Mareks Ārents: “Tā nebija, ka Cīrihē nepārvarēju sākuma augstumu”

- Apsveicu ar uzvaru jūlijā!
- Paldies!
- Cik daudz seko līdzi spēlei?
- Pēdējo mēnesi drusciņ pasekoju un parēķināju, ka tā varētu būt, ka uzvarēšu. Domāju, ka ar 5,58 metriem šomēnes varētu arī pietikt.
- Vai biji iepriekš domājis, cik augstu tev vajadzētu lekt, lai uzvarētu kādā no mēnešiem?
- Īpaši nerēķināju. Tāpat tas lekšanu neietekmē. Jālec pēc iespējas augstāk. Kārtslēkšana ir pateicīga disciplīna, jo dod daudz punktus. Pieci ar pusi metru, salīdzinot ar citām disciplīnām, dod daudz punktus.
- Kā tev šķiet, cik salīdzinošās tabulas ir objektīvas?
- Lai salīdzinātu visas disciplīnas, tas ir gudri izdomāts. Tas varbūt parāda, kāds Latvijā ir līmenis citās disciplīnās. Pasaules rekordi jau pēc tiem punktiem puslīdz sakrīt.
- Un, ja trīs no septiņiem mēnešiem spēlē ir uzvarējuši kārtslēcēji, tas nozīmē, ka...
- ... ka ar kārtslēkšanu mums Latvijā viss ir kārtībā (smejas). Tas nozīmē to, ka par 5,50 metri ir daudz punktu ziņā. Man jau ir bijušas sacensības, kur uzvarētājs tiek noskaidrots visu disciplīnu kopvērtējumā, vadoties no šīm punktu tabulām.
- Tā kā arī Valsts prezidenta balvas izcīņā?
- Arī. Un tādās man bieži sanāk vinnēt, jo es uzlecu kādus 5,50 metrus vai augstāk, un ar to ir pietiekami uzvarai.
- Esi pirmais mēneša uzvarētājs “Vieglatlētikas prognožu spēles” vēsturē. Gadu sāki ar uzvaru janvārī, bet tagad uzvari jau otrreiz. Vai jūties jūlijā sastrādājis kādus varoņdarbus?
- Nē. Tie nav nekādi varoņdarbi. Ja būtu uzlecis 5,70 metrus, tie varbūt būtu varoņdarbi. 5,58 metri... Tas jau bija pēc traumas... Ziemā “Katrīnas kausā” guvu traumu. No sākuma likās, ka šovasar nemaz nevarēšu lekt. Kad sākās sezona, bez treniņiem, bez jebkādas bāzes iesāku sacensības. Pirmās piecas – sešas sacensības bija diezgan liela mēroga, un biju pesimistiski noskaņots. Bija kauns par lēcieniem. Tad pēkšņi, pēc Eiropas komandu čempionāta Rīgā, sapratu, ka šosezon tomēr varēšu palēkt. Kaut kas sāka iznākt, mugura, kas vienmēr ir sāpējusi, arī nedaudz sāka pāriet.
- Tā bija mugura, kas ziemā izbojāja treniņprocesu?
- Tā bija diska trūce... Tāda liela, septiņi milimetri, ja nemaldos. Vienīgā izeja, ko man piedāvāja, bija operācija – griezt ārā... Tomēr operācija ir diezgan liels risks, un izdomāju pagaidām netaisīt. Atteicos no tā varianta.
- Kā pie tādas trūces var tikt? Treniņā?
- Jā. Biju aizbraucis uz sacensībām Somijā, un starpsacensību posmā parastā treniņā lecu tālumu, un piezemējos kaut kas notika. Piecēlos, turpināju treniņu ar sāpošu muguru, pēc treniņa iegāju dušā, iekāpu mašīnā. Ārā bija mīnus 25 grādi, aizbraucu uz viesnīcu un kādus simts metrus gāju stundu. Nevarēju vispār paiet. Nedēļu vēl nodzīvoju Somijā. Atbraucu uz Rīgu, ārsti īsti nezināja, kas man kait. Uztaisīja magnētisko rezonansi, un tur trūce. Liela trūce, un pieliekties uz priekšu vispār nevarēju, taču kaut kā ar mazajiem vingrinājumiem muguru nostiprināju, un varu art (smejas).
- Cik ilgi nevarēji trenēties?
- Trīs mēnešus. Pusotru mēnesi vienkārši nogulēju, bet pēdējo mēnesi biju uz ūdens diētas, lai noņemtu tūsku trūcei. Līdz ko jutu, ka varu kaut ko darīt, uzreiz sāku treniņus. Nedēļu patrenējos, un maijā sākās sacensības. Kāja jau sāp visu laiku, tas nervs, uz kā trūce spiež, taču visiem sportistiem kaut kas sāp. Tas sportistiem laikam ir normāli.
- Lēcienu, kas tev sagādāja uzvaru šajā spēlē jūlijā, “Ventspils šķēpos 2014” atceries?
- Atceros. Grūti komentēt. Tas bija elementāri (smejas). Tāpēc ļoti pārdzīvoju, ka man tā neveicās Eiropas čempionātā. Cirkšņus sarāva krampī, un neveicu nevienu mēģinājumu. Zinu, ka pašreizējā sportiskajā formā 5,50 metrus varu pārlekt aizvērtām acīm. Masu medijos rakstīja, ka es neveicu lekt sākuma augstumu, bet es atteicos lekt. Es galīgi nevarēju paskriet, aizskriet līdz atspēriena vietai.
- Tu tagad skaities ventspilnieks?
- Jā, jau divus gadus, bet arī saknes no tēva puses ir Ventspilī.
- Tad pastāsti, kāpēc laika apstākļi Ventspils stadionā ne vienmēr palīdz sasniegt augstus rezultātus?
- Kā saka mans treneris (Igors Izotovs. - D.Ā.), Ventspils stadionā vispār nav iespējams augstu uzlekt. Šoreiz kaut kā paveicās, bet, kad esi formā, netraucē nekas – ne vējš, ne lietus... Vējš bija drausmīgs. Pēc 5,58 metriem biju pasūtījis arī 5,81 metru augstumu. Gribēju pamēģināt, kā tas ir – lēkt Latvijas rekorda augstumā. Spēka nebija daudz, bet pamēģināt gribēju.
No sākuma statīvi drebēja, un latiņu pūta nost vējš. Bija problēmas ar latiņas novietošanu tik augstu. Nebija gatavi tam, ka atbraukšu startēt uz Ventspili. Kamēr lika, kamēr vējš pūta, sacensību adrenalīns man jau sāka noplakt, un nekas labs man vairs nesanāca. Mēģināju, un vienu reizi sanāca labs mēģinājums. Abas pārējās reizes sanāca izskriet cauri vēja dēļ.
- Treneris taču Ventspilī nedzīvo?
- Treneris man raksta plānus, ik pa laikam atbrauc paskatīties, kā es trenējos, paskatās, ko daru pareizi, ko nepareizi. Senāk viņš brauca uz maniem lekšanas treniņiem, novembrī, kad bija akcents uz lekšanu. Ja viņš neatbrauc, Ilze (Bortaščenoka. - D.Ā.) visus lēcienus filmē, un, kad atbraucu brīvdienās uz Rīgu, analizējam.
- Kārtslēkšana ir tehnisks sporta veids, un bez trenera palīdzības iztikt laikam nav iespējams?
- Tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Treneris var pateikt kļūdas. Es tās arī aptuveni zinu, bet vairāk lēciens man notiek pēc sajūtām. Varbūt citiem ir savādāk. Ja treniņā varu pārlekt augstu novietotu latiņu, tad ir sanācis labs lēciens. Varbūt. Protams, tur var skatīties, bet, ja nepārlec, tad tas ir slikts lēciens. Ir jau arī daļa lēcienu ļoti laba, bet daļa var būt pavisam slikti. Tāpēc braucu uz Rīgu konsultēties ar treneri.
- Treniņos lec ar latiņu vai elastīgo gumiju?
- Ar gumiju. Domāju, ka atšķirības nekādas nav. Polijā, piemēram, viņi lec ar latiņu, bet atšķirības tieši man nav nekādas. Latiņai vari pieskarties, bet ar gumiju skaitu mēģinājumu tikai tad, ja esmu pārlecis pilnīgi tīri, nepieskaroties gumijai.
- Kā izdevās sagatavoties šai sezonai līdz traumai?
- Ventspilī (paldies Ventspilij, ka man tur atļāva trenēties), ir ļoti labi treniņapstākļi. Notrenējies, aizej uz pirti, uz vingrošanas zāli, viss ir blakus, ideāli apstākļi. Domāju, ka tā bāze, ko ieliku rudenī, nekur nepalika, un tā bija rezerve šai vasarai. Traumas dēļ sanāca vasarā startēt uz vecās bāzes pamata. Šim gadam izdevās iekļūt arī Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā, kas bija liels atspaids. Bez tam mani atbalstīja arī Arnis Sugako, Elama B un Nike Latvija. Vieglatlētiku jau Latvijā maz kurš atbalsta. Draugi, radi, kāds bijušais vieglatlēts. Nav kā basketbolistiem un hokejistiem. Latvijā vienkārši nav attīstīta šī vēlme palīdzēt citiem, ja pašam ir izdevies nopelnīt. Piemēram, Somijā sportistiem ir daudz mazāku sponsoru, arī tepat blakus Igaunijā. Tāpēc tas ir patīkami, ka kāds mecenāts ir bijis gatavs atbalstīt vieglatlētiku ar šo spēli.
- Ar ko atšķiras tieši kārtslēcēju treniņi?
- (Smejas) kārtslēcēji trenējas kā visi vieglatlēti. Kārtslēkšana ir disciplīna, kurā praktiski visa diena ir jāpavada manēžā vai stadionā. Kamēr sataisi mazos vingrinājumus, kas man tagad katru dienu mugurai ir jātaisa, tā jau ir stunda. Kamēr iesildies... Tad sākas pamattreniņš. Mums ir līdzīgi kā daudzcīņniekiem. Jābūt spēcīgam visā. Nevar būt tikai kājas vai rokas. Jāskrien ātri, jābūt stiprām rokām, lai varētu lekt ar kārti. Metu šķēpu, skrienu barjeras, lēcu tālumu un augstumu. Šogad mazāk uzmanības muguras dēļ pievēršu vingrošanai.
- Cik bieži un ilgi tev ir treniņi?
- Ja man ir tehnikas treniņš, tas norit no divpadsmitiem dienā līdz astoņiem vakarā. Veicu kādus 30 lēcienus pirmajā treniņā, tad ir pauze, un 40 vai vairāk lēcienus, kamēr vairs nevaru paiet, otrajā treniņā. Parastie treniņi ir no 11 līdz vieniem vai pusdiviem, un otrais treniņš – no pieciem līdz septiņiem – astoņiem.
Savukārt vasarā ir savādāk. Daudzi pārmet, ka es daudz piedalos sacensībās. Līdzko sākas sezona, man treniņi beidzas. Ir tikai sacensības. Jā, es uzturu tonusu, aizeju uz treniņu, kaut ko padaru, palēkāju, pacilāju svaru stieni, bet ir tikai sacensības. Piemēram, pagājušogad man visā vasarā sanāca 30 starti. Kādi tur vēl treniņi? Jebkuras sacensības ir kā pieci treniņi. Vienalga – labas sacensības vai sliktas. Gan psiholoģiski, gan fiziski.
- Kādu augstumu lec treniņā?
- Augstu nelecu. No pilnā ieskrējiena treniņos nekad neesmu lecis.
- Cik ir garais un cik – īsais?
- Pagaidām pilnais ieskrējiens man ir 16 soļi un īsais, ar ko gatavojos pirms sezonas, ir 14 soļi. Divi soļi it kā nekas daudz nav, kaut gan nozīme tiem ir liela. Treniņa beigās varu lekt kādus 5,70 metrus, 5,75, dažreiz pat 5,80 metrus. Tos es lecu, mēģinu pārlekt.
- Cik ir augstākais, ko treniņā esi pārlecis?
- Nekad neesmu lecis uz rezultātu. Tam ir domātas sacensības, lai lektu uz rezultātu. Treniņi domāti tam, lai augstu varētu lekt sacensībās. Ir daudz kārtslēcēju, kas treniņos lec, pieņemsim, 5,80 metrus, bet sacensībās diemžēl tikai 5,50 metrus. Es nesaskatu tajā jēgu – sasniegt augstus personiskos rekordus treniņā un sacensībās – nekā. Jā, ir treniņi ar gumijām sešu metru vai 6,20 metru augstumā, taču tīri pēc personiskā rekorda treniņos nedzenos.
- Tev ir kāds paraugs kārtslēkšanā, vieglatlētikā vai dzīvē?
- Tehniskā izpildījuma ziņā tāds ir vācietis Tims Lobingers. Manā skatījumā viņam ir perfekti lēcieni.
- Vai kaut ko var arī no viņa nokopēt?
- No citiem cilvēkiem neko nevar nokopēt, jo katrs ir savādāks. Man vienkārši patīk, kā viņš lec, - ideāli. Kā tagad lec francūzis Reno Lavilenī, visi kārtslēcēji saka, ka tā nevar lekt, bet viņš lec. Viņš ir tāds dabas brīnums, ka viņš var tā lekt, un neviens netiek viņam pat tuvumā.
- Kā tevi ietekmē tas, ka nāc no vieglatlētu ģimenes?
- Vecāki ir sportisti, un viņi zina, ko prasa sports. Mums Latvijā sports prasa diezgan daudz ieguldījumu. Un visdrīzāk nekādu finansiālo ieguvumu nebūs. Tas ir tikai sports sev, rezultātam un savam priekam. Tas ir savdabīgs hobijs. Protams, ir patīkami, ka atbalsta, bet grūti mums Latvijā ar tiem atbalstītājiem.
- Ja tu nebūtu kārtslēcējs, kurā no citām vieglatlētikas disciplīnām tev būtu lielākās izredzes?
- Tad laikam būtu jāskrien 800 metri (smejas). Kā brālim, taču tas nav priekš manis. Agrāk skrēju 400 un 800 metrus, pārsvarā 400 metrus. Brīdi pa brīdim gāju uz kārtslēkšanu, līdz beigu beigās palika tikai kārtslēkšana. Tā nav, ka kārtslēkšanā būtu slinkāki treniņi. Tas ir tikpat grūti, tikai savādāk. Skrējējs noskrien pusmaratonu, un treniņš beidzies.
- Tu vēl nekad lielajos mačos nebiji palicis uz nulles.
- Nebiju gan.
- Pastāsti, kas notika šoreiz Eiropas čempionātā?
- Nedēļu pirms Eiropas meistarsacīkstēm Polijā uzlecu 5,60 metrus. Mēģinājumā 5,65 metru augstumā nedaudz sāka sāpēt celis, un es sacensības vairs neturpināju. Aizbraucu uz Eiropas čempionātu, aizgāju pie ārsta, un viņš salaboja man celi, bet nejauši uzspieda man uz pēdas. Man pēdā, kā tagad noskaidrojās, ir lieks kauliņš. Vidējam pirkstam locītavā ir maziņš lieks kauliņš. Un ārsts ielieca to, ko viņam nevajadzēja ieliekt, bet es nevarēju pielikt pēdu pie zemes.
Tas bija dienu pirms sacensībām. Nākamajā dienā man jālec. Man injicēja tik daudz pretsāpju zāļu, ka jutos pilnīgi labi (smejas). Un vai nu no zālēm, vai enerģijas dzērieniem, ko biju iedzēris, visdrīzāk izsvīdu minerāļus. Un visu ķermeni uzreiz sāka vilkt krampjos. Aizgāju līdz stadionam, iesildījos, uztaisīju gājienu un veicu veiksmīgu lēcienu 5,40 metru augstumā. Iesildoties. Domāju veikt vēl vienu iesildošo lēcienu, paspēru četrus soļus un abi cirkšņi krampī.
Tā kā iesildījies biju, pieteicu sākuma augstumu 5,30 m. Tā kā biju pēdējais, domāju, stunda man ir, izmasēšu, varbūt atlaidīs. Masēju, masēju, it kā palika vieglāk. Izskrienu kāpinājumu, atkal savelk krampī. Tuvojās mana kārta, un pārcēlu sākuma augstumu uz 5,40 metriem. Atkal masēju un masēju, un atkal tā kā palika vieglāk. Domāju, ka netaisīšu nekādus kāpinājumus, lai nevelk krampī, paņēmu kārti un mēģināju lekt 5,40 metrus. Uztaisīju 10 soļus, un tā savilka krampī, ka vispār neko nevarēju izdarīt. Tas tā arī palika vienīgais izpildītais mēģinājums sacensībās. Atlikušos divus mēģinājumus pārcēlu uz 5,50 metriem. Zinu, ka 5,50 metrus varu pārlēkt ar acīm ciet, bet es knapi varu paiet... Atteicos. Ar to man sacensības beidzās. Tā bija liela vilšanās, jo biju gatavojies tiem mačiem, kaut gan visi domāja, ka es negatavojos, ka man par daudz maču bija... Taču tā ir mana gatavošanās. Es tikai mačos varu dabūt to sacensību lēciena ritmu, ne treniņā. Treniņā ir pavisam savādāk. Tad esi viens, un nav no svara, vai tā ir latiņa vai gumija.
- Lielajos mačos tev ir kāds stress vai satraukums?
- Nē, viss ir tas pats. Ar ko tās sacensības atšķiras? Es ar tiem pašiem cilvēkiem, kas startē lielajos mačos, esmu tik daudz kopā lecis, ka man nav pilnīgi nekādas atšķirības.
- Kā vari novērtē sezona līdz šim?
- Sezonu, atskaitot Eiropas čempionātu, uzskatu par diezgan veiksmīgu. Es pat nesauktu to par izgāšanos, bet sakritību. Nepaveicās. Pirmo reizi man tā notiek. Tomēr sezona bija veiksmīga, jo domāju, ka pēc traumas vispār neko neuzlekšu. Vēl bija arī Eiropas meistarsacīkšu normatīvs otro reizi jāuzlec. To es izdarīju Somijā, un biju ļoti priecīgs par to. Pēc tam Ventspilī uzlēcu 5,58 metrus un jutos lieliski. Turklāt visur, kur lēcu 5,50 metrus, kā nākamo augstumu liku 5,68 vai 5,70 metrus. Nemaz negribējās tos 5,60-5,63 metrus lēkt. Nav tam lielas jēgas. Un vienīgie mači, kur man vajadzēja lēkt 5,60 metrus, bija Polijā pirms Eiropas čempionāta. Pārlēcu.
Vēl divi mači šosezon ir ieplānoti. Es ceru, ka tas cirksnis līdz tam tomēr pāries. Gribas tomēr piepildīt to, ko šosezon gribu pārlekt.
- Cik pārlekt, droši vien neteiksi?
- Nē, protams, ka neteikšu. Citādi pēc tam teiks: “Ā, redz, kā tu to nepārleci!” Sacensības ir divas dienas pēc kārtas – 2. septembrī Horvātijā un 3. septembrī – Slovēnijā.
- Ko tev sola ārsti?
- Ārsti neko nesola (smejas). Kā būs, tā būs. Ja nesāp, tad var trenēties, ja sāp, tad diemžēl jāatpūšas.
- Pagaidām tu atpūties?
- Nē, pagaidām es lēnām trenējos. Mazliet, bet lēnām mēģinu skriet. Esmu cilvēks, kurš ne dienu bez stadiona nevar iztikt. Vienmēr vismaz reizi divās dienās ir jāaizbrauc uz stadionu, jāpaskrien, jāiztaisa kāpinājumi, muguras vingrinājumi, ko man mājās nepatīk darīt. Ieejot stadionā, atmosfēra ir savādāka. Mājās taisīt vingrinājumus mugurai tomēr nav tas.
- Un kāda tev ir atpūta?
- Sezonas laikā mēģinu neatpūsties. Atpūtas vietā noskrienu krosiņu. Tā ir atpūta. Man sanāk kustēties septiņas reizes nedēļā. Ne mazāk, ne vairāk. Tāda pilnīga vairāku dienu atpūta sanāca tikai tagad pēc Eiropas čempionāta. Neko nedarīju. Man no ģimenes ir gargabalnieka gēns (smejas).
- Esat ar treneri domājuši, kāds ir tavs potenciāls? Cik augstu tu varētu lēkt?
- Pieci septiņdesmit ir jālec bez variantiem. Augstāk jau jāskatās. Nezinu, kā no malas izskatās. Mūsu treneris nekad nekādus limitus vai mērķa augstumus nav noteicis. Limits ir jauns pasaules rekords. Tas smadzenēm. Par to vari sapņot. Vai tas piepildīsies tavā kārtslēcēja karjerā, tas ir cits jautājums.
- Ko gribēji sasniegt šosezon un kas no tā ir izdevies?
- Mērķis bija – iekļūt Eiropas čempionāt pamatsacensībās un tad cīnīties tālāk. Nepaveicās, jo ar 5,50 metriem mierīgi to varēja izdarīt. Iznāca diezgan bēdīgi.
Savukārt rezultātu ziņā sacensības vēl nav beigušās. Līdz šim šosezon man ir bijuši 22 mači. Mana menedžere Ilze Bortaščenoka meklē man sacensības, un bez viņas tik daudz maču man nebūtu. Pirmie pieci – seši bija čābīgi – lēcu 5,15-5,30 metrus. Biju ļoti bēdīgs – mugura sāp, palekt īsti nevaru... Pēc tam nostabilizējos 20 centimetrus augstāk – 5,40-5,50 metru robežās. Pagājušogad personisko rekordu sasniedzu septembrī, šogad 5,60 metru robežu izdevās pārkāpt agrāk.
- Kā tev šķiet, kurš uzvarēs spēles gada kopvērtējumā?
- To var izdarīt visi, kuri pašreiz ir kopvērtējuma tabulas augšdaļā. Es arī ceru uz uzvaru kopvērtējumā, jo pa mēnešiem man sanāk labi rezultāti – janvārī bija 5,52 metri, tikpat – jūnijā, jūlijā – 5,58 m, bet augustā – 5,60 metri. Taču visi tie, kas ir augšgalā, veido blīvu grupu. Un uzvarēt var ikviens no viņiem.