Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource542 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource542), Fid:2588, Did:0, useCase: 3

Matuļa mednieku stāstiņi: kad vīns garšo gan Nolanam, gan hokejistiem (2011., 2012.)

Jānis Matulis
Jānis Matulis

Matuļa mednieku stāstiņi: kad vīns garšo gan Nolanam, gan hokejistiem (2011., 2012.)
Artis Ābols un Miks Indrašis izlases treniņā
Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Savām acīm esmu vērojis 28 pasaules čempionātus hokejā, par četriem vairāk nekā atjaunotās Latvijas izlasei. Tā kā esmu vienīgais visu šo stāstu vienīgais aculiecinieks, tad loģiski, ka būšu arī šo stāstu centrālā persona. Laiku pa laikam arēnā iznākot arī kādam hokejistam. Šoreiz par 2011. un 2012. gada pasaules čempionātiem Slovākijā un Zviedrijā.

Neder ne Znaroks, ne Ozoliņš, neviens neder!
Nezin, vai tā bija vai nebija, bet trešajā “Dinamo” sezonā KHL, tuvojoties pavasarim, arvien intensīvāk sāka runāt, ka vairāki dinamieši negribēs spēlēt pasaules čempionātā. Vēl nebija izskanējušas Kaspara Daugaviņa runas par ģērbtuvē skrejošajām “žurkām” (loģisks pārspīlējums, lai akcentētu situācijas dramatismu), vēl Jānis Sprukts nebija žēlojies, ka pašam jāpērk šņores, bet Kirovs Lipmans jau bija saspicējis ausis: ak, negribat spēlēt? Es izspēlēšu trumpja dūzi! Būs jums Sandis Ozoliņš ģenerālmenedžeris, un tad paskatīsimies uz jūsu tukšo argumentu vācelīti!

Ozoliņš, kurš dzīvē daudz ko pieredzējis un vēl pieredzēs, Kirova piedāvājumu pieņēma un juridiski līgums par GM darbu bija līdz pat Soču olimpiskajām spēlēm. Tā pa īstam Ozo atteica tikai Sprukts, kurš pēc sezonas jutās noguris, to atklāti arī pasakot. Netika arī Skrastiņš, Bārtulis, Laviņš un Galviņš, bet par Karsumu paklīda baumas, ka viņš simulējot ceļgala savainojumu. NHL un jo sevišķi Stenlija kausā ar tādiem sīkiem savainojumiem visi normāli džeki spēlējot. Sadzirdējis šādas runas, kaut kur komentāros vai atbildēs “SA+” lasītājiem par to ieminējos. Bet šoreiz manām autoritātēm (Kvēps, Ozoliņš) nebija taisnība. Karsums uztaisīja operāciju, kas nebija veiksmīga, pēc tam – otru. Nekādas simulācijas nebija.

Principā Ozoliņam, Znarokam un Vītoliņam izdevās savākt ļoti abu sastāvu. Sliktāk veicās ar Znaroka un Vītoliņa savākšanu, tāpēc nometnes sākumā ar komandu atkal strādāja Leonīds Beresņevs. No Manheimas sastāva nebija Daugaviņa, Māra Jasa, Galviņa, Jerofejeva, toties atkal spēlēja Ankipāns, Bērziņš, Lūsiņu nomainīja Jučers, bet no jauna izlasē tika iesaukti arī Cibuļskis, Roberts Bukarts un Ķēniņš. Kuru no Cīrihes skatīties bija atbraucis... Bobs Hārtlijs. “Lions” šitais puika derēšot!

Teikšu, kā ir: Bratislavā bija Znaroka ceturtā neizmantotā iespēja no piecām. Pirmā Maskavā ar Itāliju, otrā – Halifkasā ar Vāciju, trešā – Manheimā ar Vāciju. Un nu nāca Bratislava ar Dāniju. Pirms septiņiem gadiem uz dāņiem viens otrs vēl skatījās kā 1994. gadā, Jura Repša vārdiem toreiz pasakot, ka “dāņi jau tādi tīklu metēji vien ir, nevis hokejisti.”

Čempionātu mūsējie iesāka vareni – 1:0 (Dārziņš), 2:1 (Bukarts) pret Čehiju, beigās gan 2:4, turklāt ar Artūra Kuldas diskvalifikāciju uz trim spēlēm. Vairs neatceros, kuru čehu Arča iebortēja, bet mana noteikumu konsultanta Andreja Zaķa verdikts bija skarbs: “Kuldas gadījumā pirmais bauslis ir – ne vairāk par diviem soļiem. Ja soļu vairāk – tātad nepareizs uzbrukums. Kuldam bija nepareizs uzbrukums. IIHF cīnās pret sitieniem pa galvu un kaklu, tāpēc arī šāda diskvalifikācija.” Septiņu gadu vecās piezīmēs atrodu arī šādu ierakstu: “Komandas ģērbtuvēs nav nervozitātes. Par to daļēji rūpējas Kirovs Lipmans un viņa konsultants Guntars Paste. Agrāk PSRS izlasi uz pasaules čempionātiem pavadīja aktieri un cirka mākslinieki. Kira un Guņa viņus sit pušu, - abu tuvumā vienmēr jūtams dzīvesprieks un optimisms. Bet tas nav idiotu optimisms.” Pirms spēles ar Austriju gan tas bija zudis, jo Kirovs atkal izspēlēja savu trumpi – par uzvaru būs prēmijas! Kas ļoti saniknoja gan Ozoliņu, gan Pasti un viens no viņiem esot bijis gatavs Kiru nožņaugt...

Tad ļoti skaists zaudējums Somijai bullīšos – 2:3. Ar Vasiļjeva metienu trešās trešdaļas pašā sākumā izvirzoties vadībā – 2:1. Herberts ar nūjas neērto pusi tik precīzi trāpīja Lasilas vārtu stūrī – tur bija vajadzīga ne tikai meistarība, bet arī veiksme. Bullīšos štata iemetēji Ņiživijs un Dārziņš šoreiz bez sekmēm. Un tad nāca tieši tāds pats 2:3 bullīšos pret Dāniju. Esot zaudētājos ar 0:1 un 1:2. Ņiživijs, kurš izcili meta Bernē, šoreiz bullīšos nebija sekmīgs, un jābrauc uz autsaideru turnīru Košicē. Kas nemaz nebija mūsu plānos. Bijām jau iedzīvojušies apartmentos... Ungārijā. Kāpēc Ungārijā? Ij tuvu Bratislavai, noteikti tuvāk nekā šogad izlase dzīvos Dānijā, ij lēti un skaisti. Un abi jauniņie no Sportacentrs.com Jānis Celmiņš un Kristaps Driķis ne tikai solīdi strādāja, bet mūsu kompānijā arī pierakstījās ar “ruma diētu”.

Pirms Košices vēl bija 5. maijs un 2:5 pret Slovēniju, pilnīgi bez emocijām. Tad jau Košicē ar 6:3 tika piebeigta Baltkrievija un ar 4:1 – Austrija. Kas deva 13. vietu. Par kuru Kirovs un LHF tradicionāli maina trenerus. Tā bija 2001. gadā Haraldam Vasiļjevam, tā Znarokam un 2016. gadā arī Beresņevam. 2011. gada vasarā Kirovam ātri kļuva skaidrs, ka viss un visi ir bijuši slikti. Visus nost! Visus prom! Nāks Nolans!

Kobajaši un Mikiņa izgājiens
2012. gada pasaules čempionāts bija unikāls divās jomās – pirmkārt, visas 16 komandas bija sadalītas divās grupās pa astoņi (sena Austrijas HF vēlme, principā ļoti normāla), izspēlējot apļa turnīru, daudz mazāks nu kļuvis nejaušības moments, jo septiņas spēles tomēr ir septiņas un nevis trīs, kā iepriekš. Otrkārt – pirmo reizi IIHF sadalīja čempionātu starp divām valstīm – Zviedriju un Somiju, kas tagad tiek darīts laiku pa laikam. Neba nu valsts robeža ir tā, kas nosaka lielāko atšķirību starp vienu astotnieku un otru. Tā Čehijā tradicionāli pusi saņem Prāga, bet otru pusi – Ostrava un, salīdzinot ar Prāgu, ostravieši ir kā kolhozs. Tas pats bija Slovākijā, kur vieni spēlēja Bratislavā, otri – Košicē, bet vēl lielākas atšķirības gaida šā gada čempionātā. Kopenhāgena, kur Latvijas pirmajā posmā nebūs, tomēr ir Eiropas lielpilsēta atšķirībā no provinciālās Herningas (88 000 iedzīvotāju), kas ir mazāka gan par Liepāju, gan Daugavpili un kur nevar atrast viesnīcas pat astoņām izlasēm...

Tātad Stokholma 2012. Klāt nākuši vai atgriezušies Muštukovs, Laviņš, Bārtulis, Galviņš, K. Rēdlihs, Daugaviņš, A. Širokovs, Indrašis un Koba Jass. Mīnusos – Jučers, J. Rēdlihs, Kulda, Reķis, Ankipāns, Dārziņš, Karsums, Ņiživijs, Pečura un Vasiļjevs, kurš bija kļuvis par Vācijas pilsoni, bet Latvijā tad dubulpilsonību oficiāli vēl neatļāva. Vislielāko interesi, protams, radīja Indraša un Jasa parādīšanās izlasē. Indraša gadījumā fani nezin kāpēc lielākos laurus pieraksta Nolanam, lai gan viņa palīgs Artis Ābols bija tas, kurš Tedam ieteica pamēģināt jauniņo Miku. Nederēs, nederēs, atskaitīt taču varēs vienmēr. Tāpat bija domstarpības Sprukta sakarā, kurš nevarēja būt nometnes sākumā. Nolans teica: nu tad nafig viņu vispār! Ābols piebremzēja: bet mums vispār ir tikai divi tāda līmeņa centra uzbrucēji kā Sprukts. Nolans gan pirms tam jau pats bija pazobojies par Latvijas hokeja mazskaitlību, kad uz pirmo treniņu pie viņa bija ieradušies tikai... astoņi spēlētāji: “Es nojautu, ka Latvijā ir maz hokejistu, bet nekādi nevarēju iedomāties, ka tik maz...” Kobas Jasa gadījumā viszinošā tauta mēļoja, ka tabors jau nu nopircis Kobajaši vietu izlasē, kas bija vislielākās muļķības. Nolanam bija vajadzīgs kāds tāda tipa spēlētājs kā Koba, kurš komandas dēļ gatavs izkauties kaut vai ar... Mairi Briedi. Loģiski, ka Koba, kuram ir izcila humora izjūta, arī pats veidoja ap sevi un komandu smieklu jūru: “Sargiet pulksteņus!” Attiecībā par čigānu asinīm, Koba tad vairāk ir gruzīns (tēvs gruzīns) nekā čigāns.

Izlase Stokholmā sāka cerīgi. Ar Indraša metienu līdz pat spēles viducim bijām vadībā pret Krieviju (1:0), beigās – 2:5. Kas bija tikai loģiski (Malkins, Kuzņecovs, Perežogins, Ņikuļins, Popovs u.c.). 3:2 pret Vāciju, un atkal pirmais iemet Indrašis, pēcāk rezultatīvi piespēlējot Spruktam. Jauniņais Indrašis (21 gads!) strauji kļuva par mazo zvaigznīti un man no Stokholmas bija pieprasījums “Sporta Avīzei” dot viņa raksturojumu. Kā jau teicu, viņš nometnē sākumā aizņēma vietu, kas bija plānota Daugaviņam... Bet lai viņu raksturo profesionāļi. Artis Ābols: “Indrašis ir kārtīgs strādātājs. Pat situācijā, kad viņam ir iespējams iet nomainīties, jo savu laiku uz ledus ir atstrādājis, viņš prot novērtēt situāciju un vajadzības gadījumā palīdz komandai papildus.” Leonīds Tambijevs: “Tagad visi redz, ka mums ir izaudzis labs uzbrucējs. Meistarība un talants viņam ir liels. Protams, zināju, ka viņš ir spējīgs gūt vārtus, taču iemest ripu katrā pasaules čempionāta spēlē? Tas ir iespaidīgi.” Mjā, Miks bija iemetis arī Itālijai (5:0), trijos mačos savācot piecus punktus (3+2). Pēc kārtējiem vārtiem mikszonā vaicāju metējam, vai viņam nav pieauguši spārni, uz ko Miks atbildēja stipri adekvāti, bet vairāk par vārdiem visu izteica viņa platais smaids. Kurš nav zudis joprojām.

Un tad nāca Čehija (1:3), atkal līdzvērtīgs kapiņš, bet nu tie maitas no NHL – Mihaleks, Plekaņecs un veterāns Nedveds. Lielo eiforiju, ka nu tik visus masēsim sabojāja triju baranku sērija – 0:3 pret Norvēģiju, 0:2 pret Dāniju un 0:4 pret Zviedriju. Spēks un jauda kaut kur bija zudusi, tikai Koba mazliet par sevi atgādināja, bet neba viņš vainīgs, ka Ēriks Karlsons gan iesākumā piekrita izkauties, pēc tam no kautiņa vairoties. Kam sekoja Kobas vairāku spēļu diskvalifikācija.
Gribot tikai labu, kad komanda gāja kalnā, Lipmans tai pilsētā uzsauca labas pusdienas, ar vīnu. Nu āķis bija lūpā un dažs uz nākamās dienas treniņu ieradās tik smaržojošs, kāds brīvdienā nav redzēts pat žurnālists. Jau Stokholmā paklīda runas, ka Teds pats arī labprātāk vīnojot, nekā skatoties un analizējot nākamos konkurentus. 10. vieta, tūdaļ aiz... Francijas, norvēģiem spēlējot ceturtdaļfinālā. Pēc ideālā sākuma tā kā mazliet par īsu. Par vainīgajiem, bet ne oficiāli, laikam tika atzīti Nolana palīgi Ābols un Viktors Ignatjevs, kurus uz nākamo čempionātu Nolans savā brigādē vairs negribēja redzēt.

Zviedrus jau kritizēju par 2002. gadu, kad čempionāts notika laukos – Kārlstadē, nu bet galvaspilsētā Stokholmā. Viesnīcā vēl nebija beidzies remonts, restorāns vai ēdnīca nedarbojās, līdz ar to solītās brokastis nebija pat teorētiski iespējamas, liekas vismaz pāris reižu iedarbojās ugunsdzēsības trauksme, kad uztraukta balss naktī četros visus aicina atstāt telpas. Plus logus atvērt nevarēja. Negācija negācijas galā. Mazliet pārsteidza zviedri, kas rakājās pa atkritumu tvertnēm, meklējot alumīnija bundžiņas. Bet es jau to biju redzējis Vankūverā. Par trim tukšajām Stokholmā deva vienu pilnu. Ar alu. Ēdināšana preses centrā bija tik dārga, ka neēda arī zviedri paši. Mēs pārsvarā izmantojām hallei blakus esošo makdonaldu, vai pa 10 eiro turku piedāvāto kebabu. Ar atsvaidzinošo dzērienu komplektā. Diezgan štruntīgs organizatoriski bija šis čempionāts. Kur zviedri par interneta pieslēgumu uz čempionāta laiku prasīja kādus 100 eiro. Helsinkos viss esot bijis štokos.

     [+] [-]

, 2018-05-01 12:52, pirms 6 gadiem
Njāā, par Zviedriju lielākoties iegūst negatīvu priekšstatu.

     [+] [-]

, 2018-05-01 16:23, pirms 6 gadiem
Interesanti uzzināt šo to jaunu. Zviedru īpatnības gan izbrīna, nebiju domājis, ka šie uz tādiem pohujismiem spējīgi. Acīmredzot nepareizie pie teikšanas bijuši.
restorāni Rīgā - saņem atlaides