Blogs: Polu par treneri?

Treneru nedienas

Daudz kas mūsu futbola piramīdas virsotnē man šķiet neloģisks. Latvijas futbola izlases treneru štābā ir 4 treneri, no kuriem katrs atsevišķi ir pelnījis pa kādai izlasei. Viens par iespaidīgu pieredzes bagāžu, cits par harizmu un disciplīnu, vēl cits par to, ka katru gadu attīstās. Un ceturtais par to, ka ir Marians… Tikai iedomājaties, ka Anglijas futbola izlases treneru štābā būtu Gerets Soutgeits, Fabio Kapello, Frančesko Gvidolins un Alans Pardjū (esošais, bijušais, nesen no kluba atlaistais, klubā strādājošais).

Pēdējā gada laikā sanāk ielūkoties izlases treniņnometnes norisē. Neesmu nekāds speciālists, bet izskatās, ka standartsituāciju atstrādāšana nav primārā dienas kārtībā. Tas taču būt tik loģiski katrai mūsu līmeņa izlasei. Kamēr Islande tālu met autus, kamēr Fēru salas dara to pašu (jo ir taču “Mazā Islande”), mums pie bumbas nāk Aleksejs Višņakovs. Kāds atceras, kad Latvija ir guvusi vārtus veiksmīgi izmantojot soda sitienu? Andora taču tā centās, lai mēs to izdarītu, pārkāpjot noteikumus aptuveni tik daudz reizes, cik “Skonto” šogad ir sakrājis punktus 1. līgas turnīrā. Kāpēc meiteņu U-17 izlasei (jau paspējāt saprast, kura no Latvijas izlasēm ir mana mīļākā?) ir kaut kādi varianti, iestrādes pie standartiem, bet vīriešu izlasei nav? Es vēl saprastu, ja mums būtu spēlētāji no viena kluba, kuriem ir savas iestrādes, taču Ģirts Karlsons paspēja tikai piefiksēt, ka divas augstās bumbas pārlidoja pāri “Skonto” stadiona jumtam.

Kaut arī šajā komponentā es varu kļūdīties. Jo šai izlasei patīk rīkot slēgtos treniņus, kur, iespējams, viss arī notiek. Žēl tikai, ka pēc šiem treniņiem seko spēles, kur viss notiek ne tā, kā vajag. Pēkšņi izrādās, ka mums ir problēmas ar sastāvu, realizāciju, laukumu un spēles laika trūkumu Kijevas “Dinamo” rindās.

Atgriežoties pie galvenā trenera, sāk šķist, ka kaut kādā brīdī Pahars beidza progresēt. Ne tikai kā treneris, bet arī kā valsts valodas zinātājs. Divu gadu laikā vārdu krājuma ziņā preses konferences nav kļuvušas bagātākas. Jo vairāk jautājumu, jo īsākas atbildes. Marians varēja daudz ko vēl sasniegt karjerā, taču punktu pielika savainojumi. Es ticu, ka viņš daudz ko var sasniegt treneru amatā. Galvenais jāsaprot, ka šeit nevar apstāties attīstībā. Tam nav adekvātu attaisnojumu.

Labi, liksim treneri mierā. Dažreiz liekas, ka to viņš arī grib. Joprojām ar vilšanos atceros Mariana vārdus pēc spēles piektdien. Man (un noteikti arī līdzjutējam) daudz nevajag. Vienkārši pasaki: “Piedodiet. Es kļūdījos. Uzņēmos atbildību par šo zaudējumu. Spēlē pret Ungāriju sprāgsim kā jaungada raķetes.” Ar šo būtu gana, lai pats prasīgākais fans dotu trenerim pēdējo iespēju reabilitēties. Taču tiek stāstīts par to, ka šī spēle bija labāka par spēli Andorā. Tiešām!? Manuprāt, viss ir labāks par spēli Andorā. Otrais Pasaules karš ir labāks par spēli Andorā. Ko nu lai, Andoras laukums ir labāks par Latvijas izlases spēli Andorā!

Ja sākām par atkāpšanos, tad uzreiz jāpiedāvā varianti! Mans kandidāts – Pols Ašvorts. Pirmkārt, šis ir ekonomiski patīkams variants (mēs taču gribam atstāt naudu jauno futbolistu attīstībai Ventspilī?). Un šeit pat vienalga, ka kopš 2000. gada Latvijā Pols ir nodzīvojis ilgāk par Marianu, taču cīņu ar valsts valodu, izskatās, ir zaudējis. Britu speciālists atraisītu futbolistu, ļautu viņiem uzrīkot FIFA turnīru treniņnometnes laikā, parādot to tiešraidē “Sporta Studijā”. Mums būs pārliecība un zustu pietāte pret Fēru salām (Ašvorts šogad Fēru salām pārbrauca pāri divreiz, un tā, ka izlases aizsargam Grēgešenam joprojām trīc kājas, ieraugot mūsu Karlsonu). Spēlētu 4-4-2, centrētu garā Vladislava Gutkovska virzienā - būtu nesmuki, taču efektīvi.

Kurš prasīs demisiju?

Turpinot par nākotnes scenārijiem, trenera demisiju taču kaut kā jāpieprasa. Nākamais jautājums: kāpēc Latvijas futbola izlasei nav fanu!? Labi, viņi ir, visu cieņu viņiem, bet fani mēdz arī ietekmēt notikumus laukumā un ārpus tā. Pie mums te kārtējo reizi atbrauca ciemiņi, un parādīja, kā tās lietas ir jādara. Kāpēc Fēru salās var uztaisīt fanu klubu, kur jau ir ap 500 biedru, kas ir 1% no visiem valsts iedzīvotājiem! Kāpēc šis fanu klubs var sabīdīt līgumreisu (cik sapratu no sarunas ar žurnālistu, kurš bija atbraucis uz Latviju) no Fēru Salām uz Rīgu, kamēr Latvijas fani nevar noorganizēt autobusu uz Liepāju (2016. gada Baltijas kausa mačs pret Lietuvu)!?

Kāpēc mūsu līdzjutējs nereaģē uz to, kas notiek apkārt? Kāpēc nav neviena tematiska plakāta, atspoguļotu fanu noskaņojumu? Viņus taču neņems nost un nevedīs ārā no stadiona, kā to dara sporta veidā, kurā līdz piektdienai valdīja absolūtā demokrātija. Kāpēc mūsu līdzjutējs nevelk uz spēlēm sarkano kreklu vai kaut vai šalli, jo kreklā oktobrī taču auksts? Šeit gan jautājums tiem, kuri šo atribūtiku izplata. Iedomājaties, ka Anglijas izlases oriģinālo kreklu var iegādāties TIKAI vienā veikalā blakus "Wembley" stadionam.

Man nav pretenziju pret spēlētājiem. Viņiem ir grūta dzīve. Viņiem jāsadzīvo ar aģentiem, kuri pusgada laikā nevar atrast jebkāda līmeņa klubu futbolistam no Čempionu līgas grupu turnīra komandas. Mūsējiem ir labs potenciāls. Atliek tikai to izspiest laukā! Prāgā vai Reikjavikā nebija taču slikti? Noteikti nebija sliktāk par lietuviešiem (kuriem viss kārtībā ar galveno treneri un spēlētāju aģentiem) vakar pret Skotiju. Vai par Igauniju piektdien pret Gibraltāru (kuriem viss kārtībā ar faniem un federāciju). Jā, Gibraltārs kopā ar Sanmarīno noteikti nav nekāds rādītājs (gribējās uzrakstīt arī Andoru klāt šīm izlasēm, taču septembrī noskaidrojām, ka futbolu spēlē arī tur).

Cīnīsimies tālāk! Ja godīgi, esmu pārliecināts, ka Ungārijas izlase zaudēs punktus arī 10. oktobra vakarā…