Matuļa mednieku stāstiņi: ieteikums Balderim iegādāties izpletni (1993.)

Gods Balderim un Latvijai!
Tagad – ar 25 gadu atstarpi kāds var arī teikt, ka Latvijas hokeja izlases 1. vieta C grupas čempionātā Bledā un Ļubļanā tāda špicka vien ir. Lidojot uz Slovēniju, diži daudz optimistu gan mūsu barā nebija. Beļģija (26:3), Korejas TDR (4:0), Izraēla (32:0) un Koreja (27:0) baigie špīleri nebija tad un nav arī tagad. Par Slovēniju kā hokeja izlasi zinājām pamaz (5:1) – vairāk jau Bledā uz vietas izstāstīja Slovēnijā strādājošais vecā “Dinamo” kapteinis Vladimirs Krikunovs. Bet bija divi vaļi, kas vismaz teorētiski mūs varēja aprīt – Ukraina un Kazahstāna. Kijevas “Sokil” Starpvalstu hokeja līgā gāja labāk nekā “Pārdaugavai”, turklāt viņiem tik daudz spēlētāju vēl nebija devušies leģionāru gaitās. No Rīgas pēc uzvārdiem gana sprauna likās arī Kazahstānas izlase, ar kuru gan mums nemaz neiznāca uzspēlēt. Tagad – 2018. gada aprīlī varu tikai noņemt cepuri treneru Helmuta Baldera un Mihaila Beskašnova priekšā. Bez Aleksandra Beļavska, Oļega Znaroka, Igora Pavlova, Vjačeslava Fanduļa, kuri marta vidū vēl bija aizņemti Zviedrijā un Vācijā, bez Artūra Irbes; jauno gurķu – Sanda Ozoliņa, Sergeja Žoltoka un Grigporija Panteļejeva trūkums no Amerikas gan sevišķi uzsvērts netika, bet vienalga – Latvijas izlase tolaik bija gados ļoti jauna. Kārlim Skrastiņam un Rodrigo Laviņam tikai 18, Artūram Kupakam un Pēterim Skudram – 19, Artim Ābolam un Sergejam Seņinam – 20. Labi, ka treneri prata piesaistīt vecos – Alekseju Froļikovu un Mihailu Šostaku (36), dažus gadus jaunākos Sergeju Čudinovu un Jevgeņiju Semerjaku.

Tā kā Latvija man nešķita turnīra favorīts, rakstā “Dienā” pirms čempionāta ieteicu Balderim iegādāties izpletni, lai neveiksmes gadījumā, atpakaļ lidojot, viņš no līdzjutēju dusmām varētu izvairīties, izlecot no lidmašīnas kādu strēķi pirms Rīgas, kaut vai senču Džūkstē. Uh, kā Helmim tas nepatika! Atpakaļceļā izpletnis vairākkārt tika piedāvāts idejas autoram... Taču tas nebija mans lielākais grēks.

Nezinot, kā būs ar informācijas nodošanu no Bledas, jau Rīgā bija sagatavojis it kā stāstu no Slovēnijas: ka Ļubļanā šur tur vēl redzamas ložu atstātās pēdas, Slovēnijai atdaloties no vecās Dienvidslāvijas... Stulbais, Matuli! Nekādu ložu pēdu, jo slovēņi tika prom bez šaušanas, bet mums jau visa Dienvidslāvija bija kā viens veselums un, ja horvāti vai serbi šauj, tad loģiski, ka karojuši arī slovēņi. Taču arī tas nebija mans lielākais grēks. Zinot, ka Portorožā un Bledā pirms vairākiem gadiem šaha pasauli ar ekstragājieniem pārsteidzis Mihails Tāls, kaut kā neveikli biju uzrakstījs, ka “neraugoties uz to, ka Tāls ir ebrejs, Latvijā viņu ļoti mīl”. Gribēju kā labāk... Vēlāk kāds kolēģis šo manu citātu izmantoja kā vienu no piemēriem... antisemītismam Latvijā, tas raksts saucās - “Ložņājošais antisemītisms” (krievu val.). Personīgi pazinu Tāla treneri Aleksandru Koblencu, dzīve savedusi kopā ar daudziem foršiem žīdiem (Koblenca redakcijā), bet šķirot cilvēkus pēc tautībām... To nedaru arī tagad, bet muļķi gan man nekad nav patikuši un nepatīk arī tagad.

“Sportacentra.com” redaktoram solījos, bet solījumu nerakstīt, kā “Balderis Bledā pārdeva ledu Korejai”, neesmu spējīgs pildīt. Stāsts ir pārlieku sulīgs un Latvijas hokeja ķēķī tiek uzskatīts par elegantāko joku, kā doks Jānis Kvēps iznerrojis žurnālistus. Redzot, ka mūsu treniņa laikā uz ledus slido Korejas hokejisti, jautājam Kvēpam, kas par štelli. Jānis, kurš bez sejas muskuļu raustīšanās gatavs stāstīt faktus no Minhauzena biogrāfijas, tāds ir arī šoreiz: sak, korejiešiem baigi vajadzēja ledu un Balderis viņiem to par 1000 dolāriem pārdevis. Droši vien viss tā arī būtu beidzies ar smiekliem, ja “Latvijas Jaunatnes” korespondents Ēriks Strauss silto pīli uz karstām pēdām nebūtu aizlidinājis uz Rīgu, kur kolēģis Armands Puče to vēl mazliet uzcepa. Nākamjā dienā Balderis bija kā pūķis, gandrīz visus Latvijas žurnālistus sūtot vienu māju tālāk, jo no sievas Rīgā beidzot bija uzzinājis, kāpēc viņam treniņš aizkavējies par pusstundu...

Loģiski, ka pirmajā izgājienā pasaules arēnā bija vēl daudz dažādu atgadījumu. Pēc pirmās spēles ar Beļģiju par godu Latvijas uzvarai tika atskaņota “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo!”, mačs ar slovēņiem (pusfināls!) Ļubļanas hallē vairākas reizes tika pārtraukts un labi, ka vispār beidzās. Jo somu tiesnesis Lepauss mača gaitā Latvijas komandā atrada divu nelegāļus – Andreju Maticinu un Jevgeņiju Semerjaku. Spēles sekretārs kļūdas dēļ abus pirms mača bija aizmirsis ierakstīt protokolā, bet Balderis to parakstījis kā oficiālo pieteikumu... Kad pēc vairākiem noraidījumiem, noraidot pat trīs slovēņus, Latvija panāca 4:0, kāds skatītājs vārtu iemetējam Harijam Vītoliņam iemeta ar alus bundžu pa seju. Labi, ka Haris metējam nedeva ar nūju pa ģīmi, bet vienalga laukumā sāka lidot viss, kas zaudētāju atbalstītājiem bija pie rokas – atslēgas, monētas, šķiltavas, alus bundžas. Spēle tika pārtraukta uz kādu stundas ceturksni, kuras laikā Slovēnijas izlases galvenais treneris Rūdijs Hitijs publiku mazliet tomēr nomierināja.

Finālspēlē Ukrainai praktiski nebija variantu – jau 3. min Čudinovs ar tālmetienu panāca 1:0, bet trešās trešdaļas sākumā ukraiņu vārtu vīrs Vjuhins gan atsita Froļkova mesto ripu, bet jauniņais Artis Ābols ar metienu no kādiem sešiem metriem panāca 2:0. Latvija B grupā!

Sergeju Naumovu atzina par visa čempionāta labāko vārtsargu (7 spēles, 91,3%, 1,22 zaudēti vārti ik mačā), kā trīs labākie Latvijas izlasē “Seiko” pulksteņus dabūja Naumovs, Kerčs un Kupaks. Loģiski, ka slovēņi sarīkoja kārtīgu banketu, līksmība turpinājās arī atpakaļlidojumā, kur spēlētājiem dzērienus no trīs litru “Smirnoff” pudeles (ar pumpīti!) uzpumpēja izlases bāzes kluba “Pārdaugava” šefs Vladimirs Ļeskovs. Oi, foršs laiks tas bija – lielākai daļai jūra līdz ceļiem, bet Slovēnija man kopš pirmā ceļojuma ir viena no mīļākajām hokeja zemēm. Ne jau tikai tāpēc, ka preses centrā, kas saprātīgi bija ierīkots tajā pašā viesnīcā “Lovec”, kur dzīvoja Latvijas žurnālisti, alus nekad netrūka. Kad gaišie jau šķita par šķidriem, viens “Čornij baron” bija kā kulaks uz acs!

P. S. Diemžēl fotožurnālistus neviena Latvijas avīze tad uz pasaules čempionātiem nesūtīja, bet piedāvāt privātās bildes, kā dzeram alu, mazliet kautrējos.