Hārtlijs: "Spersim pārdomātus soļus, lai būtu gatavi čempionātam"

Kādi iespaidi radušies pēc pirmajiem aizvadītajiem treniņiem ar Latvijas izlasi?
Esmu gandarīts ar redzēto. Hokejisti demonstrē pozitīvu attieksmi – vēlas cīnīties, mācīties. Jūtu lepnumu no puišiem par atrašanos izlases treniņnometnē. Pagaidām viss ir lieliski.

Vai Jūsu sākotnējās sagaidas nav mainījušās pēc pirmās saskarsmes ar Latvijas hokeju?
Tu izvirzi uzdevumus un cerības vien tad, kad esi iepazinies ar darba apstākļiem. Tajā pašā laikā, šis ir profesionāls līmenis. Kad esi kļuvis par profesionālu atlētu, tev katru brīdi jācenšas būt labākajam. Jādemonstrē savs labākais sniegums. Tā ir komandas kultūra, kuru centīsimies nodot spēlētājiem, lai tā kļūst par viņu identitāti. Jau iepriekš biju pazīstams ar Latvijas hokeju, gan trenējot Ronaldu Ķēniņu, gan, protams, Sandi Ozoliņu. Tomēr pirms pieņēmu lēmumu doties uz Latviju ikviens hokeja cilvēks, ar kuru apspriedos teica – ja vēlies redzēt krietnus cilvēkus, ar milzu darba spējām un lielām sirdīm, dodies uz Latviju. Raugoties uz šiem spēlētājiem varu vien tikai piekrist teiktajam. Šobrīd mūsu galvenais uzdevums treniņnometnes četrās dienās ir iepazīt vienam otru. Iegūt komandas sajūtu, un savā veidā arī komandas spēles manieri, kādu piekopsim pasaules čempionātā. Nevar sagaidīt perfektu rezultātu pirmajās trīs dienās. Jādod spēlētājiem laiks, lai adaptētos jaunajos apstākļos. Bet, neskatoties uz visu, šobrīd nevarētu būt vairāk apmierināts. Vīri ir apņēmības pilni, un to arī no viņiem sagaidu turpmāk.

Pirmajā treniņā varēja manīt, ka spēlētāji līdz galam nesaprot, ko no viņiem vēlaties. Iespējams, mirkļa svarīgums lika par sevi manīt. Tomēr šodien treniņā viss ritēja gludāk, arī spēlētāju sejās varēja redzēt smaidu.
Protams, un tā ir normāla prakse. Arīdzan viņi nezināja, ko sagaidīt. Esmu no Ziemeļamerikas, kur piekopj cita veida sistēmu nekā šeit Eiropā. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka spēlētājiem un treneriem nevajadzētu trakot par sistēmu atšķirībām. Ledus ir viens, arī laukumā atrodas pieci pret pieci hokejisti, un vārtsargi abos galos. Hokejs nav nekāda raķešu zinātne. Tu spēlē ar visu savu sirdi. Centies rādīt labāko sniegumu. To ņemot vērā, centīsimies radīt savu spēli, lai valdītu abpusēja sapratne. Pašā pirmajā treniņā vīriem noteicu – negaidiet, ka pēc četriem treniņiem jums būs pilna apskaidrība. Tas ir pašsaprotami. Spersim secīgus un pārdomātus soļus, lai būtu gatavi pasaules čempionātam.

Kāds jums ir izveidojies priekšstats par spēlētāju prasmēm?
Šeit ir sapulcējušies virkne meistarīgu spēlētāju. Tomēr neesmu no tiem, kurš publiski iztirzās katra spēlētāja labās un sliktās īpašības. Es trenēju komandu. Katrs no komandas dalībniekiem ir svarīgs. Citādi viņi šeit neatrastos. Gluži kā spēlētāji arī es joprojām tikai iepazīstu Latvijas hokejistus.

Kurš jums palīdzēja izveidot maiņu virknējumus treniņiem?
Sandis Ozoliņš, Artis Ābols. Sanācām kopā un apspriedām labāko risinājumu šim brīdim. Dažus no spēlētājiem zināju, bet, protams, par visiem man nav nojausmas. Tāpēc talkā nāk Ozoliņš ar Ābolu. Bet, lai šie virknējumi jums nerada mākslīgu priekšstatu. Tas vairāk domāts, lai spēlētājiem palīdzētu iejusties ritmā.

Viens no spēlētājiem, kuru iepriekš trenējāt – Ronalds Ķēniņš atrodas uz ledus, bet otrs – Sandis Ozoliņš laukuma malā kopā ar video treneri Pēteri Gromu, sekojot treniņā notiekošajam. Kāda ir Sanda Ozoliņa loma izlasē?
Novērtēju Ozo klātbūtni izlasē. Apzinos, ko viņš nozīmē Latvijas hokejam. Ozo blakus tādiem vīriem kā Helmuts Balderis, Artūrs Irbe un Kārlis Skrastiņš ir spēcīga personība. Ozo tikko pabeidza savu spēlētāja karjeru, un jau strādā trenera arodā. Tas ir ieguvumus hokeja saimei, ka viņš nav aizgājis tālu no hokeja.

Tas nozīmē, ka Sandi Ozoliņu redzēsim uz trenera soliņa, vai tomēr ģenerālmenedžera lomā?
Pagaidām gan vēl neesam tikuši skaidrībā ar viņa lomu izlasē. Pieļauju, ka LHF drīzumā varētu nākt klajā ar paziņojumu šajā jautājumā. Ozo bija mans spēlētājs, un ir mans draugs. Daļēji arī tas sekmēja manu lēmumu piekrist darbam ar Latvijas izlasi. Pazīstu gan Ozoliņu, gan Ķēniņu. Viņi spēlēja kopā ar mani. Zinām viens otru. Tāpēc biju pārliecināts, ka viņi man palīdzēs darbā ar izlasi. Tomēr Ozo sakarā viens ir skaidrs – viņš būs ar izlasi, un jau tagad ir jūtams milzīgs atspaids ar viņa klātbūtni.

Neskatoties uz to, ka aizvadīti vien daži treniņi, un spēlētājus pazīstat mazāk par vienu nedēļu, bet, jūsuprāt, vai spēlētāji saprot, ko no viņiem vēlaties sagaidīt?
Nenoliedzami, ka pārskatāmā nākotnē būs dažādas pārmaiņas taktiskajā pusē – veids kā spēlēsim. Līdztekus spēlētāju spējai pielāgoties. Ir nepieciešams zināms laiks, lai spēlētāji pierastu pie jaunas sistēmas. Pāris dienas, nedēļas, bet adaptācijas laiks būs nepieciešams katram spēlētājam. Tāpēc tagad mūsu galvenais uzdevums ir iepazīstināt ar to, kas mūs visus sagaida. Ja saglabāsies pašreizējā darba ētika, tad domāju, ka nebūs grūtības saprast vienam otru.