Līdzjutēja dienasgrāmata: Neieplānotais gājiens uz atklāšanu

Dienvidkorejā ielidoju atklāšanas dienas rītā pēc trīs nedēļu gara ceļojuma pa Vjetnamu. Lidojums no Vjetnamas ziemeļiem līdz Inšeonas lidostai ilgst tikai četras stundas, pēc tā vēl divu stundu brauciens ātrvilcienā līdz Phjončhanai. Pirmais iespaids, kas gan nebija pārsteigums - Dienvidkoreja ir padārga. Vēl grūti novērtēt, cik tieši, bet varētu būt pusotru, divas reizes dārgāka nekā Latvija. Salīdzinājumā ar lēto Vjetnamu atšķirība ir vēl iespaidīgāka.

Zinot cenas, atklāšanas ceremonijas apmeklēšana nebija mans pašmērķis. Labākajās vietās biļetes maksāja pusotru miljonu Korejas vonu jeb aptuveni 1150 eiro. Lētākās - 220 tūkstošus vonu jeb 170 eiro. Tiesa, kopš sāku pētīt, tās ne uz brīdi nebija pieejamas, un par nākamās cenu kategorijas biļetēm vajadzēja maksāt gandrīz 500 eiro. Loģiski, ka pat bagātajā Korejā cenas ir krietni par augstu, un līdz pēdējam brīdim to bija liku likām.

Lai arī biļetes man nebija, nolēmu aizbraukt līdz olimpiskajam stadionam - vismaz, lai izjustu atmosfēru un pie iespējas tiktu atklāšanas ceremonijā. Olimpiskās gaisotnes vietā mani tur gaidīja dažādi protesti pret spēļu rīkošanu. Cilvēki stāvēja ar tādiem plakātiem kā "Olympics kill the poor!" ("Olimpiāde nogalina nabadzīgos!") vai "NOlympics Anymore!" ("Turpmāk bez olimpiādēm!").

Nolēmu, ka 200 eiro ir maksimums, ko gatavojos izdot par iespēju pirmoreiz klātienē noraudzīties atklāšanas ceremoniju. Ierados pie kasēm, kur lētākās biļetes jau bija pieejamas par 800 tūkstošiem vonu. No rokām tās tika tirgotas par 400 tūkstošiem. Tāpat par daudz manam budžetam. Sapratu, ka lielākas cerības dabūt sev vēlamo cenu būs īsi pirms ceremonijas sākuma, ja biļetes nebūs kam pārdot. Tieši tā arī notika - kādam britu spekulantam, kurš tirgoja, iespējams, no kāda nopirktu ielūgumu, noskaitīju pēdejos līdzpaņemtos 180 eiro, un biļete uz atklāšanu bija kabatā! Lai gan uz tās bija oficiālais spēļu logotips, līdz pēdējam nedaudz uztraucos, vai tikšu iekšā. Bet viss bija kārtībā.

Ceļā uz stadionu iepazinos ar kādu korejiešu brīvprātīgo, kurš bija ticis tieši pie tādas pašas kategorijas biļetes. Ja ieejas kartes uz šādiem pasākumiem netiek izpārdotas, tās tiek izdalītas brīvprātīgajiem. Tāpēc daudz brīvu vietu stadionā šādos pasākumos nebūs. Sarunājām, ka skatīsimies ceremoniju kopā.

Kā kaut kur biju lasījis, tribīnēs mani gaidīja soma ar cepurīti, segu, termosēdeklīti un citiem sildelementiem. Tobrīd gan auksti nebija (temperatūra kaut kur ap nulli) un gribēju sekot priekšnesumiem, tāpēc somiņu atvēru tikai ceremonijas beigu daļā, lai izvilktu spīdošo lāpu, ko visi šūpināja dziesmas laikā. Pēkšņi skatos: dažas rindas zemāk garām iet un visiem māj ASV prezidents Donalds Tramps! Vai tiešām!? Uz brīdi pārņēma apmulsums, bet tad sapratu, ka tie tikai Trampa un Ziemeļkorejas diktatora Kima Čenuna dubultnieki. Viņi Dienvidkorejā jau paguvuši sacelt ažiotāžu, simbolizējot, ka pretinieki spējot dzīvot draudzīgi. Lasīju, ka vēlāk dubultnieki izraidīti no atklāšanas ceremonijas.

Sanākušajiem īpašas emocijas izraisīja plikā Tongas karognesēja un "Olimpisko atlētu no Krievijas" uznāciens. Tā laikā tribīnēs esošie krievi steidza atgādināt, ka šie sportisti ir lielās Tēvzemes pārstāvji. Un, protams, apvienotais korejiešu gājiens, kuru slavēja visā pasaulē. Neizskatījās gan, ka Dienvidkorejas publika to novērtēja viennozīmīgi. Pēc atklāšanas vēl neliels haoss, jo 35 tūkstoši līdzjutēju ar autobusiem jānogādā līdz tuvējām vilciena un autobusa stacijām.

Klāt pirmā oficiālā sacensību diena! Latvijai visvairāk interesējošie mači Phjončhanā lielākoties notiek vakarā pēc vietējā laika, un šodien nācās izvēlēties starp kamaniņu sportu vīriešiem un sprinta sacensībām biatlonā sievietēm. Izvēle krita par labu kamaniņu sportam, jo nākamajās divās dienās plānots apmeklēt biatlonu. Negribu palaist garām mūsējo panākumus, tomēr Baibai Bendikai vēlu veiksmīgu startu!