Gints Palameiks: “Reāla bija arī medaļa”

- Apsveicu ar uzvaru “Vieglatlētikas prognožu spēles” kopvērtējumā!
- Paldies.
- Saņemot balvu, tu izskatījies ļoti pārsteigts par uzvaru.
- Es biju pārsteigts par balvu. Balva ir balva. Tikai nesapratu, kā treneriem tika skaitīti punkti, jo ļoti līdzi nesekoju un lielu uzmanību tam nepievērsu. Kad parādījās kāds raksts, protams, izlasīju, bet, kā skaita punktus, nemēģināju iedziļināties.
- Tavi audzēkņi Madara Palameika un Rolands Štrobinders palīdzēja tev uzvarēt tieši trijos karstākajos vieglatlētikas mēnešos pēc kārtas – maijā, jūnijā un jūlijā, kad varēja nopelnīt visvairāk punktu.
- Protams, paldies audzēkņiem, jo tie sanāk karstākie mēneši garajām mešanām. Rezultāti ir labi, kaut varēja būt vēl labāki.
- Var teikt, ka uzvara tajos trīs mēnešos bija arī veiksme, jo atstarpe no sekotājiem bija pavisam neliela. Tev dzīvē veicas?
- Ko uzskata par veiksmi un ko – par sagadīšanos? Protams, kaut kur veicas, kaut kur nē. Protams, veiksme ir tad, kad ir līdzīga cīņa un kad izdodas uzvarēt par kādu centimetru, punktu, sekundes daļu. Tad tā ir veiksme. Tomēr veiksme ir tikai tad, kad meistarība jau ir, jo bez meistarības veiksmi nopelnīt ir grūti. Jābūt abiem.
- Kāda ir tava procentuālā veiksmes, darba un talanta formula?
- Nepateikšu procentuāli, bet talantam ir jābūt. Bez talanta nekā. Tad ir darbs – cik vari izdarīt, un tad, ja ir labi pastrādāts, tad kādreiz ir arī veiksme.
- Kā ar talantu abiem taviem audzēkņiem?
- Noteikti abiem ir. Nosacīti – abiem maniem audzēkņiem, tāpēc ka Rolandu nevar uzskatīt par manu audzēkni.
- Te laikam vietā ir formula, ko reiz pielietoja pludmales volejbolistu treneris Genadijs Samoilovs – aizbilstamie?
- Jā, trīs – četrus gadus esmu viņu trenējis. Jā, abiem ir talants, jo bez talanta grūti tādus metienus sasniegt.
- Visu laiku bijāt pazīstami kā “Palameiku ģimenes uzņēmus” - Gints un Madara. Tagad laikam to var nosaukt par divu ģimeņu uzņēmumu. Kas ir mainījies, kad treniņos pievienojās Rolands Štrobinders?
- Tā ir. Rolands bija pienācis uz kādu laiku un šobrīd darbojas ar savu tēvu. Tomēr domāju, ka viss būs labi – man vieglāk un Rolanda tēvam (Mārcim Štrobinderam. - D.Ā.) jauns izaicinājums.
- Saprotu, ka esat šķīrušies?
- Cik nu šķīrušies, bet es vairs neplānoju viņam darbus. Protams, turpat vien esmu un, ja ir kas būtisks pārrunājams, padomu neliedzu.
- Ko, tavuprāt, izmainīja Rolanda pievienošanās Madaras treniņos?
- Ja tu cilvēks (Madara. - D.Ā.) praktiski trenējies viens pats, paiet laiks, un iestājas nogurums no tā. Madara jau ļoti ilgi bija trenējusies viena pati, bet Rolanda pievienošanās atdzīvināja treniņus un lika man pašam vairāk iespringt, domāt un analizēt. Visu laiku esam uz meklējumu ceļa. Nav nekā tāda akmenī iecirsta, ka strādājam tikai pēc viena plāna. Nākas koriģēt plānu. Bija interesantāk gan man, gan Madarai, un domāju, ka arī Rolandam pašam tas daudz ko deva. Tomēr divi tādas klases sportisti vienam trenerim, es domāju, ir maksimums. Nezinu, kā citi var trenēt vairāk. Katrs sportists ir personība, katram ir savs raksturs, iegribas utt. Lai būt vairāk, ir jābūt ļoti labai sakritībai.
- Kādas jaunas idejas arī radās?
- Tās rodas visu laiku. Ja nerodas, tās pat ir jāmeklē, jo uz vietas stāvēt nevar. Tāpat ir kaut kas internetā jāpameklē, jo tagad ir vienkāršāk – daudz kas internetā ir pieejams. Jāurķē ir visu laiku, lai būtu attīstība. Ir lietas, protams, arī, kas atkārtojas.
- Ar ko atšķiras Madaras un Rolanda trenēšana?
- Jau ar to vien, ka viens ir sieviešu, otrs – vīriešu kārtas pārstāvis. Tas man lika arī aizdomāties. Galvenā atšķirība ir raksturos, jo treniņprocess lielos vilcienos ir tas pats. Jā, atšķiras vienības un kilogrami, bet salīdzinoši vieglāk tomēr būtu trenēt viena dzimuma pārstāvjus. No otras puses tieši ir interesanti. No vienas puses, viņi savā starpā it kā nav konkurenti, bet tajā pašā laikā ir – kuram padosies labāks rezultāts vai kuram izdosies labāk nostartēt sacensībās. Tā tāpat ir konkurence. Un tas ir pozitīvs dzinulis, kas tomēr attīsta. Taču no tā arī var rasties dažādi sarežģījumi. Un pieeja ir vajadzīga katram sava – gan psiholoģiski, gan citās jomās. Neteikšu, ka bija grūti. Katram ir savs laiks, kad nonāk līdz rezultātu stabilitātei un tam, vai esi gatavs rezultātam gan fiziski, gan morāli. Var gadīties, ka rezultāts izsprāgst par augstu un tu līdz tam vēl neesi izaudzis. Tur parādās atšķirības.
- Cik lielā mērā Rolands un Madara tev joprojām ir mīkla?
- Lielos vilcienos ir saprasts, kas kuram būtu tas aktuālākais, bet, redz kā ir – ja viss ir labi un nevienam nekas nekaiš, tad var pieturēties pie plāna, bet sportā ne vienmēr viss ir kārtībā. Esi pārcenties, dabū kādu traumiņu, un līdz ar to plāns jākoriģē. Piedevām vienam var būt tāda kaite, otram – cita. Tad ir jāpielāgojas abiem, jāmeklē citi ceļi. Tas palīdz neatslābināties, kaut gan tāpat visu laiku jātur roka uz pulsa un jādomā. Jākonsultējas, ja pats netiek galā, ar personībām, kuras var dot padomu, - gan ar esošajiem treneriem, gan bijušajiem. Labprāt uzklausu cilvēka viedokli no malas pat tad, ja īsti nepiekrītu tam. Kas to zina, varbūt paiet laiks, un es pēkšņi sāku domāt savādāk. Tāpēc esmu par pozitīvu kritiku. Kad braucam uz kādām treniņnometnēm vai sacensībām, redzam, kā gatavojas citi cilvēki, ko un kā viņi dara, jo šeit uz vietas ir pagrūti trenēties. Apstākļi ir tādi kā gandrīz nekur citur. Vakar (pirmdien. - D.Ā.) laikam “Delfos” izlasīju rakstiņu, ka Rīgas sporta manēža ir katastrofālā stāvoklī. Tā tas ir. Tāpēc agrāk parasti braucām uz Igauniju. Es apbrīnoju vieglatlētus, kas Rīgā trenējas.
- Teici, ka agrāk braucāt uz Igauniju. Kā ir šogad?
- Šogad izlēmām, ka Talsos varam pieņemami trenēties. Nevaram izdarīt visu, ko vēlētos, taču ir silts, ir pietiekama platība, kur ziemas darbu varam izdarīt gandrīz pilnā apjomā. Nevaram mest tīklā, bet metam pret speciālu sienu. Gareniskos rīkus mazliet pamētājam tāllēkšanas bedrē – ir tāda iespēja. Aizbraucot uz Igauniju, iespēja mest šķēpu ir visās trijās lielajās manēžās. Tās ir aprīkotas tā, ka tur ne tikai vieglatlēti var trenēties. Tāpēc mēs arī braucam. Otrs iemesls, kāpēc mēs braucam kaut kur, ir nepieciešamība pēc treniņiem brīvā dabā. Tas ir pavasara sākums un aprīļa beigas, jo, kad tuvojas sezona, ir jābūt jau gatavam startēt. Lai arī ne pilnā kaujas gatavībā, bet, lai varētu pilnvērtīgi uzsākt sacensību sezonu.
- Kā vari novērtēt aizvadīto sezonu – kas izdevās, kas ne – tev un sportistiem?
- Es teikšu, ka sezona bija laba. Bija mikrotraumas, bet no lielām traumām pēdējās sezonas esam izvairījušies. Protams, varēja būt...
- ... par vienu medaļu vairāk?
- It kā bija pat reāli izcīnīt Madarai medaļu. Arī Rolandam bija iespēja tikt daudz augstāk, taču viņš ir jauns, un viņam viss vēl priekšā. Tāpēc par to īpaši neskumstu. Traumiņas patraucēja, problēmas ar ceļgalu. Taču viņš apliecināja, ka viņam ir perspektīva un ka viņš nav pārāk pārlecis pāri savam rezultātam, un ir sametis tik, cik arī vajadzēja būt. Nav tā kā Madarai, kurai pirms pieciem gadiem padevās tāds metiens (64,51 m. - D.Ā.), kas viņu pēc tam burtiski iedzina zemē. Lai gan likās, ka jātiek tam tuvumā, viņa piecus gadus mīcījās pie tā rezultāta un tikai pagājušogad tika tam pāri.
- Abi sportisti sasniedza personiskos rekordus.
- Jā, tas ir labi. Tie 66 metri (66,15 m. - D.Ā.) jau vispār pasaules rangā ir piektajā vietā. Ar šo rezultātu, ja sasniedz, kad vajag, tā jau gandrīz ir medaļa. Tomēr sievietēm, tāpat arī vīriešiem, pirmais astoņnieks var pretendēt uz augstu rezultātu un medaļām.
- Žurnālistu starpā runājām, ka Rolands šobrīd laikam ir visstabilākais Latvijas šķēpmetējs.
- Visstabilākais jā, izņemot vienus mačus. Viņam vienubrīd bija kritums, bet visas sezonas garumā bez kritumiem iztikt nevar. Slikti ir tad, ja vienos mačos met desmit metrus tuvāk nekā otros. Seši metri vīriešiem un trīs – četri sievietēm ir normāla amplitūda. Man tā liekas.
Galvenie mači sezonā ir otrajā pusē, jau sezonas beigās. Un ne katrreiz izdodas trāpīt uz tiem ideālajā kondīcijā. Ja jūnijā Madarai bija augstākie rezultāti, beigās it kā gatava fiziski bija. Tehniski arī, bet kaut kā pietrūka psiholoģiski. Tas pats arī Rolandam. Varbūt pārdega mazliet. It kā runājām, ka sevišķi nav jākoncentrējas uz kādu rezultātu Eiropas čempionātā, jo nopelnīts starts tajās bija un sacensības vajadzēja izmantot pieredzes gūšanai. Protams, ar bišķiņ augstāku rezultātu. Laikam gribēšana nedaudz sasaistīja.
Arī Madara, kad vairs divas nedēļas netrenējās, sasniedza labu rezultātu. Parasti viņa pasaules un Eiropas čempionātos ir tikusi labāko divpadsmitniekā, atskaitot vienu reizi, kad pasaules čempionātā no viņas gaidīja labu rezultātu un es pilnīgi jutu, ka tādam jābūt. Līdz tam brīdim, kad viņa ienāca stadionā. Cilvēks sevi pilnībā pazaudēja un ielaida sevī pilnīgi citas domas, nevis saglabāja tās, kam bija jābūt paņemtām līdzi no iesildīšanās stadiona.
- Kāda ir stabilitāte Madarai?
- Ja nemaldos, viņai deviņi starti bija ar metieniem virs 60 metriem. Tādā ziņā ir vislabākā sezona. Pamazām virzāmies uz stabilitāti, taču vienmēr gribētos ātrāk. Arī vidējais rezultāts sacensībās šogad, protams, bija augstāks. Abi Latvijas rekordi to ietekmēja.
Mums vēl ir daudz kur piestrādāt. Piemēram, fiziski Madara ir vāja. Nemaz nesalīdzināsim ar Abakumovu, Špotākovu un Obergfellu. Katrs izmanto tās priekšrocības, kas viņam dotas. Ne tikai fiziskās dotības palīdz sasniegt rezultātu.
- Kādas ir Madaras spēcīgākās īpašības?
- Laba koordinācija, un viņa labi jūt rīku. Ar to fizisko sagatavotību, kas viņai ir... Viņa nav švaka, ir pietiekami stipra, bet es nezinu nevienu no šķēpmetējām vismaz pirmajā divpadsmitniekā, kura būtu vājāka par viņu. Es jau esmu redzējis vienu otru sportisti arī treniņnometnēs. Kad mēs ejam strādāt, reizēm ar atplēstu muti jāskatās, ko viņas var izdarīt.
- Madara ļoti reti ir apmierināta ar saviem metieniem...
- To jau cilvēks jūt, kad izmet. Otrs aspekts ir, kāda šodien pašsajūta. Ja viņa jūtas labi, bet aizmet 60 metrus, tad tas nav labi, kaut gan sievietēm jebkurš metiens pāri 60 metriem ir pieklājīgs. Tad jāmeklē iemesli. Tas ir svarīgākais – atrast sevī atbildi, kāpēc nesanāca, pašanalīze. Viens ir, ja pasaka no malas. Citreiz sportistam nervi ir tā sasprindzināti, ka viņš teikto neielaiž smadzenēs. Uzbudinājums un stress ir pārņēmis ķermeni tā, ka viņš pamāj ar galvu, bet, aizejot uz kārtējo mēģinājumu, dara tāpat. Ir svarīgi mācēt emocijas atbrīvot un savākt, jo citreiz ar emocijām, kad nesanāk, var sevi sagraut. Pie tā ir jāstrādā, sevišķi tad, ja rezultāti jau ir augsti. Bieži izšķir tas, kurš tobrīd ir psiholoģiski spēcīgāks, tas tajā reizē kausu arī paņem.
- Vai ideālu metienu audzēkņiem esi redzējis?
- Madarai tāds metiens bija 2009. gadā (64,51 metrs Eiropas U-23 čempionātā. - D.Ā.). Neteikšu, ka ideāls, bet tuvu ideālam, ņemot vērā viņas tā laika sagatavotību. Varbūt Madara vairs neatceras, kā viņa šīm sacensībām bija gatavojusies. Jau iepriekš viņa gatavojās psiholoģiski, ka viņai šajās sacensībās ir jāizdara kas labs. Varbūt pat neapzināti viņa spēja mērķim sakoncentrēties. Viņa varbūt pāris reizes bija metusi pāri 60 metriem vai tuvu tiem, bet treniņprocesā likās, ka sacensībās tie 60 metri noteikti būs. Tomēr, ka kaut kas tāds var būt, biju pilnīgi pārsteigts. Tas liecina tikai to, kādas cilvēkam ir spējas, ka talants un spējas ir.
Pēc tam iestājās tāda neliela eiforija, ka tagad visas durvis vaļā. Izrādās, ka nav vis (smejas). Tikai mazs šīberītis atspruka. Rezultāts apliecināja, ka vari, bet, lai turētos tādam rezultātam tuvumā, ir vēl daudz jāstrādā. Tas reizēm atmet atpakaļ, jo krūtis ir uz priekš, jūra līdz ceļiem. Un tas laicīgi jāapzinās. Jāapsēžas un jāpadomā, lai kas tāds otrreiz neatkārtotos. Madaru jau iepriekšējā gadā atsēdināja pasaules čempionāts. Pamatīgi nolika uz ceļiem. Tas acīmredzot kādreiz ir vajadzīgs.
- Varbūt bez pagājušā gada nebūtu bijis šā gada?
- Arī. Neizslēdzu to, jo Latvijā jau pierasts pie tā, ka esi labākā. Viss apmierina, motivācija nav pati augstākā, un sāc laist iekšā daudz kaut ko lieku. Galvenais ir mācēt sasniegt rezultātu sacensībās, kad no tevis to gaida. Ir jāmāk savākties. Ja esi palicis vaļīgs, to jebkurā brīdī nevar izdarīt.
- Iepriekšējā sezonā Madara bija vienīgā, kas regulāri tika pie starta Dimanta līgā. Par ko tas liecina (arī citu atlētu kontekstā, menedžeru kontekstā)?
- Daudz kas ir atkarīgs no vietas reitingā. Ja turies labāko desmitniekā un labi sevi apliecinājusi iepriekšējā sezonā, pirmajā posmā tiec pieciniekā, hop – trijniekā un dabū to punktiņu, tad arī aicina, un tikšana šajās sacensībās ir vieglāka. Ja izgāzies pāris reizes un arī sezona nav laba, netiksi. No rezultāta, un arī menedžera, nokļūšana Dimanta līgā ir atkarīga.
No otras puses, iekļūšana Dimanta līgā it kā ir laba un nobridušam sportistam neko nemaina, taču iestājas arī tāda rutīna, kad sāc domāt: “Šo es varu vinnēt, ar to es varu paspēkoties, bet ar tām – ne.” Sākas kalkulēšana. Tas manā uztverē arī nav labi. Pat zinot, ka tur ir arī stiprāki, jāiet sektorā tikai ar domu par uzvaru. Ja ej laukumā cīnīties, tad arī pārējās domas aizmirstas.
- Kā tev patīk Madara “Sporta Avīzes” sienas kalendāra janvāra atvērumā?
- Ir labi, kad tev pievērš uzmanību, bet, no otras puses, vajag jau arī cilvēkam dot kādu laiku nomierināties. Labi būtu arī tad, ja tik labi neietu, bet par tevi interesētos. Mums ir kā – ja esi zirgā, tad esi visur – uz vākiem, radio, televīzijā... Ir par daudz. Pirms lielajām sacensībām intervijās jautājumi jau ir zināmi – tu brauc izcīnīt kādu vietu? Kurš tad teiks: “Es jau aizbraucu tikai nostartēt.” visi brauc cīnīties par augstākajām vietām, bet pirms sacensībām tas ir jāpasaka publiski. Beigsies sacensības un sezona, pajautā, kā veicās. Tad ir normāli. Pirms tam tak neviens neteiks, ka necīnīsies par uzvaru. Bet kas tad, ja mājās atgriezies tikai ar trešo vietu? Vienai daļai cilvēku taču tā ir viela, lai “iekostu”.
Šogad Madarai bija ļoti daudz interviju... Viņa ir sabiedrisks cilvēks un jau ir apradusi ar to, bet manā uztverē tas drusciņ galvu maitā. Par daudz liela uzmanība nav laba, bet, kad nav uzmanības, arī nav labi. It kā ir labi visai vieglatlētikai, ka ir šādas intervijas, bet nekas jau nemainās. Lai cik labi skrietu Jeļena Prokopčuka, Aiga Grabuste lēktu tālumu vai cik tālu mestu mūsu šķēpmetēji, tas valstī neko nemaina. Kā esam Rīgā bez normālas sporta bāzes, tā esam.
- Kā tev liekas, kas pēc IAAF salīdzinošajām tabulām saņems vairāk punktus – 86 metri vīriešiem vai 66 metri sievietēm?
- Par pamatu ņemot sieviešu un vīriešu maksimālo sasniegto rezultātu, es domāju, ka vērtīgāki tomēr ir 66 metri. Kaut gan vajadzētu būt tuvu punktu ziņā.
- Pēc tabulām 86 metri vīriešiem ir par 12 punktiem labāk (1179 pret 1167 punktiem). Kā lietosi balvā iegūtos 2000 eiro treniņiem, jau zini?
- Nē, droši vien sezonas beigās (smejas). Tagad par to neesmu domājis. Kaut gan... Centīšos iegādāties labus šķēpus Madarai un Rolandam.
- Tu esi arī Latvijas Šķēpmetēju kluba prezidents. Nav grūti?
- Ir, bet ko darīsi? Klubs šķēpmetējiem ir būtiska lieta, jo tas ir atspēriena punkts jaunajiem, lai viņi varētu pēc iespējas labāk sagatavoties un stāvēt aiz muguras vadošajiem Latvijas šķēpmetējiem un kutināt kāju pēdas.
- Kuri ir mums tie jaunie talanti?
- Negribu nevienu izcelt, bet tādi ir gan jauniešiem, gan jaunietēm. Rezerves mums ir.
- Es intervijās prasīju sportistiem, kāds ir viņu hobijs. Vai tev ir kāds hobijs, ar ko atslēdzies no ikdienas rūpēm?
- Jā, pašlaik dominē medības, un otrajā vietā ir makšķerēšana. Kādreiz bija fotografēšana, bet es vairs nespēju visu. Agrāk bija pilna vannas istaba ar fiksāžām un attīstītājiem, un no mājas mani dzina ārā (smejas). Tagad ar digitālajām fotogrāfijām ir savādāk, bet vienalga tas aizņem ļoti daudz laika. Tā pati domāšana, ko un kā darīt un vai tā ir pareizi. Ir arī jāpārliecinās par to, ko esi izdomājis, - der vai neder. Ir labi, ja sagaidi brīdi, kad saproti, ka der, bet līdz tam brīdim ir jādomā, kā būs. Apmierinātībā ieslīgt nav laika.
- Cik bieži ej medībās?
- Tagad, kad esam mājās, sanāk bieži. Ja sestdienā nav jābūt sporta hallē uz treniņu, tad sanāk pabūt mežā. Cenšos, cik iespējams. Tā ir aktīva atpūta. Tur ir jāstrādā. Arī makšķerēšana jūrā ir diezgan liela slodze.
- Kādas ir tavas vērtīgākās trofejas?
- Makšķerēšanā labu laiku atpakaļ dabūju pat “Henessy” par lielāko karūsu. Noķēru tepat blakus Lubezerā. Medībās nav man tikai nomedīta lūša.
- Esat sākuši gatavoties nākamajai sezonai. Pastāsti, lūdzu, par nākamās sezonas plāniem.
- Līdz februāra vidum vismaz strādājam mājās. Tad ir plānota viena trīs ar pusi nedēļas gara treniņnometne Portugālē. Tad apmēram tikpat ilgi darbs mājās, un pēdējā nometne trīs ar pusi nedēļas atkal Portugālē pirms sezonas sākuma. Tad pa mājām.
Galvenais starts ir augusta beigās pasaules čempionātā. Starts ir patālu – Ķīnā. Redzēs, kā būs ar aklimatizāciju. Ir doma, ka varbūt uz turieni jādodas nedaudz ātrāk, jo uz to pusi ir nedaudz grūtāk aklimatizēties nekā uz Amerikas pusi. Ja veselība būs kārtībā un izpildīsim dalības normatīvu pasaules čempionātam, tad visam vajadzētu būt puslīdz kārtībā.
- Kā Madara jūtas tādos klimatiskajos apstākļos?
- Pagājušogad izdevās sasniegt labus rezultātus arī Amerikā. Tad neradās problēmas ar aklimatizāciju. Gadu vai divus atpakaļ viņa bija Tokijā un arī tīri labi nostartēja. Tas jau arī tas pats vien ir. Pekinā viņa ir bijusi pasaules junioru čempionātā. Gaisa mitrums bija liels, bet, ja ir laiks, aklimatizēties var. Vismaz nedēļa ir vajadzīga.