Juniori izsprūk no izkrišanas

Spēļu translācijas Vācijas Hokeja federācijas piedāvātajā versijā youtube bija diezgan šķidras un, lai kāda arī būtu komentētāja kvalifikācija, skatīties tikai bildi bez skaņas ir kā ostīt konjaku, bet pie nogaršošanas netikt. Turklāt vācu operatori arī pildīja tikai uzdevumu parādīt spēli, par atkārtojumiem nemaz nerunājot. Nu iekrita ripa vārtos, maza pustumsa, nu i labi. Ko jūs vēl gribat redzēt?

Tas, ko piecās pārraidēs redzēju, nekādu Latvijas kā hokeja lielvalsts iespaidu man neradīja. Tikai spēlē ar Austriju mūsu puikas tiešām dominēja. Pret Vāciju tas notika kaut kad otrajā trešdaļā pēc vairākuma, pret norvēģiem pašā spēles sākumā, kad Viktors Jašunovs iemeta vienu no saviem diviem goliem, pēc tam norvēģi spēli izlīdzināja, arī vārtsarga Jāņa Vora kļūmes dēļ un pelnīti uzvarēja. Francijas mača pašu sākumu tāpat kā pārējā Latvija neredzēju, bet trešajā trešdaļā, kad rezultāts jau bija 2:0 viņu labā, varžēdāji pilnībā kontrolēja spēli. Pats pēdējais mačs ar Baltkrieviju, protams, ir nozīmīgs, taču baltkrieviem vairs nebija motivācijas par kaut ko sisties, kā arī nebija pārlieku lielas vēlmes aizsūtīt kaimiņus uz C grupu.

Kaut formāli visās spēlēs, izņemot Vāciju, mums bija metienu pārsvars, no tā lielas jēgas nebija. Pret Franciju – 34:18, iemesta viena ripa; pret Austriju – 24:17, četras; pret Vāciju – 24:27, viena; pret Norvēģiju – 42:23, divas; pret Baltkrieviju – 27:24, trīs.

Lai gan čempionāta laikā treneri variēja maiņu sastāvus, nosacīto divu pirmo uzbrucēju maiņu dominance bija milzīga: Zviedrijas junioru līgā spēlējošajam Jašunovam 3+3, dinamietim Danielam Bērziņam 2+1, Šveices junioros spēlējošajam Denisam Smirnovam 1+2, epizodiski Langnavā (Šveices NLA), bet pamatā kluba junioros spēlējošajam Rihardam Melnalksnim 0:2, MHL čempionātā maz metošajam Denisam Fjodorovam 1+0, dinamietim Emīlam Ģēgerim 0+2. Pārējiem septiņiem uzbrucējiem kopā divi vārti – Rūdolfam Polcam no HK “Rīga” un Jānim Vizbelim no Amerikas junioru līgas (NCDC). Ja ticam vācu statistikai, tad viens no mūsu uzbrucējiem – Patriks Marcinkēvičs piecu spēļu laikā tā arī ne reizi nav uzmetis pa vārtiem... Kaut Vācijas junioru spēcīgākajā līgā viņš ir viens no rezultatīvākajiem (13+15).

Skatoties tikai youtube, neņemos spriest, kurš labs, kurš ne tik labs. No uzbrucējiem acīs krita Jašunovs, Ģēgerim un Bērziņam klubā pagaidām ir citas funkcijas nekā izlasē. Gan vizuāli, gan arī pēc statistikas, mazliet vairāk tika gaidīts no Vora (89,89%, 2,26 ripas), taču šajā čempionātā tikai divi vārtsargi – vācietis Hāne (94,90%, 0,98) un norvēģis Hanneborgs (94,12%, 2,00) spēlēja stabili. Bet ko gan var prasīt no vārtsarga, kurš sezonā Amerikā aizvadījis tikai četras spēles un nu jau ilgāku laiku ir atpkaļ Latvijā. Bez spēļu prakses.

Pirms čempionāta no vairākiem LHF darbiniekiem dzirdēju tādu kā pozitīvu atziņu: re, mūsu junioru izlase ir pati jaunākā čempionātā! Puse – 11 no pamatgada (1999.), tikai trīs no 2000., seši no 2001. (Ošenieks, Ozols, Polcs, Millers, Skrastiņš, Marcinkēvičs) un divi pat no 2002. (Brants, Ansons). Kādreiz, kad Latvijas juniori un jaunieši atgriezās starptautiskā apritē, divus gadus jaunāki spēlētāji U-20 un U-18 izlasēs bija retums. Nu, Arvīds Reķis pie 1977., Agris Saviels pie 1979., droši vien vēl kāds, bet tas bija izņēmums. Atceros, kā Aleksandrs Cicurskis ironizēja, ka mums visi, kas trenējas, ir arī tā gada izlasē. Tagad, kad Latvijā teju 20 (!!) hokeja halles, katastrofāli trūkst 2000. gada spēlētāju?

Droši vien Treneru padome un LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols zina, kāpēc pērn, kad Kārlis Zirnis kļuva par U-20 galveno treneri, viņam pavasarī bija turnīrs Sočos un vasarā neliela treniņnometne Rīgā un Brocēnos, bet šogad ne viena, ne otra vairs nebija. Acīmredzot ne sevišķi lietderīga ir lielīšanās, ka mums izlašu pauzē spēlēja septiņas (!!) dažāda vecuma Latvijas izlase, ja rudenī/vasarā netiek pienācīgi gatavota tā, kurai pirmajai oficiālais starts. Droši vien būtu loģiski atjaunot arī Sergeja Žoltoka turnīru, kas vairākus gadus notika augusta beigās septembra sākumā.

Neesmu pēc čempionāta vēl saticis Kārli Zirni, bet... pārbaudes turnīrā novembrī Dānijā U-20 izlase uzvarēja gan baltkrievus – 3:2 (OT), gan austriešus – 3:2 un dāņus – 2:1. Jā, tur bija mazliet cits sastāvs (Šilovs, Ņ. Mateiko, Tumānovs, Treimanis, Nauris Sējējs, Trastašenkovs, Vjaters, Grīnbergs, Priževoits, Mintautišķis), taču diezin vai klāt nākušie Voris, Krollis, Brants, Jašunovs, Vizbelis un Skrastiņš ir komandas pavājinājums.

Taču savu apcerējumu par U-20 izlasi gribu beigt tāpat kā pērn un aizpērn: U-20 pasaules čempionāts ir tikai starpfinišs, starpposms. Labi, ja esam augstu un spēlējam labi, taču daudz būtiskāk, vai šajā komandā ir hokejisti, kas pēc dažiem gadiem spēlēs Latvijas nacionālajā izlasē. Pēdējo gadu pieredze, kad pirmo reizi iekļuvām elites grupā, rāda, ka no katras U-20 izlases līdz Latvijas nacionālajai izlasei izaug 6 līdz 10 juniori. Kas redzams tabulā. Loģiski, ka pēdējo gadu U-20 izlases (1998/.99 un tagadējā) vēl nevar lepoties ar pārstāvniecību nacionālajā izlasē, bet no 1996./1997. gada mums jau ir septiņi, kas spēlējuši PČ. Loģiski, ka arī pēdējais skaitlis, kas vairs nespēlē hokeju, vecākiem gadagājumiem ir lielāks. Taču, ja 26-28 gadu vecumā vairs nespēlē jau septiņi bijušie juniori, tātad kaut kas nav bijis pareizi.

Latvijas U-20