Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource542 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource542), Fid:2668, Did:0, useCase: 0

2. diena: ar meiteni no Ēģiptes kupejā, Irānas žurnālisti pēc saldās uzvaras dejo

Edmunds Novickis
Edmunds Novickis @EdmundsN

2. diena: ar meiteni no Ēģiptes kupejā, Irānas žurnālisti pēc saldās uzvaras dejo
Bloga autors (pa labi) ar Irānas līdzjutējiem pēc spēles

PK2018 misijas otrā diena galā. Gara diena, drusku grūta, bet steidzu stāstīt, kā mums gājis.

Vakar (ceturtdien) ne tikai ieradāmies Maskavā, bet pavadījām garu dienu līdz pat plkst.02:50, kad rīkotāju organizētais bezmaksas vilciens izkustējās Sanktpēterburgas virzienā. Skaidrs, ka gribējās saldi izgulēties, ko izdevās realizēt daļēji. Nogurums ļāva iemigt itin cieši un šodien (piektdien) no rīta justies labi, taču kupeja bija patiešām ļoti šaura, bet vēl šaurāka bija gulta:

Galva pret galdiņu.

Četrvietīgajā kupejā mums ar Arkādiju pievienojās... meitene no Ēģiptes, vārdā Isra. Kad sasveicinājāmies un teicām, ka esam no Latvijas, taujāja, vai tas ir Dienvidamerikā. It kā līdzjutēja, bet tāda drusku jocīga līdzjutēja. Tikusi līdz Krievijai, viņā interesi par futbolu sevišķi nevarēja just. Ēģiptei šodien bija spēle Jekaterinburgā, bet uz to viņa nedevās, jo (1) ar vilcienu par tālu, 30 stundas turp un tikpat ilgi atpakaļ (citāts: "Dzīve ir skaistāka nekā 60 stundas vilcienā."), (2) ar lidmašīnu par dārgu (300 dolāri), tikpat, cik no Ēģiptes uz Krieviju. Toties tā vietā viņa ar mums devās uz Sanktpēterburgu, lai... neizmantotu savu biļeti uz Marokas - Irānas spēli, tā vietā izvēloties pastaigu. Tāpat viņas plānos bija apmeklēt Karēliju. Citiem vārdiem sakot, radās sajūta, ka atbraukusi meklēt vīru - ne velti no rīta, lai gan bijām komunicējuši ļoti maz (miegs prasīja savu), Isra palūdza Arkādijam telefona numuru. :) Tāpat viņa, ne lūgta, ne aicināta, palīdzēja saklāt mums gultas, tēlojot gādīgu mammu. Atvadoties un fonā klausoties blakus kupejās dzīvojošo kamerūniešu hiphopu, uztaisījām arī selfiju:

Dienas pirmajā pusē laika mums netrūka, tāpēc nolēmām pusi ceļa veikt kājām. Slājām pa Zaņevska prospektu un pamanījām, ka uz katra otrā staba pa 900-1000 rubļiem (12-15 eiro) sevi reklamē meitenes.

Pārgājām arī pāri Aleksandra Ņevska tiltam. Tam pašam, kurš ir paceļams - atšķirībā no itāļiem, kuriem Sanktpēterburgā bija neticamie piedzīvojumi, mums nesanāca trāpīt īstajā laikā un redzēt tiltu paceļamies. Toties varēju pasmaidīt par citu mazu atgadījumu - vienīgais uz garajām margām esošais putns, kurš krievu valodā saucoties баклан (jūraskraukts?) brīdī, kad jau bijām tam pagājuši garām, no aizmugures veica uzlidojumu Arkādijam un ieknāba viņam matos. Mans ceļabiedrs sarāvās, bet viss kārtībā.

Centrā paēdām un tad jau stadiona virzienā. Es gandrīz kā likums pie katras metro stacijas ieejas tieku paaicināts malā, jo man ir divas mugursomas, kuras tad ar skeneri tiek arī pārbaudītas. Reizēm gan dzirdu verdiktu: "Neko nevar redzēt" (somas pārbāztas), un mani palaiž tāpat. Tik vienkārši neklājās galamērķī, "Krestovsky" stadiona, pārbaudes procedūrās. Pārbaudīja burtiski visu. Lai gan somas atkal izgāja cauri skenerim, man tās abas lika atvērt. Atjokoju, ka šo vienu somu liek vērt vaļā pirmo reizi, jo acīmredzami, ka tur ir tikai apģērbs. Sekoja atbilde: "Nu tad mēs būsim pirmie."

Un patiešām, drošībnieki iztaustīja arī apģērbu. Datoru lika ieslēgt, fotoaparātu lika ieslēgt, diktofonu lika ieslēgt. Daudzas mantas bija jāvelk ārā no somas. Tu vari būt žurnālists, bet nekādu joku nebūs. Irānas - Marokas faktors? Diez vai, gan jau procedūras visām spēlēm Sanktpēterburgā būs vienādas. Taču atkal secinu, ka, līdzīgi kā "Euro 2016", konsekvences nav - reizēm pārbauda virspusēji, reizēm pamatīgi, vienotu sistēmu ieraudzīt pagrūti.

Ceļā uz stadionu krāju karodziņus un nofotografējos gan ar Irānas, gan Marokas atbalstītājiem.



Preses centros atšķirībā no Francijā piedzīvotā nav bezmaksas ūdens vai jebkā cita. Novērojam arī, ka ne vienmēr brīvprātīgie un citi organizatoru cilvēki ir labi informēti. Piemēram, preses centrs ir pārpildīts ar televizoriem, kuros rādīja dienas pirmo spēli starp Urugvaju un Ēģipti, taču bez skaņas. Palūdzu to uzgriezt, un tas viņiem prasīja lielas mocības. Manuāli nevarēja, ar pulti nevarēja, padoma prasīšana notika pēc ķēdītes principa (prasīt nākamajam, tas vēl nākamajam), līdz tika izsaukts "IT speciālists" - džeks, kurš izskatījās pēc skolnieka. Kaut kā galu galā skaņu dabūja un, šķiet, tuvāk sēdošie žurnālisti bija pateicīgi man par iespēju spēli vērot ar komentētāja runu.

Marokas - Irānas spēle kļuva par pirmo klātienē skatīto PK2018 maču. Spēles izkārtne ne tā spožākā, bet stadiona atmosfēra man patika. Drusku atgādināja Vemblijā pieredzēto "Championship" play-off finālā, kad arī skatītāji dalījās aptuveni puse pret pusi un prata sacelt pamatīgu troksni. Izteikti varēja dzirdēt, kad laukumā kas labs noticis Marokai un kad Irānai.

Pirms spēles marokāņi bija bravūrīgi un bija jau arī pamats - kaut nelieli, taču favorīti bija viņi. Irāņi šķita rāmāki.



Marokas līdzjutēji.


Irānas līdzjutēji.


Ar Arkādiju pirms spēles ierakstījām šādu vlogu.

Pirmajās 15 minūtēs marokāņiem bija četras piecas labas izdevības gūt vārtus - Āfrikas komandai absolūta dominance un biju pilnīgi pārliecināts, ka Maroka uzvarēs. Taču pamazām Irāna aizsardzībā piešāvās un ļoti agrā spēles stadijā sāka vilcināt laiku, nokaut mača ritmu. Pavisam kaitinoši tas kļuva otrajā puslaikā. Teicu Arkādijam, ka kompensācijas laikam jābūt vismaz astoņas minūtes. Čekirs piešķīra sešas. Irāna mērķtiecīgi gāja uz 0:0 un būtu bijusi daudz priecīgāka par, teiksim, četru minūšu kompensācijas laiku, taču brīnumainā kārtā piektajā minūtē Maroka iesita savos vārtos un Irāna pat uzvarēja (1:0).

Marokāņi bija šokā. Un patiešām - godīgi sakot, Irāna uzvaru nebija pelnījusi, otrajā puslaikā demonstrējot antifutbolu. Taču futbolā skaitās tikai rezultāts.

Marokas līdzjutēji pēc ielaistajiem vārtiem.

Irāņiem svinības varēja sākties. Kamēr Marokas futbolisti un vairums līdzjutēju tribīnes steidzīgi pameta, Irānas spēlētāji varoņu statusā ilgi jo ilgi veica goda apļus un svinēja kopā ar saviem faniem. Vaļu emocijām deva arī vairāki Irānas žurnālisti.

Svinības turpinājās arī ārpus tribīnēm.

Atgriežoties pie notikumiem stadionā, pirmo reizi mums ar Arkādiju bija iespēja apmeklēt pēcspēles preses konferenci (viņam) un "mix" zonu (man) jeb vietu, kur garām iet futbolisti un žurnālistiem ir iespēja viņus iztaujāt. Arkādijs stāsta, ka presenē bija iespēja austiņās klausīties treneru sacītā tulkojumu piecās valodās - angļu, krievu, franču un vēl divās. Es savukārt "mix" zonu biju apmeklējis arī jau citos turnīros un neko sevišķi jaunu neredzēju. Amizanti bija tas, ka krievu žurnālisti organizatoriem prasīja palīdzību futbolistu atpazīšanā - Marokai un it sevišķi Irānai nav daudz starptautiski pazīstamu futbola zvaigžņu.

Vairāki Marokas futbolisti bija tik vīlušies, ka intervijas žurnālistiem atteica. Visatsaucīgākais bija augumā maziņais Mubaraks Busufa, kurš piecus gadus pavadījis Krievijas klubos. Viņš vispirms sniedza garu interviju Marokas žurnālistiem franču valodā, bet pēc tam angliski atbildēja uz dažiem krievu žurnālistiem. Viņi sākumā pieklājības pēc vaicāja par spēli (sekoja tikpat diplomātiskas atbildes - spēlējām labi, taču nepaveicās, būs grūti pret spāņiem un portugāļiem, bet mēģināsim izmantot katru iespēju, bijām labāki par Irānu, bet tāds ir futbols), bet pēc tam uzprasījās uz komplimentiem. Vai patīk turnīrs, vai patīk jaunais stadions, vai patika Krievijas uzvara pret Saūda Arābiju. Aicināts salīdzināt veco Sanktpēterburgas stadionu ar jauno, Busufas sejā pirmo reizi atplauka smaids: "Atšķirība ir liela."

Mēs pēc spēles satikāmies ar līdzjutējiem no Latvijas, Zigmundu un Ingu. Iztaujājām Zigmundu:

Pēc intervijas kopā ar viņiem devāmies uz metro, lai beidzot ieturētu kārtīgu maltīti. Pilsētas centrā visapkārt priecīgie Irānas līdzjutēji. Neizdevās pavērot Spānijas un Portugāles dueli - mazās kafejnīcas pārbāztas un ciet bija arī Fanu zona, kas arīdzan saistīts ar pārslodzi. Vilciens mums šoreiz plkst.00:30. Diena bija tik gara, ka ieradāmies vien 15 minūtes pirms vilciena atiešanas. Šīs rindas top kupejā, kurā šoreiz esam ar krievu futbola līdzjutēju no Omskas - viņam Marokas un Irānas spēles apmeklējums ir vienīgais. Biļetes dārgas.

Nu ko, uz laikrāža pustrīs naktī, jādodas gulēt. Bet jau rīt (sestdien) Maskavā, iespējams, mana mīļākā spēle grupu turnīrā - Argentīna pret Islandi. Gaidu ar nepacietību!

     [+] [-]

, 2018-06-16 07:04, pirms 3 gadiem
Žēl, ka palaidi garām Spānija-Portugāle. Iespējams, visa turnīra labākā spēle. Bet varbūt Argentīna-Islande to pārspēs

     [+] [-]

, 2018-06-16 16:32, pirms 3 gadiem
Pirmās 30 minūtes neliek vilties, cerams, ka turpinājums būs vismaz tikpat labs!
restorāni Rīgā - saņem atlaides