Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2668, Did:0, useCase: 3
Autors: Jānis Matulis

Matuļa mednieku stāstiņi: kā Ļeskovs visus apšaut gribēja (1994.,1995.)

Matuļa mednieku stāstiņi: kā Ļeskovs visus apšaut gribēja (1994.,1995.)
Leonīds Beresņevs
Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Savām acīm esmu vērojis 28 pasaules čempionātus hokejā, par četriem vairāk nekā atjaunotās Latvijas izlasei. Tā kā esmu vienīgais visu šo stāstu vienīgais aculiecinieks, tad loģiski, ka būšu arī šo stāstu centrālā persona. Laiku pa laikam arēnā iznākot arī kādam hokejistam. Šoreiz par 1994. un 1995. gada B grupas turnīriem Kopenhāgenā un Bratislavā.

Kad “Warsteiner” tikai uz bortiem...
1994. gada B grupas pasaules čempionāts Kopenhāgenā būtībā bija vienas spēles turnīrs. Lai gan holandieši, poļi un dāņi centās izrādīt pretestību Latvijai un Šveicei, tieši abu šo izlašu spēlē, kas arī bija pēdējā visā turnīrā, tika noskaidrots A grupas dalībnieks. Rumānija, Ķīna un Japāna šajā oktetā vairāk bija kā piespēlētāji, kā turnīra dalībnieki. Droši vien Latvija pirms 24 gadiem arī būtu uzvarējusi Šveici, ja pašu mājās būtu bijis miers.

Uzvarot Bledā, kā ļoti cerīgs izskatījās treneru Baldera un Beskašnova duets, taču jau olimpiskajā kvalifikācijā Šefīldā kaut kas nebija kā Bledā, bet pēc tam koncerna “Pārdaugava” attiecības ar Sporta pili kļuva kā Ziemeļkorejai tagad ar visiem tās nedraugiem. Tad Sporta pilī pilnā sparā zēla tirdzniecība, bet “Pārdaugava” - gan meistarkomanda, gan tās patiesais vadonis Vladimirs Ļeskovs kļuva Balderim par slogu. Kāpēc dalīties ar kādu, ja iespējams visu paturēt pašam? Diemžēl no ekonomiskā konflikta cieta hokejs. Regulārajā sezonā Starpvalstu hokeja līgā “Pardaugavu” trenēja Beskašnovs un Juris Repsis, bet, kad šī pati komanda vilka mugurā Latvijas izlases formu, tad ģenerālis bija Helmuts, veco draugu Beskašnovu vairs neaicinot savā barā. Kaut kur starp manām mantām ir atrodama Beskašnova atklātā vēstule pirms pasaules čempionāta ar domu, ka viņam jābūt izlases trenerim. Taču federācija uzticējās Balderim, kurš savā brigādē aicināja Repsi, bet kā konsultantu Anatoliju Jemeļjaņenko.

Par 17. aprīļa neuzvarēto spēli pret Šveici (1:2), kurā metieni uz vārtiem bija 64:32 Latvijas labā, esmu daudz rakstījis un tas nebija nejaušs zaudējums. Mums nemaz nevajadzēja kā trakiem suņiem mesties uz Šveices vārtiem, jo apmierināja taču arī neizšķirts, bet no padomju hokeja nākuši spēlētāji un treneri taču nevar atļauties neuzvarēt. Mazliet piemirsies, bet, šķiet, tas bija Andrejs Maticins, kurš pēc spēles teica, ka Latvija uzvarētu nākamos deviņus mačus no desmit. Lai tie šveicieši nāk vēlreiz priekšā!

Toreiz pēc 1:2, Kopenhāgenā, ejot nost no ledus, raudāja Juris Opuļskis, Grigorijs Panteļejevs un Sergejs Žoltoks, tribīnēs asaras slaucīja Beskašnovs, bet ārdījās Ļeskovs: “Es jau jums teicu, ka Balderis nav treneris! Gribēja viens pats dabūt visu slavu, bet čiks vien iznāca. Hokejs viņu neinteresē! Par to esmu pārliecinājies vairākkārt. Kad federācijā lūdzu, lai vismaz par otro treneri ņem Beskašnovu, neviens manī neieklausījās. Ne Vītoliņš, ne Lipmans. Un ko gan federācijā par hokeju var spriest un lemt cilvēki, kas ir ļoti tālu no tā visa, kā Lipmans. Pat treneru padomes rekomendācijas federācijas prezidijam šķiet nevajadzīgas. Vai tā nav parodija? Pēc pirmās trešdaļas sūta Repsi pie Beskašnova konsultēteis, kā spēlēt.”

“Paskaties! Neviens taču spēli nevada. Spēlētāji nezina, ko darīt”, pēc 4:2 uzvaras pār Holandi neko labu neparedzēja Beskašnovs. “Kam spēlēt un kam nespēlēt, nosaka ārzemnieki. Nebija kolektīva, lai gan uzvarēt gribējām visi,” sašutis bija viens no Latvijas izlases spēlētējiem, kurš nekad nav baidījies paust savu veidokli – Aigars Cipruss. “No ārzemniekiem bija jāņem tikai Beļavskis, Fanduļs, Panteļejevs un Žoltoks. Pārējie - Katlaps, Maticins un Froļikovs bija tikai balasts,” sastāva izvēli kritizēja Ļeskovs. Droši vien izlases morālo klimatu neuzlaboja tas, ka Ļeskovs pats spēļu laikā gāja iekšā Latvijas ģērbtuvē, bet bija mums arī tādi laiki.

Salīdzinot ar Bledu, Kopenhāgena bija akmens laikmets. “Warsteiner” reklāmas tikai uz apmalēm. Ja Bledā izlase dzīvoja 300 metrus no halles un prese – vēl tuvāk, tad Kopenhāgenā, kā jau gandrīz skandināvu valstī, izlase mitinājās “Scandic” hotelī mežmalā, kādus 10 kilometrus no halles, autobusu satiksmes no Kopenhāgenas centra, kur dzīvoja Latvijas prese, praktiski nebija. Vai nu ar kājelēm sešus kilometrus, vai taksometrā, kas diemžēl maksā naudu. “Brondby” halle, kur notika galvenās spēles, bija citā pilsētas galā. Redzēs, kādus brīnumus dāņi izdomās šogad Herningā?

Pēc 1:2 dažus Latvijas žurnālistus pie sevis slīcināt bēdas aicināja Ļeskovs, bet vizīte nenotika. Mums pašiem bija savi krājumi, taupīti uzvaras atzīmēšanai. Laikam jau gana daudz, ja ģenerālsekretārs Harijs Vītoliņš Kopenhāgenas lidostā nākamajā rītā diplomātiski norādīja: “Kirov! Paņem žurnālistiem pa alum un desiņām. Vai neredzi, cik viņiem grūti?”

Bet Latvijā 1994. gada vasara bija karsta – Balderis it kā uzrakstīja atlūgumu, kaut kad vasaras beigās Preses namā preses konferenci rīkoja Vītoliņš un Sergejs Zaharovs – Ļeskovs esot piedraudējis viņus (laikam jau federāciju!) apšaut. Dzērām “Paulaner” alu (bija tāds brīnums tad Preses namā) un štukojām, kā no kara aiziet ar mazākiem zaudējumiem. Protams, ka par šaušanu rakstīju avīzē “Labrīt”, bet 15. septembrī LHF ārkārtas konferencē demisionēja LHF prezidents Vilnis Burtnieks. Sākās Kirova Lipmana ēra. Pirmais cēliens.

Striptīzs jā, zolīte – nē!
Lai cik tas jocīgi neliktos, 1995. gadā Bratislavā uzvarēt Slovākiju varbūt pat bija vienkāršāk nekā pirms gada Kopenhāgenā Šveici. Atkal pietrūka vienas ripas – 3:4...

Izlase ziemas periodā tad tradicionāli nefunkcionēja. Novembrī uz divām spēlēm Norvēģijā “Pārdaugavu” kā izlasi aizveda Beskašnovs, bet decembrī viņš jau vairs nebija arī galvenais “Pd”: Ļeskovs šajā amatā iecēla “jungu”- 36 gadus vecos Leonīdu Beresņevu, kas vēlāk izrādījās ļoti veiksmīgs solis.

Ja nav izlases, tad nevajag arī trenerus un tā līdz 1995. gada martam, kad Lipmana pavadīts pie žurnālistiem Preses namā ieradās Ēvalds Grabovskis. Ar bavārieša bārdiņu, vāciskā frencītī, laikam no Landsbergas. Būšot Latvijai galvenais. Vai man žēl!

Viss jau ritēja it kā solīdi, Sporta pilī pat sarīkojām Eiropas čempionātu hokejā sievietēm, bet... kādas trīs nedēļas pirms pasaules čempionāta Lipmans atskārta, ka federācijai nav naudas. Par ko gatavoties un doties uz Bratislavu. Nieka 80 000 latu! Paziņojumi, prezidija sēdes un blefa seansi sekoja viens otram, 20. martā Saeimas Sarkanajā zālē, piedaloties deputātiem Marisam Andersonam, Ērikam Kažam un Mārim Graudiņam, pusotru stundu runājām tikai par hokeju. Runasvīri kaut ko piesolīja “izsist” no speciālā budžeta, kaut ko no nacionālās sporta bāzes – Rīgas Sporta pils. Amerikā finanses un starptautisko biznesu izstudējušais Ulvis Katlaps kārtējo, bet varbūt pirmo reizi (!) ierosināja Latvijā noteikt stratēģiskos jeb prioritāros sporta veidus. Hokejs, redz, esot nozīmīgs valstīm, ar kurām Latvija grib sadarboties (ASV, Kanāda, Vācija, Krievija), turklāt hokejā Latvija varot ar tām konkurēt. Skaidrs, ka liela daļa klātesošo smīnēja: Ulvi! Konkurēt ar Krieviju un Kanādu? Vai tu pie pilna prāta?

11. aprīļa vakarā Latvijas hokeja izlase, ieskaitot šo stāstiņu rakstītāju, sēdās lidmašīnā un drīz vien jau bija Bratislavā. Ar Grabovski kā galveno, Beresņevu un Māri Baldonieku kā palīgus, bet pirmo reizi mums bija arī konsultants – Vladimirs Jurzinovs. Slovāki mūs sāka jau čakarēt pirmajā direktorāta sēdē – Latvijas izlasē, redz, esot astoņi spēlētāji ar PSRS pasēm. Labi, ka Lipmanam izdevās pārliecināt pārējo sešu valstu pārstāvjus, ka sarkanā pase ir līdzvērtīga LR pilsoņa zilajai pasei. Nezinu, kāpēc, bet neilgi pirms čempionāta Providensas “Bruins” bija izsaukusi Sašu Kerču uz Ameriku. Dažs tur saskatīja slovāku roku, jo Kerčs tad bija varens, bet Latvija bez Kerča – tikai pusvarena. Toties slovāki paši bija panākuši, ka viņu aizsardzības līderis Roberts Švehla uz Floridas “Panthers” (NHL!!) var doties pēc spēles ar Latviju... Un tad vēl maita – zviedru tiesnesis Tomass Andersons, kurš slovākiem atļāva spēlēt rupji un brutāli. Uz ledus lija asinis, bet Andersons tā arī nepamanīja, kā salauž degunu Igoram Bondarevam. Neitrālā laukumā, iespējams, mēs arī uzvarētu, bet Bratislavā, 8000 vietējo skatītāju ielenkumā, starp kuriem, protams, nevarēja sadzirdēt pusotru duci īstenu latvju hokeja karsēju, kurus uz Slovākiju bija aizvizinājis Jānis Bruģis, tas neizdevās. Eh! Daudzi pirmo stāstiņu līdzdalībnieki jau ir tajā saulē...

Dažos teikumos par 16. aprīļa spēli. Čudinovs realizēja skaitlisko vairākumu, tad viens no Petrovickiem – 1:1, tad Ļoņa Tambijevs, apspēlējot slovāku aizsargu, ietrieca ripu develē. Cigers izmanto Maticina kļūdu – 2:2. Un tad kļūdījās turnīra labākais vārtsargs Sergejs Naumovs – pēc Medržika metiena ripa vispirms atsitās pret laukuma gala apmali, tad pret Sergeja kāju un ielidoja vārtos... Tavu neražu! Laime vēl uzsmaidīja nākamajam Eiroparlamenta deputātam Peteram Štjastnijam un mūsu Oļegam Znarokam, bet tas bija viss. Vēl uz gadu B grupā!

Slovākijā, tāpat kā bijušajā Čehoslovākijā, alus nekad nav bijusi problēma. Par desiņām gan preses centrā jāmaksā bija pašiem, bet viena lieta gan Latvijas žurnālistiem nepatika – slovāki mums preses centrā neļāva spēlēt zolīti! Pirms tam to bijām darījuši Slovēnijā, Dānijā un visur, kur vien bija trīs latvieši. Vai mums varēja ienākt prātā, ka Slovākijā, kur jau 1968. gadā bija atļauts striptīzs, kāršu spēles skaitās liels grēks. Vispirms pie mūsu galdiņa pieskrēja viens pussmerdelis (Šveika leksikā), tad otrreiz jau viņš joza šurp īsta smerdeļa – policista pavadījumā, piedraudot mums atņemt akreditācijas...

Darbam man tā tāpat vairs īsti nebija vajadzīga, jo Rīgā mazliet pamiris bija mans laikraksts “Labrīt”. Nekā nopietna – bet... tikai viens no astoņiem akcionāriem (SWH) bija iemaksājis savu daļu, laikam 250 000 latu. “Banka Baltija” tad vēl turējās braši. Vēl Guntis Ulmanis tai jubilejā nebija uzsaucis saules mūžu...


, 2018-04-11 11:43, pirms 7 gadiem
Matulim tik prātā alus
, 2018-04-11 13:49, pirms 7 gadiem
Bet nu foršas atmiņas palasīt! Man toreiz gadi 5 bija, noteikti, ka dzirdēju, bet nesaparatu, ko notiek hoķī!
, 2018-04-11 16:32, pirms 7 gadiem
Kaut ko tādu mūsdienās grūti iedomāties.
, 2018-04-11 17:07, pirms 7 gadiem
Beigās tad dabūja trūkstošu naudu no valsts?
, 2018-04-18 17:10, pirms 7 gadiem
riga89 rakstīja: Beigās tad dabūja trūkstošu naudu no valsts?
gan jau ka kāds kaut ko iedeva.
, 2018-04-19 17:07, pirms 7 gadiem
Aivarzzzzz rakstīja: Matulim tik prātā alus
a kā savādāk. hokejs bez alus ir daiļslidošana.