Ieva Krastiņa: "Pirms pusotra mēneša nevarēju aizšņorēt kurpes"

Latvijas čempionēm pēdējās nedēļas sagādāja virkni fizisku un emocionālu pārbaudījumu. Sezonas pirmajos mēnešos iegūtie vai atsvaidzinātie savainojumi, atgūšanās pēc valstsvienības spēlēm un izšķirošās spēles par Eirokausa “play-off” – decembra sākums kļuva par īstu raksturu pārbaudi.

TTT izpildīja sezonas pirmo uzdevumu. Pret “Galatasaray” pārtrūka piecu panākumu sērija grupas turnīra mājas spēlēs, taču izbraukumā Novosibirskā izcīnītā uzvara pār Olimpiskās čempiones Irinas Minhas loloto “Dynamo” komandu atvēra vārtus uz “Top 16”.

Komanda novembra pirmajā pusē bija ļoti labā formā. Sekoja valstsvienības pauze, kura prasīja ļoti daudz emociju. Kā notika atgūšanās pēc izlases spēlēm?
Piekrītu, ka spēlēšana valstsvienībā paņēma vairāk emociju nekā fizisko spēku. Mēs apzinājāmies Latvijas un Slovēnijas spēles vērtību, desmit dienas tai gatavojāmies un 23. novembrī izlikām visu. Latviešu spēlētājām fiziski atgūties nebija grūti, emocionāli gan.

Amerikānietēm otrādi – vajadzēja atgūties fiziski, jo treniņos viņas nevarēja izjust spēles garšu. Saliekot visu kopā, neizdevās spēle pret “Galatasaray”. Arī spēlē pret Košices “Good Angels” neparādījām labāko sniegumu. Lēnām ejam atpakaļ (smaida). Spēle Novosibirskā to pierādīja.

No 1. līdz 7. decembrim tika izjaukts miega režīms. Atšķirīgi celšanās laiki, tāli pārbraucieni. Vai biji izgulējusies pirms spēles pret “Dynamo”?
Man izdevās visu ļoti labi sabalansēt. Jau vakar (saruna notika 7. decembrī – Sportacentrs.com) aizgāju gulēt ap pusvieniem. Nogulēju visu nakti. Grūtākais brīdis ir, kad pamosties. Šķiet – kāpēc jāceļas laikā, kad ir jāguļ? Bet – izej aukstumā un atžirgsti.

Pārsteidzoši, biju gaidījusi, ka skriet būs daudz grūtāk. Neviena meitene īpaši nesūdzējās. Norunājām, ka neskatīsimies uz apstākļiem un darīsim visu, ko varēsim.

Treneri ieteica pagulēt lidmašīnā no Maskavas uz Novosibirsku. Bija savstarpēja noruna?
Bija jāmēģina (gulēt). Man paveicās, jo visi trīs krēsli manā rindā bija brīvi – varēju apgulties. Baidījos, ka nakts lidojumā būs grūti nosēdēt uz muguras (komanda otrajā lidmašīnā pavadīja piecas stundas, ieskaitot vairāk nekā stundu ilgu gaidīšanu pirms pacelšanās). Pagulēt izdevās gandrīz visām. Bija tikai viena sūdzība par priekšlaicīgu pamošanos divos naktī pēc Novosibirskas laika.

Teici par muguras sāpēm. Vai tās daudz kavēja sezonas sākumā?
Tā ir desmit gadus veca problēma. Sāpes sākās pirms pusotra mēneša, taču tagad jūtos labāk un laukumā varu izdarīt vairāk. Lai pārvarētu sāpes, visu laiku jāvingro un jādarbojas. Basketbols ir neprognozējama kontaktspēle – nezini, kurā brīdī saņemsi grūdienu mugurā.

Pirms pusotra mēneša nonācu līdz brīdim, kad viss bija apnicis. Par basketbola beigšanu nedomāju, taču jebkura kustība sagādāja sāpes. Nevarēju aizšņorēt kurpes, neko. Diezgan bezcerīga sajūta. Tad sāku jaunu rehabilitāciju Mugurkaula veselības centrā pie labas speciālistes. Viņa iedeva jaunu, svaigu skatu. Kopā vingrojam un veicam terapiju.

Sākot no izlases spēles pret Slovēniju, jutos aizvien labāk un labāk. Katra diena ir cerīgāka. Jā, man joprojām ir problēma iemest no apakšas, taču precizitāte trīspunktu metienos ir atgriezusies. Domāju, ka viss bija saistīts ar muguru. Ceru, ka viss būs kārtībā.

”Galatasaray” izdarīja milzīgu spiedienu uz mazajām spēlētājām. Novosibirska ļāva spēlēt daudz brīvāk, taču piezīmes krājās ļoti ātri. Tiesāšanas īpatnības vai citi apstākļi?
Grūti pateikt. Diezgan asi reaģējām uz dažiem tiesnešu lēmumiem. Neteiktu, ka viņi svilpa par labu pretiniecēm. Bija daži neizprotami lēmumi – kā jebkurā spēlē. Zinājām spēles likmi un visu uztvērām nedaudz asāk. Jā, mazajām spēlētājām bija iespējas, lai gan realizācija varēja būt labāka.

Pirms spēles bija atbildības sajūta vai iekšējais spiediens?
Pēc zaudējuma pret Košici runājām, ka tas nebija patīkami. Iespējams, ka todien nekoncentrējāmies līdz galam. Negatavojāmies pret viņām tā, kā pret Novosibirskas “Dynamo”. Zinājām, ka nedēļas svarīgākā spēle ir šī. Zinājām, ka cīnīsimies, plēsīsimies. Vienalga – uzvara ir jādabū!

Vai komandā notiek vairākkārtēja motivēšana – noskaņot mēģina gan treneri, gan menedžeri, gan spēlētājas?
Treneris bieži aizrāda, ka man vairāk jārunā. Pati ticu, ka esam pieaugusi, profesionāla komanda – man nav jāatgādina par dienas režīmu, diētu un miegu. Tas nav vajadzīgs. Šajā līmenī tas ir pašsaprotami. Iespējams, dažreiz jāpadara komandu vienotāku – jāpasaka motivējošāku uzrunu. To palīdz izdarīt gan Sidnija, gan Anda, gan Gunta. Visas cenšamies papildināt viena otru. Priecājos par tādu modeli, jo pati esmu samērā klusa.

Kapteines pienākumus uzņēmies labprāt?
Jānovērtē trenera izrādītā uzticība. Komandā varu būt kā tilts starp dažādu paaudžu spēlētājām, turklāt pārējās meitenes man ļoti palīdz.