Zigismunds Sirmais: “Tas pagaidām nav tas, uz ko esmu spējīgs”

- Apsveicu ar uzvaru “Vieglatlētikas prognožu spēlē” aprīlī! Vai zini, kādā veidā tajā var uzvarēt un kā esi uzvarējis pats?
- Paldies. Esmu lasījis par prognožu spēli, bet līdz galam īsti nesapratu. Cik sapratu, tas ir reitings, kurā rezultāti tiek salīdzināti ar vieglatlētikas punktu tabulu palīdzību. Un man aprīlī sanāca pāri par 1100 punktiem.
- Ja precīzi, tad 1104 punkti. Spēlei ir atsevišķa sadaļa gan portālā sportacentrs.com, gan Latvijas Vieglatlētikas savienības mājas lapā lat-athletics.lv – sportistu, treneru un prognozētāju topi, kā arī intervijas ar uzvarētājiem. Pievēršoties tev, pastāsti, lūdzu, kā gatavojies sezonai? Kam veltīji lielāko uzmanību gatavošanās procesā? Ko darīji savādāk nekā citus gadus?
- Tā kā aizpagāšgad fizisko sagatavotību trenēju pie Normunds Tomsona “Veselības fabrikā”, šoreiz gribēju nedaudz paeksperimentēt un pamainīt vidi. Kopā ar Līnu Mūzi, māsu Katrīnu un Aneti Kociņu no mūsu treniņgrupas gāju trenēt fizisko sagatavotību pie Mareka Osovska Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV). Gribēju ar eksperimentiem nodarboties, kamēr olimpiskās spēles vēl tālu. Pagaidām varu teikt, ka pie Mareka stabilitāte ir lielāka. Man ir bijušas piecas sacensības šogad, un četrās no tām esmu metis pāri 80 metriem vai tuvu šai robežai. Daudz esam veikuši visādus nostiprināšanas vingrinājumus, lai, izmetot nepareizi, nedabūtu traumas un daudz nesāpētu. Trenējām arī izturību. Sāpēt jau kaut kas sāp bieži. Tas ir saprotams, jo cilvēks nav mašīna, taču, stiprinot saites, daudzas vainas var novērst. Paldies Marekam par to. Pievērsām arī lielu uzmanību mešanas tehnikas izkopšanai, bet līdz galam tā vēl nepadodas.
- Kad sāki gatavoties sezonai?
- Pēdējās sacensības man iepriekšējā sezonā bija septembra sākumā, atpūtos visu septembri un septembra beigās, oktobra sākumā jau atsāku trenēties.
Tā nebija, ka visu mēnesi neko nedarīju. Aizgāju reizi nedēļā palocīties un paskriet, tā, lai galīgi atkal nebūtu jāsāk no nulles. Līdz aprīlim notrenējāmies, un tagad samazinājām slodzi. Cerams, ka viss spēks un vingrinājumi, ko paveicām ziemā, palīdzēs sportisko formu noturēt ilgi. Līdz augustam, pat ilgāk (no 12. līdz 17. augustam Cīrihē notiks Eiropas čempionāts. - D.Ā.).
- Biji arī treniņnometnē ārzemēs?
- Jā. Bijām aizbraukuši treniņnometnē uz Igauniju un uz Portugāli. Tur ir siltāks nekā Latvijā, un ir iespējams mest šķēpu.
- Kur trenējāties?
- Bijām Tallinā un Portugālē – Faro pašā valsts dienvidu galā, piekrastē, kur braucam katru gadu.
- Par Portugāli ir skaidrs – siltāk. Kāpēc devāt priekšroku Tallinai?
- Gribējām pamainīt treniņu atmosfēru. Ikdienā katru dienu ej uz darbu un sēdi vienā krēslā, bet, ja pēc laika pamaini krēslu, atkal ir interesanti. Tāpēc uz kādām divām nedēļām devāmies uz Tallinu, lai neieslīgtu rutīnā, lai būtu atkal prieks trenēties un būtu kas jauns.
- Kas jūs braucāt treniņgrupā uz Tallinu?
- Vēl arī māsa Katrīna, Līna Mūze, Anete Kociņa un Sinta Ozoliņa – Kovala, es viens pats puisis ar meitenēm.
- Vai treniņi ar kaut ko atšķīrās no Latvijā veiktajiem?
- Nē. Darījām visu pēc iepriekš izstrādāta plāna, tikai bijām nomainījuši ierasto vidi.
Kā rezultāti sacensībās atspoguļo ieguldīto darbu?
- Un ko tu domā par gatavošanos Rīgā ziemas apstākļos?
- Mums ar treniņvietu ir paveicies, jo mums ir Olimpiskais centrs. Bez tā būtu grūtāk. Skrējēji var trenēties “Daugavas” stadionā un sporta manēžā, lai gan tur ir auksti. Zinu, kā tur ir. Salīdzinot ar Igauniju, mums vajadzētu uzbūvēt vienu labu sporta manēžu, un latviešiem būtu labi rezultāti. Šķēpmetējiem vajag augstus griestus, bet tur ir zemi, un mēs nevaram mest. Citādi visu ziemu esi trenējis fizisko kondīciju, skrien ātri un lec, met spēcīgi pret sienu bumbu, bet, kā paņem šķēpu rokā, tā uzreiz var satraumēties. Tas nav kā skrējējiem vai lēcējiem, kuri skriet vai lēkt var visu gadu. Ir grūtāk.
- Tava trenere Valentīna Eiduka ir teikusi, ja ziemā olimpiskajā centrā Rīgā blakus šķēpa mešanas sektoram ieliks pludmales volejbola laukumu, viņa smilšu putekļu dēļ domā par trenera karjeras beigām. Ko tu par to domā?
- Mēs ar treneri par to runājām. Veselība tomēr ir pirmajā vietā. Nevajag darīt kaut ko pāri saviem spēkiem. Tas būs treneres lēmums. Ja viņa tā lems, mēs, audzēkņi, droši vien domāsim kaut ko citu. Cerams, ka mums būs vismaz viena vieta Rīgā, kur trenēties, lai nebūtu tā, ka viss gads jāpavada kaut kur ārzemēs, jo man ir arī jāmācās un es neesmu vienīgais, kas mācās. Mēs visi mācāmies. Tāpēc regulāri ir jāiet uz skolu, un, ja es neatrodos Rīgā, es kavēju mācības. Tad viss sarežģījas.
- Kā startu tavas studijas ietekmē mācības?
- Par cik es mācos LU sporta pedagoģiju, pasniedzēji nāk pretī, un īsti es to neizjūtu, ka traucētu. Protams, ja mācītos par kādu juristu kā mana māsa Rīgas Stradiņa universitātē vai ko tamlīdzīgu, tad būtu grūtāk, taču paspēju visu daudzmaz laikā. Ir, protams, daži parādi, kad aizbraucu uz mēnesi uz treniņnometni, bet kaut kā galā tieku.
- Pirms iestāšanās augstskolā šaubījies par mācību novirziena izvēli. Ko vari teikt par pareizo izvēli?
- Grūti uzreiz pateikt. Sportista karjerai tas ir labi, bet tam, ko es pats gribētu izmācīties, priekš sevis – nē. Es gribētu kaut ko citu, bet sportista karjera ilgst kādus desmit gadus, un tad es mācīšos, ko gribēšu.
- Studijas ārzemēs nepiedāvāja?
- Esmu apsvēris arī tādu iespēju. Vienubrīd man nebija LOV atbalsta, un bija daži piedāvājumi. Domāju, ja citi to var, kāpēc es nevaru? Taču tas viss kaut kā norima, atkal tiku LOV sastāvā un turpināju mācīties.
- Un negribējās treneri mainīt?
- Arī tas. Varbūt tajā augstskolā būs tāds amatieris, ka rezultāts vienkārši pazudīs. Man negribējās riskēt. Nodomāju, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā (smejas).
- Ziemā ieguldītā darba atdevi metros jau jūti?
- Nē, pilnīgi noteikti ne.
- Kā pietrūkst?
- Domāju, ka pietrūkst pārliecības. Esmu labā fiziskajā kondīcijā, psiholoģiski arī lielajās sacensībās varu saņemties – Eiropas U-23 čempionātā tomēr uzvarēju ar trešo metienu. Braucu uz turieni kā favorīts, un pirmie divi metieni bija neieskaitīti. Cits varbūt nebūtu saņēmies. Tāpat arī Leirijā (Eiropas kausā ziemā. - D.Ā.) labāko rezultātu sasniedzu pēdējā metienā. To laiks rādīs. Kad to atradīšu un sapratīšu, kas pietrūkst, tad zināšu.
- Sezona tagad tikai tā īsti sāksies. Ko gaidi no tās?
- Pirmajā intervijā martā Eiropas Vieglatlētikas apvienībai jau teicu, ka mans mērķis šosezon ir aizbraukt uz Eiropas čempionātu un beidzot tikt finālā, bet lielākais mērķis ir – labot personisko rekordu, jo tas man ir nemainīgs jau kopš 2011. gada. Kopš tā brīža izaugsme ir apstājusies, un rezultāti ir nedaudz kritušies. Knapi 18 gadu vecumā izsprāga gandrīz 85 metri. Patreiz esmu daudz ātrāks, spēcīgāks un stabilāks, taču rezultātā tas neatspoguļojas. Kaut kas tas notiks, bet tad tas būs “Go big!” - tā, ka mute būs vaļā. Vismaz es tā ceru. Pašreiz 82-83 metri vairs nevienu nepārsteidz. Pārsteidz tālāki rezultāti.
- Pēdējos gados rezultāti šķēpmešanā ir kļuvuši vājāki. Ar tiem pašiem 82-83 metriem lielajos mačos jau var droši pretendēt ja ne uz medaļu, tad pirmo sešinieku vai astotnieku noteikti.
- Jā, tā ir. Protams, tikko ēģiptietis (Ihabs Abdelrahmans Al Sajeds. - D.Ā.) uzmeta 89 metrus, taču nākamajos mačos viņam padevās tikai 73 metri. Kā tas var būt? Gaidu dopinga analīžu rezultātus, jo tas nav iespējams – mest 80 metrus, tad vienā dienā aizmest 89 metrus un nākamajos mačos – vairs tikai 73-74 metrus. Viņam vismaz 80 metrus vajadzētu aizmest, nevis mest 15 metrus tuvāk. Tā nenotiek.
- Kādos mačos vēl esi plānojis startēt sezonas gaitā?
- Menedžeris Aivars Karatams jau bija sarunājis dalību sacensībās, bet cilvēki uzmeta nedaudz tālāk par mani, un brīvās vietas Dimanta līgā tika aizņemtas. Braukšu uz citām sacensībām. Ļoti gribējās startēt Dimanta līgā, taču īpaši nepārdzīvoju, jo, ja citi ir labāki, vienkārši ir jāstrādā, lai tu tur tiktu un izcīnītu to vietu. Tomēr tur startē labākie pasaules šķēpmetēji. Ja sasniegšu labus rezultātus, ar spēcīga un atpazīstama menedžera palīdzību ļoti viegli var tikt iekšā atpakaļ mačos. Konkurence tur ir ļoti sīva, un bez 85 metriem tur nav ko darīt. Vai arī jāmet ļoti stabili, taču, kā teica mans menedžeris, stabili metot 80 metrus, ar to ir par maz. Vajag 84 metrus. Tāpēc es vēl pasēdēšu mājās un pagatavošos, kamēr stabili varēšu mest 84-85 metrus.
- Rīt startēsi “Rīgas kausos” (saruna notika dienu pirms “Rīgas kausu” izcīņas, kurā Sirmais ieņēma trešo vietu ar rezultātu 81,40 metri. - D.Ā.). Kādi ir plāni pēc tam?
- Trešajā jūnijā kopā ar Rolandu Štrobinderu startēsim Šveicē, bet astotajā jūnijā braucu uz Marakešu Marokā. Nekad neesmu bijis Āfrikā. Menedžeris piedāvāja, un es nevarēju laist tādu iespēju garām. Esmu ļoti priecīgs un satraukts, jo nezinu, ko tur sagaidīt. Līna man teica, ka tur esot bijis ļoti karsts. Domāju, ka acis man būs tikpat lielas kā tad, kad pirmo reizi biju Amerikā. Visu skatījos, visu fotografēju.
- Kā tev šķiet, cik daudz būs jāmet 14 grādu temperatūrā, lai uzvarētu “Rīgas kausos”?
- Es domāju, ka ar 84 metriem pietiks. Ir salasījušies diezgan labi šķēpmetēji – sportisti no Polijas, Krievijas, Uzbekistānas, Ukrainas, visi spēcīgākie latviešu šķēpmetēji... Tur būs riktīga cīņa, un uzvaras pretendentu ir daudz. Daudz ko noteiks arī laika apstākļi. Pats esmu metis astoņos grādos, aizmetu 84 metrus ar pusi. Tāpēc arī man patīk, ka laiks ir slikts un ir auksts, lietus... Kad viena daļa jau ir padevusies, es turpinu cīnīties. Kādi divi – trīs cilvēki varētu uzvarēt. Nezinu, kādā formā katrs šobrīd ir. Neesmu Aināru Kovalu redzējis treniņos. Varbūt viņš var “izspridzināt” rezultātu. Ir dzirdēts, ka Vadims Vasilevskis ir daudz trenējies – divreiz dienā, bet rezultātu pagaidām nav. Varbūt ir sportiskās formas bedre. Arī es šobrīd pēc treniņnometnes jūtu sportiskās formas bedri. Kaut kad no tās jānāk ārā. Jāpaciešas.
Meitenēm skatījos, ka Madarai Palameikai būs nedaudz vieglāk, jo pārējās tomēr šobrīd izskatās vājākas. Tomēr tas nenozīmē, ka pārējām uzreiz jāatslābinās un jāpadodas. Taisni otrādi – jāsaņemas vēl vairāk.
- Lai arī tikai par divu centimetru tiesu, iepriekšējā sezonā labākā Latvijas - šķēpraiža godu nosargāja Vadims Vasiļevskis. Cik principiāli tev ir šogad kļūt par labāko šajā kategorijā?
- Es domāju, ka tas Vadimam bija pēdējais labākais rezultāts sezonā Latvijā. Varbūt tas skan iedomīgi, taču zinu, cik pats esmu izdarījis. Es novēlu, lai viņš mestu tik tālu, cik daudz viņš ir trenējies, taču vietā nāk jaunie šķēpmetēji – Štrobinders un es, un es domāju, ka Vadimam būs ļoti grūti cīnīties ar mums, jo mums joprojām ir degsme un entuziasms. Salīdzinot mūs ar viņu, mums ir tāds dedzīgums – skrienam, metam, plēšam, bet Latvijas pieredzējušie šķēpmetēji, man liekas, ir noguruši. Tas ir loģiski, jo man šķiet, arī man pašam pēc pāris gadiem jau būs apnicis, jo jānāk uz treniņiem. Mums vēl ir iekšā uguntiņa. Tāpēc es domāju, ka mēs divatā ar Rolandu metīsim tālāk šajā un nākamajās sezonās. Tomēr visu pa vietām saliks rezultāti.
- Pagājušajā gadā, vadot Latvijas izlasi uz pasaules čempionātu, kā parasti gaidījām labus rezultātus. Tu neaizbrauci, un šķēpmetēji slikti nostartēja...
- Man galvenais sezonas mērķis bija – tikt atpakaļ LOV sastāvā. Ar Eiropas U-23 čempionāta zeltu es to arī izdarīju un turpinājumā izbaudīju sezonu. Tā kā man diezgan stipri sāpēja kāja, neredzēju jēgu satraumēties vēl vairāk. Gribēju izārstēties, lai labi sagatavotos šai sezonai. Jā, uz Maskavu devās sezonas labākā rezultāta īpašnieks Vadims, kuram bija par diviem centimetriem labāks rezultāts, un salīdzinoši labi nostartēja, jo 79 metri viņam bija labs rezultāts, ja ņem vērā, kādi rezultāti viņam bijuši pirms tam. Tomēr priekš deviņdesmitmetrinieka tas nav nekāds labais rezultāts.
- Kam jānotiek, lai tu sezonu varētu uzskatīt par izdevušos?
- Jābūt cēlmetālam Cīrihē (smejas). Tad es ar sezonu būtu pilnībā apmierināts. Un, ja būtu labojis personisko rekordu. Domāju, ka kopā ar cēlmetālu būtu arī labs rezultāts. Tā būtu pati mērķa augša, taču koncentrējos uz personiskā rekorda labošanu kādās svarīgās sacensībās, ne tikai Latvijā vai kādās mazākās sacensībās. Gribas pašam sev pierādīt, ka tas nebūs pēdējo reizi – tāds liels rezultāts.