Prokopčukas zelta finišs

- Apsveicu ar dubulto uzvaru “Vieglatlētikas prognožu spēlē” - novembrī un gada kopvērtējumā!
- O, paldies (Ļenas balsī skan neviltots izbrīns. – D.Ā.)! Ļoti patīkami dzirdēt.
- Galvenajā balvā būs tikpat eiro, cik punktu tu gada vērtējumā savāci, - 4565 eiro.
- Diemžēl šobrīd esam Portugālē un atpakaļ būsim tikai martā. Pagaidām nezinām, kad tas būs, jo atpakaļbiļetes mums nav. Tāpēc pagaidām nezinām, kad atgriezīsimies Latvijā.
- Ko tev nozīmē šī uzvara un naudas balva? Tu teici, ka īsti līdzi nesekoji, bet izdevās uzvarēt.
- Uzvarēt ir patīkami jebkurā gadījumā. Tomēr vieglatlētikā ir daudz pretendentu uz uzvaru – 24 sieviešu disciplīnas un 24 vīriešu disciplīnas. Gada laikā ir tik daudz sacensību, un visiem bija daudz iespēju savākt punktus šajā vērtējumā un nostartēt tik labi, cik iespējams.
Vēl patīkamāka uzvara ir tāpēc, ka man nebija tik daudz startu, kuros es varētu izpausties. Man maksimums ir divi maratoni gadā, kuros varu tā pa īstam izcelties. Pat sacensības stadiona skrejceļā man šobrīd nav ierasta lieta, tāpēc tajās nevaru sasniegt kādu lielisku rezultātu. Sacenšos no visas sirds, taču tas vairs nav tas, un it kā vairs nav mans, kaut gan gatavojāmies Eiropas čempionātam, un gatavojāmies nopietni, ieguldījām daudz spēku un laika, arī daudz naudas. Tomēr principā nebiju apmierināta ar sasniegto rezultātu, kaut gan man tas droši vien deva kādus plusus tam pašam maratonam. Laikam tāpēc varu būt apmierināta, ka man ir trīs starti gadā un ka man ar to pietika, lai uzvarētu spēles kopvērtējumā.
- Spēles kopvērtējumā ņem vērā četrus labākos rezultātus, un ne vienmēr visi četri punktos ir vienā vērtībā.
- Jā, noskrēju divus maratonus, Rīgas un Ventspils pusmaratonu, desmitnieku Eiropas čempionātā un Liepājā. It kā nav maz, taču man tas nav daudz. Kad jauniešos man bija 55 starti gadā, tas bija daudz. Tagad tā vairs nav.
- Tu jau pieskāries tam, ka neesi īsti apmierināta ar šā gada startiem stadionā. Kādus redzi galvenos mīnusus un kādus plusus no gatavošanās sacensībām skrejceļā?
- Kāpēc mēs vispār izlēmām atgriezties stadionā? Pirmkārt, tas bija ātrums, kas ir zaudēts, jo pēc bērniņa piedzimšanas uzreiz atgriezos maratonā, kas jau uzreiz nozīmē ātruma zaudēšanu. Ar šo gatavošanos cerējām uzlabot ātruma īpašības, cerot, ka kilometru desmitniekā sacensībās var skriet pa 3:05 minūtēm, bet arī pa tieši trijām minūtēm, ne tikai pa trijām minūtēm un 25 sekundēm, piemēram. Otrkārt, labvēlīga iespēja bija tā, ka notika Eiropas, nevis pasaules čmepionāts, kas tomēr nozīmē gan labāku startu, gan zemākus rezultātus un kas dod jel kādu iespēju cīnīties ar pretinieku, reālu iespēju cīnīties. Treškārt, bija arī kādas ambīcijas. Protams, uzvarēt Eiropas čempionātā – tas bija sapnis, taču tajā pašā laikā likās, ka kaut kā ir iespējams arī pacīnīties par to. Iespējams, ka tas būtu sasniedzamāk, ja ne sliktie Eiropas meistarsacīkšu apstākļi. Cīrihe ir skaista pilsēta, valsts ir bagāta, taču sacensībās par visu līdz galam nebija padomāts. Sacensību arēna un treniņu stadions atradās 10 minūšu autobusa brauciena attālumā viens no otra. Turklāt vairāk nekā par 10 minūtēm kavējās sacensību starts. Tas, protams, savu lomu nospēlēja, un visas skrējējas ietekmēja negatīvi. Kad gatavojies skriet 20:10, bet starts tiek dots 20:20, desmit minūtes ir daudz. Startā mums lika gaidīt – te pagaidiet, tur pagaidiet, te pasēdiet, te pagaidiet...! Pats skrējiens apliecināja, ka cīnīties un labu sniegumu demonstrēt neviens nevarēja, un finišā uzvarēja tas, kuram no dabas bija dots vairāk ātruma un finiša spurta īpašību. Tāpēc skrējiens sanāca neinteresants, un arī iespaidi pēc skrējiena tāpēc bija neinteresanti, bēdīgi un nepatīkami. Vismaz man.
Tomēr tas, ka savu darbu paveicām, bijām Šveicē, protams, pozitīvi ietekmēja sagatavošanos Ņujorkas maratonam. Un noteikti arī tas, ka es izpildīju Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) kritērijus. Tas ir liels pluss, un tas ir Eiropas čempionāta nopelns. Un tas arī nav maz. Lai kā arī nebūtu, LOV palīdzība būs, un tas ir ļoti labi.
- Vai Ņujorkā juti, ka noderēja šī ātruma īpašību trenēšana sezonas laikā?
- Viennozīmīgi nevaru pateikt, vai šī gatavošanās palīdzēja Ņujorkā, taču sajūtas, kādas bija skrējiena laikā laikam bija vienas no patīkamākajām, kādas bijušas maratonā. No sākuma līdz beigām izbaudīju skrējienu, var teikt, ka necietu, bet vienkārši noskrēju un izbaudīju to, ko es daru. Kas tam bija par iemeslu, nezinu (smejas), bet tas ir fakts.
- Tad pastāsti, lūdzu, par skrējienu, kas palīdzēja uzvarēt arī prognožu spēlē, - par Ņujorkas maratonu. Kāds tas bija?
- Ņujorkas maratons vienmēr ir bijis slavens ar spēcīgiem dalībniekiem. Katrs vārds sev līdzi nes kādas regālijas, balvas, fenomenālus laikus... Arī šogad sastāvs bija spēcīgs, tai skaitā kenijiete Mērija Kitani, kura mēnesi pirms maratona noskrēja pusmaratonu vienā stundā un piecās minūtēs. Tas liecināja par to, ka viņa ir viena no galvenajām favorītēm.
Ar laiku, var teikt, ka mums nepaveicās, jo nebija tik auksts, kā tika solīts, taču vējš bija ļoti spēcīgs un brīžiem, kad pūta no sāniem, faktiski pūta nost no trases, jo kāja sitās pret kāju un vējš virzīja prom uz trases malu.
Atmosfēra bija lieliska. Jutos labi un baudīju skrējienu visas trases laikā. Trīsdesmitajā kilometrā pat sanāca tā, ka izvirzījos skrējiena vadībā. Nevar gluži teikt, ka gribēju aizmukt no grupas, taču likās, ka grupu var saraustīt gabalos un padarīt mazāku. To es arī izdarīju, un grupa kļuva mazāka, bet galvenās konkurentes grupā palika, un prom no viņām aizbēgt es nevarēju. Distances beigās bija kāds faktors, kas visām bija pluss, bet man – mīnuss. Es ļoti labi pazīstu Ņujorkas trasi un izmantoju to savā labā. Trasē ir kāpums, kas man palīdzēja uzvarēt pirmoreiz, otroreiz, gan arī pagājušogad ieņemt trešo vietu, tur aizbēgot no francūzietes un itālietes. Šogad vējš pūta mugurā un mūs visas it kā uznesa kalnā. Ja vējš būtu pūtis sejā, iespējams, ka manas izredzes būtu lielākas kaut vai cīņā ar to pašu portugālieti Sāru Moreiru. Tā kā šoreiz vējš pūta mugurā, šo kāpumu mēs it kā nemaz nesajutām, un neviena nepatērēja lieku enerģiju un savas priekšrocības. Mums visām bija vieglāk, un šīs manas priekšrocības it kā tika anulētas. Par spīti tam cīnījos un centos konkurentes panākt, bet tas nebija reāli.
- Vai var teikt, ka šogad vējš palīdzēja sasniegt labāku rezultātu?
- Nē, jo tas vairāk pūta mugurā tieši beigu posmā, kamēr lielāko distances daļu tas pūta sejā vai no sāniem. Lai visu laiku pūstu mugurā, tam jābūt dienvidu vējam, bet, ja pūš ziemeļu vējš, tad ir tieši pretī, un ziemeļaustrumu ir sānu vējš. Vienu gadu bija dienvidu vējš, un tad meitenes draudzīgi noskrēja distanci divās stundās un 22-23 minūtēs. Ja visus 42 kilometrus vējš pūš mugurā, tad rezultāts būs labāks kā minimums par divām minūtēm. Tādu prieku šogad mums nebija (smejas).
Pats ideālākais būtu tad, ja vēja vispār nebūtu bijis. Kā Frankfurtē Anita Kažemāka skrēja, tur praktiski vēja nebija. Tas bija ideāli. Protams, ir labāk, ja vējš pūš no muguras, nevis pretī, jo, kad startējām, visas melnādainās sportistes uzreiz iekārtojās aizmugurā. Un var teikt, ka tieši, pateicoties baltajām skrējējām no Eiropas, arī visas sacensības Ņujorkā notika. Pāris reizes vadībā izvirzījās etiopiete, Dado laikam, taču var teikt, ka Sāra Moreira godam trešo vietu arī nopelnīja, jo tieši viņa ilgu laiku atradās grupas vadībā.
- Tu pēdējā laikā par maratoniem saki, ka esi apmierināta ar ieņemto vietu.
- Jā, principā, kaut arī neizcīnīju trešo vietu, cīnījos par ceturto vietu. Un es vienmēr saku, ka būt labāko trijniekā Ņujorkā ir fenomenāli, četriniekā – lieliski. Nav iemesla būt sarūgtinātai. Tāds iemesls būtu, ja tevi kāds būtu panācis un apsteidzis finiša metros. Skrēji kā trešais, un tevi apdzina, bet, ja nevarēji panākt trešo, kāpēc jāsatraucas? Ja nevarēji, tātad nebiji gatavs. Mani neviens neapdzina, es vienkārši nevarēju konkurēt ar pirmā trijnieka skrējējām, ar to pašu Sāru Moreiru. Tāpēc nav sarūgtinājuma, un es esmu tāda ievērojama maratona pieciniekā.
- Vai tev bija pārsteigums amerikānietes Dezirē Lindenas finišs, ar ko viņa izrāva piekto vietu?
- Viņa šogad jau Bostonā labi noskrēja, veicot distanci ātrāk par divām stundām un 24 minūtēm. Tur gan ir līdzenā trase, bet vienalga viņas sniegums apliecināja potenciālu. Jau teicu, ka vāju skrējēju Ņujorkā nav un visi cīnās līdz pēdējam metram, rāda zobus un atpaliek tikai tad, ja nevar turēt tempu.
- Pieminēji finiša metrus Ņujorkas maratonā, un tā nu ir sanācis, ka tādā pašā veidā esi apsteigusi arī galveno konkurentu uz uzvaru sezonas kopvērtējumā Vieglatlētikas prognožu spēlē kārtslēcēju Mareku Ārentu. Kopvērtējumā tu viņu vinnēji tikai par vienu punktu.
- Tas nu gan ir pavisam maz.
- Mareks pat bija sarēķinājis, kādam jābūt tavam rezultātam, lai uzvarētu viņš, un kādam, lai uzvarētu tu. Kad tu pēdējoreiz uzvarēji sacensībās ar tik mazu atrāvienu?
- Vismazākā atstarpe maratonā laikam ir bijusi, kad es Ņujorkā uzvarēju 2005. gadā ar, liekas, 14 sekunžu pārsvaru kenijieti Sjūzenu Čepkemei. Protams, esmu uzvarējusi arī ar sekundes simtdaļu palīdzību, taču tas bija skrejceļā. Maratonā tik mazas starpības man nav bijis, bet celiņā esmu vinnējusi par krūšu tiesu.
- Tieši pirms Ņujorkas maratona pasauli pāršalca ziņa par to, ka divu pēdējo gadu uzvarētājai Čikāgas un Bostonas maratonā Ritai Džepto dopinga analīzēs bijusi pozitīva A prove. Sportistei bija jāsaņem sezonas uzvarētājai paredzētā 500 000 ASV dolāru lielā balva, bet tagad tas ir atlikts. Vai tev ir kādas pārdomas šajā jautājumā?
- Par viņas analīžu rezultātiem uzzinājām tieši Ņujorkā pirms preses konferences. Tā bija ziņa burtiski vienā teikumā bez komentāriem. Ja godīgi, par šo tēmu daudz neinteresējos un jaunumus nelasu. Tas mani maz interesē. Ja cilvēks ir vainīgs, viņš ir nopelnījis sodu. Dopinga lietošana sportā ir katra sportista privāta padarīšana. Kāds grib riskēt un spēlēties ar uguni, kāds – nē. Mēs visi zinām, ka ir dopinga kontrole. Ja esi sarakstā, ir jāpaziņo, kurā vietā katru dienu atrodies.
- Kā tu vērtē aizvadīto sezonu?
- Šobrīd man ir tāds vecums... Jaunās sportistes ir ambiciozākas, nepacietīgākas, kurām rezultāts ir slikts un kuras izjūt sarūgtinājumu. Man tomēr jau ir karjeras beigas, un es izbaudu katru startu. Esmu apmierināta ar savu otro vietu un savu ceturto vietu. Šobrīd droši vien jau esmu apmierināta arī ar savu 11. vietu Eiropas čempionātā. Es mīlu sportu un izbaudu savas pēdējās iespējas, tas ir, es skrienu, daru visu, ko varu, cenšos gatavoties sacensībām pēc iespējas labāk, katram startam. Daru maksimālo un priecājos, ja kaut kur varu būt labāko trijniekā vai tuvu tam, jo var ieņemt arī desmitās, piecpadsmitās un divdesmitās vietas, bet es tikmēr ieņemu otrās, ceturtās, piektās... Es par to priecājos un pat apbrīnoju sevi, ka es tā varu gan savā vecumā ar tādu slodzi, gan ar to nogurumu sportā, kas gadiem krājies, ka es sevi tomēr pārvaru sevi, tur zīmējos un saglabāju optimismu, jo redzu, ka ir sportisti, kas ir daudz jaunāki par mani, bet jau beidz sportot, ka viņi jau ir noguruši un uzskata sevi par nekonkurētspējīgiem, kamēr es uzskatu sevi par konkurētspējīgu, par kaut ko sapņoju un vēl kaut ko gribu. Esmu priecīga, ka šis gads (saruna notika 2014. Gada nogalē. – D.Ā.) man ir pagājis bez traumām, ar sacensībām, medaļām un balvām, lieliskām emocijām, pozitīvi.
- Trenerim Aleksandram Prokopčukam kļūst arvien vairāk audzēkņu. Vai tu pati uz savas ādas to jūti?
- Katrs it kā trenējas individuāli – Vaļera (Žolnerovičs. – D.Ā.), Anita Kažemāka, es. Kad atrodamies Latvijā, katrs dzīvojam citā vietā, šeit, Portuglē (kopš decembra Prokopčuki atrodas treniņnometnē Portugālē. – D.Ā.), mēs au esam kā neliela komanda, un šeit ir reizes, kad skrienam kopā ar Vaļeru. Viņš palīdz man skriet nedaudz ātrāk, bet es viņam palīdzu nedaudz atpūsties (smejas). Tāpat arī ar Anitu informācijas apmaiņa un palīdzība ir vienkāršāka, ja esam kopā. Es būtībā esmu apmierināta, ka ir neliela grupa. Vai tā būs lielāka, tas ir atkarīgs no Sašas redzējuma un sportistu vēlmēm. Pie viņa trenējas arī amatieri, taču viņi ir atbildīgi, ar degošām acīm un šogad sacensībās ir uzlabojuši savus rezultātus. Viņi ir apmierināti, pat tādā kā neticībā, ka viņiem šogad ir izdevies uzlabot savu rezultātu. Redzu, ka Sašam ir interesanti, ka tas viņam patīk – strādāt gan ar amatieriem, gan profesionāļiem.
- Pēc Ņujorkas maratona kārtējo reizi sākās runas, vai Jeļena Prokopčuka neliks sportošanai punktu, kaut gan man kopš iepriekšējās mūsu sarunas aprīlī nelikās, ka kaut kas ir kardināli mainījies?
- Es jau saprotu, ka rīt vai parīt, bet tas notiks. Lielos vilcienos tālu neskatos. Par šo gadu biju pārliecinātu, ka skriešu līdz galam. Par nākamo, 2015. gadu, pat neminēju, pat domāju, ka varbūt pēc Ņujorkas vairs nesagribēšu skriet. Šobrīd uz priekšu skatos kādu pusgadu, jo ar savu atbildības sajūtu es nevaru sev atļaut, kā pagadās, skriet treniņos un braukt uz sacensībām. Es gatavojos pēc labākās sirdsapziņas.
Pirms gatavošanās Ņujorkas maratonam biju savādāk noskaņota. Likās, ka esmu jau nogurusi. Varbūt tās bija Eiropas čempionāta sekas, ka sāku domāt, ka vairs neko negribu un ka Ņujorka būs finišs. Tomēr gatavošanās Ņujorkai bija tik dabiska un man kaut kā tik labi padevās, ka gatavojos ar baudu un ar baudu skrēju. Tas nedaudz mainīja manu attieksmi, un šobrīd uz nākotnes plāniem skriešanā skatos nedaudz optimistiskāk, taču pārāk tālu vienlaga neskatos. Es lieliski saprotu, ka ar katru mēnesi, ar katru gadu mana konkurētspēja krītas un ka skriet tāda ranga sacensībās ir grūti. Tāpēc, cik ilgi es vēl gribēšu sev tādu režīmu, turēšanos noteiktos rāmjos, kas daudz ko aizliedz, nezinu. Man jau reizēm gribas pateikt: „Bet es gribu arī ko vairāk! Esmu nogurusi šajā režīmā,” (smejas). Tā ir katra sportista izvēle, un es zinu, ka jebkurā brīdī varu pateikt: „Stop, es vairak negribu”. Pagaidām es tā nesaku.
- Tad pārejam pie nākotnes plāniem. Kādi tie ir?
- Maratonu skriešu jau janvāra beigās, nevis pavasarī. Tā sanāca. Vēl nebiju aizbraukusi uz Ņujorkas maratona, kad menedžeris jau sita saujā Osakas maratona organizatoriem. Tāpēc mērķis jau bija, un vaļoties nebija laika. 25. janvārī skriešu Osakā, tā kā šobrīd esmu sagatavošanās stadijā.
- Ziemas maratonu nāksies skriet bez gatavošanās augstkalnē...
- Tāds mīnuss ir katram pavasara maratonam, ka gatavošanās nav kalnos. Ja gribam kalnus, jābrauc vai nu uz Ameriku, vai arī uz Ķīnu, jo ziemā kalnos trenēties nav reāli. Tas pats bija arī pagājušogad Nagojā, kad arī skrēju bez kalniem, bet pēc pieredzes Portugālē tomēr klimats un pārtika ietekmē labvēlīgi. Ja mēs gatavotos Latvijā, tad būtu bēdīgāk. Šogad tajā pašā Nagojā distanci veicu 2:24:07 stundās, un sagatavošanās notika tajā pašā Portugālē. Gan rezultāts bija labs, gan arī skrējās tīri labi. Vienīgais mīnuss ir tāds, ka varbūt laika starp maratoniem nav tik daudz kā iepriekš un atpūta nav bijusi tik gara, taču jūtos labi, un sagatavošanās norit normāli. Kā veiksies sacensībās, paskatīsimies.
- Vai šogad mēs tevi redzēsim arī stadionā?
- Šobrīd vēl par to nedomāju. Kad būs noskriets Osakas maratons, kad būs beidzies Rīgas maratons, kurā esmu piekritusi piedalīties pusmaratona distancē, tad redzēsim. Šobrīd ir mērķis, un domāt tālāk... Nekad tā neesmu darījusi. Zinu, ka būs pasaules čempionāts Pekinā, visu zinu, ka ir Rio pēc gada, to es arī zinu (smejas), taču pagaidām neko neplānoju. Pat, ja domātu par Pekinu, Eiropas čempionātā rezultāts visām dalībniecēm bija tik vājš, ka neviena dalībniece neizpildīja pasaules čempionāta normatīvu. Tas nozīmē, ka atkal ir jāmeklē sacensības, jāizpilda normatīvs, jo desmitnieks ir tāda reta un izmirstoša suga, kas gandrīz nekur netiek iekļauts sacensību programmā. Savukārt normatīvs ir krietni augstāks nekā šogad Eiropas čempionātam, un to man šogad neizdevās izpildīt (pasaules čempionāta normatīvs ir tieši 32 minūtes, bet Prokopčuka pagājušiogad 10000 metrus stadionā Cīrihē veica 32:34,03 minūtēs. – D.Ā.). Tāpēc arī nākamgad izpildīt normatīvu būs grūti. Vajadzēs konkurenci, vajadzēs gatavošanos, bet startu nemaz tik daudz nav. Jau tas vien būs grūti pasaules meistarsacīkšu kontekstā. Turklāt vēl būs jāskatās, vai būs vēlēšanās, kāda būs iespēja startēt un kāda būs kondīcija.
- Gatavojoties Ņujorkas maratonam, juties labi. Kā ir tagad, kad gatavojies Osakai?
- Tagad, protams, ir īsāka gatavošanās, bet, gatavojoties Ņujorkai, veicām izmaiņas, pie kurām pieturamies arī tagad, gatavojoties Osakai. Pirms Ņujorkas tās mani ietekmēja pozitīvi. Protams, nepieciešamas korekcijas, jo Ņujorkai varēja gatavoties ilgāk, bet tagad sagatavošanās periods ir kādas četras nedēļas. Tomēr pozitīvi ietekmē tas, ka ne tik sen atpakaļ bija kalni un ne tik sen – maratons Ņujorkā. Kaut arī tās bija sacensības, arī Ņujorkas maratonu var uzskatīt par treniņu. Tāpēc tā ir kā bagāža, kam jāpalīdz nākamajā sagatavošanās etapā. Tagad galvenais ir trenēties un līdz maratonam labi sagatavot kājas un labi atjaunoties. Ja to visu varēs izdarīt, noskriet maratonu nebūs problēmu.