrumkrasts ir kulturālāks, vairāk vietu, ko apskatīt. Piemēram, Bostona no mums ir divu stundu attālumā.

Spēles plakāts. "Quinnipiac" regulāro sezonu MAAC konferencē sāka ar trīs zaudējumiem, bet pabeidza ar 17 uzvarām pēc kārtas. Foto: Quinnipiac

Konektikutas derbijs pret kaimiņos esošo “Hartford” komandu

Paula Strautmane spēlē pret sīvajām konkurentēm, MAAC konferences smagsvaru “Marist”

Paula Strautmane spēlē pret sezonas galvenajām konkurentēm “Iona Gaels”. Ņemot vērā, ka “Metro Atlantic Athletic Conference” ir viena no 23 “mid-major” konferencēm, NCAA čempionātam var kvalificēties tikai konferences finālturnīra uzvarētājas

Paula Strautmane uzbrukumā pret “Marist”

Kā universitāte izceļas mācību ziņā?
Ļoti labi, ka “Quinnipiac” nav raksturīgas lekciju zāles. Mācības notiek klasēs līdz 30 cilvēkiem. Visās auditorijās un laboratorijās profesori nāk klāt. Viņi strādā individuāli, nāk parunāt. Izstāsta, jautā, interesējas. Individuāla pieeja ir ļoti svarīga – uzreiz jūties drošāk. Esmu starptautiskā studente, taču arī daudzi amerikāņu studenti pirmo reizi ir tik tālu no mājām.

Vai esi izvēlējusies studiju virzienu?
Izvēlējos jau pirms ierašanās. Studēju mehānisko inženieriju (mechanical engineering). Skolā patika fizika un matemātika. Jutu, ka man tas patiks – strādāt ar projektiem, ceļot. Tas nav piemērots katram. Pirmais gads bija labs.

Mehāniskā inženierija. Tas nozīmē, ka nākamajos gados padziļināti jāmācās fizika, ķīmija un matemātika?
Ķīmijas kursus jau esmu izgājusi un pirms maģistratūras tas vairāk nav aktuāli. Fizika un matemātika seko otrajā un trešajā gadā, bet interesantākā daļa – projekti – seko pēc tam.

Sportā “Quinnipiac” piesaista uzmanību ar sieviešu un vīriešu hokeja komandām.
Hokejs noteikti ir sporta veids numur viens. Basketbolistes augstākā līmenī sākušas spēlēt pēdējos gados. Sezona iesākās čābīgi (0-3 konferences spēlēs, 19 uzvaru sērija pēc tam – Sportacentrs.com), jo sapratne laukumā vēl nebija izveidojusies. Turpinājumā sākām spēlēt labāk un nākamajos gados, domāju, būsim vēl labākas.

Mums jau tagad ir nemainīgs mērķis spēlēt NCAA čempionātā (notiek no marta vidus līdz aprīļa sākumam, piedalās 64 spēcīgākās komandas, “Quinnipiac” šogad pietrūka viena uzvara). Nākotnē vēlamies tajā izcīnīt pa kādai uzvarai.

“Quinnipiac” ir hokeja Meka (smaida). Visi studenti fano, apmeklē spēles, tērpti komandas kreklos. Vīriešu komanda komanda sasniedza "Frozen Four". Kad viņi aizbrauca uz Floridu, spēļu laikā ārā nevarēja redzēt nevienu cilvēku. Visi bija kopmītnēs un skatījās. Komandai iekļūstot finālā, ļoti priecājāmies. Zaudēja finālā – bija trīs dienu sēras. Viņi visu gadu bija pirmie NCAA rangā, taču izšķirošajā spēlē nesanāca. Privātai skolai tas tāpat ir milzīgs sasniegums.

Šķiet, ka "Frozen Four" notika Tampā. Studentiem semestra laikā bija iespēja aizbraukt uz Floridu?
Sportistiem treniņu un aktīvās sezonas laikā tādas iespējas nav. Citi studenti piektdien ņēma brīvdienu un uz Floridu devās jau ceturtdien. Zinu, ka daudzas hokeja meitenes brauca ar mašīnām – vairāk nekā 20 stundas vienā virzienā. Bija autobusi, daudzi lidoja, taču jābrauc par savu naudu. Skola apmaksāja ceļu studentu orķestrim un karsējmeitenēm.

Paula Strautmane vairākas reizes tika atzīta par spēles MVP. Saruna ar MAAC preses dienesta reportieri. Foto: Quinnipiac

Paula Strautmane ceļā uz "Marist" grozu

2015. gada 27. decembris, “Quinnipiac” komanda Floridā. Paula uz spēli ieradās uzreiz pēc Ziemassvētku brīvdienām

2016. gada janvārī un februārī Paula trīs reizes tika atzīta par MAAC nedēļas labāko pirmgadnieci, martā nopelnīja vietu MAAC pirmgadnieču simboliskajā pieciniekā un tika atzīta par "Quinnipiac" universitātes mēneša labāko sportisti

"Quinnipiac" sieviešu basketbola komanda 2016. gada sezonā: MAAC regulārās sezonas uzvarētājas, MAAC finālturnīra finālistes un WNIT turnīra dalībnieces

Pamanīju, ka "Quinnipiac" trenere spēļu laikā mainīja veselus pieciniekus.
Trenere tā darīja divus iepriekšējos gadus. Komandā bija sapulcēti divi līdzvērtīgi piecinieki un maiņas spēli nepasliktināja. Šogad mēģinājām, taču sastāvs vēl nav tik vienmērīgs, tāpēc atgriezāmies pie parastajām maiņām. “Gold rush” izpalika. Iespējams, nākotnē atgriezīsimies.

Vai sanāca tā, ka visas ceturtā gada studentes bija aizgājušas un galvenā slodze gūlās uz pirmgadnieču pleciem?
Sākumā meklējām, kā sadalīt lomas. Kopā ar Erinu (Aryn McClure) bijām nedaudz garākas par citām mazajām spēlētājām un varējām spēlēt kā centri. Biju no tā jau atradusi, taču komandai tas palīdzēja. Mūsu centri sedza pretinieku centrus, bet mēs groza apakšā bijām garākas par pretspēlētājām.

Dabūji spēlēt gan kā ceturtais, gan piektais numurs?
Ceturtais un piektais. Dažreiz trešais numurs, lai pagarinātu sastāvu. Trenere vēlējās, lai uzņemos un esmu drauds pretiniecēm. Līdzīgi bija jādara visām spēlētājām. Jāmet, kad esi brīva. Ja Latvijā treneri tikai teica, ka jāmet, Amerikā neizmešanas gadījumā bija jāskrien sprinti. Ieaudzināja, ka jāmet, ja esi brīvs un labā vietā. Jāiet, jādara, jācīnās katrai spēlētājai. Trenere zināja – ja visas darīs pareizi, rezultāts būs.

Trenere ir vairāk motivējoša vai prasīga?
Ļoti motivējoša. Dažreiz pasaka kādu skarbāku vārdu, taču nevar salīdzināt ar nostāstiem, kurus esmu dzirdējusi par citām skolām. Citur ir pilnīgi traki treneri. Man ir ļoti paveicies. Treneri uztver mūs kā savu ģimeni. Grib, lai mēs būtu labākas. Zina mūsu potenciālu. Vēlas izmantot katras spēlētājas labākās īpašības.

Ziemassvētkos atbrauci mājās. Atgriežoties Amerikā, spēlēji daudz labāk.
Jā, tā bija (smaida). Komandā bija meitene no Īrijas, kura brīvdienās brauca vienā laikā ar mani. Nodomājām – otrajā semestrī jānospēlē ļoti labi, lai nākamajos gados laiž mājās. Viņai bija savainojums, tādēļ apņemšanās nebija tik būtiska, taču pati sāku spēlēt labāk. Drošāk! Sākumā rīkojos kā pirmgadniece, vēlāk spēle aizgāja. Ceru, ka nākamajās brīvdienās tikšu mājās!

Aizbraucu mājās uz trīs dienām. Skola apmaksāja braucienu. Biju ļoti priecīga. Pluss – no Ņujorkas uz Rīgu ir “Uzbekistan Airlines” tiešie reisi. Lētāk un bez pārsēšanās. Ar pārsēšanos uzreiz sanāk padsmit stundas. Visiem šķiet, uzbeki? Ir labi, turklāt var līdzi ņemt divus lielos koferus. Patīk!

Kad aizbraucu uz pirmo semestri, man atbrauca pakaļ. Pēc Ziemassvētkiem man Ņujorkā bija jāpārsēžas un jālido uz Floridu. Tur atbrauca pretī. Sanāca, ka braucu no spēles uz mājām un uz nākamo spēli ierados jau Floridā.

Apmeklēju regulārās sezonas pēdējo spēli izbraukumā pret "Iona". Toreiz uzvarējāt, bet konferences čempionāta finālā viņām zaudējāt. Kas notika?
Sanāca ļoti bēdīgi. Cerējām, ka uzvarēsim, taču pusfinālā komandas kapteine pārrāva ceļgala priekšējās krusteniskās saites. Knapi tikām finālā. Kapteine ir mūsu labākā spēlētāja aizsardzībā un izšķirošajā spēlē mums nebija, kas nosedz pretinieču līderi, spāņu saspēles vadītāju Marinu Lizarazū. Pretinieces, redzot, ka esam nepilnā sastāvā, ieguva papildus iedvesmu. Turējāmies, bet...
“Iona” ir vairākas absolventes. Nākamgad viņām mainīsies sastāvs un nav zināms, vai būs tik augsti rezultāti.

Neilgi pēc MAAC finālturnīra "Quinnipiac" treneri atbrauca uz Latviju. Kādas ir tavas domas, vai gribētu divus gadus spēlēt kopā ar māsu Dignu?
Būtu ar mieru, ja Digna spēlētu manā komandā, taču lēmums jāpieņem viņai pašai. Ja sakrīt intereses skolā, tas ir iespējams. Gribu, lai viņa iegūst savu pieredzi. Viena lieta, ja blakus ir latvieši – pieķeries viņiem un neesi tik draudzīga ar citiem. Manuprāt, viņai vajag nostāties pašai par sevi. Iziet visam cauri. Pirmie mēneši ir kultūršoks un pierašana pie patstāvības. Ja blakus būs lielā māsa, būs savādāk. Negribu, lai Digna izvēlas skolu manis dēļ. Gribu, lai viņai patīk izvēlētā skola un komanda – tie paši iemesli, kādus izvēlējos es. Laika apdomai pietiek.

Vai, dzīvojot Amerikā, mainījās priekšstati par amerikāņu basketbolu?
Agrāk man šķita, ka amerikāņi vairāk spēlē uzbrukumā un aizsardzībā ne pārāk. Īstenībā izrādījās otrādi. Viņi aizsardzībā ļoti kapā. Domā, ka eiropieši nespēlē aizsardzībā un...ir mīkstāki. Varbūt? Amerikā treniņos visu laiku jāsacenšas vienam ar otru. Eiropā, iespējams, domā – ja iet kaulā, tad nemāk zaudēt. Amerikā ir jāsacenšas. Treneri atgādina, ka tikai tā padarīsi otru labāku. Neņem vērā, ej un mēģini uzvarēt katrā reizē. Ja nevari pret savējiem, kā varēsi pret citiem?

Studentu basketbolā ir grūtāk iziet cauri.
Un vēl visi NCAA noteikumi. Pagāja laiks, kamēr visu sapratu. Piemēram, mēdiju pārtraukumi ceturtdaļu vidū un citi sīkumi (media time-out).

Pirms dažām dienām notika “Rīdzenes” izlaidums. Kas bija tava pirmā trenere?
Kopā ar māsu un daudzām citām nākamajām “Rīdzenes” spēlētājām sāku spēlēt 1996. gadā dzimušo TTP spēlētāju grupā pie treneres Initas Eglītes. Kad trenere pārgāja uz “Rīdzeni”, mums piedāvāja pāriet vai palikt. Aizgājām līdzi trenerei. Notika grupas dalīšana deviņdesmit sestajos un deviņdesmit septītajos, taču “Rīdzenē” visi treneri strādā kopā un mainās. Trenējos gan pie treneres Lilitas Bergvaldes, gan treneriem Aināra Čukstes un Jāņa Nešpora.

Kas ir labākais, ko esi ieguvusi “Rīdzenē”?
Pirmkārt, draugus. Desmit gadu laikā ar meitenēm, iespējams, pavadīts vairāk laika nekā ar savu ģimeni. Tas maina attiecības uz visu mūžu. Pateicoties “Rīdzenei”, tiku jaunatnes izlasēs un Latvijas valstsvienībā, kā arī universitātē. Jāpateicas “Rīdzenei”, ka man ir iespēja mācīties par brīvu un iespēja ceļot. Tas ir sporta skolas treneru nopelns.

Vecāki atļāva lielu brīvību vai bija prasīgi?
Vecāki vienmēr ļāvuši darīt, ko vēlos. Viņi zināja, ka muļķības nedarīšu. Spēlēt basketbolu, dziedāt vai dejot – dari, ko gribi, ja vari apvienot. Jāizlemj pašai. Tā notika, izvēloties universitāti. Vecāki zināja, ka nevarēs piespiest pat, ja mēģinās. Tādā ziņā esmu patstāvīga. Negribu, lai mani kontrolē. Man uzticas. Nedaru neko, lai uzticība tiktu lauzta.

Ja varētu pārcelties piecus gadus atpakaļ, vai kādas lietas darītu savādāk?
Neko īpaši nebūtu mainījusi.

Tu un māsa. Ko esat ieguvušas viena no otras?
Neuztveru Dignu ne kā sāncensi, ne draudzeni. Viņa ir mana māsa, ģimene. Dignu atbalstīšu visvairāk. Mēs drīzāk paslavējam viena otru. Nodomājam, ka otra ir daudz labāka un otrādi. Nesalīdzinu sevi ar citiem. Daru, ko vēlos un ceru, ka otram arī būs labi.

Zinu, ka Digna ir talantīga un daudz sasniegs. Viņai tikai jāstrādā. Dažreiz viņu paķircinu, taču Digna nav palikusi iedomīga. Jā, viņa ir tikusi līdz valstsvienībai, taču nav mainījusies. Var pajokot par sevi. Digna ir sirsnīgākais, laipnākais un nesavtīgākais cilvēks, kādu esmu redzējusi. Viņa grib spēlēt, viņai patīk spēlēt. Laukumā to var redzēt.

Manuprāt, no Dignas var mācīties vienkāršību, atvērtību un pozitīvismu. Tvert visu vieglāk.
Tādā ziņā esam pretstati (sirsnīgi smejas). Dažreiz pārāk daudz stresoju, bet Digna ir mierīga. Nevaram būt pilnīgi vienādas. Tas būtu dīvaini.

Gads aiz okeāna. Tas noteikti nācis par labu savstarpējām attiecībām, vai ne?
Mazie strīdi vēl palikuši. Kamēr nebiju aizbraukusi uz universitāti, varējām katru dienu strīdēties par sīkumiem. Tagad tas mainījies.

Krista Raudiņa, Elīna Kravale, Anna Dreimane, Kristiāna Rikveile, trenere Lilita Bergvalde, treneris Ainārs Čukste, Kintija Kalniņa, Paula Strautmane un Elza Marta Pildere "Rīdzenes" izlaidumā 2016. gada jūnijā. Foto: Rīdzene

Paula un Digna Strautmanes ar treneri Aināru Čuksti

Paula Strautmane kopā ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci un trīskārtējo Lietuvas čempionu Kasparu Vecvagaru, saņemot Valdemāra Baumaņa kausu labākajai VEF Latvijas Jaunatnes basketbola līgas absolventei. Valdemāra Baumaņa trenētā Latvijas vīriešu valstsvienība 1935. gadā triumfēja pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs Ženēvā

Paula Strautmane ar LBS prezidentu Valdi Voinu un Valdemāra Baumaņa balvas ieguvēju Zigmāru Raimo

Paulas pirmā oficiālā spēle Latvijas valstsvienībā 2016. gada 28. maijā. Attēlā ar māsu Dignu Strautmani un Samantu Straupmani. Foto: Romāns Kokšarovs

Par Paulu

Kintija Kalniņa, "Rīdzenes" absolvente
"Paulu iepazinu, trenējoties TTP pie treneres Initas Eglītes. Viņa mums iemācīja pirmos soļus basketbolā, bet tagad ir aizsaulē. Vairāk sākām komunicēt nometnēs, kur iepazinu arī Dignu. Būdamas maziņas, bijām ar viņu labākās draudzenes, jo Paula vienmēr ir bijis intraverts cilvēks. Laikam ejot, atradu kopīgu valodu arī ar Paulu. TTP nometnēs sākās dažādi piedzīvojumi, kuras mēs visas trīs – Paula, Digna, es – nekad neaizmirsīsim.

Paula ir ļoti gudrs cilvēks. Gan mācībās, gan dzīvē. Viņa reti izrāda savas iekšējās pozitīvās emocijas. Iesaku viņai to darīt vairāk. Spēlēs ļoti bieži varējām just viņas apņēmību, cenšanos un cīņu par katru spēles laukumu. Tā viņa dara arī dzīvē. Paula sasniegs, ko vēlēsies, ja ļoti strādās pie tā un turpinās būt apņēmīga.

Kad Paulai palika 17 gadi, kopā ar Dignu sarīkojām viņai pārsteiguma ballīti. Uzaicinājām viņas tuvākos draugus un atpūtāmies visi kopā. Paulai prieku sagādā viņai tuvo cilvēku klātbūtne, kā arī, protams, uzvaras.

Paulai un Dignai bērnībā nebija viegli būt māsām. Daudzi viņas salīdzināja un salīdzina joprojām, lai gan abas ir pavisam dažādi cilvēki. Digna ir sabiedrības dvēsele, bet Paula ir, piemēram, ģimenes smadzenes. Toties uz laukuma abas jūt viena otru. Man vienmēr visvieglāk ir bijis spēlēt tieši ar Paulu un Kristiānu Rikveili.

Pieaugot, māsas lēnām pielāgojās viena otrai, saprotot, ka ģimene ir neaizstājama dzīves sastāvdaļa. Pat, ja kādā brīdī ir grūti, jo tava māsa ir Tev blakus 24/7, viņas ir iemācījušās ar to sadzīvot. Abas viena otru papildina un, ja tā turpināsies, par spīti brīžiem, kad negribēsies vienai otru redzēt, īpaši uz laukuma, viņas gaida sasniegumu pilna dzīve.

Paula ir mērķtiecīgs un basketbolu mīlošs cilvēks. Viņai ir ļoti svarīgi, lai draugiem viss būtu kārtībā, tas viņu pozitīvi uzlādē. Kad dzīvē parādās grūtības, viņa cenšas tās pārvarēt. Novēlu vienam no sev tuvākajiem cilvēkiem doties uz priekšu un nevienā brīdī nenolaist galvu!"

Elīna Kravale, "Rīdzenes" absolvente
"Atceros savu pašu pirmo spēli basketbolā. Zināju, ka gribu būt laukumā tikai tad, ja ir Paula. Pēc pirmās spēles tā bijis vienmēr – viņas klātbūtne rada drošības sajūtu, iedrošina darīt, cīnīties un gribēt vairāk. Paulas talants nav mērojams tikai basketbola skalā. Viņa ir daudzpusīga – kopā esam dziedājušas, dejojušas un domājušas popielas priekšnesumus. Un viņai viss ļoti labi padodas.

Vai māsām ir viegli sadzīvot...atkarīgs no garastāvokļa, taču būtībā jā. Viņas viena otru papildina, jūt uz laukuma, strīdas un nomierina. Spēj viena otru celt un gremdēt. Taču, ja emocijās spēj atrast balansu, viņas ir neuzvaramas.

Citiem viņas vietā jau sen būtu zvaigžņu slimība un galva pacelta augstu debesīs, bet Paula ir tā pati, kādu viņu iepazinu. Lai cik slavinājumus cilvēki izteiktu, tas nemaina viņas raksturu. Paulas fantastiskā personība ir tā, ko viņā vērtēju visaugstāk. Ļoti labsirdīgs un mērķtiecīgs cilvēks."

Katrīna Vectirāne, "Rīdzenes" absolvente
"Šķiet, ka Paulu pazīstu jau tik sen un kopā piedzīvots daudz, taču viena lieta nav mainījusies – Paula ir cilvēks/spēlētājs, kurš, ja dara, tad dara kārtīgi! Paulai ir ļoti liela sirds. Viņa nekad negrib nevienam kāpt uz galvas, bet don't take her kindness for weakness!!! Viņas labsirdība nav viņas vājība.

Ir sajūta, ka Paula nekad nenogurst. Darbs, ko viņa iegulda laukumā un ārpus tā, ir milzīgs un cieņas vērts. Citi nemaz nezina – Paulai ir ļoti gaiša galva un viņa to izmanto arī laukumā. Somā Paulai vienmēr ir kāda grāmata.

Treniņos neviens negrib spēlēt 1-pret-1 ar viņu,jo uzvarēt Paulu..ir sarežģīti. Tā kā Rīdzenē spēlējām vienā pozīcijā, man pret viņu ļoti bieži bija jākapājas. Labi, ka tā, jo nezinu labāku komandas biedreni, no kuras varēju mācīties un augt kā spēlētāja.

Paulai "padoties" ir svešs vārds. Viņa cīnīsies un liks citiem cīnīties līdz galam, par katru bumbu... Visi grib Paulu savā komandā un, ja vēl komplektā nāk māsa Digna, tad vispār... Māsas ir atšķirīgas – Paula ir nopietnāka un var sacepties, bet Digna smaida un bauda dzīvi. Kādreiz Paulai uzbļauj, tas pieder pie māsu attiecībām. Lepojos, ka esmu bijusi viņu komandas biedre daudzus gadus un nevaru sagaidīt, ko māsas Strautmanes sasniegs gan laukumā, gan ārpus tā."

Video: Digna Strautmane par Paulu Strautmani