Gulbis: "Pareizu cilvēku ir ļoti maz. Arī tenisa pasaulē visaugstākajā līmenī"

Oficiālajās preses konferencēs parasti nebiji lielākais fans, atbildot uz standartjautājumiem. Vai gadu gaitā ar savu pieredzi esi atkodis un vairāk izpratis žurnālistus?
Es žurnālistus nelieku vienā maisā kā tādu cilvēku šķiru. Ar katru cilvēku ir ļoti atšķirīgas attiecības. Manas attiecības ar žurnālistiem Latvijā ir bijušas ļoti minimālas, jo neesmu devis daudz interviju. Ja pareizi atceros, tad pa visiem šiem gadiem esmu devis tikai kādas divas trīs intervijas. Viena garāka intervija bijusi "Radio SWH", viena žurnālam "IR", bet tas ir bijis ļoti sen. Kā jau teicu, nešķiroju cilvēkus kaut kādās šķirās viņu nodarbes dēļ. Ar katru ir atsevišķas attiecības, tās ir jāveido un jāizkopj.

Karjeras laikā tev ir bijuši neskaitāmi kritumi un kāpumi. Kā to vari izskaidrot?
Ļoti grūti īsi atbildēt uz šo jautājumu, tāpēc ka ir daudz faktoru. Ja es to mēģinu īsi atbildēt, tad tie faktori ir traumas, treneru maiņas, nepareiza trenēšanās kaut kādos brīžos un daži nepareizi lēmumi.

Šobrīd esi atkopies no traumām un esi vesels.
Jā, bet es nepalieku jaunāks. Nejūtos ne lēnāks, ne mazāk izturīgāks, bet vienīgais, ko jūtu, ka man pēc grūtākiem mačiem un treniņiem atjaunošanās prasa nedaudz ilgāku laiku. Tieši grūtāk ir atkopties, lai es nākamajā dienā pamostos un man nekas nesāpētu. Ja 20 gados varēju nospēlēt nedēļas turnīru un neko savā ķermenī nejutu, tad tagad es jūtu pilnīgi visu un man ir vajadzīgs fizioterapeits, kas veic kādu papildu darbu, lai es justos samērā labi.

Francijā nule kā uzvarēji "Challenger" turnīrā. Ko vari sacīt par turnīra organizētību?
Tur bija diezgan labi, jo turnīru organizēja mans paziņa Žeremijs Šardī [ATP 53., savstarpējās cīņās neizšķirts - 3:3]. Viņš joprojām ir tūrē, un cepuri nost, jo nav viegli veltīt nedēļu - kamēr vēl esi tūrē -, kad tu netrenējies un velti visu savu laiku turnīra organizēšanai. Francijas pilsētai Po tā ir liela veiksme, ka ir tāds cilvēks, kurš to uzņemas darīt. Tur viss bija labi, jo viņš ļoti labi saprot spēlētāju vajadzības. Viņš saprot, ka spēlētājiem ir ērtāk, ja viesnīca atrodas minūtes, nevis pusstundas attālumā, ka ir vajadzīgi treniņu laukumi. Viņš to visu ļoti labi saprot, tāpēc tur viss bija noorganizēts augstā līmenī.

Īsā laika posmā aizvadīji un uzvarēji sešas spēles. Minēji, ka tev šobrīd ir grūtāk atjaunoties. Cik ļoti noguris esi pēc šī turnīra?
Esmu nedaudz noguris, jo ceļš nebija viegls. Pagājušonakt tikai pirmo reizi normāli izgulējos, jo iepriekšējā naktī man bija jāceļas trijos no rīta un jābrauc uz lidostu. Tas nav viegli, bet tas piederas pie lietas un dzīves, ko tu esi pieradis darīt. Kā tenisistam tev ir jābūt spējīgam funkcionēt pie jebkādiem apstākļiem - kad esi izsalcis, saguris un/vai neizgulējies. Tas tevi kaut kādā mērā norūda.

Turnīrā atradies viens pats. Vai tur uz vietas bija fizioterapeits?
Jā, jo man tagad ir fizioterapeits no Austrijas, ar kuru bijām kopā Austrālijā. Mēs ar viņu šogad strādāsim, bet tieši šajā turnīrā Francijā bija ļoti labs vietējais fizioterapeits Stefans Vivjērs. Pazīstu viņu kādus gadus piecpadsmit. Viņš piecus gadus ir bijis fizioterapeits Rodžeram Federeram. Viņš ir francūzis, vietējais. Zināju, ka Stefans tur būs. Man ar viņu ir labas attiecības, tāpēc viņš varēja man veltīt vairāk laika nekā parasti un tāpēc tur aizbraucu viens.

Kārlim Ozoliņam šobrīd ir 17 gadu. Vai atceries sevi šajā vecumā?
Slikti atceros.

Kā tu raksturotu sevi tajā vecumā? Kādas kļūdas tolaik pieļāvi?
Ļoti svarīgi tajā vecumā, lai tev apkārt būtu pareizi domājoši cilvēki, kuri tevi varētu ievirzīt pareizajās sliedēs, tāpēc ka tajā vecumā tev var likties kaut kā tā, bet izrādās, ka viss ir nedaudz citādāk. Tajā vecumā arī ir jaunības maksimālisms, ka tev gribas visu uzreiz un jābūt ļoti pacietīgam. Tāpēc viņam novēlu pacietību un apkārt pareizos cilvēkus, kas viņu varēs ievirzīt pareizajās sliedēs. Diemžēl tādu pareizu cilvēku ir ļoti, ļoti maz. Arī tenisa pasaulē visaugstākajā līmenī.

Aizvadīji vairākus treniņus ar Kārli. Kā tu viņu varētu raksturot?
Man viņš nedaudz atgādina Milošu Raoniču. Viņiem kaut kādā mērā ir līdzīga ķermeņa uzbūve. Viņiem ir laba serve. Ko es Kārļa vietā darītu? Dažreiz viņam palīdzu ar saviem ieteikumiem - ja runājam par tenisa sadaļu -, ka pirmais solis pēc serves un serves saņemšanas varētu būt ātrāks. Milošs Raoničs to dara visaugstākajā līmenī, bet viņš nekustas tik labi kā labākie ātrie spēlētāji tūrē, tomēr viņam pirmais solis ir ļoti ātrs. Ja Kārlis to var uztrenēt, tad viņš var būt bīstams spēlētājs. Viņš jau tagad ir samērā bīstams, bet lai pārietu no junioru uz vīriešu tenisu, tomēr kaut kam ir jānāk klāt.