Ostošovs: "Varēju ieiet vēsturē kā mūžīgi otrais, kā neveiksminieks"

Oļegs Sorokins, "Mogo" galvenais treneris: "Pirmkārt, gribētu apsveikt Pēteri un visu "Kurbada" komandu, tāpat arī Andi Pikānu, kurš ir viens no lielākajiem hokeja atbalstītājiem Latvijā. Tiešām gribu apsveikt visus ar izcīnīto titulu. Domāju, ka finālā tikās divas labākās komandas, lai gan čempionāts kopumā bija viens no interesantākajiem. Tiešām bija bauda trenēt un skatīties. Cepuri nost pretiniekiem, kuri izcēla finālu no 0-3. Žēl, ka mums nesanāca. Laikam nespēju atrast pareizos vārdus, kad bijām vadībā. Ne reizi nerunājām, ka viss ir beidzies, jo bija jāuzvar vēl viens mačs. Varu pateikt, ka esmu lepns par puišiem un to, kā viņi šovakar spēlēja. Žēl, ka mums nekrita, taču arī pretinieki daudz ko neļāva."

Pēteris Ostošovs, "Kurbada" galvenais treneris: "Emociju ir tik daudz, ka baidos kaut ko aizmirst. Kad gājām laukumā, pārliecība bija augusi. Galvā bija tas, ka jau esam pieraduši katru maču aizvadīt kā pēdējo. Sākām vāji, pirmajā trešdaļā tikai epizodiski apturējām pretiniekus, un tikai Mārtiņa [Raituma] drošā spēle neļāva pretiniekiem atklāt rezultātu. Pirms otrās trešdaļas nomierinājāmies, sapratām un izrunājām, ka jāspēlē tāpat, kā iepriekšējos trīs mačos, un mums tas izdevās. Izvirzījāmies vadībā. Kuriozi, bet vārti paliek vārti. Nekas neliecināja par saasinājumu, ģērbtuvēs viss bija kārtībā, bet pirmajā nomaiņā dabūjām iekšā golu. Tad sākās raksturu cīņa. Kā Oļegs iepriekš teica, nevar visu laiku veikties vienai komandai, un šoreiz paveicās mums. Ja sezonas gaitā un pirmajās spēlēs beigas piederēja jums, tad šoreiz beigas bija mūsējās. Par to man ir liels prieks. Prieks par komandu, prieks pašam par sevi."

Veiksme bija viens no iemesliem. Oļeg, tavuprāt, kādi ir galvenie iemesli, kāpēc zaudējāt sērijā, atrodoties vadībā ar 3-0?
Sorokins: Skaidrs, ka jūties komfortabli, rezultātam esot 3-0. Viens no galvenajiem iemesliem slēpjas galvā. Otra lieta – "Kurbads" un "Mogo" ir divas ļoti līdzīgas komandas meistarības ziņā. Ja viena komanda nav koncentrējusies vai nespēj aizvadīt līdzenu maču… Mums tā bija galvenā problēma – bija kāpumi un kritumi, bet ne vienāds sniegums. Arī psiholoģiskais faktors. Šodien puiši bija noskaņojušies, viss bija kārtībā, bet to mums vajadzēja nedaudz agrāk.

Skaidrs, ka treneris nedrīkst izrādīt emocijas un to, ka nav pārliecināts. Pats ticējāt, ka no 0-3 var atspēlēties un uzvarēt?
Ostošovs: Atceros, ko pēc trešās zaudētās spēles pateicu ģērbtuvēs: japāņiem nav vārda neiespējami, viņiem ir vārds grūti sasniedzams. Kāpēc ne? Otrs, ko vienmēr esmu teicis: kamēr elpo, tu dzīvo. Ja es tam neticētu… Varēju apstāties un stāvēt, neko nedarīt. Ieiet vēsturē kā mūžīgi otrais, kā neveiksminieks. Man ir pašcieņa. Daudz ģērbtuvēs runājām par to, ka neviens neatnāks un neizdarīs spēlētāju vietā. Piekrītu Oļegam, ka viss ir galvā. Ir jānotic sev. Domāju, ka mums ar katru spēli pārliecība auga. Atļaušos nosaukt lūzuma punktu – kad dabūjām piecu minūšu noraidījumu, pēc trim minūtēm vēl divu minūšu noraidījums. Izturējām un uzreiz guvām vārtus. Tas bija tāds pacēlums uz soliņa. Viennozīmīgi tas bija brīdis, kad lauzām sēriju. Protams, tas neko negarantēja, mums nekas neko negarantēja, jo uz katru maču bija jāiet kā uz pēdējo. Paldies čaļiem, ka viņiem pietika spēka un ka viņi nenolaida rokas.

Zinām, ka abas komandas ir amatieru. Ar ko šodiena atšķīrās no citām? Cik spēlētāji bija darbā? Vai arī viss bija pakārtots hokejam?
Sorokins: Domāju, ka čaļi bija darbā. Cik zinu, bija darbā. Vairāki varbūt ātrāk tika prom. Ziniet kā, ja pēkšņi neej uz darbu, mainās rutīna. Ko es gribētu piebilst – mums ir mācība, ka play-off nav 0-3 vai 3-0. Play-off ir viena spēle. Tiec tai spēlei garām, tad ir nākamā. Nedomā par to, ka ir jāatspēlējas, bet par to, ka ir jāuzvar šodien. "Kurbadam" tas izdevās, bet mums gan ne.
Ostošovs: Mums neviens nestāv pie virpas no astoņiem līdz sešiem. Lai spēlētu hokeju, cilvēki ir mācījušies amerikās un citur. Arī es biju darbā. Čaļi sakārtoja lietas tā, ka ātrāk tiek no darba prom un var labāk sagatavoties spēlei. Bet kurš teica, ka būs viegli?

Kuri spēlētāji pretinieku nometnē sagādāja lielākās problēmas? Kurus vēlētos izcelt?
Sorokins: Domāju, ka Toms Hartmanis un Sandis Zolmanis bija spēlētāji, kuri mums sagādāja lielākās problēmas. Un tas, ka nespējām gūt vārtus, tāpēc jāatzīmē arī "Kurbada" vārtsargu līnija. Tieši vārtsarga kritiskajā brīdī spēlēja līmenī, lai izvilktu sēriju.
Ostošovs: Trīs "Mogo" spēlētāji, par kuriem atļaušos pateikt, ka līdz galam viņi tomēr nenospēlēja, – Henrijs Ančs, Elviss Želubovskis un Rūdolfs Prūsis. Nesaku, ka viņi ir vainīgie, bet viņi zaudētajos mačos mums sagādāja lielākās problēmas. Nevarējām iemest, Prūsis izvilka spēli, bet Želubovskis ar sportisko nekaunību bija kā dadzis. Beigās neviens no viņiem neizvilka "Mogo". Nezinu, vai tas viņiem bija jādara, bet tāds ir mans viedoklis.
Sorokins: Ja runājam par "Mogo", tad gribētu atzīmēt, ka, kā saki, ne līdz galam, bet gribētu atzīmēt uzbrucēju trijnieku Rustams Begovs, Prūsis un Edgars Kurmis. Viņi bija labākie spēlētāji laukumā. Žēl, ka pietrūka enerģijas un momentu, lai pabeigtu sēriju kā uzvarētāji.

Vai "Kurbada" sezonas gaitā iegūtie papildinājumi attaisnoja cerības?
Ostošovs: Ja mēs vinnējām, tad… Jāizvērtē pēc laika, jo uzticības kredīts vienā brīdī bija tik zemā līmenī. Ja runājam par papildinājumiem, tad Bruno Zabis, Juris Upītis un Koba Jass – prieks, ka noturēju viņus līdz galam. Upītis nokārtoja uzvaras vārtus. Bijām gaidījuši lielāku pienesumu. Arī pazaudējām Edgaru Lipsbergu. Bija labi, ka spēlēs, kurās nevarējām iemest, pavilka Hartmanis, Zolmaņa virknējums, Edgars Brancis, Upītis, Zabis. Nebija neviena brīža, kad aizvērtos visas durvis. Ja aizvērās durvis, attaisījās logs, un parādījās svaigais gaiss. Cerējām, ka Zabis nospēlēs spilgtāk, bet ir tā, kā ir.

Pirms sezonas runāja, ka "Kurbads" ņem spēlētājus tikai tāpēc, lai viņi netiktu konkurentiem.
Ostošovs: Es pirms sezonas nebiju galvenais treneris un nepiedalījos komandas veidošanā. Maz varu pateikt, kā veidojās komanda. Protams, Pikānam un Rodrigo Laviņam apakšā bija kaut kādas domas, bet nedomāju, ka tas bija iemesls. Tad jau mēs būtu nopirkuši arī Mārtiņu Oskaru Freimani [spēlēja "Mogo"] vai Romānu Nekļudovu no "Zemgales". Tas ir menedžera darbs.

Hokejs ir prasīgs pret ķermeni. Cik lielu lomu spēlēja savainojumi, cik spēlētāji devās laukumā uz špricēm?
Sorokins: Spēlēja uz špricēm, spēlēja sāpoši un noteipoti. Droši vien, ka tas bija abās komandās. Bija spēlētāji ar sasitumiem, tomēr visi gribēja iet laukumā un cīnīties, mēģināja katrā mačā parādīt sniegumu, kas nepieciešams, lai uzvarētu play-off. Cik lielu lomu spēlēja savainojumi – tas atkarīgs no katra cilvēka. Bet es neredzēju, ka kāds laukumā baidītos tikai tāpēc, ka kaut kas sāpēja.
Ostošovs: "Kurbadā" noteikti bija hokejisti, kuri spēlēja uz špricēm. Ne velti bija piesaistīts Rolands Admidiņš, kurš strādāja ar spēlētājiem gan pēc treniņiem, gan pēc spēlēm, gan pārtraukumos.

"Kurbadam" izšķirošajā spēlē bija tikai viens noraidījums.
Ostošovs: Mēs apzināmies noraidījuma cenu. Protams, nevar aizvadīt maču bez noraidījumiem, ir attaisnoti noraidījumi. Taču iepriekšējā mačā bija nenoturēšanās, atbildēšana uz provokācijām, noraidījumi uzbrukuma zonā. Tas viss var traucēt, tas viss ir jāizslēdz. Vieglāk ir spēlēt piecatā, nevis četratā vai trijatā.

Pēc iepriekšējā mača kautiņiem bija uzdevums būt agresīviem, bet ne tik ļoti?
Ostošovs: Konkrēti par Mārtiņu Gipteru. Komanda atrodas vadībā, bet viņš līdz ar svilpi atbild pretiniekam ar sitienu. Dabū divu minūšu noraidījumu, un nākamā trešdaļa mums jāsāk mazākumā. Tas ir pilnīgi neattaisnojami. Protams, par to tika atgādināts. Emocijas sita augstu vilni, no kautiņiem nevar izvairīties, un gan treneri, gan spēlētāji reizēm aizmirst, kas ir jādara.