Vai Latvijas hokeja izlasei vajadzīgs ģenerālmenedžeris?

Taču alojas tie ļautiņi, kas domā ka visas pasaules hokeja izlases dzīvo pēc vienas šnites. Proti, ar GM. No pērn Ķelnē un Parīzē spēlējušajām 16 izlasēm, GM nebija... Kanādai, Vācijai, Dānijai, Itālijai, Slovēnijai un Baltkrievijai. Droši vien, ka tikai formāli, jo šo izlašu oficiālajos pieteikumos pasaules čempionātam lielākais čiekurs bija Team Leader, vai kā agrāk teiktu Sporta pils apkaimē – delegācijas vadītājs. Astoņām valstīm bija GM, pārsvarā bijušās hokeja zvaigznes, kā Čehijai Martins Ručinskis, Somijai – Jere Lehtinens, Slovākijai – Roberts Švehla, ASV – Džims Džohansons, Zviedrijai – Tomijs Bousteds, Šveicei – Reto Rafainers, Norvēģijai – Bjerns Matisruds, Francijai – Reno Jackens. Divām izlasēm pērn nebija ne GM, ne Team Leader. Krievijai un Latvijai... Kāds (kādi) jau šo darbu darīja, bet oficiālajā pieteikumā ne mums, ne krieviem sava vadoņa nebija. Pērn it kā tika mēģināts kā GM izlasē iedabūt Sandi Ozoliņu, taču beigās no tā nekas neizdevās. Latvijai jaunajos laikos bijuši trīs GM: 1999. un 2000. gada PČ – Helmuts Balderis, no 2005. līdz 2010. gadam un no 2012. līdz 2016. gadam – Māris Baldonieks, 2011. gadā – Sandis Ozoliņš. Visos Baldonieka gados pārsvarā viss tika izdarīts, bet ar baigām zobu sāpēm, Jānim Spruktam sūdzoties, ka pašam jāpērk šņores, bet Kasparam Daugaviņam piebalsojot, ka ģērbtuvē skraida žurkas. Skaidrs, ka Baldonieks – pats bijušais hokejists, treneris un funkcionārs, kurš apēdis vairākus pudus sāls, zināja spēlētāju vēlmes un vajadzības, bet, ja prezidents darbam iedevis... tukšu kredītkarti. Šķiet, Bratislavā 2011. gadā pirmo reizi hokejisti ne par ko nesūdzējās. Bet ne jau tāpēc, ka uzradās brīnumdaris Ozo! Atšķirībā no Baldonieka, kurš visus šos gadus bija arī federācijas ģenerālsekretārs un daļēji ierobežots savās darbībās, Ozoliņš bija algots GM, kurš varēja iet un Kirovam Lipmanam pieprasīt – Latvijas izlasei vajag to un to!

Izlases komplektācijā, kas Latvijas gadījumā varbūt ir arī svarīgākais darbs, Baldonieks noteikti bija daudz pieredzējušāks. Kad kuram ārzemniekam zvanīt un kad viņu netraucēt. Ja gribam būt pavisam godīgi, tad 2011. gadā Ozoliņam GM amatu piedāvāja arī ar dubultmērķi: bija sākušās runas, ka vairāki “Dinamo” līderi negrib spēlēt PČ, tāpēc, izspēlējot Ozo kārti, šis šķietamais zaķis arī varēja tapt nošauts. Negribu glorificēt mūsu vienīgo Stenlija kausa ieguvēju, taču, nenoniecinot Teda Nolana darbu, olimpiskajās spēlēs Sočos Latvijas izlases galvenais vilcējs (visās jomās) bija Ozoliņš.

Daudzu gadu garumā kontaktējoties ar Baldonieku, bija zināma viņa hokeja gaume, un principā neviens labāks hokejists aiz izlases aptveres nepalika. Jā, varbūt kādu Māris nepamanīja kā, piemēram, Krišjāni Rēdlihu, bet principā izlases nometnēm cauri izgāja visi paši labākie.

Bruņojies ar visvisādu informāciju, pēc Latvijas izlases pirmā treniņa metos klāt šo laiku ģenerālsekretāram Viesturam Koziolam. Kas ir šis federācijas menedžments, kurš veidojis šā pavasara izlases kandidātu sarakstu? Ja pērn iesmēju, ka to, apkopjot excel tabulās, darīja ģenerāldirektorāts triju cilvēku sastāvā, tad šogad LHF preses sekretārs Edgars Gaross ieviesis menedžmentu. Kur Koziolam, sporta direktoram Edgaram Buncim un izlašu menedžerim Baldoniekam ar savu viedokli pievienojušies arī U-20 izlases galvenais treneris Kārlis Zirnis un HK “Rīga” menedžeris Juris Opuļskis. Brīdi pa brīdim Viesturs nosauc arī Ģirtu Ankipānu, bet neesmu pārliecināts, ka viņš arī bijis starp lēmējiem. Tātad pieci speciālisti iesaka savus kandidātus izlasei? Demokrātijā jau viedokļu nekad nevar būt par daudz, bet... Šad tad var gadīties, ka vienam patīk tikai blondīnes, bet otrs tās necieš acu galā. Hokeja valodā – dažam, piemēram, patīk masīvi un spēcīgi aizsargi, taču, kā dzirdēts, tad Bobs Hārtlijs priekšroku dod labi slidojošiem un manevrējošiem aizsargiem. Ideāli, ja šis spēcīgais un masīvais, prot arī slidot un ir veikls, bet tā dzīvē reti gadās, ka dabas māte vienam iedevusi visu.

Skatos pirmo treniņu, jaunākie kolēģi pārprasa, kas ir šis un kas ir tas, bet... šis jau tāds paplašināts HK “Rīga” treniņš vien ir, ar dažiem pieaicinātajiem. Kopā – 25. Ja Koziols teiktu, ka šī kopāsanākšana domāta ar skatu uz 2021. gada pasaules čempionātu Rīgā, vai ar domu par olimpisko Pekinu 2022. gadā, tad viss OK. Puikas jau labi, bet liela daļa no viņiem neko vēl nav parādījusi pat junioru hokejā... Par dažiem uzvārdiem pavīpsnā pat treneri, kas procesu vēro no malas. Jā, jaunie izlasei ir jāpiejaucē, bet, vai to nav lietderīgāk darīt kādā no sezonas trim izlašu turnīriem? Un galvenajam trenerim spēlētājus izvēloties tur. Vai viņu pavērojot MHL, KHL un Latvijas virslīgas spēlēs. Kad pēc nedēļas uz “Volvo” ledus kāps reālie izlases kandidāti, visiem tur vietas nebūs. Vai četri treniņi Hārtlija vadībā būs tie, kas pagriezīs kāda jaunuļa vai otrā līmeņa spēlētāja karjeru augšup? Būdams optimists, ceru, esot reālists – neticu.

Esmu piemirsis, kurā priekšmetā augstskolā mācīja, kāpēc PSRS Otrajā pasaules karā pieveikusi Vāciju. Vācu armijā esot bijis tā: katrs pēc pakāpes augstāks virsnieks varējis dot citu pavēli, atceļot iepriekš pavēlēto. Bet otrā pusē jāpilda esot bijušas tikai tiešo priekšnieku pavēles. Negribu šo Latvijas Hokeja federācijas modeli salīdzināt nedz ar uzvarētājiem, nedz zaudētājiem, bet man kaut kā dīvaini liekas, ka LHF viceprezidents Koziols (tātad lemējvara!) dod pavēles ģenerālsekretāram (izpilvarai!) Koziolam, kurš tālāk tās atkal liek pildīt Koziolam. Pie kā lai trešā līmeņa Koziols iet sūdzēties, ka lēmējvara kopā ar ģenerālsekretāru kaut ko no lemtā nespēj vai negrib pildīt?

Neko sliktu negribu teikt par Koziolu, bet mana pārliecība ir, ka Latvijas hokeja izlasei nepieciešams ģenerālmenedžeris. Lai būtu mazāk putrošanās un visu darbu darīšanas visiem. Beigās varbūt pat neizdarot.