Mulens: "Man pateica: vai nu spēlē kā aizsargs, vai nu brauc prom"

Esat tikuši pie brīvdienas [saruna notika pagājušās nedēļas vidū]. Kā pavadi brīvo laiku?
Īstenībā nedaru neko daudz. Palicis aukstāks, tāpēc vairs neeju ārā, ja vien tas nav nepieciešams. Nepatīk pastaigāties aukstumā. Labāk paskatos filmu vai palasu grāmatas.

Ko pēdējā laikā esi izlasījis?
Pēdējo izlasīju grāmatu par Osamas Bin Ladena nogalināšanu – "No Easy Day". Tagad lasu "13 Hours", kas ir par notikumiem Bengazi. Interesantas un ātri iet uz priekšu. Patiesībā lasīšana iepatikās tikai pēdējo gadu laikā. Lai gan daudz laika pavadu, skatoties "Netflix".

Lasīt grāmatu – hokejistu vidū tā ir ierasta nodarbe?
Vairs ne, jo tagad priekšroka tiek dota "Netflix" un telefoniem. Zinu, ka [Džastins] Šags lasa daudz. Bet lielākā daļa pārbraucienos laiku kavē ar "iPad".

Esat aizvadījuši gana daudz maču Krievijā. Kas tevi ir pārsteidzis?
Sanktpēterburgā biju aizgājis uz Ziemas pili un apskatījos vairākas katedrāles. Tas bija ļoti iespaidīgi. Gan Sanktpēterburgā, gan Maskavā bija tik daudz skaistu ēku. Pat nespēju iedomāties, kā viņi izvēlas galvenās, kuras popularizēt. Man patīk arhitektūra, tāpēc izbaudu ēku apskatīšanu. Arī Rīgā – vecpilsēta ir neticama. Maskavā bijām Sarkanajā laukumā, kas gan tobrīd bija slēgts. Nepaveicās. Pastaigājām apkārt un apskatījāmies, bet gribētu arī reiz nonākt Sarkanajā laukumā. Amerikā esmu pieradis pie debesskrāpjiem, kas stiepjas augšup, bet šeit rodas sajūta, ka visi debesskrāpji ir noguldīti uz zemes, jo ēkas ir garas un milzīgas.

Var teikt, ka Sanktpēterburgā un Maskavā iespaidīga ir ne tikai pilsēta, bet arī hokejs?
O, jā! Nedomāju, ka pret SKA ripu pieturējām ilgāk par divām minūtēm visa mača garumā. Bija smaga spēle, bet arī labs izaicinājums, un no tās komandas var daudz mācīties. Kontinentālajā hokeja līgā ikviena komanda ir savā ziņā iespaidīga. Šeit ir augsta individuālā meistarība, visi labi slido.

Pret SKA un CSKA spēlējāt ar vienas dienas starpību. Komandas piekopj dažādus stilus, bet abas uzvar ļoti daudz.
Jā, SKA spēlē meistarīgāku hokeju, kamēr CSKA ir agresīva komanda ar augstu tempu. Lai gan pret CSKA nespēlējām ar labāko komandu, jo pretiniekiem savainojumu dēļ trūka trīs četri svarīgākie spēlētāji. Izrādījām pretestību un cīnījāmies.

Viens rikošets, un mums varētu būt 15 uzvaras

Pret CSKA tika piedzīvots zaudējums galotnē ar vienu vārtu starpību. Daudzie minimālie zaudējumi ir nejaušība?
Manuprāt, tas parāda, ka viens rikošets šurp vai turp, un mums tikpat labi varētu būt 15 uzvaras. Nedomāju, ka kāda komanda mūs laukumā ir sagrāvusi. Ir bijuši slikti mači, kad uzbrukumā neko neparādām, bet ikviena spēle bijusi cieša un sīva.

Nesenā uzvara pret Minskas "Dinamo", pateicoties pēdējā sekundē gūtajiem vārtiem: kad nonācāt iedzinējos ar 2:3, nebija sajūta, ka sākas viss no gala?
Šajā sezonā tādu situāciju patiešām ir bijis daudz, bet cenšamies par to nedomāt. Ja vēl ir laiks, tad jāmēģina iemest vārti, varbūt par divi, kā šajā situācijā. Nedrīkst padoties. Kamēr uz tablo ir kaut pāris sekundes, ir iespējams izglābties, un tieši to centīsimies izdarīt.

Komandai atrodoties pēdējā vietā, kā ārzemnieks izjūti papildus spiedienu?
Nezinu. Kad dodies uz ledus, nedomā, kurš ir ārzemnieks, bet kurš ir vietējais hokejists. Spēlē, lai uzvarētu, tāpēc tobrīd nekādu spiedienu nejūtu.

Rīgas "Dinamo" ir tava pirmā komanda, kurā angļu valoda nav vadošā. Cik grūti un izaicinoši tas ir?
Reizēm, kad sarunājamies, var rasties nesaprašanās, jo kaut kas varbūt pazūd tulkojumā. Taču treniņos nekādu problēmu nav – puiši tulko vingrinājumus un palīdz, kā vien var. Vispirms treneris pasaka latviski, tad man komandas biedri iztulko viņa teikto, un tam pievēršu lielu uzmanību. Tad viss ir kārtībā.

Kurus vari izcelt kā labākos tulkus?
Džeikobs [Rēdlihs]. Viņš mācījās Bostonas Universitātē. Iespējams, viņa angļu valoda pat ir labāka nekā mūsējā. Viņš ir lielisks. [Edgars] Kulda daudz palīdz. Ralfijs [Freibergs] arī. Vēl ir vairāki spēlētāji.

Komandai ir pievienojies Sandis Ozoliņš. Ir radusies iespēja aprunāties ar viņu?
Jā, mazliet esam parunājuši. Ir patīkami, ka viņš pievienojies komandai, jo Ozoliņš bija viens no tiem spēlētājiem, kuriem sekoju līdzi, kad augu un daudz vairāk skatījos Nacionālo hokeja līgu. Nekādus sīkumus gan neatceros, bet zinu, ka tolaik viņš bija starp labākajiem aizsargiem pasaulē. Ļoti labs spēlētājs.

Arī viņš bija uzbrūkošais aizsargs. Kas ir pirmā lieta, kuru vēlētos viņam pajautāt?
Ozoliņš stāstīja par to, kā atgriezās Eiropā un cik ilgs laiks viņam bija nepieciešams, lai pierastu pie jaunā stila. Jo atšķirības starp to, kas tiek mācīts Ziemeļamerikā, ir lielas. Cenšos paņemt kaut ko no viņa pieredzes, kas varētu palīdzēt man.

Neesmu pieradis pastāvēt aiz vārtiem un pagaidīt

Cik lielas problēmas tev ir sagādājusi pielāgošanās Eiropas hokejam?
Tas ir citāds, lai gan hokejs Eiropā un hokejs Ziemeļamerikā nav divi dažādi sporta veidi. Grūtākais ir katru gadu pierast pie jauniem komandas biedriem. Kad tas ir aiz muguras un zinu, ko viņi darīs katrā situācijā, dzīve kļūst vieglāka. Mana pāreja nav bijusi pārāk grūta.

Esi kaut ko mainījis, lai labāk šeit iederētos?
Varbūt, mazliet. Ziemeļamerikā ir lielāka steiga – jāpaņem ripa un uzreiz jādodas uz priekšu. Neesmu pieradis pastāvēt aiz vārtiem, pagaidīt, kamēr komandas biedri nāks laukumā un ieslidosies, un tikai tad sākt uzbrukumu. Mājās paņem ripu un traucies uz priekšu. Šeit joprojām ir reizes, kad pārņem instinkti un pats traucos uz priekšu, nevis gaidu partnerus. Pie tā vēl strādāju, jo – kas jādara, tas jādara.

Viena no spēlēm, kad pieņēmi lēmumu doties uz priekšu, bija pret Maskavas "Spartak", un situācija noslēdzās ar skaistiem vārtiem.
Ja godīgi, es tagad nevarētu izstāstīt, kas tobrīd notika. Viss bija tik automātiski. Atceros, ka Pavs [Vitālijs Pavlovs] iedeva labu piespēli, un tad nu es devos uz priekšu. Bet tas varēja notikt ar jebkuru citu spēlētāju komandā.

Lai gūtu pirmos vārtus, tev vajadzēja 14 spēles. Tas uzliek papildus spiedienu vai arī paliki pie domas, ka šādas pauzes gadās visiem?
Jā, zināju, ka tā notiek. Neesmu nekāds lielais vārtu guvējs. Pagājušajā gadā iemetu trīs ripas, un arī šosezon manā kontā ir trīs vārtu guvumi [kopš vakardienas – četri]. Reizēm rodas iespējas, palīdz laimīgi rikošeti, atrodies pareizajā laikā un vietā. Parasti gan cenšos nogādāt ripu līdz uzbrucējam, un tad lai viņi tās met vārtos.

Pats saki, ka neesi nekāds snaiperis, bet biji vienīgais aizsargs, kurš tika pie teikšanas četru spēļu bullīšu zaudējumu sērijā. Tā bija tava vēlme?
Vienmēr izvēli izdara treneri. Man pajautāja, vai esmu to darījis iepriekš. Jā, biju. Tāpat biju pārliecināts par savām spējām, ticēju, ka gūšu vārtus. Diemžēl neiemetu, bet pārliecība nekur nav zudusi.

Ja Rīgas "Dinamo" pēc treniņa pieņemtu lēmumu noskaidrot labāko bullīšu izpildītāju starp aizsargiem, kuri būtu tavi galvenie konkurenti?
Metam gandrīz pēc katra treniņa, bet īsti nezinu, jo nepievēršu uzmanību, kā veicas citiem. Kad Amerikā spēlēju junioros kopā ar [Aleksandru] Jerofejevu, viņš bija diezgan labs. Varbūt viņš būtu mans lielākais konkurents.

Pirms pievienošanās Rīgas "Dinamo" zināji vēl kādu no jaunajiem komandas biedriem?
Esmu spēlējis pret [Koltonu Gilīsu], pret Šagu un pret [Timu] Sestito. Zināju Aleksu no junioriem, bet tas arī viss. Lai gan pirms lēmuma piezvanīju Brokam Troteram, kurš šeit ir spēlējis divas reizes. Parunājāmies, viņš teica, ka Rīga ir lieliska pilsēta. Izklausījās pēc laba plāna, vismaz man tā šķita.

Dzirdi, ka Rīga ir lieliska pilsēta, tomēr lēmums doties uz Eiropu noteikti bija smags.
Jā, tas bija grūts lēmums. Sākumā nervozēju, jo nepatīk gaidīt. Pēc atlidošanas gribēju, lai pēc iespējas ātrāk sākas sezona. Bet došanās uz Eiropu bija grūta. Pirms tam biju viesojies Francijā, tad nu ieliku sev galvā domu, ka šeit būs kā Francijā. Ar katru dienu kļuva arvien labāk, pieradu, jutos apmierināts ar lēmumu. Bet pirmās domas un ceļš lidmašīnā bija smags posms.

Iespēja pievienoties Rīgas "Dinamo" – kā radās šāds variants?
Mans aģents Ziemeļamerikā runāja ar citu aģentu, kurš strādāja šeit, un tādā veidā tiku pie piedāvājuma.

Kas ir lietas, kuras obligāti jāņem līdzi koferī?
Domāju, ka nākamgad paņemšu līdzi eiro, jo kādu laiciņu dzīvoju gandrīz bez naudas. Telefons, dators un dažas drēbes. Pārējo var nopirkt šeit. Ja vajag kaut kādu konkrētu zobupastu – tā ir pieejama ne tikai Amerikā, bet arī šeit. Nekādu lielu problēmu nebija.

Cik ļoti pārējiem ir palīdzējis tas, ka Tims šeit spēlēja arī pagājušajā sezonā?
Viņš palīdz saprast, kas notiek, ko gaida no tevis. Tas palīdzējis ļoti daudz. Viņš ir kapteiņa asistents, viņa teiktajā ieklausās. Vēro un mācies. Viegli ar viņu aprunāties un saprast, kas konkrētajā situācijā notiek.

Drīz būs jādomā, ko darīt pēc karjeras beigām

Runājot par cilvēkiem, no kuriem var mācīties, tavs tēvs ir iekļauts Slavas zālē. Hokejs bija vienīgais karjeras ceļš?
Es vienmēr to gribēju, bet man ir divi brāļi, kuri nav hokejisti. Dzīve ir kas vairāk nekā hokejs, un arī man tas drīz būs jāsaprot. Būs jādomā, ko darīt pēc karjeras beigām. Manam tētim nebija svarīgi, vai es spēlēju hokeju, taču viņš nekad neatteica padomu un palīdzību. Nebija nekāda lielā spiediena. Nezinu, ko darīšu pēc karjeras beigām. Vienmēr par to esmu domājis, jo nezinu, cik ilga būs mana karjera.

Četrus gadus esi pavadījis universitātes komandā. Jau tobrīd galvā bija doma par karjeras beigām un ka būs jādara kaut kas cits?
Vienmēr biju gana gudrs, lai saprastu, ka varbūt nemaz nespēlēšu hokeju profesionālā līmenī. Kad bija jāizvēlas starp junioru līgām un koledžu, lēmums bija vienkāršs. Arī pēc tam. Ja dabūšu līgumu – lieliski, turpinu spēlēt. Ja nedabūšu – jādomā, ko darīt tālāk, jo kabatā ir diploms.

Ko mācījies?
Studēju par nekustamajiem īpašumiem un celtniecības uzraudzīšanu. Laikam tāpēc lielu uzmanību pievēršu arhitektūrai. Lai gan ir pagājis laiciņš, kopš pēdējoreiz par to domāju nopietnā līmenī. It kā visu laiku skatos nekustamo īpašumu virzienā, bet, lai atsāktu, vispirms būs jāizlasa pāris grāmatas.

Tavs tētis bija uzbrucējs. Kad pats pēdējoreiz spēlēji kā uzbrucējs?
Līdz pēdējam gadam koledžā biju uzbrucējs. Tobrīd komandā bija daudz savainojumu un bija daudz jaunu un talantīgu uzbrucēju. Mani ielika aizsarga pozīcijā, lai pārbaudītu, kas no tā sanāks. Visu gadu cīnījos, nebiju drošs, vai vēlos to darīt. Taču tiku nostādīts fakta priekšā – man pateica: vai nu spēlē kā aizsargs, vai nu brauc prom. Nu labi, būšu aizsargs. Iemācījos ar to sadzīvot.

Profesionālajā hokejā arī esi bijis uzbrucējs?
Pirmajos četros gados katru reizi aizvadīju kādas piecas sešas spēles uzbrucēja lomā. Tagad gan pagājis kāds laiciņš, bet kopumā tās būs kādas 30 spēles.

Pāreja no uzbrukuma uz aizsardzību – pielāgoties bija viegli?
Skolā treneri man nedeva nekādus lielos padomus, tāpēc atlika mācīšanās no komandas biedriem, kuriem visu laiku prasīju padomus. Var teikt, ka biju apmaldījies. Kad parakstīju līgumu ar Losandželosas "Kings" un pievienojos fārmklubam, mani beidzot sāka mācīt. Viss kļuva skaidrāks un loģiskāks.

Tavuprāt, grūtāk ir pāriet no uzbrukuma uz aizsardzību vai otrādi?
Man šķiet, ka aizsargam ir lielāks spiediens un grūtāk spēlēt. Ja ielaid vārtus, tad vaino tevi. Ja uzbrucējs aizmet garām tukšiem vārtiem – nekas, gandrīz, tikai mazliet garām. Lai gan, ja tā labi padomā, arī tas mūsu komandai ir maksājis vārtus. Ir citāda uztvere.

Piekritīsi, ka aizsargam spēle ir jālasa labāk?
Jā, es tā domāju. Hokejā ir daudz bezsmadzeņu uzbrucēji, kuri tikai prot slidot un izdarīt spēka paņēmienus. Aizsargiem jābūt gudrākiem, tāpat psiholoģiski tas ir lielāks slogs.

Skaties un seko līdz Filadelfijas "Flyers" sniegumam un kā veicas tava tēta trenētajai komandai?
Nē. Kad bijām Krievijā, pa TV redzēju spēļu labākos momentus. Bet pastiprināti nesekoju līdzi. Tikai viņu dēļ divos naktī negribu celties.

Bieži izdodas aprunāties?
Kad ir iespēja, tad parunājam. Sezonas laikā ir grūti, jo gan mans, gan viņa grafiks ir ļoti saspringts. Ik pa laikam aizsūtu īsziņu vai parunājam pa telefonu. Bet vasarā dzīvojam 20 sekunžu attālumā, tad gan daudz laika tiek pavadīts kopā, uzspēlējam arī golfu.

Ar ko kopā dzīvo izbraukumos?
Ar Ralfu.

Tā bija tava izvēle?
Pavisam noteikti ne. Drīzāk viņš to gribēja. Es ne. Pieļauju, ka viņam esmu kā elks. Ja nopietni, tad domāju, ka mūs salika kopā, lai es būtu ar kādu, kurš runā angliski un varētu man palīdzēt.