Matuļa mednieku stāstiņi: kā Kirovs Znaroku gribēja atlaist jau Maskavā (2007., 2008.)

Ak, makaroņņiki? Nē, kanādieši

2007. gada pasaules čempionātā bija Oļega Znaroka debija kā izlases galvenajam trenerim. Pēc 13. vietas Kirovs Lipmans gribēja jau Značoku atlaist, vismaz tādas runas bija, jo “Sporta Avīze” strikti iestājās par Znaroku. Jūtot, ka Maskavā nekas nav drošs, Znaroks izlasē bija iesaucis gana daudz t.s. Veco – Sergeju Naumovu (38), Leonīdu Tambijevu (37), Aleksandru Semjonovu un Grigoriju Panteļejevu (35), Rodrigo Laviņu un Oļegu Sorokinu (33), Aleksandru Macijevski (32). Debitants šoreiz bija tikai viens – Guntis Džeriņš, kurš vienā spēlē vien arī piedalījās. No Amerikas tika sagaidīts Jānis Sprukts, taču viņš paspēja tikai uz otrā posma spēlēm Mitiščos. Laikam baidoties, ka Znarokam un Vītoliņam var iet plāni, kā konsultants izlasei tika piesaistīts pieredzējušais Vladimirs Krikunovs, par kura pienesumu gan spēlētāji pēc tam irgojās, ka Krikunovs tikai aiz muguras viņiem uz soliņa kaut ko esot murmulējis.

Kā tas notiek parasti ar Latvijas izlasi, sākam vareni un gandrīz skaisti – Laura Dārziņa metiens, un 1:0 pret Šveici. Taču līdzvērtīgā spēlē, kur varbūt pat iniciatīva brīžiem piederēja mums, iznāca skaists 1:2 zaudējums. Pret Zviedriju bez cerībām – 2:8, un tad nāca Itālijas veterāni. Uz Turīnas olimpisko spēļu laiku Itālija bija naturalizējusi vairākus kanādiešus – Sinjoreti, Mucati, Trevisiani, Čironi, Čitaroni, Lefebvru, Parko, Piti, Skandellu, kas 35-40 gadu vecumā joprojām jaudāja skriet un arī šo to iemest. Aigars Cipruss, kurš togad Asjago spēlēja kopā ar Piti, zināja jau pirms čempionāta, ka Itālija gatavojas tikai vienam mačam – ar Latviju un ka, spēlējot Itālijas čempionātā, viņi ir pietiekami meistarīgi.

Spēle it kā aizgāja normāli, Dārziņam tāpat kā pret Šveici panākot 1:0. Taču tad savu meistarību parādīja Čirone. 52. minūtē ar Daugaviņa metienu – 2:1, nu laikam taču uzvarēsim!Tad minūtes laikā Ansoldi un Borgatello pa reizei pārspēja Naumovu, un 2:3. Papildlaiku mums izcīnīja Dārziņš. Kopā diezgan liels metienu pārsvars (35:23), papildlaikā (3:2), bet otrais itāļu uzbrukums izrādījās liktenīgs – Čirone – 4:3, laukumā esot vēl trim kanādiešiem – Skandellam, Sinjoreti un Trevisiani. Mums tā laika labākie spēki – Laviņš un Sorokins, Dārziņš un Miķelis Rēdlihs... Jābrauc uz Mitiščiem, uz autsaideru turnīru. Nezinu, kas mani raustīja aiz mēles tāpat kā 2001. gadā, bet jau spēles viducī komentētājam Artim Ābolam stāstīju, ka vajadzētu redzēt Mitiščus. Kas man tobrīd asociējās ar divām lietām – tur ražoja Maskavas metro vagonus un no augstskolas laikiem nezin kāpēc atcerējos gleznu - “Tējas dzeršana Mitiščos”.

Tagad, kas viss jau sen aiz muguras, varam irgoties, bet Mitiščos pirmajās divās spēlēs čaļi jau nodrošināja palikšanu elitē – 5:0 pret Ukrainu un 5:1 pret Austriju, pēdējai spēlei pret Norvēģiju vairs nepietiekot enerģijai (4:7). Starp citu, Ukraina kopš tā čempionāta tā arī nav atgriezusies elitē. Tāpēc runas, ka Latvijai vajadzētu izkrist un tad sākt no baltas lapas, nav sevišķi gudras.

Zinu, ka daudziem Latvijas hokeja faniem Maskavas čempionāts nepatika. Viena iemesla dēļ – hallē faniem netirgoja alu un vispār alkohols bija tabu puskilometru no halles, nu tādi tolaik Krievijā bija likumi. Preses bārā alus bija, sākumā par trim dolāriem, otrajā dienā cenu nometa par pusdolāru. Tāpat rindas pēc alus nebija. Mitiščos nezin kāpēc šis federālais likums nedarbojās. Tā kā mūsu piecu vīru kompānija dzīvoja mazliet tālāk no halles par puskilometru, uz mums šis likums paliekošas sekas neatstāja. No žurnālista viedokļa Maskavā viss bija ļoti labi – preses centrs metrus 15-20 no preses vietām zālē, mazliet vairāk kājas bija jākustina, lai tiktu uz mikszonu, bet tā tas ir gandrīz visās jaunajās un lielajās hallēs.

Maskavas čempionāts kā gulbja dziesma bija trim mūsu uzbrukuma veterāniem Leonīdam Tambijevam un Aleksandram Semjonovam (1+1), kā arī Grigorijam Panteļejevam (0+2). Maskavā uzbrukumā pirmās vijoles jau spēlēja Daugaviņš (3+3), Vasiļjevs (2+3) un Cipulis (1+4), kā arī Dārziņš (3+2), M. Rēdlihs (1+3) un Bērziņš (1+2).

Šupleru atradām Halifaksā

2008. gadā beidzot čempionāts notika hokeja dzimtenē Kanādā. Ja es teiktu, ka Kanāda ir nesmuka, tas būtu liels apvainojums šai zemei, bet Halifaksa (latviski pareizi – Helifeksa) noteikti nav pilsētu pilsēta. Tagad pēc desmit gadiem atceros, ka katrs normāls letiņš tur ēda lobsterus un otra lieta – vietējos kapos apglabāti kāds pusotrs simts “Titānika” katastrofā bojāgājušie. Pilsēta kā pilsēta, augstceltnes kā visur pasaulē, bet man nezin kāpēc acīs iekrita, ka lielākai daļai privātmāju apdarē ir saidings. Plastmasas apšuvums. It kā Kanādā koku trūktu... Bet varbūt man tikai tā likās.

Vēl viena lieta, kas diezgan stipri krita uz nerviem – kanādietis visu hokeja spēli gandrīz staigā. Vispirms ienāk ar piecu minūšu nokavēšanos, jo stāvējis alus rindā, trešdaļai beidzoties, atkal trīs četras minūtes agrāk jau traušas kājās – lai tiktu pēc uzkodām un alus. Bet spēles beigās loģiski piecas minūtes ātrāk jāiet prom, lai varētu ērtāk savākt mašīnu. Varbūt, ka Kvebekā vai Monreālā tā nenotiek un 2010. gada olimpiskajās spēlēs Vankūverā arī šādu staigāšanu nemanīju. Pat Kanādas spēles laikā! Bet mums stāsta, ka tā esot tauta, kas hokeju ļoti saprot.

Latvijas izlasē bija vairākas interesantas lietas. Iesaucot izlasē Jēkabu Rēdlihu, mēs kļuvām par vienu no izlasēm, kur pasaules čempionātos vienā mačā spēlējuši trīs brāļi.

Otrkārt, Znaroks uz izlasi paņēma Raiti Ivanānu, taču bokseris viņam īsti nenoderēja. Turklāt spēlē pret Somiju Raitis, spēlējot vairākumā, pameta nost no vārtiem soma nokritušo nūju un no liela labuma iznāca sliktums – noraidījums. Laikam jau Znaroks bija cerējis, ka Raitis būs šis vārtsarga aizsedzējs, kurš pielabos metienus. Pēc čempionāta pēdējās spēles, kad puikas jau bija mazliet atpūtušies, kāds kanādiešu fans izmisīgi esot Ivanānam centies iestāstīt, ka viņš hokeju neprotot spēlēt. Vairākiem latviešu puikām nu esot bijis Raitis jātur ciet. Lai nemestos kanādietim parādīt, ko viņš prot.

Uz pēdējām divām spēlēm ar Norvēģiju (4:1) un Vāciju (3:5) no Providensas “Bruins” tika dabūts Mārtiņš Karsums, kuram tā bija debija. Karsums savas iespējas izmantoja (1+2), ko nevar teikt par Kasparu Daugaviņu. Kurš pēc sezonas beigām OHL bija aizvadījis trīs spēles Binghemtonā, taču tad bijusi garāka pauze treniņos. Bet uz Latviju lidot nav bijis saprātīgi. Halifaksā Kaspars palika uz nullēm. Tā mums vispār bija diezgan monolīta komanda, bet bez izteiktiem uzbrukuma līderiem. Sešās spēlēs Dārziņš, Vasiļjevs un Miķelis tika pie 2+1, divi goli arī Aleksejam Širokovam.

Ja pavisam objektīvi, tad apakšgrupā pret ASV (0:4) un Kanādu (0:7) nekāda mešana nevarēja notikt. Labi, ka nomocījām Slovēniju (3:0), izvairoties no pārspēlēm par vietas saglabāšanu A grupā. Šoreiz bija izmainīta sistēma, un Halifaksas un Kvebekas apakšgrupu ceturtās sliktākās komandas sacentās līdz divām uzvarām, uz leju krītot Slovēnijai un Francijai. Mazliet dīvaini bija starp četriem atpalicējiem ieraudzīt Slovākiju, ko trenēja Jūliuss Šuplers. Slovākijas hokejā bija notikusi kārtējā šķelšanās un vairāki labi spēlētāji atteica izlasei. Slovākiem gadījās vēl kāds fušieris. Tā kā tas bija hokeja simtgades čempionāts, visas komandas vienu spēli aizvadīja retro formās. Slovāki bija izvēlējušies 1943. gada formu.

Otro posmu sākām ar cerīgo 1:2 pret Somiju, kad nolažojās Raitis, tad 4:1 ar Norvēģiju un spēle ar Vāciju. Uzvarot, esam ceturtdaļfinālā un braucam uz Kvebeku! Vāciešiem uzvara ļautu tikai tabulā apsteigt mūs, bet ceturtdaļfināls viņiem nekādi nespīdēja. Spēles gaitā trīs reizes esot priekšā – 1:0 Vasiļjevs, 2:1 M. Rēdlihs, 3:2 Karsums, pamanījāmies trešajā trešdaļā piecu minūšu laikā zaudēt trīs vārtus... Spēles beigās, kad jau bija zaudēts, beidzot arī izvicinot rokas. Mjā, Znaroks vēl nebija iemācījies uzvarēt izšķirošās spēles. No vienas puses jau labi, ka nebija jālido uz Kvebeku – būtu jāpagarina komandējums, jāmeklē citas nakstmājas. Iznāca 11. vieta. Bet bija jābūt ceturtdaļfinālam.

Jau lidojot no Frankfurtes uz Toronto, lidostā abi ar Zembi pamanījām paskaļu kompāniju, kas nekautrējās turēt rokās atvērtas viskija pudeles. Astoņi pamatīgi letiņi no Valmieras, kas vēlāk kļuva par maniem kluba biedriem. Ir tāds Valmieras sporta draugu klubs, februārī nosvinējām desmitgadi. Forši veči, kuriem Kanādā pārsvarā okeāns bija līdz ceļgaliem. Kāds tas vismaz vienu vakaru bija arī kompānijai žurnālistu Viestura Koziola vadībā. Viesturs, kurš tad vēl nebija pirmais “Dinamo” prezidents, čempionātā bija akreditēts kā žurnālists, un ļoti labi prot fotografēt hokeju. Nu, lūk, vienu vakaru itin plaša kompānija pavakariņojām, iedzērām rumu ar kolu, tur gan nācās oficiantam teikt, lai neķēza glāzes, ja tilpums ļauj tajā iepildīt trīs normas. Diezgan agri ar Arti Ābolu (tas, kurš komentēja!) sākām dziedāt latviešu dziesmas. Kanādieši gan aplaudēja, bet maksāt par mūsu izjusto priekšnesumu kautrējās. Pēc tam vēl bijām vienā vai divos naktsklubos un vienubrīd sajutos kā “Lielais Getsbijs”. Tā kā romāna nosaukumu biju piemirsis, bet zināju, ka tas taču Frēnsiss Skots Ficdžeralds, naktī ap četriem pēc Latvijas laika zvanīju uz Rīgu sievai, lai noskaidrotu romāna nosaukumu. Nu jau pats biju atcerējies.

Atceros, ka kompānijā, bet varbūt arī nē, taču ar Koziolu apspriedām jaunā “Dinamo” galvenā trenera kandidatūras. Bez Šuplera kandidātos bija arī kanādietis Bobs Ftoreks, bet mana izvēle bija – labāk zināms ļaunums (Jūlis), nekā nezināms labums. Tāpēc arī gandrīz visus trīs gadus jutu Šupleram līdzi un, šā vai tā, esot vai neesot treneris, viņš ar “Dinamo” sasniedzis visvairāk.