Matuļa mednieku stāstiņi: lai dzīvo karalis Elvis! (2015., 2016.)

No NHL gaismas gada attālumā
Ne visai galanti atvadījušies no Teda Nolana, hokeja virsuzraugi Kirova Lipmana vadībā 2014. gada vasarā kā jauno galveno izraudzījās Aleksandru Beļavski. It kā pēc Oļega Znaroka protekcijas, bet tas nav tik būtiski. Būtiskāk ir tas, ka beigu beigās Beļavskim neļāva izvēlēties sev palīgus, ko pirms un pēc viņa allaž darījuši. Ar vārtsargiem turpināja strādāt Juris Klodāns, no Nolana laikiem palika arī otrais treneris Kārlis Zirnis. Ne pēc vecuma, ne jebkādi citādi tie nav Beļavska domubiedri.

Uz Prāgu tika aizvesti pieci debitanti – Jānis Kalniņš, Maksims Širokovs (32 gadi tobrīd), Gunārs Skvorcovs, Lauris Bajaruns un Rodrigo Ābols. Pārējie – plus/mīnus visi labākie, kā arī Beļavskis uz Čehiju dabūja savu 2000. gada istabiņas biedru Jāni Spruktu. Kuram, aizsteidzoties notikumiem priekšā, iznāca diezgan vārgs turnīrs. Kā tas allaž gadās, ja hokejists nav labā fiziskā kondīcijā.

Prāgā viss ziedēja, kā jau maijā, alus veikalā maksāja mazāk nekā tukša piena pudele Āgenskalna tirgū (kur tirgus tagad?). Tas viss bija paredzams. Paredzams bija arī tas, ka pēc trim spēlēm pret pasaules hokeja grandiem Kanādu (1:6), Čehiju (2:4) un Zviedriju (1:8) mums būs trīs zaudējumi. Tenisa rezultāts pret Kanādu skaidrojams elementāri – tā ir cita hokeja galaktika, bet 1:8 pret Zviedriju nav tik vienkārši, kā dažs Prāgā stāstīja: redz, zviedriem viss krita iekšā...

Lai viss kristu iekšā, formula ir diezgan vienkārša - kaut kam jākrīt iekšā arī sezonā. Nu nebūs tā nekad, ka kāds, kurš visu sezonu mocījies ar to, lai iedabūtu ripu "Automobilist", "Baris" vai "Beibaris" vārtos, atbraucot uz pasaules čempionātu, pret Kanādu, Čehiju un Zviedriju nu tikai metīs un metīs. Tie, kuri normāli meta sezonā (Daugaviņš, Dārziņš, M. Rēdlihs) un vēlams augsta līmeņa sacensībās, tie arī met citur. Zviedrija, Čehija un Kanāda +/- apmēram kā CSKA vai SKA KHL, un, ja, spēlējot pret CSKA, dažam licies, ka pretiniekiem laukumā septiņi hokejisti, tad šādas pašas sajūtas radās, skatoties Latvijas izlases spēles ar Kanādu un Zviedriju. Pretinieki bija klasi pārāki pār lielāko daļu no mūsu izlases un, lūk, loģiski iznākumi.

Turpinājums kā Radži Kapura sešdesmito gadu indiešu filmās. Augšā, apakšā, komēdija, traģēdija, farss vienkopus. 2:1 (OT) ar Šveici, pēc tam 1:2 ar Vāciju, 2:1 (OT) ar Austriju un 2:3 (bullīšos) ar Franciju. Amplitūda – no diezgan labām izredzēm spēlēt ceturtdaļfinālā līdz izkrišanai no elites grupas. Kaut kā šķiet, ka viss sākās ar Spruktu, kurš mačā ar Šveici neveikli nospēlēja savu vārtu priekšā, bet nākamo maču Jānis točna noraka. Pret Vāciju – 1:0, nekādu problēmu, bet trešās trešdaļas sākumā Sprukts pie apmales nopelna 5+20, vācieši rezultātu izlīdzina un beigās ar poļa Plahtas metienu nodrošina uzvaru.

Vidēji liels paša raksta citāts no Prāgas:” Ir cilvēki, kas dzīvi uztver tikai vienā plaknē: nu zaudēja Latvija Vācijai, mudaki, protams. Nopelnīja Sprukts 5+20, arī mudaks. Mazais Rēdlihs nepareizi nomainījās, arī viņš no šīs pašas šlakas. Un ir cilvēki, kas rēķina mazliet tālāk. Gribētos domāt, ka pie viņiem pieder arī "Grindex" īpašnieks Kirovs Lipmans. Kurš pēc spēles ar Vāciju ģērbtuvē esot diezgan pamatīgi ārdījies. Es Kirovu šoreiz saprotu par simts procentiem, jo zaudējums Vācijai nav parasts zaudējums. Šis ir zāģis ar garu šleifi. Divi galvenie punkti, izņemot to, ka uzvara pār Vāciju mums ļautu praktiski saglabāt vietu elitē. Pirmais punkts: spēlēšana 1/4 finālā no 9. vietas (vai zemākas, tas nav būtiski), atšķiras naudas ziņā. 1/4 zaudētāji no IIHF saņem kompensāciju - 525 000 Šveices franku, 9. līdz 12. vieta - 175 000, 13. un zemākas vietas - 85 000. Otrs punkts, kāpēc Kirovs drīkstēja psihot: 1/4 fināls Latvijai deva milzīgas cerības bez kvalifikācijas spēlēm tikt uz 2018. gada olimpiādi. Lai tas notiktu, mūsu teorētiskie 11 punkti pēc zaudējuma 1/4 finālā Latvijai varbūt dotu 7. vietu, bet Šveicei/Slovākijai PČ kopvērtējumā iznāktu 10. vieta. Ar to pietiktu, lai IIHF rangā mēs apsteigtu Šveici/Slovākiju, tajā paceļoties uz 8. vietu un jau 12. maijā nodrošinot Latvijai Pjončahanas olimpiskās spēles.” Iznāca 13. vieta, pēc kuras Latvijā maina trenerus.

Lielākā daļa Latvijas izlases hokejistu Prāgā 2015 uz Kanādas un Zviedrijas izlašu fona bija statisti, no NHL atrodoties gaismas gada attālumā. Kaspars Daugaviņš - lūk, pirmais, kurš uz NHL fona nepazuda. Kā nākamie - Lauris Dārziņš un Edgars Masaļskis. Visa turnīra laikā - augsta klase. Skalā kā ceturtais - Guntis Galviņš. Tik pārliecinošs Guntis PČ sen nebija redzēts - saimnieks savu vārtu tuvumā, spēlēja pārliecinoši un bez avantūrām. Turklāt pēdējos mačus uz špricēm.

Ja runājam par špricēm, tad tikai uzslavas pelnījis Miks Indrašis, kurš ar savainotu plecu rāvās spēlēt PČ. Diemžēl mačā pret Šveici savainojums tika atsvaidzināts. Tāpat ar savainojumu spēlēja arī Jānis Sprukts - droši vien vizuāli šā PČ lielākais neveiksminieks: iemeta ripu savos vārtos pret Šveici, noraka spēli pret Vāciju. Kur vēl vairāk? Bet galva kā profesoram - es pats esmu gudrs, zinu, kā spēlēt... Bet iznāca kā balodim ar ligzdas vīšanu.
Uz nošaušanu neaicināšu Kristapu Sotnieku. Kurš arī iekrita acīs. Ar divām ļoti precīzām piespēlēm pretiniekiem (8,4 sek pirms spēles beigām ar Franciju bija vienkārši pērle!) un 5+20 pret Čehiju. Neraugoties uz šīm ārišķībām Soča bija otrais labākais aizsargs Latvijas izlasē.

No debitantiem Aleksandrs Beļavskis slavēja Rodrigo Ābolu. Malacis, puika! Ar katru spēli jutās arvien labāk. Epizodiski acīs iekrita arī Gunārs Skvorcovs, mazāk redzams bija Lauris Bajaruns. Vietu izlasē godam bija nopelnījis Maksims Širokovs - labroči aizsargi ir cieņā visā pasaulē. Principā Prāga bija DDD čempionāts: Dārziņš (3+7), Daugaviņš (5+4), Džeriņš (1+1); Galviņš (1+4), M. Rēdlihs (1+0), K. Rēdlihs un Sprukts (0+1), pārejie – pa nullēm...

Svinam 9. maiju!
Līdz 2016. gadam liktenis man nebija bijis labvēlīgs, lai justu, kā Krievijas (PSRS) galvaspilsētā svin 9. maiju. Nebiju tik pārliecināts kā dažs jaunāks kolēģis, ka Georga lentītes būs piespraustas gandrīz visiem cilvēkiem uz ielas, taču biju pārsteigts metro vagonā starp apmēram 50 braucējiem ieraugot tikai vienu (!!!) pensionāru ar šo lentīti. Krievijas izlases treneru kolektīvs gan ar Georgiem - aizpērn Minskā nebija, pērn Prāgā 9. maija spēlē Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš bez lentītēm, tad pēc tautas pieprasījuma - uz otro trešdaļu iznāca ar tām. Ir mazliet amizants šāds atribūts pie Vītoliņa krūts, taču ir krupji, kas jānorij. Ja gribas krievu naudu... Bet ko gribēja pasaulei pavēstīt... Kanādas izlases treneri, arī rotājot savas žaketes ar Georga lentītēm? Skaidrs, ka sports un hokejs jau nu noteikti Krievijā ir politizēts un 9. maijā zaudēt kaut kādai Latvijai nedrīkst. Daudzi citi sporta veidi Krievijā ir pat mazliet greizsirdīgi uz hokeju, kas pamanījās uzvilkt slidas kājās Vladimiram Putinam un ļaujot iemest vārtos tik daudz ripu, lai viņš justos kā hokejists. Loģiski, ka valsts atbalsts hokejam ir pat tādos reģionos (Soči, Hantimansijska), kur hokejs nekad nav bijis. Un Nakts līgas galā mačā Putins ir pirmajā maiņā kopā ar Valeriju Kamenski un Pāvelu Burē. Pēc spēles programmā Mač TV viņu intervē tā pati Natālija Klarka, kura sezonas laikā intervē KHL spēlētājus. Līdz ar to vidējā Ivana Ivanova apziņā Putins tiek iepotēts arī kā hokejists. Bet, ja maču tiesā IIHF prezidents Renē Fāzels... Neesmu Krievijas politikas atbalstītājs Dienvidosetijā, Abhāzijā, Krimā un Donbasā, taču skumji noraudzīties, kā Rietumi flirtē ar Krieviju.

Loģiski, ka 9. maijā VTB arēnā (banka ar šādu nosaukumu taču esot ES sankciju paketē!) skanēja patriotiskās kara laika dziesmas, pret kurām man varbūt nebūtu nekas iebilstams, bet nu decibeli, decibeli... Arī diktora uzaicinājums bļaut: "Rossija, Rossija!" bija kā aizkautam puscūcim. Citādi viss normas robežās. Kad spēles 53. minūtē diktors uzaicināja publiku pacelt papīra transparentus ar 9. maija godinājumu, tad gan sajutos kā Ķīnā. Kaut tur nekad neesmu bijis... Neomulīgi. Ja sportam piemet klāt par daudz politisko krāšļu.

Neesmu astroloģijas, numeroloģijas un debess ķermeņu pelūdzējs, taču Maskavā no vairākiem cilvēkiem dzirdēju ģeķigu domu - ka Hokeja dievs pārbauda mūsu izlasi, cik tā savā garā stipra. Jo otrais gols ar Zviedriju taču nebija loģisks. Nu kur gan tā bija jāsteidzas Guntim Galviņam un Ralfam Freibergam, ka jāatstāj divi zviedri aiz sevis? Vai Aleksandrs Jerofejevs trešo vārtu zaudējumā pret čehiem. Nu zina taču Rižiks, ka vārtpriekšā jābūt nepiekāpīgam Iļjam Muromietim. Nekā! Te rikošets, un ardievu 3:2 uzvara. Vai mačs ar Šveici. Skaidrs, ka Robertam Bukartam ripa bija jādabū ārā no zonas, skaidrs, ka Edgaram Masaļskim vajadzēja būt citā pozā (pārbaudes spēlēs Šveicē viņš gan sastiepa cīpslas). Vai jaunajam vārtu tīģerim Elvim Merzļikinam - par ātru uz ceļgaliem, pēc tam gandrīz autogols mačā ar norvēģiem. Pārāk daudz neloģisku epizožu vienā turnīrā. Ja atmetam debesu ķermeņu iedarbību, kur vainīga esot Kirova mūžīgā sevis slavēšana par 20 gadiem un mazo brīnumzemi Latviju, kam viss vīriešu hokejs elites grupā, laikam loģiskāks ir stāsts par to, ka šī Latvijas izlase nav klases komanda, kas spēj šādās situācijās izturēt.

Pasaules hokeja elite ir sadalījusies divās daļās - sešnieks - Kanāda, Krievija, Zviedrija, ASV, Somija un Čehija; tad ir divas izlases, kas katru gadu defilē turpu, šurpu; un ir vidusslānis, no kura apstākļu sakritības rezultātā var izkrist jebkura izlase - Vācija, Francija, Dānija, Norvēģija, Latvija, Baltkrievija, ar mazākām izredzēm arī Šveice un Slovākija. Maskavā tās bija Ungārija un Kazahstāna, bet tikpat labi varēja būt arī Baltkrievija, kas pirms turnīra runāja par pusfinālu. Un jebkurā vietā no 8. līdz 16. varējām būt arī mēs. Iekristu mačā ar kazahiem viena ripa vairāk Elvja Merzļikina vārtos, un Kirovs Lipmans savu bēdu dziesmu Krievijas medijos varētu papildināt ar vēl vienu rekviēmu. Žēl, ka zaudējām Šveicei, žēl, ka dažas sekundes pirms pamatlaika beigām ripa neieklunkurēja Dānijas vārtos. Tad būtu jābrauc uz Pēterburgu spēlēt 1/4 finālu. Pret Somiju. Visvairāk no neuzvarētajām spēlēm tomēr sāp 1:3 pret Norvēģiju. Paņemam trīs punkus un 9. vieta mūsu. Neizdevās. Kaut norvēģi nav nekādi ripas ģēniji. Salauza divas stulbas ripas otrās trešdaļas sākumā. Kas droši vien nāks tikai par labu to nenoķērājam Elvim Merzļikinam. Neapšaubāmi šā čempionāta lielākais atklājums Latvijas izlasē. Bet varbūt tas ir tikai labi, ka pēdējā mačā uz nulles palika pēdējo desmit gadu glābējs Edgars Masaļskis. Bija mazliet neierasti Latvijas vēstniecībā noraudzīties, ka Edža faniem vairs nav aktuāls. Jo ir taču Elvis! Jaunais vārtu karalis.

Tiem, kas piemirsuši, Leonīda Beresņeva brigādes Maskavas rezultāti – 1:2 (OT) ar Zviedriju, 3:4 (bullīšos) ar Čehiju, 0:4 ar Krieviju, 4:5 ar Šveici (piektie vārti – 58:31), 2:3 (bullīšos) ar Dāniju, 2:1 ar Kazahstānu un 1:3 ar Norvēģiju.

Salīdzinot ar 2007. gada Maskavu, 2016. gadā bija sliktāk. Toreiz normāla vieta tribīnēs kādus 20 metrus no preses centra, šogad jākāpj piektajā stāvā, kur kāpnes smird pēc svaigā krāsojuma un tāpat kā Rīgā - visu laukumu no preses galdiem var redzēt tikai stingri paliecoties uz priekšu vai pieceļoties kājās. Labā lieta - mikszona, kur pēc spēles iespējams noķert visus hokejistus, ir tuvu preses centram. Kur tēja, kafija un ūdens par brīvu. Ēdiens žurnālistu ēstuvē pilsētas vidējās cenās (rekomendējoša Starptautiskās sporta žurnālistu - AIPS - prasība) vai pat zem tās. Un pietiekami labs. Pilsētas transports uz halli - tradicionāli bez maksas, tikai šoreiz tie ir 60 braucieni 3000 rubļu cenā; no metro Autozavoskaja kādas 15 minūtes būs jāiet, bet, ko tu padarīsi - lielpilsēta. Atšķirībā no Stokholmas 2012., bezvadu internets par brīvu, atšķirībā no Rīgas 2006, kad presei nebija neviens suvenīrs, maskaviešu maisiņā ieliktas divas dažādas zibatmiņas, pildspalva un bloknots.

P. S. Te pagaidām beidzu savus stāstiņus. Kas iznāca garāki, nekā biju domājis. Diagnoze - grafomānija. Pērn Ķelnē nebiju, uz Herningu braucu. Dānija taču ir alus zeme...