Izlase kā kukurūzas izmēģinājumu lauciņš

Man bija iespēja abas dienas piedalīties izlases treniņā “Volvo” hallē. Protams, kā skatītājam – žurnālistam un nav man tik uztrenēta acs, lai pēc diviem treniņiem pateiktu, kurš Mārtiņš man der un kurš Martins neder. Ja notiek spēle uz rezultātu, arī tad principā spēju sekot līdzi tikai vienai komandai. Tāpēc jau galvenajam trenerim arī ir palīgi. Pat Vladimirs Jurzinovs, par kura kompetenci Latvijā laikam reti kurš šaubās, pēc spēlēm uz jautājumu, kuri spēlētāji viņam patikuši pretinieku komandā, parasti atjokoja, ka viņam pietiek ar savu komandu un nav laika sekot pretiniekiem. Skaidrs, ka Jurzinovs mazliet blefoja, bet ne par to šis stāsts.

Kad lasu, ka Bobs Hārtlijs uz nometni aicinājis tādus un tādus spēlētājus, allaž iesmejos, jo principā jau galvenais treneris pats nevienu neaicina. Nē, vienam viņš šoreiz gan zvanījis pats. Proti, BuBū, kā Bobs sauc izlases videotreneri Pēteri Gromu. Spēlētājus parasti izraugās ģenerālmenedžeris. Ja tāds ir. Var to darīt arī galvenais treneris, ja pats ilgstoši atrodas blakus un var sekot, kas ir kas. Hārtlijs šoruden klātienē redzējis divus HK “Rīga” mačus MHL. Bet izlases kandidātu sarakstu viņam piedāvāja apvienotais LHF darbinieku trio – Viesturs Koziols, Māris Baldonieks un Edgars Buncis, piebalsojot arī izlases tuvumā esošajam Aldim Āboliņam. Divas dienas ar šo baru pastrādājis, Hārtlijs, protams, runājot ar saviem palīgiem Ģirtu Ankipānu, Edgaru Masaļski, varbūt arī ar Āboliņu un viena treniņa palīgu Arti Ābolu, izvēlējās tos 25, kas spēlēs šā rudens pirmajā turnīrā. Un Hārtlijam tur daudz ko izvēlēties vai nevēlēties nemaz nebija – no kopējā bara lieki izrādījās divi aizsargi – juniors Renārs Kārkls un Norvēģijas virslīgā spēlējošais Kalvis Ozols, kā arī Martins Lavrovs no “Kurbada” un 2015. gada pasaules čempionātā uzspēlējušais Lauris Bajaruns (“Liepāja”), kurš pirmajā kandidātu sarakstā vispār nebija. Tā gadās. Ka kāds izkrīt, gūst traumu vai kā šajā gadījumā ar “Dinamo” vārtsargu Jāni Kalniņu – viņš KHL atkal ir noķēris ne tikai spēles garšu, bet arī nogurumu un viņa “pārbaude” Francijā nevienam nav lietderīga.

Ieslēdzot rezerves variantu, gan notika vismaz pusotra misēkļa. Vispirms kā pārinieks Ivaram Punnenovam tika izraudzīts Niklāvs Rauza (1999), kuram Somijas junioru čempionātā stipri šķidra statistika – 6 spēlēs 3,83 vidēji zaudētu vārtu ar 82,2 atvairīto metienu procentu. Pēc viena treniņa tika aicināts nākamais aizstājējs – uz ledus devās Reinis Petkus (1995) no Jelgavas, kaut zināms bija, ka uz Franciju brauks cits jelgavnieks Rihards Cimermanis (1993), kurš savulaik trenējies arī kopā ar “Dinamo”. Nevienam neko nepārmetot, bet Rauza šoreiz nekvalificējās arī U-20 izlasei un nonāca pie tiem, kas Valerija Kuļibabas vadībā šīs nedēļas nogalē pārsteigs Baltiju Klaipēdā.

Diezgan ilgi rakstot par hokeju, mani reti kas vairs spēj pārsteigt, taču šā rudens modeļa sakarā vismaz divi jautājumi. Kurš no trio (kvarteta?) izvēlējās Kalvi Ozolu (1993)? Jā, Norvēģijas virslīgas pēdējā klubā Kongsvingerā augumā raženais Kalvis (1,98 m) 18 spēlēs savācis 8 (1+7) punktus un kluba treneris arī viņu slavējis, bet, vai jūs ziniet daudz treneru, kas savus leģionārus neslavē? Ja neslavē, tad pats muļķis, ka tādu neprašu izvēlējies... Ozols, kurš nav spēlējis nevienā no Latvijas U-18 vai U-20 izlasēm, nav nekāds dižais slidotājs, bet kanādietim Hārtlijam vajag labus slidotājus. Otra dīvainā izvēle – Linards Mazurs-Mago no Zviedrijas... 4. līgas. Man nav nekas pret Linardu vai Kalvi, bet daudz loģiskāk būtu uz turnīru Francijā uzaicināt kādus mūsu spēlētājus (kopā – 8), kas spēlē Francijas spēcīgākajā līgā (Ligue Magnus), Nu labi – ne visus, bet vismaz rezultatīvo uzbrucēju Arturu Mickēviču (Liona), kurš ar 19 punktiem (11+8) ir ceturtais labākais ārzemnieks, neskaitot kanādiešus. Slovēņi savējos – Dāvidu Rodmanu (6+24) un Bostjanu Goličiču (8+19) aicina, franči arī aicina divus no trim, kuri priekšā Mickēvičam – Luku Lamperjēru (14+14) un Florianu Čakiašvili (8+13), aicina. Mēs savējo nē. Lai gan tas būtu loģiski, ekonomiski izdevīgāk un tā mēs celtu arī sava leģionāra prestižu. Ak, ko tagad Lionā? Švaks tas Arturs... Ja nu šajā eksperimetālajā izlasē būtu savākti baigie Eiropas labāko līgu spicākie metēji, bet tā taču nav!

Skaidrs, ka pilnīgi visus nekad nevarēs pārbaudīt, taču ir jābūt kaut kādai loģikai. Es galīgi neesmu pret to, ka Latvijas (nacionālajā!) izlasē iesauc talantīgos juniorus un jauniešus, bet man gribētos, lai tāds Emīls Ģēģeris, Pauls Svars vai Roberts Kaļķis sevi apliecina vispirms Latvijas junioru izlasē. Kā savulaik Aleksandrs Ņiživijs, Kaspars Daugaviņš vai Jānis Sprukts.
Veiksmīgu turnīru!

P. S. Hokejs ir pārsteigumu pilns un bieži vien treneru izvēles ir diametriāli atšķirīgas. Pirms kāda laika Rīgas klubos hokejisti mēļoja, ka “Dinamo” grasās šķirties no Gunāra Skvorcova, Hārtlijs Skorcovu ieliek kā kapteiņa Roberta Bukarta palīgu. Ģirts Ankipāns, kurš laikam vienā spēlē (vai divās?) būs kopā ar izlasi Francijā, Uvi Balinski sūta uz Liepāju, Hārtlijs – piedāvā izlases kapteiņa palīga godu...