Šorttrekists Puķītis:"Motivācija strādāt ir ļoti liela"
Šorttrekists Roberto Puķītis aizvadījis savu līdz šim veiksmīgāko sezonu un beidzot var ilgāku laiku uzturēties Latvijā. Taču liela atpūtas programma mājās nav paredzēta, jo sportists turpina regulāri slidot un jau domā par nākamo sezonu.
Sāksim ar senākiem notikumiem – pastāsti, kā tu īsti nonāci Holandē un kā esi apmierināts ar šādu pagriezienu savā karjerā?
– Pirms diviem gadiem, kad rezultāti sāka kāpt, sāku meklēt kādus jaunus variantus treniņiem. Ar saviem kontaktiem palīdzēja treneris Māris Birzulis, arī Haralds Silovs. Sākumā domājām, ka varbūt varu mesties kopā ar krieviem, bet viņi pirms olimpiādes nevienu no malas negribēja ņemt. Bija arī variants par Kanādu, tomēr tas ir pārāk tālu. Galu galā izvēle krita uz Nīderlandi, kur tomēr ir vislabākie apstākļi Eiropā.
Kas bija tas, ko Latvijā un Ventspilī vairs nevarēja izdarīt un tāpēc bija jāmeklē jauna treniņu grupa?
– Vispirms jau treniņu partneri. Nīderlandē viens šorttrekists ir krietni pārāks par mani, pārējie ir apmēram līdzīgi, un tā, konkurējot ar citiem, arī augu. Lai šorttrekā progresētu, nepieciešama konkurence – vienatnē nav iespējams uztrenēties. Jābūt tā, ka tev treniņos ir jāpierāda sevi katru dienu. Protams, arī treniņu metodika šeit ir citādāka, un vispār viss pakārtots tikai šorttrekam.
Šīs sezonas sākums tev sanāca ļoti labs, jo jau rudenī laboji divus personiskos rekordus.
– Jā, un tas bija pārsteigums man pašam. Pēc olimpiskā gada nopietni atsāku trenēties tikai jūlijā. Vispirms bija nometne Nīderlandē, bet pēc tam – Spānijā, kur pamatīgi izbraukājāmies ar riteņiem. Katru dienu 150–200 kilometru, un bez brīvdienām. Bija ļoti smagi – biju gatavs nokrist kaut kur, lai mani paņem mašīnā, kaut vai pēc tam jābeidz karjera (Smejas.). Septiņos celies, astoņos brokastis, tad nobrauc 80 kilometru, pusstundu atpūties unbrauc atkal 80 kilometru. Ja tu atpaliec, neviens tevi negaida, arī pēc kritieniem neviens nežēlo. Tā tiešām bija cīņa par izdzīvošanu, un tās bija smagākās desmit dienas manā mūžā, bet tas droši vien arī daudz deva. Diemžēl pirms pašas sezonas savainoju potīti un divas trīs nedēļas nevarēju slidot, tāpēc Pasaules kausa pirmajā posmā Amerikā nekas īsti nesanāca. Toties jau nākamajā, kas notika Kanādā, laboju personisko rekordu 500 un 1000 metros.
Sākums labs, bet pēc tam nācās izlaist posmus Āzijā, kas droši vien ietekmēja arī turpinājumu. Kāpēc nācās palikt mājās?
– Vienkārši nepietika naudas tādam braucienam, bet tas jau bija skaidrs pirms sezonas. Vajadzēja izvēlēties, uz kurieni braukt – uz Ameriku vai Āziju. Treneris ieteica izvēlēties tieši Ameriku, lai sākumā ir mači, bet nu pēc pauzes Eiropas čempionātā nekas nesanāca. Ļoti pietrūka sacensību pieredzes. Bija diskvalifikācija, 500 metros vienkārši paklupu. Aizbraucu gan uz Eiropas kausa posmu, bet nu tur nebija nekādas spriedzes un konkurences. Finālu, kurā es uzvarēju, var salīdzināt ar Pasaules kausa priekšskrējienu. Protams, uz vienas slidas visus apskriet nevarēju, bet nopietna pieredze tā nebija. Labi, ka pirms pasaules čempionāta bija posmi Vācijā un Turcijā, kur ļoti daudz izslidojos. Noderēja arī treniņnometne Itālijā, kas bija kalnos, kur elpošana tomēr ir citādāka. Maskavas līdzenumos pēc tam bija vieglāk.
Jau pieminēji diskvalifikāciju Eiropas čempionātā, bet šajā sezonā tev tāda gadījās arī Pasaules kausā un čempionātā. Kas tur ir par vainu? Vēl jāizkaro sava vieta, lai tiesneši skatītos citādi?
– Nu, nesaprotami... Turcijā bija vēl nesaprotamāk, bet tādēļ netiku finālā. Pēc tam nāca klāt treneri un izteica atbalstu, nākamajā dienā arī tiesnesis atvainojās, bet tas, protams, vairs neko nemainīja. Pasaules čempionātā arī tiesneši īsti nevarēja paskaidrot, kāpēc tad bija diskvalifikācija. Manuprāt, tur vispār nevienu nevajadzēja noņemt, tomēr mani noņēma. Pirmo reizi nopelnīju diskvalifikāciju divās sacensībās pēc kārtas, turklāt abas reizes bija kaut kādas neizskaidrojamas. Iespējams, pašam jābūt viltīgākam, bet tik un tā daudz kas ir atkarīgs arī no tiesnešiem. Vienam nepatīk tas, otram – kaut kas cits, jo noteikumi to pieļauj. Daudzām lietām nav konkrēta skaidrojuma, ka jābūt tikai tā, un tiesneši var brīvi tulkot. Viņiem tā arī ir labāk, jo citādi regulāri būtu strīdi un viss varētu beigties arī ar tiesas darbiem.
Kas ir tas, ko šajā sezonā izdevies visvairāk uzlabot un kas arī ļāva to pabeigt tik veiksmīgi?
– Ar tiem trakajiem treniņiem Spānijā pamatīgi tika ielikta izturība. Pirms sezonas arī ļoti daudz slidoju, un tas viss ļāva stabili startēt līdz pat sezonas beigām. Galvenais, ka ir izdevies nostabilizēt savu sniegumu. Vēl pirms gada rezultāti lēkāja uz augšu un leju, bet tagad jau esmu apmēram ap labākajiem 12.
Vai jūti, ka vēl ir arī rezerve, lai uzlabotu sniegumu un regulāri jau tiktu, piemēram, labāko sešniekā?
– Ir, ir! Domāju, vēl noteikti varu pielikt un pielikšu.
Droši vien arī trenerim Jerunam Oteram bija kāds vērtējums par aizvadīto sezonu? Ko viņš pēc tās tev teica?
– Viņš bija apmierināts ar sezonu, un mēs jau runājām par plāniem nākamajā. Treneris vienmēr ir uzsvēris, ka esmu spēcīgs un varu progresēt. Droši vien viņš nemaz nestrādātu ar mani, ja neredzētu perspektīvu.
Visu sezonu tu dzīvo ārzemēs, bet kādas ir tavas attiecības ar Ventspili? Par tevi taču nav aizmirsuši, un tu arī neesi aizmirsis Ventspili?
– Pašvaldība, Olimpiskais centrs Ventspils man sniedz ļoti lielu atbalstu. Bez tā vienkārši nebūtu iespējams dzīvot un trenēties Nīderlandē. Tur par visu ir jāmaksā, tāpēc milzīgs paldies par šo atbalstu Ventspilij, Slidošanas federācijai un Latvijas Olimpiskajai vienībai! Protams, nav tā, ka tur paņem katru, kam ir nauda, ir jāsaprot, ka tā ir ļoti nopietna vieta. Nīderlandietis tagad ir pasaules čempions, stafetē viņiem ir Top3 komanda, un Eiropā ar viņiem var konkurēt tikai krievi. Treniņgrupā no ārzemniekiem vēl ir viens izraēlietis.
Vai ir jau skaidrs, ka tur turpināsi trenēties arī nākamajā sezonā?
– Jā, protams, jo Eiropā citu variantu īsti arī nav. Vēl vienīgi Krievija. Tā ka, ja aiziešu kaut kur citur vai atgriezīšos Latvijā, gaidāms tikai regress. Vēl alternatīvas varētu būt Koreja un Ķīna. Arī Ungārijā tagad strādā ķīniešu treneri, bet tur ir interesanta atmosfēra. Nīderlandē tie, ar ko kopā trenējos, mani uzskata par draugu, bet Ungārijā tu esi tikai konkurents. Protams, ar lielu prieku sagaidītu labu konkurenci no Latvijas slidotājiem. Pasekoju līdzi viņu sniegumam lielajos mačos un varu teikt, ka Ventspilī tiešām ir savam vecumam labi šorttrekisti. Pagaidām gan jādomā par konkurēšanu ar nīderlandiešiem. Man nav jāuztraucas, piemēram, par iekļūšanu izlasē, bet, lai motivācija būtu vēl lielāka, iedomājos, ka cīnos par Nīderlandes izlasi. Viņiem ir nopietna konkurence uz iekļūšanu trijniekā.
Bieži sanāk slidot kopā ar pasaules čempionu Knegtu. Kā tu jūti, ar ko viņš ir labāks, kāpēc viņš šobrīd ir ticis pašā augšā?
– Noteikti ir labāks tehniskais izpildījums, bet viņš ir arī ļoti spēcīgs cilvēks. Taču tas viss nāk ar gadiem. Vēl pirms kāda laika Knegts nemaz nebija starp līderiem, bet tagad viņš ir krietni progresējis. Redzu, ko es varu sasniegt, kārtīgi trenējoties. Kad slidojam kopā, nav jau tā, ka netieku viņam līdzi. Varu nosēdēt aiz viņa, bet, kad pēdējos apļos nepieciešams paātrinājums un tas viņam padodas daudz labāk. Man vēl nav tāda spēka.
Kādi ir tavi tuvākie mērķi, neskaitot apņēmību progresēt?
– Lielākais mērķis ir olimpiskās medaļas. Sočos debitēju, atrādījos tajā sabiedrībā, bet Korejā ar to vien nepietiks. Vēl ir pietiekoši daudz laika, lai strādātu un progresētu, un medaļas ir sasniedzamas. Tas ir tāds lielais mērķis. Skaidrs, ka pie korejiešiem mājās nebūs viegli, bet tas jau nenozīmē, ka vairs netrenēšos un atmetīšu visam ar roku. Trenēšos vēl vairāk, lai varētu pierādīt, ka varu kaut ko paveikt arī tādos apstākļos! Starp citu, nīderlandieši apvienojušies ar korejiešiem, jo Nīderlandē ir labākā ātrslidošana pasaulē, bet korejieši ir gudrākie šorttrekā. Tāpēc mums būs nometne Korejā, tā ka man tiešām ir paveicies, ka esmu šajā grupā, jo nezinu, vai kādu jaunu tagad ņemtu klāt. Nešaubos, ka tāda nometne ļoti palīdzēs.
Esi jau pieradis, ka tik ilgu laiku jādzīvo prom no mājām?
– Pagājušajā gadā, protams, bija smagāk, bet tagad jau esmu pieradis. Uzskatu to par savu darbu. Es tur dzīvoju, trenējos divas trīs reizes dienā. Guļu, ēdu, trenējos – tas arī ir viss, ko tur daru.
Tagad jau gan ir padomā vērienīgi atpūtas plāni?
– Nē, nē, es vispār neņemu atpūtu. Turpinu pa kādām divām stundām dienā trenēties, bet tā nav nekāda nopietnā slodze, jo Nīderlandē treniņi ir kādas septiņas astoņas stundas dienā. Citi jau tikai atpūšas, bet es tā nedarīšu. Sākšu ar divām stundām dienā un pamazām audzēšu šo laiku. Pēc šāda sezonas noslēguma jau ir ļoti liela motivācija. Mani vairs noteikti neapmierinās vieta aiz desmitnieka – ir jākāpj augstāk. Arī treneris vairs nav apmierināts, ka sacensībās nav rezultātu progresa, jo viņš redz, ka varu būt augstāk. To viņš arī man ir teicis: «Ja neredzētu, ka vari tikt augstāk, es tevi nemaz neaiztiktu, bet tu vari!» Pašam jau arī gribas tikt augstāk, tāpēc arī nav domu par atpūtu.
Galvenais nepārcenties, lai nav tā, ka, sākoties sezonai, esi jau pārēdies šorttreku.
– Tik traki jau nebūs. Treneris jau arī sūta plānus, viņš zina, kas kuram jādara, tā ka tas nav uz savu galvu un gan jau nāks tikai par labu.
Tu taču centīsies satikt ilgāk neredzētos radus un draugus un pabūt kopā ar viņiem?
– Protams, tas ir jāizdara. Draudzeni nebiju ilgi redzējis, tikai Skype, kas ir ļoti grūti. Viņa gan bija atbraukusi uz Maskavu atbalstīt, un tas arī noteikti palīdzēja. Vēl jau būs jādodas uz LSPA un jācenšas pabeigt pirmo kursu, kas arī ir ļoti svarīgi un kam sezonas laikā nav sanācis pieķerties.
Vai jau ir zināms, kad jāatgriežas Nīderlandē?
– Maijā jau ir pirmā nometne. Tāpēc arī īsti negribu pilnībā mest nost, lai uz to varētu aizbraukt jau gatavs. Tad jau redzēs, ko tas dos. Var jau atļauties eksperimentēt, jo vēl tomēr nav olimpiskais gads. Treneris arī saka, ka var, un tas nozīmē, ka tiešām var.
Izmantotie resursi:
Laikraksts "Ventas Balss"