Kas ir Beskašnovs?

To, ka tautas atmiņa var būt ļoti īsa, pārliecinājos pirms gadiem divdesmit, kad kāds kolēģis, bet ne sporta žurnālists, ar neviltotu bērna seju pajautāja: "Kas tas Balderis tāds ir?" Neredzējis Helmutu hokeja laukumā un PSRS izlasē, jaunais kolēģis pilnīgi pamatoti varēja arī uzdot šādu jautājumu par Balderi. Un es nebūšu pārsteigts, ja, šādi turpinot dzīvot mucā, pēc pieciem sešiem gadiem cilvēki būs aizmirsuši par Dārziņu, Spruktu un šo laiku paaudzi. Ja cilvēks nav TV ekrānos, sociālajos tīklos, tad ļoti ātri tiek aizmirsts. Kā Sergejs Žoltoks. Kuram par godu vairākus gadus rīkojām U-20 izlašu turnīru, bet nu jau kādus gadus tie nenotiek. Dzīve (MHL!) ieviesa savas korekcijas. Pirms astoņiem gadiem aviokatastrofā bojā gāja Kārlis Skrastiņš. Hokejists un arī latvietis līdz kaula smadzenēm. Baltkrievi, kuri šajā nelaimē zaudēja aizsargu Saleju, viņa piemiņu godina ar Saleja kausa izcīņu pirms oficiālās hokeja sezonas. Kas traucē mums ("Dinamo", LHF) ikgadējo "Latvijas Dzelzceļa kausu" dēvēt par Skrastiņa piemiņas turnīru. Galu galā Kārļa pēdējā komanda taču bija "Lokomotiv" un pēdējais viņa turnīrs bija "LDZ" kausa izcīņa "Arēnā Rīga" pirms astoņiem gadiem.

Neesmu Krievijas politiskās sistēmas fans, drīzāk pat otrādi, bet Krievija savus izcilos sportistus un aktierus ciena. Jā, varam jau spriedelēt, ka lielāka un varbūt arī bagātāka valsts to var atļauties. Uzturēt veterānu hokeja komandas, kas braukā apkārt pa Krieviju spēlēdami un popularizēdami hokeju, par to saņemot tik, cik labs Latvijas virslīgas spēlētājs. Mums - sportists (olimpiskais čempions Jānis Lūsis!) ir vajadzīgs tikai slavas brīdī. Pēc tam... Pēc tam lai staigā kā piruetes meistars Aleksandrs Beļavskis pērnruden, tā arī Latvijas hokejā pielietojumu neatrazdams. Labi, ka baltkrieviem bija sirds krūtīs. Vai Saša Kerčs? Latvijas (!!) izlasē cienīts un mīlēts, hokeja dēļ pat iedota Latvijas pase, bet latviešu valodu tā arī viņam neiemācot. Bez valsts valodas jaunos hokejistus Latvijā trenēt nedrīkst! Un nu mūsu mīlulis klīst kaut kur starp Severodvinsku un... velns viņu zina kurieni.

Beskašnova nezināšana, Beļavska un Kerča likteņi - tas ir stāsts par to, ka tautai, Hokeja federācijai un visiem tiem, kas murgo par jauno hokeja kultūru Latvijā, hokejists ir vajadzīgs tikai tikmēr, kamēr viņš ir karsts. Pēc tam? Droši vien šīs pesimistiskās pārdomas nerastos, ja pirms dažām dienām "LA.LV" nebūtu izlasījis bijušā Rīgas "Dinamo" un Latvijas izlases galvenā trenera Ēvalda Grabovska pārdomas par vēsturi un mūsu īso hokeja atmiņu. Kas Ēvaldam bija radušās pēc 4. oktobra piemiņas gājiena pa kritušo hokeja kareivju piemiņas vietām.

Citāts: "Rodam atbildi par attieksmi, ielūkojamies vēsturē. Vai daudzi zina, ka Jānis Dobelis, kurš atdusas Raiņa kapos, ir kādreizējā Saeimas deputāta Jura Dobeļa tēvs, kura vadībā Rīgas “Dinamo” tālajā 1946. gadā izcīnīja 4. vietu Vissavienības sacensībās? Noliekam ziedus un ejam tālāk. Turpat netālu, domāju, ka maz būs arī tādu, kuri atcerēsies uzvārdu Zemmers Viktors, kuram 1967. gadā tika uzticēts un izveidots Rīgas,,Dinamo”. Gadu vēlāk aizsākās Viktora Tihonova ēra Latvijas hokejā un to līdz pensijai vadīja republikāniskās padomes priekšsēdētāja vietnieks, “puspulkvedis”, kā atceras Uldis Opits, Viktors Zemmers. Un atkal jautājums – vai šodienas Rīgas “Dinamo” pulkveži, seržanti un kareivji par to kaut ko vispār ir dzirdējuši? Šaubos.

Viens ir skaidrs – vēstures lauciņš ir jākopj, jo, ja nezini vēsturi – nebūs nākotnes. Tas vairāk attiektos uz mūsu jauno paaudzi, kas mums aug. Prieks par viņiem, bet esmu pārliecināts, ka viņi būs vēl labāki, ja izjutīs un apzināsies savas saknes hokeja ģimenē. Par to der padomāt un saprast, kāpēc mūsu hokeja pamatlicējs Leonīds Vedējs lūdza savus bērnus Janu un Daini izkaisīt viņa pelnu virs Baltijas jūras.

Ja kādreiz krievi no mums mācījās hokeju spēlēt, tad tagad pienācis laiks mācīties no viņiem, kā kopjams savas vēstures lauciņš, pamācīties, kā cienīt un rūpēties par saviem veterāniem.

Par atmiņu. Ir lietas, ar kurām mēs varam pamatoti lepoties, bet izskatās, ka ne visi atceras Rīgas “Dinamo” ceļu augšup Viktora Tihonova vadībā, sākot ar 1969. gadu, jo 50 gadu ir pietiekams laiks, lai par to aizmirstu. Piemiņas vērta būtu Rīgas Sporta pils – hokeja līdzjutēju svētnīca un tur neaizmirstamās izcīnītās uzvaras, divas ceturtās vietas, nemaz nerunājot par 1988. gada sudraba pavasari Vladimira Jurzinova vadībā pirms 30 gadiem. Ir, ko atcerēties.

Tas par laiku, atmiņu un attieksmi. Biedrība “Latvijas hokeja vēsture” kopā ar “vecā kaluma” domu biedriem, arī jaunās paaudzes tuviniekiem un hokejam pietuvinātiem atkal ir pauduši savu attieksmi piedaloties piemiņas pasākumā. Īpaši vēlos atzīmēt ilggadējā LHF prezidenta Kirova Lipmana izpratni, pozitīvo attieksmi un personīgo atbalstu, izrādot atbilstošu cieņu notiekošajam. Vēlos arī pievērst uzmanību tam, ka kopš laika, kad Ziemas pils Raunas ielā, atkārtoti šturmējot, beidzot tika ieņemta, pozitīvās lietas šajā virzienā – savas vēstures izpratne, darbs pie tās popularizācijas, praktiski ir apstājies. Tā bija nelielā atkāpe – tas mans subjektīvais viedoklis, bet laiks rit strauji un arvien mazāk paliek to, kam varējām ko paprasīt. Tāpēc ejam tālāk."

Tik skarbi Grabovskis. Un viņam ir taisnība vismaz par 99%. Nu kā lai ap gadsimtu miju dzimuši zeperi zinātu, kas tas Beskašnovs tāds ir. Bet bija Arta Ābola, Ronalda Ozoliņa un Jura Klodāna treneris, mazliet pie viņa skolojies arī Ģirts Ankipāns. Spēlējis Rīgas "Dinamo" (1972.-1977.), bet ar to jau šodienu "Dinamo" nav nekāda sakara, tikai vienāds nosaukums... Beskašnovs bijis Rīgas "Dinamo" otrais treneris (1981.-1985.), trijos U-20 pasaules čempionātos bijis Latvijas junioru izlases galvenais treneris un faktiski jau viņa vadībā Latvijas izlase 1993. gadā Bledā uzvarēja pasaules čempionāta C grupā.

P.S. Pirms dažiem gadiem pirmo reizi intervēdams Ronaldu Ķēniņu, gribēdams uzteikt viņa mērķtiecību, kārpoties uz augšu pa Šveices hokeja kāpnēm, teicu, ka tad jau viņš tāds mūsdienu Mārtiņš Īdens. Redzot, ka Ronis nekādi nereaģē, ātri aptvēru, ka mums tas bija populāri - lasīt Džeku Londonu, viņa paaudzei vairs ne. Principā tas attiecas arī uz Beskašnovu un Latvijas hokeja vēstures nepieejamību. Uz priekšu! Uz aizmirstību!