Matuļa mednieku stāstiņi: kā Lindstrems gaidīja Ozo un karoja ar Žoltoku (2003., 2004.)

Kā parasti – ēdam makaronus po flotski...

Ar laika nobīdi 2003. gada pasaules čempionāts Turku liekas, ka bija ļoti ikdienišķs. Tā pati halle, kas 1997. gadā, viss it kā zināms, tikai šoreiz īrējam mājiņu halles tuvumā. Ar no Rīgas līdzi paņemto alu, kas lieti noderēja, jo Somijā katrā mājā ir somu pirts. Un tad alus lieti noder.

Pirms čempionāta vairāki latvju hokeja orākuli prognozēja, ka Turku mēs sākām A grupas čempionātus un Turku arī kritīsim ārā no elites grupas. Pesimistu domas pamatā – Zviedriju (1:3) un Kanādu (1:6) grupā uzvarēt nevaram, visam jāizšķiras mačā ar Baltkrieviju. Kas pirms čempionāta izskatījās krietni spraunāka, Minskā pārbaudes mačā bez varaintiem sasitot Kurres Lindstrema trenēto Latviju (5:2). Arī Turku baltkrievi pret abiem lielajiem izskatījās mazliet šuncīgāki – 0:3 ar Kanādu un tikai 1:2 pret Zviedriju. Kaut kad starp šīm spēlēm Kurts palaida arī ziņu, ka Latvijas izlasē nav tik labu spēlētāju kā Baltkrievijai. Iespējams, ka vecā lapsa šāva diviem zaķiem uzreiz – zaudējot baltkrieviem jau būtu nolīdzināts ceļš, kāpēc tas noticis, bet tikpat labi tas varēja būtu pašu izlases sapurināšanas paņēmiens. Baltkrievi esot fiziski stiprāki un spēlējot arī spēcīgākās līgās. Mums Ģirts Ankipāns, redz, tikai vācu 3. līgā spēlē... Šā vai tā, bet Kurts savējos bija tā sapurinājis, ka Kārlis Skrastiņš ielidināja baltkrievu vārtos trīs ripuļus kā brālīšus. No zilās līnijas. 4:0, un baltkrievi intensīvi jautājuši Jānim Kvēpam, ko tādu esot ēduši. Doks atsmējis: “Kā parasti – makaronus po flotski.” Matss Ūlanders, kurš tad bija Lindstrema palīgs, pie Doka jokiem vēl nebija pieradis, un Jānis viņam iestāstīja, ka uz 1. maiju – darbaļaužu solidaritātes svētkiem Fidels Kastro no Kubas esot atsūtījis sveicienus, un, ja uzvarēšot baltkrievus, izlase no Fidela saņemšot kasti Kubas cigāru. Negribu apgalvot, ka Ūlanders tam noticēja, taču sejas izteiksme tāda bija. 4:0 pret Baltkrieviju nozīmēja, ka turnīrs par 13. līdz 16. vietu iztiek bez Latvijas, toties Baltkrievijai tur sāncenšos bija ASV, Slovēnija un Japāna. Zaudējot Latvijai, Baltkrievija praktiski arī pazaudēja vietu A grupā – Japānai joprojām bija broņa, bet divas izlases krita ārā (Baltkrievija, Slovēnija).

Izpildījuši neiespējamo misiju, otro posmu mūsu atjaunotā izlase varēja spēlēt bez bažām. Kurts uz Turku bija paņēmis septiņus (!) debitantus – Ventu Feldmani, Arvīdu Reķi, Krišjāni Rēdlihu, Ģirtu Ankipānu, Sergeju Čubaru, Vadimu Romanovski un Alekseju Širokovu. Un katrs deva savu pienesumu, Romanovskim iemetot uzvaras ripu Krievijas izlases vārtos. Uztaisot Beļavska/Kerča cienīgu pauzi: “Kad vēl nebiju saņēmis piespēli no Oļega un Sergeja, izlēmu, ka uz ātro nemetīšu, Uztaisīju pauzi, vārtsargs man panāca pretī un man vajadzēja tikai trāpīt tālajā stūrī. Palaimējās. Kad pirms mača puiši runāja, ka Pareksbankas solītos 3000 latus par katriem gūtajiem vārtiem kristīgi sadalīsim starp tiem, kas bija laukumā, necerēju, ka viens no dalītājiem varētu būt arī es.” 2:1 pret Krieviju tika uztverts kā godam pelnīts varoņdarbs, toties Krievijas izlases galvenais treneris, bijušais taksometra vadītājs Vladimirs Pļuščevs oficiālā preses konferencē atļāvās pateikt, ka tiesāšana bijusi sūdīga un ka neko citu viņš no Vācijas tiesnešiem neesot gaidījis. Ar zemtekstu – fašists fašistam palīdzēja.

Šai 4. maija 2:1 uzvarai bija arī priekšpēle, kad Kurre mačā pret Šveici (2:4) divkārt nomainīja Irbi pret sesto laukuma spēlētāju. Sak, 1986. gadā Maskavā tā Zviedrija izglābās pret Somiju. Jā, tā bija, bet 2003. gadā Latvija ne tuvu nebija Zviedrija un spēles pēdējās divdesmit minūtes nebūt neliecināja, ka esam zirgā. Nevaru par 100% apgalvot, ka Lindstrems nezināja tā brīža tabulu, taču man liekas, ka viņam tas nešķita aktuāli. Bet lieta bija tāda, ka, ielaižot vēl kādu ripu no Šveices, mēs praktiski zaudētu cīņu ar viņiem un Krieviju par ceturtdaļfinālu. Uzvarot pēdējā kārtā Dāniju (4:2), mēs cerējām, ka Krievija zaudēs Kanādai (2:5), bet zviedri neuzvarēs Šveici. Sākās diplomātiskā rosība, un Oļegs Znaroks, kuru Kirovs bija izbīdījis par palīgu Lindstremam, stāstīja, ka uz diplomātiskām sarunām ar Zviedriju jāsūtot mūsu “zviedri” (Naumovs, Semjonovs, Masaļskis, Panteļejevs, Laviņš un Feldmanis). Tiesa, jau no rīta dienasgaismā bija nācis Zviedrijas Hokeja federācijas komunikē: ar Šveici spēlēsim godīgi, padoties netaisāmies!

Krievijai, Šveicei un Latvijai bija pa četriem punktiem, lai noteiktu vietu secību, talkā tika ņemti gūtie un zaudētie vārti savstarpējās spēlēs: Krievijai (5:2 un 1:2), Šveicei (4:2 un 2:5), Latvijai (2:1 un 2:4). Ja viss izšķirtos tikai Latvijas un Krievijas starpā, tad Krievija būtu aiz mums. Bet zviedri ar Šveici spēlēja godīgi (5:2).

2003. gada pavasarī modē bija spēle: “Katrs pats sev Kurre”. Interneta portāli piedāvāja lasītājiem izvēlēties savu izlases kandidātu sastāvu. Jo LHF savējo – oficiālo solīja 22. aprīlī – četras dienas pirms pasaules čempionāta sākuma. Bet federācijas preses sekretāre Laila Millere zinātkāros aicināja uz Sporta pili – visi, kas kopš 7. aprīļa ejot uz ledus, esot oficiālie kandidāti. Nekas daudz šo 15 gadu laikā nav mainījies. Arī treneru palīgu atrašanā. Nu reāli Znaroks 2003. gadā Lindstremam neko palīdzēt nevarēja, bet tiesa, kas tiesa – Kirovs viņā bija saskatījis lielā trenera dzirksti. Tāpat kā šogad arī pirms 15 gadiem spēlētāji cīkstējās par līgumu apdrošināšanu. Pionieris bija Sergejs Naumovs, kurš uzstāja, ka viņa 600 000 dolāru līgums ar Pēterburgas SKA ir jāapdrošina – pretējā gadījumā viņš paliekot Rīgā. Pēdējā brīdī Jānis Kaverskis no “Parex” līgumu apdrošināja.

Savā stilā jokoja arī Kurre. Zinot, ka pats uz Turku noteikti netiks, Ozoliņš savā golfa laukumā uzsauca vakariņas izlases hokejistiem un viņu sievām. Zinot, ka vakariņas bija plānotas “Lido”, Kurts pajokoja, ka, redz, kā Lipmans ietaupījis naudu. Arī turpmāk Lindstrems brīdi pa brīdim atļāvās vaļības. Kad Turku spēles laikā ģērbtuvē Kirovs pamācīja komandu, Kurts atcirta, lai neklausoties daudz, Kirovs esot auns, kurš no ripas spēles neko nesajēdzot. Tā kā tas tika pateikts angļu valodā, smējās spēlētāji, kas to saprata, bet Kirovs... nesaprata par ko smiekli.

Ja 1997. gadā Turku mikszona bija apakšā, spēlētājiem žurnālistiem praktiski garām netiekot, tad 2003. gadā somi bija izdomājuši jauninājumu – katrs žurnālists pasūtīja sev vēlamos spēlētājus, un preses šefa palīgi tos no ģērbtuvēm veda augšā, stilizētā mikszona bija starp sieviešu un vīriešu tualetēm. 9. vieta bija labs sasniegums. Kurts gāja uz augšu.

Lindstrem, paliec!

Soltleiksitijā, 2002. un arī 2003. gada pasaules čempionātos es šaubījos, vai Lindstrems pilnībā pārvalda situāciju Latvijas izlasē, Prāgā – 2004. gadā viņš bija īsts saimnieks un, ja vien LHF (lasi, Lipmans) domātu ilgtermiņā, tad pēc Prāgas viņam noteikti bija jāpagarina līgums. Bet tā nenotika.

Prāgā Kurre pa neuzvaramai spēlei iedeva Edgaram Masaļskim – ļoti labs 1:3 starta mačā ar Čehiju, bet Sergejam Naumovam tika vārti 0:2 mačā ar Kanādu. Visos četros pārējos – Irbe. 1:1 ar Vāciju un 3:1 ar Kazahstānu nodrošināja otro posmu, kur vispirms nāca Kanāda, tad Šveice (1:1) un Austrija (5:2). Ceturtdaļfinālā 1:4 pret Zviedriju, un atkārtots Leonīda Beresņeva 1997. gada rekords – 7. vieta.

Arī 2004. gadā bija runas par apdrošināšanām – treniņā muguru satraumēja Sergejs Čubars un spēlētāji bija gatavi streikot – nu apdrošiniet taču mūs arī uz pārbaudes spēlēm! Kā allaž runīgs bija Oļegs Sorokins: “Mums visu laiku lieto dubultstandartus. Kad jāstrādā, tad kā paraugu piesauc ārzemes, kad jānokārto elementāras lietas, tad – nu ziniet, Latvijā...Bet spēlējam taču pasaules čempionāta elites grupā.” Normunds Sējējs treniņos piedalījās pēc divu gadu pauzes: “Nekas nav mainījies, nekārtības ap izlasi ir jau nezin kuro gadu.”

Togad kā palīgs Kurtam bija Aleksandrs Beļavskis un dažas lietas noteikti tika piespēlētas no viņa nūjas. Pirmkārt jau Sašas Kerča iekļaušana izlases kandidātos – Saša bija sezonā bumbulējis no “Vilkiem” uz “Rīgu 2000”, tad uz Permu un Nīčepingu Zviedrijā, nekur neko paliekošu neparādot. Nu, lūk, pirms nometnes parādījās vēsts, ka vecie iestājoties par Kerču. Vai Lindstrems riskēja, ļaujot Kerčam piedalīties nometnē un paņemot līdzi uz Prāgu? Riska nebija pat par pusprocentu, jo Kerčs nu bija kā svira trenera rokās – ja nospēlēs slikti, jāraujas pušu būs tiem, kas par viņu galvoja. Un Kerčs veco un Beļavska piespēli ideāli izmantoja – nav lielāka meistara par Kerču ripas ievešanā zonā. Cits krīt un klūp uz zilās līnijas, bet Kerčs to darīja tikai tad, ja viņu paklupināja, Prāgā pret viņu sāncenši nopelnīja 12 soda minūtes.

Stipri divdomīga žurnālistiem izskatījās Sanda Ozoliņa sāga. Ziemā viņš bija savainojis krūts muskuli un uz Prāgu nemaz netaisījās braukt. Taču aprīļa sākumā Sanda domas bija mainījušās un viņš it kā bija solījis Kurtam, ka 24 aprīlī būs Prāgā. Pēc pēdējās pārbaudes spēles ar Japānu Kurts bija pārliecināts, ka tā arī būs: “Vai es zinu, kā Amerikā trenējas Ozoliņš?” (Pēc jautājuma uzdošanas preses vietās atskanēja smiekli.) Visām šim runām, ko dzirdu par Sandi, es nepievēršu uzmanību – piektdien vakarā mums Prāgā ir treniņš, tad arī redzēšu Ozoliņu.”

Tā pavasara skaistākais stāsts noteikti ir tas, ka vairāki latvju fani satikuši Ozoliņu uz Kārļa tilta... Bet līdz Lindstremam viņš netika. Nu arī Kurts bija šokā: “Manā trenera mūžā pirmo reizi gadās, kad spēlētājs apsola, bet neatbrauc uz pasaules čempionātu. Strādājot ar Somijas un Zviedrijas izlasēm, neko tādu nevarēju pat iedomāties.” Nu steigšus no Rīgas tika izsaukts Viktors Ignatjevs, kurš principā ir normāls komandas spēlētājs.

Savos stāstiņos diezgan daudz pieminu Sergeju Žoltoku. Foršs džeks, kaut kad jaunībā pat finansiāli palīdzējis mana puikas komandai “Latvijas bērzs-79”, Žoltoks tomēr vienmēr bija ar savu es. Lai dod spēles laiku, lai dod vairākumu un tādā mērcē. Prāgā Sergejs negribēja, ka viņam kā centru blakus liek Juri Ozolu, pirms spēles ar Vāciju izlaižot pat rīta treniņu. Lindstrems bija nikns: “Ja Žoltoks negrib spēlēt, viņš var braukt mājās. Nevienam nevajag iedomāties, ka viņš šurp ir braucis kā vienīgais glābējs. Neko glābt nevajag, taču katram laukumā ir jādara savs darbs. Mēs esam stipri tikai tad, ja strādā visi.”

Pēc 11. septembra Prāgā bija ļoti stingra kontrole, alus atkal nebija, toties mūsu brigādes bija nogruntējusies kādus 300 metru no “Sazka” arēnas pietiekami labā viesnīcā un blakus mums bija nočņiks, kur mūsu darbības rezultātā vismaz vienu nakti beidzās čehu rums.

Ja par alu, tad pēc pirmās spēles lūdzu padomu Čehijas speciālistam Normundam Sējējam, kurš ļoti labi pārredz laukumu arī ārpus hokeja, pārsteidzot dažus manus kolēģus ar situācijas nopietno analīzi: “Katram, kas grib dzert kaut ko labu, ieteikšu “Gambrinus” desmitnieku. Tas ir gaišais. Divpadsmitnieks ir blīvāks, desmitnieks – šķidrāks, var vairāk iedzert, galva nesāp un var nepiedzerties. Arī žurnālistiem varu ieteikt nedzert vairāk par trim glāzēm “Budweiser”- tas ir stipri biezs, un nākamajā dienā sāpēs galva.”

Kā visiem hokeja faniem zināms, 30. aprīlī ir Harija Vītoliņa dzimšanas diena, 2004. gadā Haris beidzot bija mūsu pozīcijās – komentēja hokeju TV. Pēc darba – spēles ar Kanādu – pasēdējām labā kompānijā Vaclava laukumā. Ar “Becherovku”. Uz 36 gadu jubileju abi ar Zembi Harim uzdāvinājām PSRS ordeni/medaļu, laikam saucās “Za dobļestnij trud.” Esmu piemirsis, kurš mani turēja aiz kājām, bet kaut kāda iemesla dēļ man Vaclava laukumā vajadzēja lēkāt hokejistiem iecienītajā vardītē.