Priedulēna: "Pielikšu visas pūles, lai tiktu uz Sočiem"

-Skeletonā esi pāris gadus. Ar ko nodarbojies pirms tam, un kāpēc izvēlējies tieši skeletonu?
-Pirms tam trenējos vieglatlētikā, skrēju īsās distances. Par skeletonu nav vienas atbildes uz jautājumu "kāpēc?", tur to nejaušību bija tik daudz, ka grūti kaut ko vienu izdalīt. Man nebija nekādu nodomu iet skeletonā, nezināju, kas tas tāds ir, turklāt vienmēr jaucu vai skeletonā startē brāļi Dukuri vai brāļi Šici (smejas). Sporta skolotāja man pastāstīja, ka skeletonā būs atlase, es varētu pamēģināt, taču ātri tā doma pazuda no galvas. Taču vienā vieglatlētikas treniņā arī draudzene sāka runāt par atlasēm. Izdomājām, ka varētu aizbraukt un paskatīties uz zvaigznēm. Tā arī tas viss sākās...

-Tagad jau kādu laiku esi vienā komandā ar Dukuriem. Cik daudz viņi tev palīdz iejusties lielajā skeletona pasaulē?
-Dukuri man palīdzējuši ļoti daudz – gan ar tehniku, gan ar padomiem. Vienmēr, kad vēršos pie viņiem, viņi neatsaka. Tehnikas zināšanu jomā, salīdzinot ar Dukuriem, esmu nulle (smejas). Māku izdarīt vienkāršas lietas, kas būtu jāzina katram skeletonistam – nomainīt slidu augstumu vai pašas slidas. Taču tādā līmenī kā viņi – funktierēt kādu slidu griezumu vajag, lai ātrāk slīdētu – līdz tam man vēl tālu. Ieklausos viņiem un cenšos mācīties. Kaut kas jau arī atmiņā paliek.

-Šogad brauci ar Tomasa iepriekšējo skeletonu. Cik viegli bija ar to aprast?
-Patiesībā, arī pagājušajā gadā es braucu ar to pašu. Atšķirības bija tikai slidās, kuras ik pa laikam man deva izmēģināt. Esmu runājusi ar Daini [Dukuru], viņš pasvieda domu, ka varētu man uzbūvēt skeletonu nākamajai sezonai. Redzēsim, vasara ir gara.

-Kur tu šobrīd redzi vislielākās izaugsmes iespējas?
-Noteikti galvā. Pirms startiem vienmēr gribas vairāk nekā tu vari un tad sanāk ne šis, ne tas. Jāsakārto sava galva, jānomierinās pirms startiem. Jābrauc tā, kā treniņos. Var, protams, pielikt arī startā un braukšanā, tāpat tehnikā, bet līdz tai vēl ir jāizaug. Tas, ka tev iedos ātrāko skeletonu un slidas, nenozīmē, ka tu trauksies kā Martins.

-Šī tev bija pirmā pilnā Pasaules kausu sezonu. Kā pati to vērtē?
-Ja teiktu, ka esmu apmierināta, melotu. Ja teiktu, ka neapmierināta – arī melotu. Atbilde meklējama kaut kur pa vidu. Iemācījos daudz jaunu lietu.

-Cik daudzās no trasēm tu brauci pirmoreiz?
-Visas Ziemeļamerikas trases un Soči, bet tie jau visiem bija jauna trase. Kad vasarā uzzināju kalendāru un zināju, ka būs jābrauc Vistlerā, sāku sevi morāli tam gatavot, jo šķita, ka tā būs grūtākā trase. Taču, kad sanāca pasmags kritiens Leikplesidas trasē, tad par Vistleru vispār negribējās domāt. Īstenībā Vistlera nebija tik traka, kā biju to iztēlojusies. Iztiku bez kritieniem, divdesmitniekā tiku. Man gan pārmeta par startu, kas tur bija pieticīgs, bet tas saistīts ar galvu, biju sanervozējusies, kas atsaucās arī uz sniegumu. Leikplesida un Vistlera bija grūtākās trases, bet tīri labi patika Soltleiksitija, Īglsa, Kēnigze un Soči.

-Sočos bija problēmas ar ledus kvalitāti un to droši vien nācās izbaudīt arī tev...
-Jā, kādus trīs vakarus [pēc treniņiem] gulēju ar dullu galvu. Ja neskatās ledus kvalitāti, tad trase ir laba. Trase ir tehniska, taču viegli izbraucama. Lai izbrauktu labi, tur gan ir jāpacenšas.

-Labākais rezultāts tev bija Altenbergā, kur izcīnīji 12.vietu, bet otrajā braucienā pat biji septītā...
-Katrā ziņā perfekti to trasi neizbraucu. Puiši smējās, ka treniņos ne tuvu nebiju tādam sniegumam kā sacensībās. Pati negaidīju, ka braucieni sanāks veiksmīgi. Pēc sajūtām brauciens šķita labs, lai gan kļūdiņas, protams, bija. Šoreiz laikam bija tas gadījums, kad treniņos biju nobraukusi slikti, tāpēc arī sacensībās mazāk uztraucos, sakoncentrējos un labi nobraucu.

- Cik bieži ir tā, ka sacensībās sanāk labāk nekā treniņos?
-Biežāk, protams, ir otrādāk (smejas). Šosezon tā bija Altenberga un laikam Soči, kur gan bija lietas, kas labāk sanāca treniņos, bija lietas, kas veiksmīgāk izdevās sacensībās.

-Pasaules junioru čempionātā biji ceturtā. Vai medaļa palika ne pārāk veiksmīgajā pirmajā braucienā?
-Pat nezinu. Abi braucieni patiesībā bija diezgan labi. Ja skatās laiku, tad jā – domā, kur tad pirmajā braucienā viņš pazuda. Taču nedomāju, ka pirmais bija tik slikts, lai būtu tāda laika starpība. Pēc pirmā brauciena, kad biju devītā, treneris teica, lai otro braucienu vienkārši izbaudu. Tā arī darīju un biju pārsteigta, ka no devītās vietas pakāpos uz ceturto. Kad redzēju, ka līdz trešajai vietai pietrūkušas tikai astoņas simtdaļas, tad gan bija dalītas emocijas. Pēc tam jau sāku aizdomāties, kur tās simtdaļas varēju zaudēt... Skeletonā junioru vecums ir līdz 23 gadiem, tā, ka man būs visas iespējas reabilitēties par netikšanu pie medaļas tuvākajos gados (Leldei jūlijā paliks 20 gadi – aut.).

-Pasaules čempionātā pieaugušajiem paliki vien 24.vietā. Kas tur neizdevās?
-Tur nebija veiksmīgs ne starts, ne braucieni. Tas bija tas gadījums, kad treniņos sanāca labāk nekā sacensībās, lai arī ne krietni labāk. Arī treniņos labi ja vienā vai divos braucienos spēju iebraukt divdesmitniekā. Vēl neesmu tik stabili braucēja, lai sekmīgi varētu nobraukt visus četrus braucienus.

-Tu arī studē (analītisko ekonomiku – aut.). Cik viegli apvienot šīs lietas – sportu ar studijām?
-Tagad atkal esmu pilna laika studente ar dubulto slodzi (smejas). Grūti, bet ne neiespējami. Sezonas laikā nekas dižs no mācīšanās nesanāca, pēc treniņiem parasti gribējās atpūsties. Ja paskatās atpakaļ, tad gan jau bija brīži, kad varēja paņemt grāmatu rokās un pamācīties.

-Vai šī sezona tev devusi pietiekamu motivāciju pirms olimpiskās sezonas?
-Jā, šobrīd man ir viens liels mērķis – tikt uz Sočiem. Tam tiks veltīta visa vasara un atdoti visi spēki. Cik parēķināju, tad ar šī gada rezultātiem būtu nedaudz par maz, tāpēc nākamajā sezonā būs noteikti jāpieliek.