Matuļa mednieku stāstiņi: divas Nolana neizmantotās iespējas (2013., 2014.)
Savām acīm esmu vērojis 28 pasaules čempionātus hokejā, par četriem vairāk nekā atjaunotās Latvijas izlasei. Tā kā esmu vienīgais visu šo stāstu vienīgais aculiecinieks, tad loģiski, ka būšu arī šo stāstu centrālā persona. Laiku pa laikam arēnā iznākot arī kādam hokejistam. Šoreiz par 2013. un 2014. gada pasaules čempionātiem Helsinkos un Minskā.
Kapteiņa Dārziņa hat-trick īstajā brīdī
2013. gada čempionātu Helsinkos atceros ar divējām sajūtām. Abi ar Romānu Kokšarovu dzīvojām pilsētas centrā - “Radisson” un uz hokeju “Hartwall” arēnā braucām ar vilcienu – divas vai trīs ne sevišķi garas pieturas, pilnai laimei vēl tikai vajadzēja, lai solīdi nospēlē arī Latvijas izlase, kur Nolanam nu bija trīs jauni palīgi – Artūrs Irbe, Toms Kūlens un Kārlis Zirnis. It kā gada laikā Nolans Latviju bija labāk iepazinis, turklāt pa vidu Rīgā tika aizvadīts itin dramatisks Soču olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs – 6:2 pret Lielbritāniju, 3:2 pret Kazahstānu un 2:3 (OT) pret Franciju. Kas deva 1. vietu.
Gados, kad ir olimpiskās spēles vai to kvalifikācija, ļoti uzskatāmi ir redzama galvenā trenera gaume. Proti, uz spēlēm grib tikt katrs un tad treneris izvēlas pašus labākos. Februārī kā divi atslēgas spēlētāji izlasē tika iesaistīti Sandis Ozoliņš un Aleksandrs Ņiživijs, bet uz Helsinkiem dažādu iemeslu dēļ neaizbrauca ducis tādu, kuriem tur vajadzēja būt. Daugaviņš (“Bruins”) un Kristiāns Pelšs (Oklahomsitija) bija aizņemti darbā, bet pārējiem desmit bija savainojumi vai pēcoperāciju rehabilitācija. Tādi bija Bārtulis (“Donbas”), Miķelis Rēdlihs (Jaroslavļa), Ņiživijs (“Lev”), Vasiļjevs (Krēfelde), Karsums, Laviņš, Reķis, Roberts Bukarts, Galviņš un Jēkabs Rēdlihs (visi - “Dinamo”). Ozoliņu un Ivanānu pat nepieminu. Faktiski jau Helsinkos nevajadzēja būt arī Masaļskim, kurš, būdams ar savainojumu, tomēr ļāva sevi pierunāt, beigās vienalga dabūjot sūdus uz galvas. Pirms treniņnometnes Nolanam bija 48 kandidātu saraksts, kurā viņš te lika iekšā Andri Džeriņu un Meiju, te svītroja ārā, strikti malā atstājot Galviņu, kurš bija ignorējis novembra nometni, kā arī Robertu Bukartu, kura spēles maniere Tedam neiepatikās jau pirms gada Stokholmā. Kaut kad pirms čempionāta Kirovs Lipmans pat izteicās, ka ne visi hokejisti ir gribējuši būt veseli. Proti, savainojumi bijuši tikai kā iegansts, lai atteiktu Nolanam. Negribu, bet iznāk kaut kādas paralēles ar Boba Hartlija otro darba gadu...
Salīdzinot ar Stokholmu, bija četri debitanti – Kristers Gudļevskis, Ralfs Freibergs, Vitālijs Pavlovs un Zemgus Girgensons, atgriezušies bija Kulda, Saviels, Māris Jass, Jekimovs un Dārziņš, kurš tad bija kapteinis, rotājot “Sporta Avīzes” hokeja pielikuma vāku. Pirms čempionāta lūdzu izteikties LHF Treneru padomes priekšsēdētāju Gintu Bisenieku: “..Man iepriekšējais pasaules čempionāts Stokholmā lielu optimismu neradīja, drīzāk sarūgtināja. Varbūt pa šo gadu Nolans ir vairāk iepazinis mūsu spēlētājus, visu mūsu hokeju, un, ja ņemam vērā, ka mēs uzvarējām olimpisko kvalifikāciju, tad gribas domāt pozitīvi. Bažas rada pārbaudes spēles.. Var neiet ar zviedriem un čehiem, bet baltkrievi tomēr ir mūsu līmeņa komanda. Kad sākas runas par lielajām slodzēm un fiziskās formas bedri, es mazliet smīnu.. Lai sporta spēlēs visiem vienā laikā būtu bedre..”
Helsinkos viss sākās loģiski – 0:6 pret Krieviju, metieni – 15:34, bez variantiem, kas mums bija piektā stunda bez vārtiem pasaules čempionātos...
Kaut arī pret ASV pasaules čempionātā debitēja Girgensons, vairāk par 1:4 izspiest nespējām. Un tad nāca aukstā duša pret Austriju – 3:6. Sākums ideāls – Bērziņš (3:52) – 1:0, līdz pirmās trešdaļas vidum metieni – 12:2, milzīgs pārsvars. Zaudēts iemetiens – 1:1, noraidījums, tālmetiens, rikošets – 1:2. Pie zilās līnijas neveikli nospēlē Krišjānis Rēdlihs un trīs austrieši metas pret Masaļski, Vaneks – 1:3. Tālmetiens – 1:4. No malas izskatās, ka Nolans grib nomainīt Masaļski, bet tas notiek tik tizli, ka mums iznāk mazākums. Mūsu soliņš izskatās diezgan dramatisks, jo Irbes tur nav – viņš devies uz Igauniju, kur meita iekūlusies autokatastrofā, bet Nolans un Kūlens acīmredzami raustās.
Loģiski, ka pēc zaudējuma autstriešiem Latvijā sākas kaut kas līdzīgs akcijai – davai, krītam ārā, lai sāktu no apakšas sakārtot savu hokeja saimniecību. Redzot, kā 1. divīzijas A grupā iet kazahiem, ungāriem, slovēņiem, kā no tās izkritusi Ukraina un šogad arī Nolana/Kūlena vadībā – Polija, nenovēlu šādu ceļu mūsu puikām. Helsinkos to saprata arī kapteinis Dārziņš, no savas kredītkartes apmaksājot komandas kopvakariņas un pret daudz stiprāko Slovākiju (5:3) nospēlējot, iespējams, savu labāko maču Latvijas izlasē un pasaules čempionātos – trīs ripas no piecām, bet pamatus uzvarai jau 15. sekundē bija ielicis Mārtiņš Cipulis. Nu ļoti skaista uzvara, ko mazliet apēnoja Girgensona diskvalifikācija uz vienu spēli par dūrienu Mezejam ar nūjas galu.
Vācija tad vēl nebija olimpiskie vicečempioni, bet, ja nu zaudētu Latvijai, tad – attā, A grupa! Mums zaudējums – 0:2. Uzvarot Franciju (3:1), pēdējā spēle ar Somiju – 2:3 (OT) mums pat radīja iluzoras cerības spēlēt ceturtdaļfinālā. Ļoti savdabīgs turnīrs, kur mums iznāca 11. vieta. Savu iespēju ielidot NHL augstumos izmantoja Gudļevskis, bet cits vārtsargs – Jučers uz ilgu laiku šķīrās no uzaicinājuma spēlēt Latvijas izlasē.
Ejam brīvsolī!
Ja olimpiskajos Sočos Nolans ar Ozo piešprici gandrīz pilnībā izdarīja visu iespējamo, tad Minskā Tedam bija trešais neizmantoto iespēju čempionāts. Stokholmā indiānim kāju priekšā aizlika norvēģi (3:0) un dāņi (2:0), Helsinkos nevietā paklupām pret Austriju (3:6) un nebija spēka spēkoties ar Vāciju (0:2). Minskā arī pietrūka spēka gan mačā ar Baltkrieviju (1:3), kur čehs Jeržabeks bija ļoti acīgs, bet jo sevišķi čempionāta pēdējā spēlē ar Šveici (2:3), kad tiesneši bija mums ļoti labvēlīgi. Turklāt pēdējai spēlei bija gandrīz izslēgšanas maču filozofija – pat divpunktu uzvara mums dotu vietu ceturtdaļfinālā! Ārpus tā atstājot Somiju... Pirms spēles Somijai 11 punkti, mums – 9, Šveicei – 7 un nekādu cerību, tikai iespēja aizlikt priekšā kāju Latvijai, tāpat kā 2008. gadā Halifaksā Vācijai.
Vai spēks bija zudis, izejot brīvsolī pēc trim uzvarām četros mačos? Fiziskās sagatavotības treneris Vilnis Klucis tad bija ļoti nikns par Nolana nespēju saturēt komandu, atļaujot tai pēc uzvaras pār ASV (6:5) plosīties kau vai līdz deviņiem no rīta, kad pēdējais nakts viesis pārradies viesnīcā. Uhu, bet sastāvs un spēles saturs mums bija baigi labais. Ar Masaļski, Gudļevski un Punnenovu, ar Sotnieku, Galviņu, Pujacu, Kuldu, Laviņu, Jēkabu Rēdlihu un Māri Jasu, ar Vasiļjevu, Daugaviņu, Girgensonu, Ņiživiju, M. Rēdlihu, Ķēniņu, Meiju, Štālu, Indraši, Cipuli, Džeriņu, Bērziņu, Kobu Jasu. Ar trim debitantiem – Ivaru Punnenovu, Jāni Jaku un Robertu Lipsbergu. No ideālā sastāva varbūt pietrūka Cibuļskis, Bārtulis, Krišjānis Rēdlihs, Sprukts un Dārziņš. Komanda, kas varēja un kurai vajadzēja gāzt kalnus. Iznāca 11. vieta.
Ar ļoti šerpu sākumu, ar 3:2 uzvarot Somiju, tad 2:3 pret Vāciju, 5:4 pret kazahiem, 6:5 pret amerikāņiem, tad brīvsolis, 1:4 pret Krieviju, zaudējumi pret Baltkrieviju un Šveici. Tāpat kā savā debijas čempionātā arī Minskā Nolans neievēroja likumu, ka laba ķēve nekad nesāk skrējienu ar galopu, zaudējot turnīra beigas. Pēc pēdējās spēles Tedam mikszonā pēc uzslavas, ka viņš ir liels vīrs, kurš palīdzējis Latvijai, acīs ieriesās asaras. Foršs treneris bija, kurš galvenokārt nodarbojās ar komandas motivāciju. Latvijas izlasi izmantojot kā pakāpienu, lai atgrieztos NHL.
Uz Minsku es praktiski devos kā brīvprātīgais (vājprātīgais?). “Dienas” kolēģi savā auto aizveda turp un atpakaļ, “Sportacentra.com” džeki Jānis Celmiņš un Kristaps Driķis izmitināja izīrētajā dzīvoklī, kur es viņus turpināju skolot ruma diētā. Iebraucot Minskā manā bankas kartē bija kādi pieci eiro... Bet es nesūkstos. Tikai gribu dažiem latviešiem paskaidrot, ka tas principā ir mans darbs, par kuru ir jāsaņem atalgojums. Dažs domā: re, kā tas Matulis izlaidies! Par brīvu var skatīties pasaules čempionātu un vēl grib, lai viņam maksā dienas naudu utt. Zinu, ka daudziem vīriešiem patīk braukt ar auto, bet, vai būs daudz tādu, kas, braucot pa Vāciju un Franciju divas nedēļas, to darītu par brīvu, vēl paši šad tad par savu naudu ielejot benzīnu.
Tā kā čempionāts sākās 9. maijā, dažs kolēģis bija pārliecināts, ka arī Minskā tas tiks atzīmēts putinisma garā. Nekā! Baltkrievi svinēja savus svētkus, aizliedzot Krievijas iecerētos. Un Znaroks un Vītoliņš arī nebija ar Georga lentītēm. Tās parādījās tikai pēc gada. Daudziem, kuri nebija ilgi bijuši Baltkrievijā, bet barojušies tikai ar TV ziņām, Minska pozitīvi pārsteidza – tīra, sakopta, ar ļoti daudz jaunceltnēm. Jā, miliči bija uz katra stūra, bet pret čempionāta viesiem izturējās ar sapratni. Pat pieķerot kādu kolēģi čurājot parkā, viņš tika cauri ar aizrādījumu. Tāpat tukšas runas bija, ka miliči (apsargi!) ir tik stingri instruēti, ka ne soli pa labi vai pa kreisi. Divas reizes apsargs (katru reizi cits!) mani ielaida teritorijā, kas presei nebija domāta. Kopumā ļoti sakarīgs čempionāts. Labi noorganizēts. Kas ļauj cerēt, ka 2021. gadā mūsu kopīgi organizētais turnīrs nebūs sliktāks.
P.S. Cits jau būtu lielījies, es tikai pateikšu, ka Minskā saņēmu IIHF AIPS balvu par hokeja popularizēšanu jeb t.s. mūža ieguldījuma balvu. Kāda Latvijā vēl tikusi pasniegta Gunāram Jakobsonam (2006).
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]