Nākums: "Mums bija nežēlīga skola"

Raidījuma sākumā sportistam tika pajautāts – kur viņš vislabprātāk gribētu būt pēc gada, Vankūveras olimpiskos spēļu laikā – biatlona trasē, mājās pie televizora, studijā, vai kur citur?

„Pēc gada es vislabprātāk gribētu sēdēt kaut kur tur, skatītāju tribīnēs, atbalstītāju vidū , man pašam aktīvais biatlons ir beidzies. Nu jau pieci gadi pagājuši, kopš es aktīvi nenodarbojos ar biatlonu,” - skatoties uz lielo Vankūveras attēlu fonā ,noteica Jēkabs.

Agrāk lieliskais četrinieks ne reizi vien sagādāja patīkamus brīžus mūsu līdzjutējiem, tagad biatlonā palicis vien Ilmārs Bricis .„Mēs savulaik kopā bijām ne tikai Latvijas izlasē, bet arī treniņu nometnēs toreizējās Padomju Savienības laikos. Ir bijuši vieni un tie paši treneri, vienāda atlases sistēma , reizēm pat nežēlīga, bet tos laikus tomēr tā kā pozitīvi atceros. Mēs visi izgājām kārtīgu atlasi, bija liela konkurence. Nežēlīga skola, no tūkstošiem izvēlējās desmit. Ja mēs visi četri bijām paspējuši pabūt kaut vai junioru izlasēs, tas jau vien bija rādītājs. Tagad pasaule ir brīva , mums jau viens no galvenajiem motīviem bija izrauties laukā, paskatīties, kas citur pasaulē notiek. Pašlaik šī motivācija nestrādā vairs.”

Tagad pats Jēkabs vada fitnesa studiju sievietēm „Just’in” . Nosaukums esot cēlies gan no angļu valodas, gan mazliet pārveidojot savas meitas vārdu. „Sporta klubs domāts sievietēm, pagaidām šī klubu sistēma nav mūsu valstī sevišķi attīstīta. Jau agrāk vadot nodarbības grupās, 99 procenti bija sievietes un tāpēc izvēlējos šādu ceļu, es jūtos tajā spēcīgs, pārliecināts un realizēju savas alkas būt par treneri šādi.”

Slodze gan tagad vairs nav tik aktīva, vairāk esot jāparāda citiem, bet Jēkabs pats nav aizmirsis nedz slēpošanu, nedz skriešanu, varot vēl špagatu joprojām uztaisīt.

Vienubrīd Nākums darbojies arī Latvijas biatlona federācijā, bet nu seko līdzi savam veidam kā vienkāršs līdzjutējs, vien sazvanoties ar citiem. „Reizēm satieku Ilmāru Brici Priekuļu trasē, reizēm ar Oļegu Maļuhinu sazvanāmies. Vai Maļuhins atgriezīsies biatlonā un startēs Vankūverā? Nemāku precīzi pateikt, neesmu ar viņu par to runājis, bet viņam ir pietiekami daudz pozitīvu ambīciju, viņš jūt sevī spēku, domāju, ka tas ir iespējams. Es domāju, ka Maļuhins tiks sastāvā. Piedodiet, jaunie biatlonisti, bet Maļuhins jums ir nopietns konkurents, meistarība jau viņam ir . Kaut šogad būs 40 gadu, viņš jau nekad no sporta tā īsti nav aizgājis, ir gan atsevišķs stāsts par viņa neiekļaušanu Turīnas olimpisko spēļu biatlona komandā.”

Kas tad mūsu biatlonam visvairāk pietrūkst? „ Varbūt atļautā medicīna nesaskanēja kopā ar treniņu metodiku, tas būtu jāvaicā treneriem un ārstiem. Pats neesmu bijis tajā visā iekšā, nemāku konkrētāk pateikt. Par šaušanu – mūsu laikā iegādājāmies datoru ar speciālu programmu, sākām šaut un analizēt, nemaz tik traki nebija, daudz kas uzlabojās. Es šaušanu vienmēr saistu ar psiholoģisko faktoru. Ja jau treniņos var ideāli iešaut, ticiet man, to var izdarīt arī sacensībās.”

Jēkabs vēl sacīja, ka igauņu biatlonisti ir daudz vairāk lutināti nekā mūsējie, viņi arī varot pateikt savas federācijas vadībai, ka uz šiem mačiem nebrauks, tur prēmijas nemaksā, atlases nav utt. Šajā ziņā mūsējiem esot mierīgāk. Igauņiem toties ir labs treneris tagad, Hovancevs, kas ir ļoti gudrs treneris un māk psiholoģiski savākt komandu.

Vai Latvijai nebūtu jānomaina galvenais treneris Vitālijs Urbanovičs ? „Viņš vispār ir ļoti gudrs treneris, gudrs skaitļos, viņš zina cik kilometri jānoslēpo, cik patronas jāizšauj, cik stundas jātrenējas. Trenerim gan pietrūkst kādas psiholoģiskās zināšanas sacensību periodā, kā motivēt puišus, kā noskaņot, paņemt kaut vai uz emocijām. Tā mēs savulaik arī darījām , kad pirmie rezultāti parādījās. Ļoti daudziem tagadējiem sportistiem ir zaudētāju psiholoģija – nekas jau nesanāks, nekas neizdosies. Tikko šo faktoru dabūs ārā, būs labāk, katram ir milzīgas iekšējas rezerves, kuras neapzinās. Trenerim vienkārši vajag mācēt pateikt, lai psiholoģiski atvērtos.”

Bijušais biatlonists mēģināja arī salīdzināt mūsu sportistu šaušanu ar pasaulē labākajiem. „ Arī skatoties Ilmāru pirms šaušanas guļus mēs redzam, ka viņš ilgi tos elkoņus dīdīja, citi uzreiz ātri noliek elkoņus – viens divi un gatavs šaušanai. Tur arī rodas tās ietaupītās sekundes. Stāvus var ātrāk sagatavoties šaušanai, pāris kustības un esi gatavs. Guļus ir sarežģītāk – jāguļas, jāāķējas un jāceļas, tas vien prasa laiku. Šaušanā ļoti svarīga ir tehnika, daudzi domā, ka te viss balstās uz spēku. Visi līderi tagad ļoti labi šauj, tehniskais izpildījums ir perfekts, katra detaļa noslīpēta.”
Latvijas izlasei pat tagad neesot patstāvīga šaušanas trenera, citās izlasēs tādi ir pat vairāki. ”Bjerndālens pat ir tāds, ka treniņos izīrē visu šautuvi un tad trenējas dažādās pozīcijās, dažādās vietās. Ja mainās vējš, tas ir ļoti svarīgi . Ja ir iespēja mačos, tad vienmēr iesaka šaut tajā vietā, kur notikusi piešaude, - viss jau ir zināms un izpētīts”.

Jēkabs atzina, ka 20 kilometru distancē pasaules čempionātā daudziem patraucējis spēcīgais vējš, arī Ilmāram. „Es nedomāju, ka tā bija psiholoģija, daudzi tobrīd slikti šāva, varbūt Ilmārs arī nedaudz par ilgu marinēja. Varbūt, ka tagad arī kāda slēpju būdiņas siena Korejā ir iemīcīta, varbūt Ilmāram sāp kāds pirkstu kauliņš, bet malacis, viņš netur sevī visu iekšā un izlādējās.”
Jēkabs teica, ka visgrūtāk šaut ir tad, kad vējš pūš brāzmām un tieši tā bijis otrdien Korejā. „Lode ir ļoti viegla un pa tiem 50 metriem vējš var aizpūst to lodīti.”

Daudzi uzskata, ka nebija pareizi Korejā rīkot pasaules čempionātu. Nākums domā, ka tas ir tālredzīgs solis un korejieši joprojām ir gatavi sarīkot 2014.gada olimpiskās spēles Soču vietā, pie viņiem viss jau ir uzcelts un viņi vēlas rīkot lielas sacensības. Kaut ar to biatlona auru, kāda ir Rietumeiropā, nevar salīdzināt.” Sportisti jau nebija priecīgi. Ja tur tiešām notiktu ziemas olimpiskās spēles, tad gan.”

Sportists arī atcerējās agrāko treniņu metodiku svaru zālē un izskaidroja, kam tieši katrs vingrinājums domāts. „ Ilmārs jau diezgan spēcīgs bija ar svaru stieni, kaut varbūt nebija tas lielākais augumā.” Tāpat tika komentēta šaušana datorā , tā sportisti redzot loģisko šaušanas shēmu un var aplūkot arī savas šautenes kustības. Runājot par slēpēm un to sagatavošanu :”Mēs varam ļoti labi sagatavot slēpes, mums ir laba sistēma, visādi pulverīši, bet nav izcilas pašas slēpes. Ja gribi tādas dabūt, tad vispirms ir jāparāda labs rezultāts pasaules līmenī, tad vīri no lielām firmām paši nāks klāt, nevis jāiet mums un jāmeņģējas. Tad arī iedos to labāko pāri, tagad jau pērk kaķi maisā. Kad bija labi rezultāti, tad arī labas slēpes nopelnījām. Slēpes savā starpā ļoti atšķiras – temperatūrai, sniegam, trasēm. Testēšana arī aizņem daudz laika un spēka. Ilmāram tagad ir labi, palīdz Jānis Hermanis, viņiem ir vienāda svara kategorija, labi var notestēt.”

Raidījuma beigās Jēkabs Nākums vēl atbildēja uz daudziem skatītāju jautājumiem. „Ilmārs ir atjaunojies, to mēs redzam un prieks par to, bet kopumā šī ir ļoti slikta sezona, viena no sliktākajām sezonām vēsturē.” Kas ar ko savulaik četriniekā visvairāk draudzējās, kā dalīja istabiņas ?”Nu man jau bija interesenti, es visbiežāk dzīvoju kopā ar Maļuhinu, mums bija pastāvīgi strīdi, bet bija interesanti. Tāpat arī ar Gundaru Upenieku esmu dzīvojis kopā, arī ar Ilmāru, tas bija izzinoši, jo viņš ļoti labi zināja dažādas detaļas. Es zinu, ka daudzi sportisti kautrējas Ilmāram ko prasīt, bet vajag tikai mēģināt, Ilmārs atbildēs vienmēr.”

Runājot par kurioziem, Jēkabs minēja šādu gadījumu :”Reiz mēs ar japāni šāvām pa vienu mērķi un es konstatēju, ka viņš šauj pa manējo mērķi. Es jau sāku nervozēt un gribēju ātrāk izšaut, bet nu kopumā mēs divatā visu sašāvām...”