Matuļa mednieku stāstiņi: Znaroka vēsturiskais iestūmiens Eindhovenā (1996.)

Agureikina un Sirotkina saspēle
1996. gada aprīlī, lidojot uz Eindhovenu, es protams, zināju, ka tā ir futbola pilsēta, bet skatīt savām acīm divdesmit (!) futbola laukumus no vietas. Varbūt, kaut kur pa vidu bija arī kāds lauka hokeja laukums, bet vienīgais slēgtais hokeja laukums, bija kudī švakāks nekā pēc tam Liepājā un Daugavpilī uzbūvētie, ja vien es savējos neapvainoju. Droši vien normālos apstākļos kā iesildīšanās vai treniņu laukums derēja arī atklātais laukums pie halles, bet aprīlī, loģiski, ka savus nedarbus veica vējš, ieslido tādā smilšu kumšķī, un slidas atkal jāasina.

Neuzvarot Kopenhāgenā un Bratislavā, uz trešo jājienu stikla kalnā tika liktas kaut kādas cerības, bet ne sevišķi lielas. Ja Artūrs Irbe tiks... Liekas, kaut kad tad arī sākās šis spārnotais Oļega Znaroka teiciens: “Nekas! Atbrauks Arča un tad mēs jums visiem parādīsim!'”

Dažam lasītājam var rasties nepareizs spriedums, ka mani interesē tikai alus un nauda, bet... ja alus ir par brīvu un par naudu džeki paši stāsta. 1995. gada novembrī pirmo reizi bijām palūguši paiet malā Kirovu Lipmanu. Ja atmiņa neviļ, tad mūsu komandā bija arī Helmuts Balderis. Balsojums gan kongresā vispār nenotika, jo Kirovs pēdējā brīdī savu kandidatūru atsauca. Sak, es neesmu zaudētājs! Šoreiz vienkārši nebija patikas cīnīties. Ui, ui! Patika bija. Dukas nebija. Toties federācijas kasē nebija nemaz naudas, tā tas gadās laiku pa laikam un nav nekāds pasaules grēks, jo parasti tā kaut kur tiek atrasta, bet abi hokeja jaunlatvieši Uģis Magonis (prezidents) un Ulvis Katlaps (viceprezidents) vēl bija iesācēji šajā sfērā. Nav naudas, nav arī trenera, bet reiz tam visam bija jāpienāk galam. Februārī Valdes sēdē, spēlmanis visās jomās Jurijs Agureikins, izšāva daudziem negaidīto – ņemiet Beresņevu! Valde mazliet pamurrāja, pamurrāja, bet Agureikina ieteikumam bija spēcīgs blakus arguments: ja tā notikšot, tad kazino tīkla “NIK'S” saimnieks Nikolajs Sirotkins federācijas kasi papildināšot ar 3000 dolāriem. Kas bada laikā ir liela nauda. Sirotkinam bija arī privātas intereses – kaut kad vecā “Latvijas bērza” meistarkomandas laikos tur bija krustojušies viņa un Grabovska ceļi. Nu bija iespēja iespert atpakaļ. Bet Grabovskis tāpat bija svešumā – Novitargā (Polija), tāpēc treneru tandēms no “Juniora” (AEHL) – Beresņevs un Māris Baldonieks bija tikai loģisks. Skaidrs, ka uz kaut kādu teikšanu pretendēja arī Agureikins, kurš hokeju pārzināja no visām pusēm, kaut kad deviņdesmito gadu sākumā, iespējams, pirmais no visas PSRS, sākot strādāt par kāda NHL kluba skautu. Jurim tas bija Bostonas “Bruins.”

Eindhovenas turnīru var dalīt divās daļās – pirms Kristus un pēc Kristus, t.i. - pirms Irbes un ar Irbi. Nezinu, vai vēl kādā pasaules hokeja izlasē ir bijis tik izteikti pirmais vārtsargs kā mums Arča. Varbūt viņš ne vienmēr nospēlēja superlīmenī, bet komanda ticēja Irbem. Jurim Klodānam, Andrejam Zinkovam, Pēterim Skudram vai Sergejam Naumovam – krietni mazāk. Tātad sākam ar Lielbritāniju un Klodānu vārtos. Bet šoreiz krita mūsu aizsargi, un 31. minutē 3:5, Agureikinam nu jāizspēlē kārava kalpiņš – Zinkovs. Čaļi spēja saņemties (6:5), bet ar cietušajiem – Leonīdam Tambijevam izsists zobs, Aleksandram Semjonovam sasista kāja, Aleksandram Macijevskim lauzts žoklis, Normunds Sējējs, ieskrienot apmalē, sasitis plecu... Pret Japānu (6:1) un Dāniju (5:3) gāja mierīgāk. Un tad atbrauca Irbe.

Man gadījās tieši tajā laikā būt hallē, un toreizējais Baltkrievijas Hokeja dzīves vadītājs Ļevs Kontarovičs tikai noplātīja rokas, gan solot, ka cīņa būs. Bet tam pa īstam nenoticēja baltkrievu hokejisti paši. Baltkrievi, treniņā pamanot Irbi, bija beigti. Bet spēlē viss sākās otrādi – Zankovecs panāca 1:0, taču Irbe svarīgās spēlēs vairāk par vienu reizi nemēdza kļūdīties. Tā bija arī Eindhovenā. Divkārt Harijs Vītoliņš, pa reizei Andrejs Ignatovics un Andrejs Maticins iedabūja ripu sābru vārtos (4:1). Pret Poliju (4:2) un Nīderlandi (15:3) Irbe vareja aklimatizēties Eiropai, un tad nāca vēsturiskais 1:1 ar Šveici, kas mums derēja. Atkal Šveice pirmā izvirzījās vadībā (Patriks Fišers, tagad izlases treneris) un tad nāca Znaroks vārti ar gaļu. Apslidojis vārtus, Oļegs ar atkārtotu metienu iestūma ripu vārtos. Skaisti tas nebija, bet baigi vērtīgi gan.

Ordeņa vietā Čeļabinskas pašpuika gan dabūja nievas – Eindhovenā TV kameru mikrofoni bija novietoti tuvu abām komandām. Loģiski, ka šādā saspringtā gaisotnē, Oļegs nevienu uz jūs neuzrunāja, vairāk bija vārdu ar mīkstajām galotnēm vai uj beigās. “Neatkarīgā Rīta avīze” pat rakstiņu par neaudzināto hokejistu ielika pirmajā lapā.

Kā jau rakstīju ievadā, arī Eindhovenā notikumi virknējās ap mani, vai arī es turpat blakus vien biju. Pēc apbalvošanas ceremonijas halles kroga daļā ar Agureikinu sākām maršu ar alus kausiem rokās. Par naudu, bet labs alus bija. Pie mūsu ģērbtuvēm jūklis bija kā daždien Centrāltirgū vecajos laikos. Man tika nostučīts, ka pirmais izlasi ar uzvaru apsveicis Aleksandrs Kisels jeb Kisa – tolaik Latvijā vairākus gadus par noziegumiem izmisīgi meklēts cilvēks. A kurš vainīgs, ka hokejs patīk gan bandītiem, gan ministriem, lai gan dažkārt otro sabiedrībā jūtos bailīgāk. Par Kisu rakstīja arī avīzes, bet pārmetumi tikai tikai man. Kaut es viņu nenostučīju.

Par to, kā Sergejs Boldaveško 21. aprīļa agrā rītā regulēja satiksmi Eindhovenas ielās, solījos nerakstīt un to arī nedaru. Zinu, ka 1996. gadā darba bija daudz – rāvos divās frontēs - “Dienai” un “Sporta Avīzei”. Kaut mitinājāmies Latvijas Olimpiskās komitejas azotē, naudas komandējumam nebija. Ar 400 dolāriem izlīdzēja vēlāk plaši zināmais hokeja aģents Dmitrijs Jerjomins. Sava lattopa tad “Sporta Avīzei” arī vēl nebija, tāpēc visus rakstus kā cītīgs pamatskolnieks rakstīju ar melnu lodīšu pildspalvu uz baltām lapām. Kad lūdzu preses centra meitenēm nosūtīt kārtējo partiju, viņas, protams, pajautāja, ko es tik daudz rakstot. Sameloju, ka rakstu grāmatu. Lielās intervijas ar Irbi un Laviņu/Skrastiņu, protams, notika viņu viesnīcā, veču diendusas laikā.

Vienu reizi čempionātā laikā nelikumīgi šķērsoju arī Nīderlandes un Vācijas robežu, bet vedējs – krēfeldietis Haralds Vasiļjevs iedrošināja, ka te sen nevienu mašīnu nepārbaudot. Nezinu, kāpēc Eindhovenas halles sargiem tik ļoti nepatika Latvijas fanu lielās bungas – ni un ni. Sergeja Čudinova somā tās labi gāja iekšā un skanēja visu turnīru.

Atšķirībā no sievas man šad tad garšo šampanietis, bet atgriežoties Rīgas lidostā Harijs Vītoliņš II bija sarīkojis tādu festivālu. Par godu Latvijas tikšanai A grupā. Eh, forši laiki bija pirms 22 gadiem...