Matuļa mednieku stāstiņi: kā Lipmans Ķelnē atlaida visus trenerus (2001., 2002.)

Kad alus zemē Vācijā jādzer kola
2001. gada pasaules čempionāts Ķelnē būtu bijis izcils, ja vien mūsu izlase nezaudētu Ukrainai ar 2:4. Zaudējums Zviedrijai pirmajā mačā bija prognozējams (2:5), toties uzvara pār ASV (2:0) bija salda, ko diemžēl līdz galam izbaudīt neļāva zaudējums Ukrainai. Un vismaz sešu spēļu vietā Ķelnē iznāca pēdējās trīs aizvadīt Nirnbergā. Turklāt tas tiešām bija gandrīz kā tribunāls, jo turnīrā par 13. līdz 16. vietu tikai labākā izlase saglabāja vietu elitē, bet konkurentos bija Baltkrievija un Norvēģija, Japānai bija vienalga, kura vieta, viņiem bija A grupas broņa.

Ķelne bija pēdējais lielais romantiskais pasaules čempionāts, kad mēs vēl nebijām Eiropas Savienībā, bet garīgi tur jutāmies. Pēc Ķelnes būtiski bija kritusies mūsu fanu izdoma, bet tur vēl viss bija štokos. Un vai tad varēja būt citādi, ja Vācijā kā hokeja skatītāji bija apmērm 8000 latviešu. Pēc spēlēm Ķelnē praktiski nebija kroga, kur varētu brīvi latviski nolamāties – visur priekšā bija kāds latvietis. Tā kā mūsu žurnālistu kompānija dzīvoja blakus esošajā Lēverkūzenē, lielākā daļa izdarību notika bez mums. No plakātiem tribīnēs laikam pats skaistākais – atgādinājums ASV izlasei, ka Latvija nav Monika Levinska. Tad pasauli bija pāršalcis Baltā nama praktikantes Levinska un Bila Klintona orālais sakars un mūsu fani pirms spēles par to atgādināja. Vāciešiem jau šādi joki patīk, it sevišķi par amerikāņiem, bet smējušies esot arī IIHF ložas iemītnieki. Naktī pēc ASV piesišanas kāds pustūkstotis latviešu, dzidot himnu, Ķelnes rātsnamā bija uzvilkuši mūsu karogu.

Pats klāt nebiju, tāpēc par detaļām neatbildu, bet šo skaisto stāstu nevaru neatstāstīt. Proti, kādā krogā miesās ražens letiņš ar vāciešiem sacenties roku laušanā. Vāciešus gan vairāk par sērijas rezultātu interesējis, cik ilgi tas latviešu Švarcenēgers spēs tukšot balvu fondu, - katras cīņas likem bijusi 100 garmi šnapsta. Citā krogā saimnieks nonācis neērtā situācijā, kad vairāki vīri uzreiz pasūtījuši sešreiz pa simtam, nevis sešreiz sešus bairīšus un tad tad 25 gramus ugunsdziras, kā tas Vāczemē pieņemts. Bufetnieks nokaunējies vilcis no bufetes ārā zirnekļa tīkliem apaugušu pudeli, bet tur iekšā bijusi tikai pusporcija vienam vīram.

Iespējams, ka daļēji vainīgs tam, ka nespējām palikt Ķelnē biju arī es – jau no pirmās dienas kolēģiem stāstīju, ka Nirnberga ir daudz smukāka pilsēta un ka mums tā obligāti jāredz. Ekskursijā nebijām braukuši, tāpēc cerība bija tikai izlases palikšana savā grupā 4. vietā. 2. maijā sapnis bija piepildīts. No AEHL hokejistiem sastāvošā Ukrainas izlase diezgan viegli izrēķinājās ar mūsu puikām. Pēc mača tāds kā izbijies, kā nokaunējies izskatījās iepriekšējā pasaules čempionāta varonis Artūrs Irbe: “Pirmais gols, otrais, arī trešais izskrēja cauri, parasti es tādas ripas ķeru. Jutos kā palēninātā filmā, brīžiem it kā pazaudēju spēli. Pāris reizes vēl tīrīju vārtpriekšu, bet, skatos, ripa jau spēlē. Citudien es pārīti būtu noķēris, ja vēl Griša un Beļavskis iemestu, būtu 4:2.”

Tā kā ne pēc uzvarām un arī ne pēc zaudējumiem žurnālisti pasaules čempionātos neklejo pa savas izlases ģērbtuvi, nevaru dokumentāli precīzi pavēstīt, kādā veidā Kirovs Lipmans pēc zaudējuma Ukrainai jau ģērbtuvē atlaida visus trīs Latvijas izlases trenerus – Haraldu Vasiļjevu, Aleksandru Klinšovu un Vjačeslavu Nazarovu. Bet fakts tāds bijis. Ko Lipmans darītu, ja visi trīs tiešām savāktu savas pekeles un brauktu mājās? Pats novadītu pēdējās trīs spēles? Bet viņam taču 5. maijā, kad Nirnbergā spēlējām būtisko maču ar Baltkrieviju (2:2) bija jādzenas uz Rīgu, lai saņemtu Triju Zvaigžnu ordeni.

Ķelnē man izdevās arī pārkārtot t.s. miksonu – čempionāta organizatori to gan bija ierīkojuši, bet tā, ka hokejisti varēja paiet garām rakstošajai presei. Ierobežojuma pācelšana pāris metrus uz otru pusi un neviens Tambijevs vai Žoltoks mums garām netika. Savu jaunievedumu gan spēju izmantot tikai vienā spēlē, turklāt Žoltoks pēc zaudējuma bija tik nikns, ka ar savu nūju dauzīja atkritumu tvertni. Kas gan viņu bija saniknojis? Nekas īpašs, jo pats vien bija piekritis spēles dienā sniegt interviju Armandam Pučem “Sporta Avīzē.” Nu zaudējumā vainīgs bija žurnālists. Iespējams, šā inicidenta dēļ, iespējams Tambijeva sejas apraksta dēļ “Neatkarīgajā Rīta avīzē”, bet Ņirnbergā Latvijas izlase pirmo un laikam vienīgo reizi atteicās runāt ar Latvijas presi. Pēc pēdējās spēles ar preses dienesta virsnieku speciāli uz mikszonu izsaucu Irbi, Skrastiņu un laikam Laviņu. Virsnieks no ģērbtuves atgriezās samulsis – viņi neviens nenākšot... Tāds bija komandas vēlme. Šāds sīks starpgadījums gan nav traucējis turpmāk komunicēt un pat iedzert kopā alu. (Bet ne ar Irbi, kurš alu nedzer!) Atceros, ka Ķelnē preses centrā bija ļoti karsts un daudz maz normāli varēja justies, tikai uztaisot caurvēju. Alus par brīvu nebija un pēc Latvijas un ASV spēles par to ironizēja arī amerikāņu treneris Vairo: “Kā tad tā? Esam alus zemē Vācijā, bet jādzer kokakola...”

Nirnbergā bez skaistās vecpilsētas ļoti skaisti spēlēja arī mūsu puikas. 2:2 ar Baltkrieviju, 8:2 ar Japānu un 3:0 ar Norvēģiju. 13. vieta, A grupā vieta saglabāta, bet no Haralda Vasiļjeva gan Lipmans tika vaļā. Haraldam viņu glābjot pēc 16 gadiem Rīgā Phjončhanas olimpisko spēļu kvalifikācijā.

Zirgu mīļotājs Kurts darbībā
2002. gada pasaules čempionāts Kārlstadē ir vēl viens pierādījums tēzei, ka pluss un pluss obligati nav viens liels pluss. Proti, Latvijas izlases jaunais galvenais treneris Kurts Lindstrems bija izdomājis savu pirmo supermaiņu, tikai no lielajām zvaigznēm. Aizsardzībā Sandis Ozoliņš (mīnus 7) un Atvars Tribuncovs (-3), uzbrukumā Aleksandrs Beļavskis (-3), Sergejs Žoltoks (-7) un Grigorijs Panteļejevs (-4). Uz papīra jau viss bija skaisti, bet dzīvē mehānisms izrādījās stipri viduvējs, zaudējot vienu mikromaču pēc otra. Četri no pieciem, ieskaitot Ozoliņu, vairāk bija spēlētāji, kas mīl plūkt zāli uzbrukuma ganībās, tādēļ centrā akurāt būtu bijis noderīgs uzbrucējs, kurš vairāk domā par savas mājas drošību. Kāds Latvijas izlasē nekad nav bijis Žoltoks.

Vislielākais kāzuss notika mačā ar Vāciju (2:3). Tobrīd turnīra situācija bija tāda, ka, uzvarot Vāciju ar divu vārtu starpību un pēdējā kārtā sasistot Šveici, Latvija spēlētu ceturtdālfinālā. Kas gan tad, gan tagad tiek uzskatīts par mērķi un uzdevumu. Uzvara pār Vāciju ar vienu vārtu starpību liktu gaidīt, kā pēdējā kārtā nospēlē Vācija un ASV, bet neizšķirts, kas vēl tad nebija izskausts kā šķira, atstātu diezgan teorētiskas cerības. Tad vajadzētu gaidīt, lai amerikāņi obligāti uzvar Vāciju un mēs paši pēdējā kārtā ar palielu rezultātu pietešam Šveici. Nu, lūk, un trešās trešdaļas sākumā, kad rezultāts ir 2:1, Lindstrems pāriet uz spēli ar trim maiņām. It kā mums būtu tā jaunā un spraunā komanda un nevis vācietim Hansam Caham. Būtībā mūsu pirmā čempināta zviedrs lēja ūdeni uz vācu dzirnavām. Turklāt pēdējās piecās minūtēs viņš malā atstāja vēl vienu piecnieku... Paņēma pārtraukumu un tūdaļ zaudāj vārtus. 33 sekundes pirms mača beigām vācieši iemeta ripu tukšajos vārtos. Turklāt, spēlējot ar tukšiem vārtiem, galīgi pietrūka sapratnes laukumā. Būtībā spēli ar savu avantūrismu zaudēja galvenais treneris.

Diemžēl Latvija zaudēja arī Šveicei (4:6), neizpildot federācijas uzdevumu (10. vieta), kā arī 2003. gada pasaules čempionātā savā grupā dabūjot Baltkrieviju.

Taču kā cilvēks Lindstrems bija interesants, ar savām dīvainībām. Jau Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs viņš komandu aizveda pie pedikīra, bet Kārlstadē mēs viņu pirmoreiz ieraudzījām nevis uz ledus trenkājot Ozoliņu un Žoltoku, bet kopā ar komandu zirgu skriešanas sacensībās. Pēc sievietēm un hokeja zviedram zirgi bija trešā lielākā dzīves kaislība.

Kopumā no sešām spēlēm uzvarēta tika tikai Itālija (4:1), bet zaudēts Kanādai (1:4(, ASV (2:3), Čehijai (1:3), Vācijai (2:3) un Šveicei (4:6). Un tolaik pilnīgi vietā bija bijušā Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa vaicājums: “Vai mums vajag treneri ārzemnieku, lai uzvarētu tikai vienu spēli?” Lindstrema 2002. gada pavasara lielākais atklājums bija Krišjānis Rēdlihs, kurš “Liepājas metalurgā” jau tā kā sliecās beigt profesionāļa karjeru.

Zviedri bija ļoti gatavojušies latvju fanu iebrukumam – pie halles vairākās vietās latviešu valodā uzliekot norādes “Alus pārdotava”. Kādi 6000 klientu viņiem no Latvijas bija, turklāt izskatījās, ka dažs uz Zviedriju braucis tikai alus dēļ. Vairāki ar alus kausiem hallē satikti tautieši jautāja, kāds tad esot rezultāts... Irbe topavasar ar “Hurricanes” spēlēja Stenlija kausa finālā, visās sešās pasaules čempionāta spēlēs vārtos ejot Sergejam Naumovam.

Kā ierasti arī Zviedrijā meklējām pansiju, kur dzīvot. Redzot, cik skrupulozi Latvijas tūrisma uzraugi vērtē tūristiem īrējamās telpas, mazliet biju pārsteigts ar zviedru nepiespiesto vienkāršību – muižiņā, kur īrējām nakstsmājas, tapetes visās trijās istabās neturējās pie sienām, turklāt izskatījās, ka tādā pašā stāvoklī tās bijušas arī pirms gada vai diviem... Tāpat mums pārsteigums bija, ka lielākajā daļā benzīna uzpildes staciju nakts režīmā tās bija pārslēgtas uz automātiem, bet tajās, kur vēl bija atrodams operators, siltās desiņas jau sen bija beigušās. Bet pēc hokeja taču gribas arī paēst.