Hokeja izlases rezerves. Aizmirstie un perspektīvie

Kuri pēc Miļuna domām bija tuvākie Prāgas sastāva rezervisti. Viss loģiski - vispirms tie, kuri tika atskitītti pēdējie - proti, Prāgā pabijušais Ņikita Jevpalovs un Roberts Lipsbergs (abi 1994.). Kā nākamo Miļuns izšauj Miku Lipsbergu (1991.) - šā Latvijas čempionāta fināla varoni. Un uzreiz pārmetas uz Franciju, kur spēlēja Mika vienaudzis Rolands Vīgners. "Mums ir diezgan daudz spēlētāju Kazahstānā un arī Krievijā, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevarēja tikt uz Latvijas izlases treniņnometni - vispirms jau Artūrs Ozoliņš (1988.), arī Mārtiņš Jakovļevs (1991.). Taču šajā uzaicināšanas/neuzaicināšnas procesā var būt arī subjektīvais moments. Ja spēlētājs jau bijis uz entajām nometnēm, bet beigās uz pasaules čempionātu tāpat aizbrauc pieredzējušais dinamietis, tad spēlētājam var arī nolaisties rokas. Kāpēc gan es te mēnesi pēc sezonas beigām vēl plēšos, ja tāpat izlasē netikšu? Ideāli būtu, ja arī nacionālās izlases treneri laiku pa laikam caurskatītu tuvākās un tālākās rezerves. Tedam Nolanam laikam aizpērn šāda izdevība bija, arī Aleksandrs Beļavskis šogad redzēja daudzu spēlētāju varēšanu, taču pamatā aizņemtības dēļ klubos ne visi spēlētāji bija pieejami. Mēs ar Aigaru Razgalu U-18 izlasē pārbaudījām 73 spēlētājus. Viņiem spēlējot hokeju. Praktiski no 1997. gada neviens mums garām nav paskrējis un droši vien esam redzējuši arī visus labākos no 1998. gada."

Zinot, ka Latvijas izlases debitants Maksims Širokovs (1982.) vairākus gadus trenējies pie Miļuna, paslavēju treneri, audzēkni un izlases galveno treneri Beļavski, kurš izvēlējās uz Prāgu aizvest labroci Maksi. Kurš tur bija stabils pirmo triju maiņu aizsargs. Vismaz tāds ir mans subjektīvais viedoklis.

Mums ir tendence runāt par jaunajiem talantiem, bet Miļuns uzreiz noliek priekšā Kanādas izlases pieteikumu, kurā pasvītroti tie, kas dzimuši pirms 1990. gada. Tikai astoņi un viens no vecākiem Krosbijs (1987.). 1991., 1992., pat 1995. un 1996. gads. Mums debitanti Lauris Bajaruns (1989.) un Gunārs Skvorcovs (1990.) ir... jaunie.

Miļuns ar 1993./1994. gadu uzvarēja U-18 1. divīzijas čempionātā Rīgā, nākamajā čempionātā 1994./1995. gads noturējās elitē, pērn 1996./1997. atkal Miļuna vadībā iekļuva elites grupā, šogad tur noturējās. Kā U-18 izlase elitē tika 1988./1989. gads. Treneris lēš, ka no šīm izlasēm vien jau pietiktui spēlētāju, lai lielā izlase PČ būtu 9. līdz 11. vietā. Un iesaka izveidot otro komandu no tiem, kas Prāgā nespēlēja (ne jau zvaigznes, bet otrais, trešais ešalons) un uzspēlēt pret Prāgas sastāvu. Kā savulaik 2001. gadā Kurta Lindstrēma 1. izlase jau dabūja pa biksēm no otrās...

"Toerētiski pēc dažiem gadiem vadošās lomas nacionālajā izlasē vajadzētu spēlēt tiem, kas bijuši sava vecuma līderi. Kā Edgars Kulda, Teodors Bļugers (1994.), Rihards Bukarts, Georgs Golovkovs (1995.). Ja viņi met golus tagad, tad pēc diviem trim gadiem jāmet arī nākamajā līmenī."

No savas šā pavasara U-18 izlases kā tuvākos sekotājus uz lielo izlasi Miļuns vispirms nosauc visu pirmo maiņu: Kārlis Čukste, Kristiāns Rubins, Rūdolfs Balcers, Filips Gundars Buncis un Mārtiņš Dzierkals (1997.). Piebilsot to pašu, ko pirms devdesmit gadiem jau teica Vladimirs Jurzinovs, ka pāreja no jauniešu/junioru hokeja uz vīru spēli ir ļoti sarežģīts process, kurā iztur ne visi. Objektīvu un arī subjektīvu apstākļu dēļ - dažkārt vainīgs pats spēlētējs, bet ir arī sagadīšanās un sakritības un ne jau visa pasaule alkst savos klubos aicināt perspektīvos latvju puikas. Pietiek savējo...

Miļuns arī uzskata, ka ideāls ceturtās maiņas spēlētājs izlasē varējis būt Toms Hartmanis (1987.), kurš kaut kā aizkritis garām Nolana acij: "Mārtiņš Cipulis ilgi var skriet līdzi Hartmanim un tā arī nepanākt", Toma ātrās kājas akcentē treneris. "Bet tu netiec vienu gadu izlasē, netiec otru, un rokas nolaižas. Nu Toms pieņēmis "Kurbada" piedāvājumu un spēlē Latvijas virslīgā. Cilvēks juta, ka netiek un tad arī dzirkstelīte pazūd. Man aizpērn kopā ar daudziem citiem ārzemniekiem vasarā trenējās Rihards Marenis (1993.) - pilns apņēmības izsities hokejā. Pērn skatos - tās aizrautības vairs nav, Rihards jau bija vairāk orientēts uz studijām augstskolā. Vai Jānis Straupe (1989.). Gudrs, tehnisks, domājošs uzbrucējs, bet tā ir gadījies, ka nonācis Latvijas čempionātā. Kur viņš vēl vismaz desmit gadus varēs būt viens no vadošajiem spēlētājiem. Bet izlasei diemžēl garām... Pagaidām vēl Latvijas čempionātā nevar sagatvot spēlētāju pasaules čempionātam. Atšķirība ir diezgan prāva."

P. S. Ar Miļunu par hokeju var runāt stundām. Ja pāri ceļu nepārskries kāds raibs suns, tad kādā no nākamajiem "Vieniem vārtiem" centīšos iedabūt gan Ēriku, gan Aleksandru Cicurski. Lai padiskutētu par Sprukta Prāgā paustajām idejām par Latvijas hokeja čempionāta sakārtošanu.