Kate Krēsliņa: "Kad biju maza, slēpos no bumbas"

Latvijas jaunatnes basketbola līga 2013. gada rudenī izdeva pirmo interaktīvo grāmatu “LJBL 10+11+...” Man uzticēja grāmatas video pielikumu izveidi. Vienā no sižetiem bija jāparāda pareiza iesildīšanās pirms basketbola treniņiem. Latvijas izlašu fiziskās sagatavotības treneris Viktors Lācis par modeli ieteica Kati Krēsliņu, jo viņa tehniskos vingrinājumus izpildīja praktiski nevainojami. Kavējumi, atrunas vai tēlošana – tādu elementu meitenes darbībā nebija.

Nākamais gads kļuva par Kates izlaušanās laiku. Pirmajām medaļām Nordea līgā un Latvijas čempionātā sekoja valstsvienības uzaicinājums. Mēneša laikā meitene iekļuva izlases sastāvā, jau pirmajā oficiālajā spēlē pret Portugāli ejot laukumā starta piecniekā. Valstsvienība izcīnīja piecas uzvaras pēc kārtas, taču Krēsliņas sezona ar to nebeidzās. Jūlijā viņa palīdzēja Latvijas U20 izlasei izcīnīt piekto vietu Eiropas čempionātā Udinē.

Jūlijā gaisa temperatūra astoņas dienas pēc kārtas pārsniedza 30 grādu atzīmi. Un Tu šajā laikā atsāki trenēties.
Pēc Eiropas U20 čempionāta vienu nedēļu atpūtos. Jūlija beigās un augusta sākumā apmeklēju Olimpiskā sporta centra svaru zāli, kā arī trenējos individuāli ar treneri Matīsu Rožlapu.

Matīss ir “Kolibri” treneris. Kā atradāt laiku strādāt vasarā?
Viņš pats piedāvāja strādāt individuāli. Man jāstrādā sevis pilnveidošanai, jāuzlabo individuālā tehnika. Kopā strādājuši esam maz, jo pagājušajā sezonā varēju ierasties tikai dažos jaunatnes grupas treniņos. Pie trenera var pieteikties jebkuras pozīcijas spēlētāja. Matīss ir jauns treneris, domāju, ka viņam viss vēl priekšā.

Minēji trenažieru zāli. Tu nāc trenēties divreiz dienā?
Vasarā režīms ir mainīgs. Bijuši arī divi treniņi dienā. Citreiz nāku uz trenažieru zāli un vakars paliek brīvs. Uzreiz pēc atpūtas nevajag iespringt. Strādāju tonusam un sevis attīstīšanai.

Vai tev ir padomdevēji treniņu plāna un slodžu izveidē?
Sevi kontrolēju pati. Treniņos rīkojos pēc pašsajūtas, mainot intensitāti. Sezonas sākumā pēc pārbaudēm zināšu – jāsamazina vai jāpaaugstina temps.

Kā Tu raksturotu savu pašsajūtu pēc U20 čempionāta?
Emocionāls un fizisks sabrukums. Nedēļu atvilku elpu un nedomāju par basketbolu. Viena lieta ir relaksēties, taču atpūtas brīdī jāmāk no basketbola atslēgt arī prātu. Atpūtas nedēļa izdevās pietiekami laba. Drīzumā atsāku sevi nodarbināt. Pamainīju kustēšanos – skrēju gar jūru, nevis zālē.

Kate Krēsliņa Eiropas U20 čempionātā Udinē. Foto: Jānis Avotnieks un www.fibaeurope.com

Eiropas U20 čempionāta ceturtdaļfināla spēlē pret Serbiju

Latvijas U20 izlase Udinē finišēja piektajā vietā, uzrādot labāko rezultātu kopš 2010. gada

Kate Krēsliņa spēlē pret Spāniju

Zinu, ka bērnībā vairākus gadus dejoji. Ko vēl darīji?
Sākumā vasarās spēlēju tenisu. Vēlāk dejoju “Dzirnās”. Vienlaikus divus gadus trenējos basketbolā. Tad sapratu, ka viens ir jāizslēdz. Sāku vairāk pievērsties basketbolam. Savienot divas lietas bija diezgan smagi, taču dejošanā ieguvu lokanību.

“Dzirnās” mācījies pie Agra Daņilēviča?
Bija vairāki pasniedzēji, taču sanāca dejot pie Agra. Gatavojāmies dažādiem iestudējumiem. Piedalījos izrādē “Mauglis”. Biju mērkaķītis (smaida). Skolā dejoju arī tautiskās dejas. Cerēju tikt uz deju svētkiem, taču bija jāizvēlas – dejošana vai basketbola nometnes. Izvēlējos basketbolu.

Kāda bija Tava pieredze tenisā?
Vasarās dzīvoju Saulkrastos. Netālu atradās tenisa korti. Pašā centrā, blakus Pēterupei. Tur notrenējos divas vasaras.

Vai atceries pirmo basketbola nometni Madlienā?
Man bija deviņi gadi. Kad aizbraucu, citas meitenes jau trenējās. Nevienu nepazinu. Mācījāmies trīssoli un citas kustības. Piekusu. Apsēdos uz bumbas. Dzirdu treneres balsi. “Uz bumbām mēs nesēžam”. To atcerēšos vienmēr. Sapratu, ka gribu kļūt par basketbolisti.

Tavā izvēlē svarīgs izrādījās Rūtas Vētras piemērs.
Mācījāmies Rīgas 49. vidusskolā. Daudzas lietas darījām kopā. Rūtas piemērs bija viens no iemesliem, kāpēc sāku spēlēt. Tikpat liela nozīme bija faktam, ka basketbolu spēlēja arī mans tētis Ralfs. Tieši viņš ieveda mani basketbolā.

Tētis arī bija saspēles vadītājs.
Viņš stāstīja par savām gaitām. Tētim bija jāsedz Bagijs (Ainars Bagatskis) un jāspēlē kopā ar Gundaru Vētru. Viņš bija labs, agresīvs aizsargs.

Cik bieži viesojies Madlienā?
Madliena ir tradicionālā “Kolibri” vasaras nometņu vieta. Toreiz pie Mudītes Zanderes trenējās 40 meitenes. Tai skaitā A grupa – 1992. un 1993. gadā dzimušās meitenes. Par fizisko sagatavotību rūpējās Igo Zanders. Pēdējo reizi tur biju, šķiet, 2011. gadā.

Kāda bija dzīve nometnē?
Atceros, ka visu laiku ēdām “semočkas” (saulespuķu sēklas). Ēdām un spļāvām čaumalas pieclitru burkā. Negulējām diendusu, rāpāmies uz jumtiem. Blakus stadionam bija dīķis, kur gājām peldēties. Dzīvojām Madlienas internātskolā. Reiz naktī tikām apzagtas. Zagļi ielavījās pa logu. Atbrauca policija, ņēma pirkstu nospiedumus. Īsts “action”.

Nometnē mēnesi jādzīvo kopā ar dažādiem cilvēkiem. Kā satikāt?
Draudzenes mainījās, taču satikām labi. Pārsvarā visas meitenes bija draudzīgas. Pavilkām viena otru uz zoba, bet tas netraucēja.

Teici, ka mācies Rīgas 49. vidusskolā.
Tā ir lieliska skola. Sākumskolā un pamatskolā visu laiku mācījos kopā ar Martu Bergmani. Vidusskolā esmu vienā klasē ar Katrīnu Vectirāni un Ričardu Melderi.

Turpat arī trenējies?
Kamēr spēlēju “Kolibri”, trenējos tikai Pārdaugavā. Pēc stundām pati braucu uz treniņiem, vakaros pakaļ atbrauca tētis.

Māsa Grēta Lote sāka spēlēt ātrāk?
Viņa ir ģimenes radošais gars. Nodarbojas ar zīmēšanu, dejošanu, dziedāšanu. Manuprāt, viņa sāka tajā pašā vecumā kā es, 9-10 gados. Lote spēlē “Rīdzenē”. Viņai veicas labi. LJBL čempionātā 2002. gadā dzimušajām meitenēm tika atzīta par vērtīgāko spēlētāju. Satiekam labi, taču gadās, ka pakaujamies. Konkurencei ir jābūt. Sirdī atbalstām un mīlam viena otru.

Kāds Tev ir bijis ilgākais laiks projām no mājām?
Trīspadsmit gadu vecumā pavadīju mēnesi Amerikā. Ļoti ilgojos pēc mājām. Aizbraucu kopā ar Rūtu Vētru. Spēlējām “Philadelphia Belles” komandā pie Maika Flinna (nosaukums par godu Brīvības zvanam jeb “Liberty Bell” – Sportacentrs.com). Sacentāmies AAU vasaras turnīros. Rūta ir gadu vecāka, tāpēc viņu pārcēla citā komandā.

Braukājāt pa visu valsti?
Bijām Vašingtonā, Ņujorkā, Lasvegasā. Arī mazākās pilsētās. Dzīvojām ciematā pie Filadelfijas. Maiks Flinns par mums rūpējās. Centās sagādāt visu nepieciešamo.

Tevi aicināja mācīties amerikāņu vidusskolās?
Toreiz uzaicinājumu nebija. Tagad interesi izrāda amerikāņu universitātes. Par to domāšu ziemā. Apspriedu domu pēdējo vidusskolas gadu aizvadīt Amerikā, bet nolēmu pabeigt mācības Latvijā. Vēl jāizdomā, ko gribu dzīvē darīt. Alternatīva ir mācīties Eiropā, taču aiz okeāna iespējams labāk apvienot mācības un sportu.

Šajos jautājumos palīdz “Blue Star Europe” – organizācija, kura iepazīstina Eiropas spēlētājas ar Amerikas augstskolām. BSE pārstāvis Dens Baumeikers (Dan Bowmaker) brauc uz Eiropas U18 čempionātiem, jo tajos spēlē meitenes, par kurām interesējas amerikāņi.

”Kolibri” U19 grupas meitenes ar treneriem Mudīti Zanderi un Matīsu Rožlapu. Foto: Romualds Vambuts

LJBL U19 simboliskā piecnieka dalībnieces: Paula Strautmane, Kate Krēsliņa, Kitija Štolce, Digna Strautmane

Kate Krēsliņa Udinē

Pārstāvot “Trīs zvaigznes”

Deviņus gadus esi aizstāvējusi “Kolibri” krāsas. Vai kādreiz esi raudājusi?
Kad biju maza, laukumā slēpos no bumbas. Ir video. Negribēju, lai man piespēlē. Jā, pēc spēlēm ir gadījies izlādēties un raudāt. Manuprāt, tas ir normāli. Katram trenerim pastāv savi uzskati, sava sistēma. Sanāca apvainoties.

Reiz vecākiem pateicu, ka vairāk nespēlēšu. Tas notika Eiropas U16 čempionāta laikā Tallinā. Meitenes un treneri to nezināja. Un – tieši pēc divām dienām – pārrāvu labās kājas priekšējās krusteniskās saites. Izdarīju secinājumus. Sapratu, ka vārdiem piemīt liels spēks.

Meitenes pēdējā spēlē Tallinā izrāva trešo vietu un nopelnīja ceļazīmi uz A divīziju.
Atceros, ka Kitija Laksa tika iekļauta turnīra simboliskajā piecniekā, taču man turnīrs jau bija beidzies.

Trenere teica – vēl nezinot diagnozi, Tu gribēji iet spēlēt.
Savainojumu guvu trešajā ceturtdaļā. Tiku novesta malā. Pārtraukumā teicu ārstam, ka varu atgriezties laukumā. Viņš tādu domu noraidīja. Pēc spēles sapratu, ka nevaru pielikt kāju pie zemes. Igaunijas ārsti teica, ka saites nav pārrautas, taču pati baidījos. Pirmā nakts bija vistrakākā. Vēlāk domāju, ka sāpes pāries. Teicu trenerei, ka varu gatavoties spēlei, tomēr viņa mani atrunāja. Rīgā dakteris Viļums pēc vienas kustības noteica, ka saites ir pārrautas. Viņš mani operēja.

Kā pagāja atveseļošanās?
Augustā notika operācija. Nākamajos mēnešos kliboju, taču novembrī atsāku fiziskos treniņus. Daudz vingroju, tikai nedrīkstēju izdarīt asas kustības un lekt. Dažas reizes apmeklēju baseinu, taču pārāk aizrauties ar to nevarēju.Gada laikā ļoti uzlaboju fizisko sagatavotību. Trenējos Olimpiskajā sporta centrā pie Viktora Lāča.

Savainojumu guvi pirms mācībām vidusskolā.
Desmitajā klasē ierados uz kruķiem. Mācījos no rītiem, trenējos tikai vakaros. Skola parasti beidzās pusčetros. Treniņos pagāja divarpus vai trīs stundas.

Un vēl gāji mētāt 49. vidusskolas zālē.
To es darīju brīvdienās.

Zinu, ka vairāki vidusskolas audzēkņi izmanto iespēju individuāli trenēties.
Basketbolisti var sarunāt treniņu iespējas ar direktoru Juri Liepiņu. Skolā pastāv stingra disciplīna. Piemēram, darba dienās mēs nedrīkstam ienākt skolā, izmantojot sporta kompleksa ieeju. Mums prasa nekavēt, izdarīt visu laikā. Uzskatu, ka tāda kārtība dzīvē ļoti palīdz.

Vai esi pārkāpusi noteikumus?
Gadījies nokavēt skolu. Pēc tam esmu palūgusi, lai mani par kavēšanu neatstāj tīrīt skolu, taču kopumā esmu diezgan apzinīga.

Kādi vēl noteikumi ir skolā?
Pastāv dežurantu sistēma. Dežurantiem jādežūrē nedēļu. Mūsu klasei reizi nedēļā, septiņos piecpadsmit no rīta, ir dežūrlīnija, kurā vienojamies par dežūras posteņu sadali. Kad ejam staigāt, nedrīkst stāvēt pie radiatoriem. Ja nokavē stundu pēc otrā zvana, tevi atzīmē kavējumu sarakstā.

Ja klase pulcējas septiņos piecpadsmit, jāceļas pirms sešiem.
Tā notiek pirmajā dienā, vēlāk varam ierasties astoņos.

Un gulēt līdz pusseptiņiem.
Tā sanāk. Lieku modinātāju.

Tev ir brīvais laiks?
Ja gribi atrast kādai nodarbei laiku, tu to atradīsi. Parasti brīvais laiks iekrīt brīvdienās. Iepriekšējā sezonā “RSU/Merks” treniņi sākās septiņos vai astoņos vakarā, tādējādi man bija brīvs laiks pēc skolas. Pagulēt diendusu, protams, nesanāca. Man ļoti patīk to darīt.

Kad sāki gulēt diendusu?
Latvijas U16 izlases nometnē. No otras puses, man dažreiz nevajag gulēt diendusu. Bez tās varu nospēlēt labāk. Ja aizmiegu, vakarā uzreiz neesmu gatava. Iespējams, vajadzīga lielāka pauze starp gulēšanu un spēli.

Kate Krēsliņa Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra pirmajā spēlē pret Portugāl. Foto: Romualds Vambuts

Kate Krēsliņa. Foto: Romāns Kokšarovs

Spēles epizode pret Portugāli

Valstsvienības soliņš: Elīna Babkina, Dita Liepkalne, Liene Priede, Kate Krēsliņa

“RSU/Merks” spēļu režīms pērn kļuva intensīvāks, jo komanda spēlēja Baltijas līgā. Jūlija beigās komanda brauca uz Eiropas studentu spēlēm Horvātijā, augustā notika nometnes Rojā.
Pati tajās nepiedalījos, jo toreiz bija jāspēlē Eiropas U18 čempionātā. Šogad ir pirmā reize, kad vasarā ir pusotrs brīvs mēnesis – no jūlija vidus līdz septembrim. Uzskatu to par atpūtu, jo pati varu noteikt, ko darīt. Augustā nolēmu pievienoties “TTT Rīga” komandai.

Treniņi pērn beidzās ļoti vēlu. Enerģija pietika līdz dienas beigām?
Jāmācās arī bija – līdz divpadsmitiem vai vieniem. Arī divpadsmitos iet gulēt nav sevišķi laicīgi. Baterija sēdās. Tādās reizēs gribēju, lai treniņš sākas ātrāk. Brīvdienās sanāca pagulēt nedaudz ilgāk, taču nereti vienpadsmitos jau bija spēle. Darba dienās cīnījos ar miegu. Organisms pierada un brīvdienās biju augšā jau astoņos.

Kā tiki galā ar laika sadali starp virslīgas un sporta skolas komandām?
Sporta skolā bija noruna, ka varu neierasties uz spēlēm pret vājākām komandām. Man bija jāspēlē pret “Rīdzeni”, TTP un vienreiz pret 3. sporta skolu. Toties nevajadzēja doties izbraukumos. Divas spēles dienā? Iespējams, tā gadījās laikā, kad notika VEF skolu līga. Direktors saprata.

Būsim godīgi – uz izlašu un nacionālā čempionāta fona pārējie turnīri ir ar mazāku nozīmi.
Spēlēm pārklājoties, neizbēgami nācās mazāk svarīgo pakārtot. Skolu līga palika komandas saliedēšanai un skolas prestižam, lai popularizētu basketbolu.

Kādi ir Tavi izvēles priekšmeti vidusskolā?
Izvēlējos humanitāro zinību klasi. Vēl ir bioloģijas un matemātikas klases. Mācos vācu, krievu un angļu valodas. Vislabāk pārvaldu angļu valodu. Šobrīd lasu Stīga Lāšona grāmatu “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Krieviski varu lasīt un saprotu, ko man saka. Savukārt vācu valodā man sākumā bija labākās atzīmes.

Pirmajai Lāšona grāmatai ir divas ekrāna versijas – zviedru un amerikāņu. Esi redzējusi kādu no tām?
Pagaidām esmu lasījusi tikai grāmatu.

Neskaitot Ameriku, kāda bijusi Tava ārzemju pieredze?
Pirmā pieredze ārzemēs tika iegūta, spēlējot Eiropas jaunatnes basketbola līgā (EYBL; agrāk Austrumeiropas meiteņu basketbola līga). Braucām uz Ukrainu, Krieviju, Baltkrieviju, Poliju. Tālāko ceļu – divas naktis autobusā – mērojām līdz Berdjanskai pie Azovas jūras.

Vai esi tikusi pie kontaktiem citās valstīs?
Jaunatnes izlasēs, spēlējot pie Mudītes Zanderes un Rūdolfa Rozīša, iepazinu meitenes no dažādām valstīm. Jāsaka, ka lielākā tuvināšanās notiek U18 čempionātos. Piemēram, pēc noslēguma ceremonijas apmaināmies ar drēbēm. Dažreiz sazināmies internetā, taču tuvas draudzenes neesam.

Kuras zemes Tu vēlies apmeklēt?
Labprāt vēlreiz aizbrauktu uz Itāliju. Spēlējot U20 izlasē, mums piedāvāja brīvdienā apmeklēt Venēciju, taču neaizbraucām, jo nebija, kas par to samaksā. Gribētu aizbraukt uz Spāniju, Austrāliju, Brazīliju. Nebūtu iebildumu atgriezties Krētā, kuru bērnībā apmeklēju kopā ar ģimeni.

Vasarā Tev sanāca spēlēt divās izlasēs pēc kārtas.
U20 izlasē pirms brauciena uz Eiropas čempionātu paspēju aizvadīt četrus treniņus. Pagājušajā vasarā sanāca līdzīgi. Pabeidzu spēlēt jaunatnes izlasē un uzreiz vajadzēja braukt uz Eiropas U18 čempionātu. Toreiz junioru komandā patrenēties izdevās vairāk.

Otrais turnīrs parasti sanāk grūtāks.
Grūtāk ir tieši fiziski. Apzinies, ka jānospēlē daudzas spēles un jāizcīna augsta vieta. Pēc valstsvienības gribēju braukt uz Eiropas U20 čempionātu, jo zināju, ka spēlēsim A divīzijā. Man nebija iebildumu alternatīvi spēlēt U18 izlasē, taču viss jau bija izlemts. Itālija vilināja, jo radās iespēja spēlēt pret Franciju, Spāniju, Krieviju. Motivācija bija lielāka par nogurumu. Pēdējais par sevi atgādināja 70 dienu maratona beigās. Pirms pēdējām trīs spēlēm jutu, ka baterija nosēdusies.

Tajā brīdī komanda zināja, ka nodrošinājusi vietu astoņniekā.
Ceturtdaļfinālā spēlējām pret Serbiju. Dienā šķita, ka viss būs normāli. Spēlē nekas nesanāca. Vairākas spēlētājas, tai skaitā es, gribēja, bet nevarēja. Laikam nebijām ieslēgušas cīņas garu.

Piecas no pirmajām sešām spēlēm Udinē notika mazajā zālē.
Manuprāt, ja ceturtdaļfinālā spēlētu mazajā zālē, mums būtu iespējas uzvarēt serbietes. Vismaz mēģinātu. Bijām tur ļoti iejutušās, savukārt pie lielās zāles plašumiem nevarējām pierast. Nesajutām grozu. Lielajā zālē pieradām spēlēt pēdējās divās dienās.

Pēc pēdējās spēles vairāk juti prieku vai atslābumu?
Tikām salīdzinoši augstu, tāpēc prieks par piekto vietu neizpalika. Uzskatu, ka varējām cīnīties vismaz par trešo vietu. Jāmēģina kādā no nākamajiem gadiem tikt augstāk. Daudzi cilvēki Latvijā saka, ka galvenais uzdevums ir neizkrist no A divīzijas. Uzskatu, ka mērķiem jābūt augstākiem.

Kurā brīdī uzzināji, ka varēsi trenēties valstsvienībā?
Uzzināju par iespēju pēc kandidātu saraksta publicēšanas. Vēlāk menedžeris atsūtīja īsziņu par gatavošanās sākumu un informēja par treniņprocesu.

Izlases treniņiem pirmo reizi pievienojies 2012. gada maijā.
Tas notika pie trenera Aigara Neripa.

Šogad bija satraukums?
Jā (enerģiski). Apkārt bija pieredzējušas spēlētājas. Satraukums turpinājās ilgi – no treniņa uz treniņu. Nomierinājos pēc pirmajām oficiālajām spēlēm.

Esi kautrīga meitene?
Esmu klusa un mierīga. Būdama maza, biju ļoti drosmīga. Teicu visu, ko domāju. Tagad esmu kļuvusi nosvērtāka.

Apdedzinājies?
Domāju, ka nē.

Kādas bija trenera Zvirgzdiņa prasības?
Mans galvenais uzdevums bija agresīvi spēlēt aizsardzībā. Pirmajā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē sedzu Portugāles kapteini Karlu Našimentu. Treneris ģērbtuvē stāstīja par uzdevumiem un pateica, ka starta piecnieku nosauks pirms spēles. Nevarēju iedomāties, ka man būs jāspēlē sākumsastāvā. Satraukums auga. Labu uzmundrinājumu saņēmu no trenera Vīnberga. Viņš paskatījās uz mani un teica “Saņemies!”

Ko vēl no Tevis prasīja?
Treneris ieteica nebaidīties, uzņemties un droši iet garām. Nav, no kā baidīties. Tā arī vienmēr darīju. Aizsardzība vienmēr palika prioritāte. Treneris uzsvēra – ja redzēs, ka kapājos, varēšu palikt laukumā. Turpretī, ja netiks strādāts aizsardzībā, uzreiz būs jāiet malā. Ja būs aizsardzība, uzbrukums atnāks pats par sevi. Aizsardzību pieci pret pieci atstrādājām ļoti daudz. Mācījāmies palīdzēt, sadalījām laukumu aizsardzības sektoros.

Ja nekļūdos, pirmajā spēlē iemeti trešo metienu.
Biju ļoti gandarīta (ar uzsvaru). Tas nāca kā atvieglojums. Saņēmu atbalstu no pārējām spēlētājām. Viņas ir pieredzējušas, zina, kā uzmundrināt. Sapratu, ka man tic un atbalsta, tāpēc kļuva vieglāk iet laukumā un atdot sevi.

Kvalifikācija jāspēlē reizi trīs dienās. Sešas dienas paredzētas ceļošanai turp un atpakaļ.
Vajadzēja pielāgoties jaunam režīmam – spēlēšanai savādākās zālēs un citos laika apstākļos. Tā bija jauna pieredze, taču pielāgojos diezgan viegli. Pēc lidojumiem biju nogurusi, taču nākamajā rītā jutos atjaunojusies. Ātri adaptējos jaunos apstākļos.

Latvijas valstsvienības galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš. Foto: Romāns Kokšarovs

Kate Krēsliņa

Dzimusi 1996. gada 14. aprīlī Rīgā
Vecāki: Zane un Ralfs
Augums: 183cm
Pozīcija: Aizsardze/uzbrucēja
Pirmā trenere: Mudīte Zandere
Sporta skola: Kolibri
Latvijas valstsvienība: debija 2014. gada 25. maijā, spēlē pret Grieķiju
Jaunatnes izlases: U16 izlase (Arada 2011, Tallina 2012), U18 izlase (Miškolca 2013), U20 izlase (Albena 2013, Udine 2014)

Par Kati

Mudīte Zandere, Kates pirmā trenere (Kolibri)
"Stāsts sākas par citu meiteni. Rūta Vētra “Kolibri” sāka spēlēt ātrāk. Vētras un Krēsliņu ģimenes draudzējās, turklāt abi tēti spēlēja basketbolu. Kate bija laba un skaista dejotāja. Tētis izdomāja, ka Katei jāizmēģina spēki basketbolā. “Kolibri” brauca uz nometni, pulcēšanās vieta bija pie Skolēnu pils. Atnāca tētis, mamma un maza, blonda meitenīte, kura teica “Es gribu spēlēt basketbolu!”

Iedrošināju Kati. Viņa uzvedās mierīgi, sakot, “Trener, es tikai braucu izmēģināt, vai man sanāks un patiks.” Kates ceļš basketbolā sākās Madlienā. Pārsteidza, cik labi viņa uztvēra informāciju un atcerējās mācīto. Varēja paiet nedēļa, taču Kate visu atcerējās. Ja vajadzēja parādīt prasīto, atlika pajautāt “Kate, lūdzu, parādi.” Viņa visu izdarīja perfekti un pareizi.

Kates labākā īpašība ir atbildības sajūta. Varēja redzēt, ka viņai patīk tas, ko viņa dara. Kate to izbaudīja un tas viņu virza uz priekšu. Ar Kati iespējams strādāt, kā treneri to vēlas darīt – pacietīgi, metodiski. Iespējams iet uz priekšu soli pa solim. Zināju: Kate būs šodien treniņā, būs rīt un parīt. Nav tāds variants, ka Kate varētu nebūt. Tā ir vislabākā īpašība, kura raksturoja 1995./1995. gadā dzimušās meitenes. Viņām nebija iemeslu nebūt treniņā.

Neliekuļojot, treneres sapņu variants. Kad esi to piedzīvojis, gaidi nākamo bērnu, kurš nāks ar līdzīgu atdevi. Gadās, ka bērniem ir labs augums, labas fiziskās dotības, taču pietrūkst sportiskā gara. Kates gadījumā viss ir apvienots – fiziskais spēks, kas nepieciešams basketbolistei, intelekts, attieksme, briedums un sportiskie dotumi. Katei ir sportiskā dvēsele. Ar viņu var runāt kā līdzīgs ar līdzīgu, nododot savu domu un iegūstot izpildītāju laukumā. Izpildītāja, kurai ir sava odziņa.

Ar Kati ir viegli strādāt. Piemēram, minūtes pārtraukumos viņa visu uztvēra un izdarīja. Kate laukumā nekad nav bijusi skopa. Iedos piespēli. Dažreiz šķitis, ka viņa varētu uzņemties pati. Tajā pašā laikā Kati saprotu – viņa laukumā ir visu izdarījusi, lai otrs arī varētu gūt punktus. Manuprāt, nav daudz cilvēku, kuri var gan iedot piespēli, gan uzbrukt paši. Kate ir apveltīta ar šīm īpašībām un tās viņu veido par līderi.

Katē saskatīju saspēles vadītāju. Tajā brīdī izlasē ienāca daudz centru, tāpēc šķita, ka būtu labi pievienot foršu mazo. Skatoties atpakaļ, saprotu, ka tā bija laba doma. Katei bija grūti, esot saspēles vadītājai, tik daudz uzņemties. Kad ieliec viņu uzbrucēja lomā, saproti, ka sāk pietrūkt saspēle. Ieliec saspēlē un gaidi uzņemšanos. Kate saka: neskaitot mani, laukumā ir vēl četras spēlētājas.

Intuitīvi jutu, ka Kate redz laukumu, var iedot piespēli un aizskriet ātrajā uzbrukumā. Bijušas spēles, kurās viņa laukumā darbojusies visās piecās pozīcijās. Dažās situācijās pietrūkušas partneres.

Nekad neaizmirsīšu Eiropas jaunatnes līgas U17 čempionāta finālu Polijā. Bijām gatavi un cīnījāmies par pirmo vietu, taču “Lūķītis” (Paula Lūķe) nevainīgā situācijā izmežģīja kāju. Katei Krēsliņai tā kļuva par zvaigžņu stundu. Pretiniecēs bija labākā Igaunijas komanda – meitenes, kuras šovasar ar Kadri Annu Lasu izcīnīja ceļazīmi uz A divīziju. Finālā sanāca superspēle. Kate sedza pretinieču centru Trīni Kasemāgi, uzbrukumā spēlēja jebkura vietā un bija neapstādināma. Nezinu, vai labāk iespējams nospēlēt, taču – mēs spēli zaudējām. Laikam viens nav karotājs bez atbalsta.

Kā trenerei man tas bija augstākais punkts. Polijā bija skatītāji no Latvijas, kuri nebija Kati redzējuši. Teica – dzirdējām, ka ir tāda Kate Krēsliņa, taču nespējām iedomāties, kā viņa var spēlēt. Nosedza Trīni, uzbrukumā viņu apspēlēja, izcīnīja bumbu, aizskrēja ātrajā, piespēlēja. Tādos brīžos treneris var neiejaukties, tikai sniegt norādes, kuras tiks izpildītas. Tādu sajūtu piedzīvot novēlu visiem treneriem.

Treneri zina, ka mūsdienās ir ļoti grūti strādāt ar vecākiem. Citi pārvērtē savus bērnus, citi nenovērtē vai grib jaukties treneru darbā. Šobrīd visi prot spēlēt basketbolu. Man laimējies ar spēlētāju vecākiem – Krēsliņi un Vētras nekad, nekad neiejaucās trenera darbā vai uzspieda savas vēlmes. Par to esmu viņiem ļoti pateicīga. Iespējams, meitenes tāpēc daudz sasniedz, ka viņām nav papildus spiediena izdarīt kaut ko kaut kam. Viņas atbalsta un mīl par to, kādas viņas ir.

Jebkura mamma redz savu meitu skaistā tautas tērpā, nevis sporta formā. Katei nekas netika uzspiests. Šobrīd redzams, ka viņa ir sportiste. Tas netraucē būt skaistai un mākslinieciskai meitenei. Mamma vienmēr atbalstījusi Kati. Kad satiekamies, vienmēr varam sasveicināties un apsveikt viena otru.

Tēva ietekmi uz Kati raksturo divu cilvēku savstarpējās attiecības, kurās viens otram vēl tikai labāko. Pieļauju, ka tēvs sarunu ceļā vienmēr ļāvis Katei izvēlēties, taču manā darbā viņš nekad nav iejaucies. Vienmēr esmu varējusi strādāt ar savu skatījumu, bez iejaukšanās.

Latvijas kopējais trūkums ir nespēja vienoties par prioritātēm. Tikai pēdējos gados parādās savstarpēja komunikācija, nosakot, kur vajag un nevajag spēlēt labākajām jaunajām spēlētājām. Atskatoties uz iepriekšējām audzēknēm – Lauru Vētru, Aneti Klintsoni, Lauru Puriņu – viņas arī paralēli spēlēja LSBL komandās. Toreiz neradās sajūta, ka viņas varētu nespēlēt savas sporta skolas komandā. Tagad esmu nonākusi pie secinājuma, ka spēlētājai, kura pāraug sporta skolas līmeni, jāiet tālāk.

Esmu ārkārtīgi lepna, ka Kate ir “Kolibri” audzēkne. Pirms izbraukšanas uz Itāliju novēlēju Katei izdošanos. Teicu, ka rakstīšu sastāva pieteikumu LJBL. Jautāju, vai varu ierakstīt viņu “Kolibri” pieteikumā, pieļaujot iespēju, ka Kate varētu spēlēt jaunatnes čempionāta finālos. Uzsvēru, ka saprotu viņas situāciju, kurā tiks saņemti uzaicinājumi no valstsvienības un U20 izlases. Būtu normāli, ja Kate pateiktu “Es nezinu”.

Kates atbilde iepriecināja. “Kā vispār var uzdot tādu jautājumu?” Viņa teica, ka noteikti būs. Jutos atvieglota un laimīga, uzzinot, ka cilvēks spēj atdot atpakaļ tam, no kurienes nācis. Iztiekot bez “Es padomāšu”. Tā bija ļoti laba sajūta. Nerunājot par sportiskām lietām, sajūtu, ka izaudzis labs cilvēks. Tādējādi pārējām meitenēm ir iespēja būt Katei blakus, redzēt un mācīties no viņas. Šobrīd viņa var daudz iedot citām meitenēm. Tas ir lieliski!

Būdama maza, Kate daudzas lietas uztvēra burtiski. Strādāju 30 gadus un līdzīgi nav noticis. Bērnībā tētis daudzas reizes man teica: “Mudīt, domā, ko tu saki”. Pēc fināliem bieži sanācām kopā, pārrunājām, atzīmējām, spēlējām spēles. Reiz, nepiedomājot, pateicu, ka šodien ir Muzeju nakts. Uzaicinām vecākus un ejam staigāt. Ralfs mani pasauca malā. “Kate to saprot burtiski. Vakarā nebūs gaisa. Mums ir citi plāni!”

Apbrīnojami. “Mums mājās vajadzēja ievērot treneres teikto. Vai ir citi varianti? Nē, trenere teica!” Sākumā tas kavēja. Šobrīd redzu, cik Kate ir elastīga un brīva.

Pirmajā nometnē Madlienā bija negaiss. Pērkons un zibens. Mazā Kate skrēja. Lielās meitenes apsedza viņu ar segām. Kate raudāja, jo ārkārtīgi baidījās no negaisa un zibeņiem. Viņa tika mīlēta. Tagad citas meitenes brīnās. “Vai tā ir Kate, kura baidījās no pērkona?”

Novēlu viņai būt veselai. Zinu, ka Kate ir ļoti mērķtiecīga un konsekventa. Novēlu viņai mērķus piepildīt. Dzīve viņu ir pārbaudījusi. Kad bijām Eiropas U16 čempionātā Tallinā un Kate bija labā formā. Neslēpšu, gan vecāki, gan treneri gaidīja un cerēja, ka tas būs viņas čempionāts. Notika milzīgais savainojums – krustenisko saišu plīsums. Tas bija ārkārtīgi smags brīdis. Ļoti gribējās raudāt, taču spēlē to nedrīkstēju. Mani palīgi Rūdolfs un Jānis mani parāva malā. “Vadi spēli! Neskaties. Neskaties!” Vadīju spēli sakostiem zobiem.

Kate visu čempionāta laiku ticēja, ka viss ir labi. Magnētiskā rezonanse nebija veikta, Kate staigāja ar ledu pie kājas. Pienāca pie manis. Jautāju, “Katiņ, kā tu jūties”. Atbilde sekoja. “Trenerīt, man šķiet, es varu!” Sapratu, ka nevar, taču redzēju, ka viņa būtu gatava. Būtu nenormāla, ja atļautu viņai iet. Paldies Dievam, ka saglabāju veselo saprātu. Ja bērnam ir savainojums, viņam nav jāspēlē.

Pateicoties savai gribai un vecāku atbalstam, Kate spēja ļoti ātri atgriezties. Pēc operācijas viņa diendienā strādāja ar sevi. Viena pati gāja uz trenažieriem, ar tēti gāja mētāt uz 49. vidusskolas zāli. Kate ir metusi, metusi un metusi. Nespēlējot un netrenējoties kopā ar komandu, viņa uzvarēja LJBL trīspunktu metienu konkursā. Nevarēju būt klāt, taču, izlasot to internetā, raudāju. Sapratu, ka nav daudz cilvēku, kas to spētu. Kad viņa atsāka trenēties, vienmēr jautāju “Kā jūties?”

Saišu plīsums ir smags savainojums. Ja spēj atjaunoties, par to nedomāt un tikt sieviešu izlasē. Paldies treneriem, kuri viņu ieraudzīja un deva iespēju. Būtu tikai normāli, ja treneris gadu pagaidītu. Taču tā iespēja var paiet garām. Viss ir sanācis, kā vajag.

Meitenēm vienmēr saku – cik savā groziņā esi ielicis, tik izņemsi. Nevaru no viņām izņemt vairāk, ja pašas nav ielikušas. Kates gadījumā visu laiku izdevies likt iekšā. Tādas spēlētājas kā Kate ir Latvijas pērles. Priecājos, ka pērle ir bijusi pie manis. Pateicoties Katei, varēju augt kā trenere, jo nedrīkstēju dot sev atlaides. Kate būs – man jābūt, jāsagatavojas un jāspēj atbildēt uz jautājumiem. Tā izpaudusies mūsu mijiedarbība.

Kate iedvesmo turpināt strādāt un iet zālē. Tas dod spēku, enerģiju. Noteikti jābūt, jārok, jāmeklē nākamā meitene. Gandarījums ir milzīgs!"

Rūta Vētra, Kolibri/NJIT
"Kate: Apņēmība, Neatlaidība, Spēja būt pilnīgai blondīnei (vislabākajā nozīmē). Kati pazīstu veselus 13 gadus, tāpēc kopā piedzīvots daudz un dikti. Esam kopā gājušas caur uguni un ūdeni, gan spēlējot vienā komandā kopš D grupas, gan ārpus basketbola zāles. Esam kopā uzaugušas un man ir prieks lepni teikt, ka Kate ir viens no man vistuvākajiem cilvēkiem. Mans labākais draugs. Mums netrūkst kopā piedzīvotu interesantu notikumu un savārītu muļķību.

Mācoties un spēlējot otrā pasaules malā, diemžēl, ne vienmēr ir iespēja sekot līdzi katram notikumam mājās. Spēja pielāgoties un neredzēt vienai otru katru dienu noteikti bija liels pārbaudījums, taču prieks par atkaltikšanos nav izmērojams. Pēc 11 mēnēšu prombūtnes gūstam pozitīvu emociju lādiņu, turklāt pastāv sajūta, ka laiks nemaz nav pagājis.

Šovasar nebija iespēja ar Kati kopā spēlēt vienā jaunatnes izlasē, taču sekoju līdzi viņas sasniegumiem U20 izlasē un nopietnākā līmenī, spēlējot Latvijas sieviešu izlasē. Prieks bija redzēt Kates varoņdarbus valstsvienības sastāvā. Sirsnīgi atbalstīju viņu no tribīnēm. Ļoti lepojos un esmu pateicīga, ka man ir iespēja būt Katei līdzās un redzēt viņas izaugsmi gan basketbola laukumā, gan ārpus tā."

Paula Tomsone, Ventspils/Rīdzene
“Katei noteikti atbilst sakāmais – klusie ūdeņi tie dziļākie. Apkārtējiem viņa rada iespaidu, ka ir mierīga, bet patiesībā, kopā ar savējiem, īsts spridzeklis. Manuprāt, Kates labākās īpašības ir lieliskā humora izjūta, mērķtiecība un neizsīkstošais cīņasspars. Izcelšu tieši cīņassparu. Ne visiem sportistiem pēc smagiem savainojumiem (Katei bija krustenisko saišu plīsums) izdodas tik labi atgriezties laukumā, bet viņa to paveica lieliski! Laba attieksme treniņos un jebkurā darbā, ko viņa veic, nes augļus. Daudzi, ne tikai sportisti, varētu izmantot Kates piemēru. Novēlu Katei nekad nezaudēt šīs īpašības un tā tikai turpināt!”

Katrīna Vectirāne, Rīdzene
"Labsirdīgākais un mērķtiecīgakais cilvēks,ko pazīstu! Mani iedvesmo katru dienu!!! Vienu kopīgu piedzīvojumu nosaukt būtu ļoti grūti,jo ar Kati kopā esam piedzīvojušas ļoti daudz-izbrauciens ar riteņiem vai stundām ilgas sarunas, kādā jaukā kafejnīcā... Kate ir cilvēks, ar kuru vienkārši gribas būt kopā."

Ieva Krastiņa, Latvijas sieviešu valstsvienības kapteine
"Kate ir
1)Talantīga un (kas ir daudz svarīgāk) centīga spēlētāja, kas ļoti labi var arī uzņemties līderes lomu. Apveltīta ar milzīgu pašatdevi un darbaspējām;
2) Gudra, interešu loks neaprobežojas tikai ar basketbolu;
3) Par spīti atlētiskajam sporta veidam (basketbolam), spēj saglabāt sievišķību.

2. Treniņos lielākā daļa gribēja izvairīties no spēles 1 pret 1, kad Kate ir aizsardzībā, jo aizsarga garais augums,apvienojumā ar ātrām kājām,ir uzbrucēja lielākais bieds.

Atceros, ka pārbaudes spēlēs uztraukums viņas kustībās bija reāli redzams, bet, sākoties kvalifikācijas spēlēm, pārliecība auga ar katru spēli, ko lieliski varēja redzēt gan sejā, gan darbībās laukumā."

Daina Lazdeniece, "RSU/Merks" kapteine
"Saskarsmē ar Kati esmu novērojusi, ka viņa prot pielāgoties apstākļiem gan laukumā, gan sadzīvē. Laukumā Kate ir viegli nokaitināma. Tas īstenībā nav slikti, jo, kad Kate ir aizkaitināta, viņā pamostas sportiskais niknums un agresivitāte. Basketbolā tās ir tik pat svarīgas lietas, kā laba ota māksliniekam. Kate neļaus pretiniekam sev kāpt uz galvas. Sadzīvē Kate ir novērotājs, bet savā viedoklī ļoti tieša un tas man patīk, jo Kate neteiks to, ko kādam gribas dzirdēt, bet to, ko viņa tiešām domā. Domāju, ka Kates vecāki var lepoties, ka ir izaudzinājuši brīnišķīgu meitu. Viņa sevi apliecina jomās, kuras Katei nekad neļauj atrasties dīkstāvē. Tās papildinās Kates turpmāko pieauguša cilvēka ikdienu ar visspilgtākajām krāsām!"