Viedoklis: Bija un būs (?) interesanti

Noslēgusies Latvijas volejbola klubu sezona. Noslēgusies ar loģisku (?) Rīgas „Lāse-R” komandas uzvaru un Kuldīgas ELVI komandas vēsturisko pirmo sudraba medaļu. Ozolnieku komandas „maksimuma izspiešanu” un SK „Rīgas” fiasko. Sezona iezīmīga ar Lielā piecinieka izveidošanos, pateicoties „Cēsu alus” progresam, un ar Daugavpils komandas stagnēšanu – paradoksāli, bet uz jauno spēlētāju rēķina.

Nekādā ziņā nepretendēju uz absolūtas patiesības sludinātāju, tomēr zināmas tendences un procesi ir bijuši ievērības cienīgi Latvijas klubu volejbolā pagājušajā sezonā. Un ar klubu volejbolu diemžēl šobrīd mums jāasociē Latvijas volejbols, jo izlases starts pietuvojas klusāk kā partizāns un beidzās ātrāk kā nakts tumsa Jāņu naktī.

VK „Lāse-R”

Selekcija – Raimonda Vildes aizņemtība izlases darbā vai klubu iekšējās strukturālās izmaiņas (mainījās menedžeris) varēja būt par iemeslu, kādēļ selekcija veikta tik haotiski. Viens no finansiāli nodrošinātākajiem klubiem bija pārlieku aizgulējies uz pagājušā gada lauriem: trīs spēlētāju pazaudēšana (G.Celitāns, Sorokins, Kovals) tika kompensēta neparasti – ar „pēdējā brīža piedāvājuma” ārzemniekiem un Gunti Ataru. Tuvojoties sezonas startam izdevās „piesiet” Romānu Saušu, kas kopā ar Andreju Zavorotniju izrādījās galvenie „Lāses” veiksmes kaldinātāju un Raimonda Vildes glābēji sezonas noslēgumā.

Pirmssezonas periodā parādījās informācija par „Lāse” vēlmi piesaistīt Argo Meresāru, kā arī Valēriju Lomakinu un Jāni Šmēdiņu, tomēr lēnīgums un stingrā hierarhija kluba iekšienē neļāva operatīvi rīkoties situācijā, kad komandai draudēja palikšana nepilnā sastāvā. Bet varbūt arī nevajadzēja steigties?

Vadība / Treneri - Treneru sastāva ziņā kvantitatīvi plašākā pārstāvniecība Latvijas volejbolā. Trenera melno darbu veiksmīgi padara viens no pēdējiem Amaļina skolas audzēkņiem Ainars Cīrulis. Klāva Zaļkalna kā trenera loma drīzāk minama neredzamajā frontē, jānoņem cepuri Klāva priekšā par libero spēlētāja pienākumu uzņemšanos izšķirošajās spēlēs. Realitāti likusi skatīties komandai arī fiziskās sagatavotības trenera virzienā - Mārcis Rullis.

Efektivitāte (*) – Atšķirībā no visiem citiem klubiem „Lāse-R” visiem spēlētājiem var nodrošināt posteņus Valsts Robežsardzē, kas lielā mērā atbrīvo klubu no finansiāli smagākās budžeta sadaļas – algām. Kluba ģenerālsponsora „Lāse” sadaļa ir salīdzinoši neliela, tomēr droša: lēmums pēdējā brīdī piepirkt spēlētāju no Brazīlijas (Eduardo de Paula) liecina, ka klubam ir drošs finansiāls pamats un Latvijas apstākļiem gandrīz neizsmeļamas rezerves. Negatīvi kopējai volejbola sistēmai vērtējama kluba acīmredzamā saikne ar federāciju, kas sniedz taustāmu labumu klubam.

Grūti novērtēt, vai 1. vieta apliecina „Lāses” spēku vai tomēr citu komandu vājumu. Ja izlases nepārliecinošo startu vēl varēja norakstīt uz paaudžu maiņu, tad „Lāses” neveiksmes Latvijā noteikti būtu sašūpojušas Raimonda Vildes krēslu. Kluba vadībai jebkura medaļa, kas nav zelta varētu tikt uzskatīta par neveiksmi, vienlaikus galvenais uzdevums – pārspēt SK „Rīga” komandu, tika izpildīts. Rezultāts ir objektīvs esošajam spēku samēram – esam vājāki par igauņiem un tas ir fakts!

SK „ELVI / Kuldīga”

Selekcija – Kuldīgas komandas apetīte radās „ēdot”. Kaspars Bergmanis – viens no ELVI īpašniekiem – izšķīrās par nozīmīgu soli, dubultojot komandas budžetu. „Apetīte” tika slāpēta ar Tartu komandai nevajadzīgajiem Ēriku Baiku un Vjačeslavu Grimailovu, kā arī tika „atrakts” viens no šīs sezonas dārgakmeņiem – ukrainis Andrejs Ļevčenko. No nebūtības izceltais Ilmārs Balodis kopā ar iepriekš pieminētajiem bija vieni no vērtīgākajiem play-off dalībniekiem, kas gan neattainojās labāko spēlētāju nominācijās.

Vadība / Treneri – komanda nav slēpusi vēlmi pastiprināt savu treneru potenciālu, tomēr tas netika darīts uz Andra Šmēdiņa rēķina, bet gan pastiprinot komandas fizisko un psiholoģisko sagatavošanu ar Ivara Čākura un Līgas Folkmanes pūlēm. Pretēji Raimondam Vildem, Andris Šmēdiņš saglabāja aukstasinību finālsērijas gaitā, šķietami kritiskās situācijas uztverot ar smaidu. Avantūra, improvizācija bija Andra Šmēdiņa kā spēlētāja trumpis – tagad viņš to lieliski liek lietā arī trenera arodā, un jāsaka, ka pagaidām tas nes augļus.

Efektivitāte – Kuldīgas komanda veica visnopietnāko lēcienu kvantitatīvā un kvalitatīvā izteiksmē. Ieguldītā nauda atpelnījās ar uzviju, jo klubs vēl nav ierindojams finansiālo smagsvaru kategorijā (šo vietu ieņem abas Rīgas komandas), bet, saprātīgi rīkojoties ar naudu, tika atrasts gan lielisks leģionārs, gan labi vietējie spēlētāji. Neizcīnītā 1. vieta šķiet būs papildus stimuls ELVI, Kuldīgas pilsētai, SEB Banka vēl nopietnāk atbalstīt šo komandu. Jebkuram sponsoram ir svarīgi redzēt vidi, kurā tiek ieguldīta nauda, un šajā ziņā visas komandas, īpaši tās, kas vēl nostiprinās uz volejbola skatuves, vēlas redzēt lielāku sakārtotību pašu „virtuvē”.

Varētu būt viens no augstākais efektivitātes procents visā Schenker līgā, ja salīdzina ieguldīto naudu un sasniegto rezultātu. Vienlaikus jāatzīst, ka komandai bija iespējas spēlēt gan Latvijas kausa izcīņas, gan Schenker līgas finālā, kas palika nerealizētas. Komandai vēl jāaprod ar atrašanos līderu statusā. Komandai ir nākotne, piesaistot vēl pāris labu spēlētājus, tomēr saglabājot Kuldīgas asi. Šķiet, ka brāļu Šmediņu sapnis par dalību Pekinas Olimpiskajās spēlēs ir izsapņots, līdz ar to ir jādomā, kā „pārziemot” līdz Londonas Olimpiskajiem apļiem. Un kur gan to vislabāk izdarīt, kā dzimtās pilsētas un tēva vadītajā volejbola komandā?

VK „Biolars / Ozolnieki”

Selekcija – nemainīgas un stabilas Ozolnieku volejbola vērtības ir Ivo Baranovkis, Raimonds Vilmanis, Edgars Baiks, Andrejs Jamrovskis. Līdz ar „Biolar” īpašnieka Jurija Daņilko aktīvāku iesaistīšanos komandas vadībā tika pastiprināta sāpīgā ceturtās zonas pozīcija, kurā ieraudzījām Vadimu Kardašu. Ja iepriekš Ozolnieku sistēma ar tās nemainīgām vērtībām – kluba prezidentu Rolandu Baranovski un treneri Juriju Deveikusu – pēdējos gados veicinājusi vairāk spēlētāju aizplūšanu, tad šogad komandas iekšējais mikroklimats un arī finansiālais nodrošinājums ir uzlabojies.

Klubs nopietni riskējis, jo trūkst aizstājēju saspēles vadītāja un pirmā tempa uzbrucēja pozīcijās. Sezonas beigās „oži” nedaudz pieplīsa, tomēr bija spējīgi savākties un izcīnīt bronzas medaļas.

Vadība / Treneri – nevar noliegt Jurija Deveikusa spējas ar minimāliem līdzekļiem sasniegt maksimālus rezultātus, tomēr nepārtraukti dzīvot ekstremālos apstākļos mūžīgi nevar. Jurija Deveikusa pagurušais vaigs un „braukšana ar velosipēdu” tad, kad citi jau „brauc ar auto”, nav palikusi nepamanīta Ozolnieku vadības nometnē. Komanda atrada iespēju piesaistīt veco gvardi – Zigismundu Grigoļunoviču un Borisu Fiksu, kas noteikti atstāja pozitīvu iespaidu uz komandas sniegumu.

Efektivitāte - Jurija Daņilko ietekmes palielināšanās Ozolnieku nometnē nolika citādā statusā mūžīgo „ožu” vietvaldi Rolandu Baranovski. Provinciālā pieticība vairāk gan ir „dūmu pūšana acīs”. Komanda nav bijusi tik vāja, kā to patīk iztēlot komandas vadībai. Ozolnieki pierādījuši, ka arī laukos cilvēki brauc ar „Bentley” un „Macerati”.

Komanda izspiedusi maksimumu un iekļūšanas Latvijas čempionāta finālā pilnībā noņemtu jautājumu par šobrīd labāko treneri Latvijā, kaut gan šobrīd par to tāpat īsti šaubu nav. Uzvara Latvijas kausā, 5. vietā Schenker līgā un 3. vieta Latvijā – spilgts pierādījums Ozolnieku varējumam. Komandas ambīcijas šogad tika apmierinātas un komanda atkal sākusi lūkoties Eiropas kausu virzienā.

SK „Rīga”

Selekcija – Uzņemtais temps, cīnoties ar „Lāse-R” par varenākās komandas nosaukumu Latvijā, novedis komandu uz izjukšanas (?) sliekšņa. Labi leģionāri pirms sezonas netika atrasti, sezonas vidū piespēlētie ārzemnieki īsti nebija spējīgi iejusties komandā. Nav skaidrs, ka noteica komandas komplektācijas modeli, tomēr tas nebija īpaši veiksmīgs.

Vadība / Treneri – patiesi žēl Uģi Krastiņu, kas nokļuva šādā nepateicīgā situācijā, tomēr arī viņa izbijušie komandas biedri (Vilde, Mihelsons) ir izgājuši caur šādām ugunskristībām. Tuvojoties sezonas noslēgumam Uģis izskatījās samērā saguris.

Efektivitāte – Komanda ar visnopietnāko un mūsdienu prasībām atbilstošo struktūru. Ja mēraukla nebūtu rezultāts, tad viennozīmīgi SK „Rīga” būtu pirmrindniekos daudzās „skaistuma” kategorijās. SK „Rīga” „aplaušanās” (vai „aplaušana”) ar startu Eiropas kausos neveicināja komandas iekšējo un ārējo mikroklimatu. Cīnoties ar iekšējiem un ārējiem pretiniekiem, komanda aizmirsa par galveno – volejbola spēlēšanu.

Arta Caica diskvalifikācija bija kārtējā darvas karote tajā medus mucā, kuru čaklajai bitei Mārim Vāveram bija izdevies savākt Inčukalnā un veiksmīgi pārvest uz Rīgu.

„Cēsu alus”

Selekcija – citām komandām nevajadzīgie spēlētāji bija „Cēsu alus” komplektācijas zīmols iepriekšējās sezonās. Starpsezonu periods apliecināja tomēr zināmas izmaiņas – vairākus spēlētājus bija noskatījuši vadošie klubi (Siļutins, Lomakins, Ivanovs), tomēr tos cēsniekiem izdevās noturēt.

Līdz tam gandrīz nezināmu tīrradņu atrašana (Ivanovs, Kudrjašovs) vai atgriešana (Dauburs) bija Cēsu komandas panākumu stūrakmens, tomēr komplektācija un treniņprocess bija novēlots, līdz ar to sausais atlikums beigu bilancē ir tikai nedaudz labāks kā iepriekšējā sezonā.

Vadība / Treneri – Vitālijs Birjukovs bija „pēdējā brīža pirkums” Cēsu komandai, tāpat kā komandas (vadības, sponsoru) izšķiršanās par turpmāko likteni. Ierobežotās finansiālās iespējas spēlētāju iegādē nosaka citādus darbības principus, kā vadošajās komandās. Treneris jācenšas izspiest no katra spēlētāja maksimumu, lai varētu līdzvērtīgi cīnīties ar līderiem. Birjukovam lielā mērā tas izdevās. Komandas turpmākajai nostiprināšanai nepieciešams progress gan fiziskajā, gan taktiskajā sagatavotībā.

Efektivitāte – Sakņu iedzīšana vietā, kur nav spilgtu volejbola tradīciju, ir grūts un ilgstošs process. Atrašanās nepārtrauktā iedzinēju pozīcijā nav patīkama un straujākai izaugsmei vajadzīgs vismaz tāds pats uzrāviens, kā šogad paveica ELVI / Kuldīga. Mūsdienu tirgus apstākļos ir naivi cerēt, ka ar 2-5 reizes mazāku budžetu varēs gāzt kalnus. Dāvida un Goliāta cīņām sportā ir gadījuma raksturs, jo gandrīz visu nosaka nauda.

VK „Ezerzeme / DU”

Selekcija – šajā gadījumā nevar runāt par kaut kādu selekciju, jo komandā palika tie, kas dzīvo Daugavpilī un tie, kam nav pāri 25 (izņemot Rudoviču). Petrova koķetēšana ar palikšanu „Ezerzemē” ir „peldēšana pretī straumei”, mēģinot pierādīt, ka vienkārši citi nesaprot, kā pareizi jāpeld. Pieredzējušie Daugavpils spēlētāji ir devušies „peļņā” uz citām komandām vai pārstāv Rēzeknes rajona komandu Nacionālajā līgā un būtisku perspektīvu ar esošajiem kadriem nevar saskatīt.

Komandas nākotne varētu būt rožaināka, jo pilsētā plānota, tomēr līdz ar nopietnas komandas veidošanu ir jāveido nopietna kluba struktūra. Pirmie soļi jau sperti, tomēr spēlētāju resursi sāk izsīkt arī Daugavpilī un tiek mests skatiens jau Baltkrievijas virzienā.

Vadība / Treneri – Boriss Čolokjans ir bijis nemainīga vērtība Daugavpils volejbolā pēdējos gados. Tikpat nemainīga, kā pēdējo gadu pēdējās vietas Latvijas augstākajā volejbola sabiedrībā. Ambīciju trūkums ir galvenais trūkums trenerim. Laiks parādīs, kas varētu pārņemt Daugavpils galvenās volejbola komandas stafeti.

Efektivitāte – Komanda, kuras budžeta lielāko daļu veido pilsētas domes finansējums, bija spējīga cīnīties tikai ar Igaunijas 2 vājākajām un Lietuvas komandu. Pilsētā, kurā ir 2 profesionālas futbola komandas un hokeja komanda, nav atrasts neviens nopietns sponsors. Pārlieka gulēšana uz nu jau 15 gadus veciem lauriem un šķietami neizsmeļamās spēlētāju rezerves par ilgu ir aizkavējušas Daugavpils volejbola attīstību. Kluba strukturālās izmaiņas un aktīva Domes iesaistīšanās iespējams liks komandai pielāgoties mūsdienīgiem saimniekošanas principiem.

(*) Efektivitāte = Finanses / Rezultāts