Kur palika turpinājums brāļu Dukuru skeletona ērai?

25 un 31. Tik gadu šobrīd ir attiecīgi Netlauam un Šteinbergam. Varētu teikt, ka abiem vēl bija ko braukt un braukt. Ja Šteinbergs tagad pilda Latvijas skeletona izlases trenera pienākumus, tad Netlaus no šī sporta veida aizgājis pavisam.

“Nu jau vairs pat neapsvērtu domu atgriezties. Tad dzīve atkal būtu pilnībā jāmaina. Ir iestrādāta saimniecība un pavasarī atsākšu mācības universitātē. Vairs negribu vasaras treniņus. Man pietika! Vasaru fiziskās sagatavotības treniņi bija tiešām smagi, un citām lietām laika faktiski neatlika. Man patika treniņi, bet bija arī sava veida atbildība par saimniecību. Ja atkal ietu sportā, būtu jādomā, ko darīt ar šo pusi [biznesu],” iespējamo atgriešanos skeletonā izslēdza Netlaus.

Abi sportisti tika aicināti nosaukt galveno iemeslu, kāpēc sāka gaitas skeletonā. Abi izcēla brāļu Dukuru popularitāti.

“Skatījos Soču olimpiskās spēles, kur brauca Martins un Tomass. Nodomāju, ka baigi vienkārši izskatās (smejas). Aizgāju uz atlasi. Pirmkārt, ar grūtībām tiku iekšā. Kad biju komandā, sapratu, cik sarežģīti tas viss patiesībā ir. Murjāņos trenējos vieglatlētikā un mani klases biedri bija kamaniņu braucēji. Vienmēr iesmējām: “Kas tad tur tāds pa reni nošļūkt?” Bet izrādījās, ka tas ir nereāli grūti,” atminējās Šteinbergs.

“Tolaik trenējos futbolā. Parādījās iespēja, aizgāju uz testiem un tiku pie iespējas. Sākumā īsti pat nesapratu, kas tas ir. Pēc tam sāku treniņus ledus estakādē un trasē, kur parādījās adrenalīns. Tad jau āķis bija lūpā. Vēl viens aspekts – futbolā tu esi tāds mazs kriksītis, bet skeletonā to sportistu ir tik, cik ir. Martins ar Tomasu tolaik bija spicākie džeki tajā visā, tāpēc bija forši ar viņiem kopā strādāt. Pa televizoru uz brāļiem skatījāmies kā uz augstākā līmeņa sportistiem, bet es, tāds parasts čalītis, ar viņiem varēju kopā strādāt. Forši,” sacīja Netlaus.

Treniņprocesā nejutās apdalīti, bet pietrūka cilvēkresursu

Sporta aprindās gadu gaitā radies priekšstats, ka skeletons bija sava veida Dukuru ģimenes biznesa projekts, kurā citiem sportistiem iespēja netika dota. Netlaus un Šteinbergs par sadarbību ar brāļiem Dukuriem nesūdzas.

Netlaus darbu ar pieredzes bagātākajiem sportistiem atminējās kā interesantu, bet reizē motivējošu pieredzi. Arī par nodrošināto ekipējumu nebija pamata sūdzēties: “Dabūjām labu tehniku. Ar treneri visu būvējām paši. Kamēr bija rezultāti, tikmēr bija labi. Kad brāļi vairs nebrauca, arī mums viss noklusa.”

Arī Šteinbergs norādīja, ka saņemtais atbalsts bijis liels, jo labākā tehnika netika atvēlēta vienīgi Dukuriem.

“Brāļi izēda daudz pudu sāls... Man vienkārši atlika pajautāt. Citreiz pat nebija jāprasa, jo man vienkārši pateica, ka tajā trasē vajag tā un šitā. Resursi un iespējas bija. Ja runāju par sevi, varbūt tās uz 100% neizmantoju,” sacīja Šteinbergs.

Tomēr pašreizējais skeletona komandas treneris uzskata, ka viņa karjeras laikā pietrūcis nozares cilvēku.

“Ja Martins un Tomass cīnās par pjedestāliem, tad treneriem, protams, jābūt klātesošiem. Otrajam ešelonam pietrūka cilvēku, kuri būtu zinoši. Tolaik tas bija Gints Dzērve, bet viņš pats [skeletonā] nebrauca, līdz ar to es jau otrajā gadā jutu, ka ar viņu nevaru izveidot sarunu vai analizēt video. Ja nav pretim cilvēks, kurš pats ir braucis, tad grūti veikt pilnvērtīgu analīzi. Nekad neteikšu, ka bijām apdalīti. Vienkārši cilvēku bija tik, cik bija. Labākajiem bija jābrauc līdzi tiem, kuri “ražo” naudu, lai sports vispār varētu eksistēt,” atminējās Šteinbergs.

Viņš arī atzina, ka profesionālā sportista karjeras laikā priecājies par Dukuru sasniegumiem, jo redzējis, kurā virzienā jāiet. Tomēr, viņaprāt, iecerēto mērķi kvalificēties olimpiskajām spēlēm neizdevās sasniegt, jo trūcis cilvēka ar ko sastrādāties ikdienā.

Savukārt Netlaus norādīja, ka sadarbība bieži noticis darbs ar kolēģiem no bobsleja saimes: “Kad kopā ar Gintu Dzērvi būvējām kamanas, bobslejisti mums daudz palīdzēja. Ar kamaniņu sportistiem bija grūtāk sastrādāties, jo viņiem ir daudz lielāka brīvība. Kamaniņās slidas drīkst sasmērēt ar dažādām smērēm, bet atšķiras arī viņu braukšanas veids. Tāpēc vairāk strādājām ar bobsleja cilvēkiem.”

Bobsleja un skeletona attiecības

Bobslejam un skeletonam gan Latvijā, gan arī starptautiskajā arēnā ir kopīga federācija. Pie mums skeletona “tēvs” Dainis Dukurs ar nu jau bijušo bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretāru Zinti Ekmani publiskajā telpā radīja iespaidu, ka iekšienē notiek “rīvēšanās”. Sportisti gan noliedza, ka to būtu izjutuši darba procesā.

“To vispār nejutu. Nesen tieši domāju, ka tas fonā visu laiku “gruzdēja”, bet mani kā sportistu tas neskāra. Mūsu attiecības ar bobsleja sportistiem bija tiešām draudzīgas. Biju lietas kursā, ka fonā norisinājās zināma “rīvēšanās”, bet mani tas neietekmēja,” norādīja Šteinbergs.

Netlaus karjeras laikā par iespējamām nesaskaņām starp Skeletona un Bobsleja vadību neesot domājis. Arī viņš sacīja, ka darbā ar bobsleja pārstāvjiem problēmu nebija.

“Mūsu attiecības bija labas, it sevišķi, starp sportistiem. Arī pie tā laika ģenerālsekretāra Zinta Ekmaņa varēju iet un prasīt, ja kaut kas bija nepieciešams. Kopumā tajā visā neiedziļinājos. Man iedeva kamanas, es braucu un baigi neskatījos apkārt,” piebilda Netlaus.

Kāpēc noslēdza karjeru?

Kā jau minēts ievadā, abiem vīriem vecums vēl atļautu doties trasē, bet viņu pēdējās sacīkstes meklējamas vairākus gadus senā pagātnē. Šteinbergs punktu karjerai lika 2019. gadā, bet Netlaus trīs gadus vēlāk. Karjeras noslēgšana jebkuram sportistam ir zīmīgs lēmums. Šteinbergs un Netlaus līdz tam nonāca atšķirīgu apsvērumu dēļ.

Netlaus saprata, ka pārāk lielu lomu spēlē tieši skeletona tehnikas aspekts. Kad pa priekšu sāka braukt sportisti, kuru sniegums gan startā, gan trasē bija vājāks, “dūša” apskrējās.

“Manā karjerā galvenie bija divi aspekti – adrenalīns un uzvaras. Kad vairs nespēju cīnīties par uzvarām, sāku domāt, kāpēc to vispār daru? Tas sporta veids arī pamainījās. Ļoti daudz bija atkarīgs no tehnikas.
Bija daudz sportistu ar labām kamanām un slidām. Daļa no viņiem slikti uzstūma startu, bet pēc pāris “splitiem” mani apsteidza. Es labi uzstūmu startu, nobraucu pa pareizajām līnijām, bet finišā nebiju ātrāks. Tajā brīdī sāku apšaubīt, kāpēc visu vasaru smagi strādāju, lai mani putekļos atstātu sportisti, kuriem vienkārši ir vairāk naudas. Vācieši vienmēr bija ātri. Tad sāka parādīties pa kādam šveicietim un itālim, kā rezultātā tu beigās paliec tādā kā muļķīša lomā. Ja pirmajās sezonās nebūtu dabūjis to uzvaras garšu, arī, iespējams, būtu citādāk. Kad medaļas vairs pat neredzi, gribēšanas braukt īsti nav,” sacīja Netlaus, piebilstot, ka lēmums par karjeras noslēgšanu neesot bijis grūts.

Bijušais skeletonists gan precizēja, ka nevēlas izklausīties nepateicīgs komandai. Viņš uzsvēra, ka zināmā mērā esot zaudējis ticību sev, nevis komandai: “Nesalikās galvā, kāpēc braucienos neizdodas uzrādīt rezultātu.”

Šteinbergs saprata, ka viņu pievīlusi nepareizi iestrādāta fiziskā bāze. Līdz ar to viņš startā saskāries ar deficītu, ko, viņaprāt, vairs nebija iespējams dzēst.

“Noslēdzošajā sezonā paskatījos uz treniņprocesu un sapratu, ka sevi fiziski esmu izsmēlis startā. Man nebija specifisku dotumu, lai ātrāk uzstumtu startu, kas kļuva arvien svarīgāk. Karjeru daļēji noslēdzu tāpēc, ka biju vīlies cilvēkresursu trūkumā. Es arī nemācēju pajautāt atbalstu.

Tomēr galvenais iemesls bija starta ieskrējiens. Kad sapratu, ka startā Martinam un Tomasam zaudēju trīs desmitdaļas, zināju, ka par augstvērtīgiem rezultātiem cīnīties nevaru. Līdz ar to pieņēmu godīgu lēmumu pret sevi un pārējiem,” atklāts bija pašreizējais skeletona izlases stūrmanis.

Ja spētu atgriezties laikā...

Abiem sportistiem tika vaicāts, ko viņi darītu citādāk, ja spētu pagātnē atgriezties ar šā brīža pieredzi un domāšanu. Arī šeit sportistu atbildes ieskicēja viņu abu atšķirīgo pieeju sportam un karjerai.

“Kad pašā karjeras sākumā vairāk laika pavadīju kopā ar Dukuriem, vajadzēja uzdot vairāk jautājumu. Arī tos, kas pašam šķita stulbi. Tas nāk ar vecumu. Tolaik par to nedomāju, jo vienkārši ņēmu un braucu. Kādi vēl jautājumi? Tagad, jā, saprotu, ka vajadzēja “sūkt” ārā informāciju. Nevar arī teikt, ka neinteresēja, bet vienkārši neaizdomājos,” atminējās Netlaus.

Šteinbergs sev nepārmeta nekomunicēšanu ar Dukuriem, bet atgriezās pie fiziskās sagatavotības un cilvēkresursu jautājuma: “Ar Martinu komunicēju daudz. Vēl nesen netīšām atradu “Whatsapp” sarakstes no 2015. un 2016. gada, kurās intensīvi komunicējām par tehniku un citiem aspektiem. Ja kaut ko varētu mainīt, es noteikti citādāk plānotu individuālos fiziskās sagatavotības treniņus. Tāpat vairāk prasītu palīdzību. Olimpiādes sezonā viens pats “pliks pa nātrēm” sitos. Vajadzēja kaut vai brāli paņemt līdzi. Vienkārši vajadzēja cilvēku, kurš palīdz un ir klātesošs.”