Šķēpmetēju treneris: "Sirmais var izcīnīt olimpisko zeltu"

-Tu jau pāris gadus esi Latvijas Ārmrestlinga federācijas prezidents. Labprāt uzņēmies šos pienākumus?
-Ja kāds to neuzņemtos, Latvijā lielā mērā viss apstātos, nebūtu tālākas virzības. Tas nebija mans pašmērķis, un arī tagad - ja būtu kāds, kas nāk manā vietā, labprāt dotu vietu. Taču pagaidām neviena nav, tāpēc pēc savas sapratnes un vislabākās sirdsapziņas šos pienākumus pildu.

-Kāda ir tava vīzija par federācijas nākotni?
-Lielākā sāpe ir tā, ka mēs neesam Starptautiskajā sporta veidu padomē. Pēc kritērijiem atbilstam, bet Pasaules Ārmrestlinga federācijas neizdarības dēļ mēs tur neesam. Labā ziņa gan ir tā, ka pagājušā gada rudenī pēc padsmit gadu darbības beidzot nomainījās federācijas vadība. Par laimi likumīgā ceļā, jo varēja būt arī citādi (smaida). Šobrīd notiek aktīva darbība, lai ārmrestlings tiktu uzņemts padomē un iegūtu atzīta sporta veida statusu. Tādā gadījumā mūsu labākie atlēti jau nākamā gada čempionātos varētu pretendēt uz naudas balvām. Tās, protams, neizsaka visu, bet ir pietiekami labs stimuls. Lai cik tas amizanti nebūtu, mums priekšā starptautiskā līmenī ir par makšķerēšana – tas ir atzīts sporta veids, kur izcīnot konkrētas vietas, var saņemt prēmijas. Valsts līmenī uzturēsim pamatlīmeni. Būs nacionālais čempions, Latvijas kausa posmi, dažādas jaunatnes aktivitātes.

-Cik dalībnieku parasti piedalās jūsu rīkotajās sacensībās?
-Atkarībā no sacensībām, bet Latvijas kausa posmos pārsvarā 70-80. Ir bijis arī ap 100. Vīriešiem ir piecas kategorijas, vēl junioru un sieviešu kategorija, kā arī divas vīriešu iesācēju kategorijas.

-Kādā līmenī šobrīd tavuprāt ir Latvijas ārmrestlings?
-Augstās izcīnītās vietas balstās uz četriem "vaļiem", bet aug klāt arī jaunie sportisti. Tiesa, no tiem pagaidām nav tādu, kas varētu ielauzties trijniekā.

-Nesen Lietuvā notika Eiropas čempionāts, bet tu pats nepiedalījies...
-Jā, es aizbraucu tikai uz sacensību pēdējo dienu pārrunāt lietas ar starptautiskās federācijas pārstāvjiem. Pirms tam par saviem līdzekļiem biju piedalījies 12 Eiropas čempionātos pēc kārtas, 2008. gadā uzvarēju gan Eiropas, gan pasaules čempionātos. Ja arī nākamgad neiestāsimies sporta veidu padomē, pieļauju, ka nestartēšu pasaules čempionātā. Valsts atbalsta trūkums gan ir arī citās nacionālajās federācijās. Zinu cilvēkus, kas ņem kredītus, lai varētu aizbraukt uz čempionātiem.

-Cik no valsts saņem tieši Latvijas Ārmrestlinga federācija?
-Pēdējos gados tas ir apmēram tūkstotis latu. Ap 300 latu aiziet dalības maksai Eiropas un pasaules federācijās un par atlikušajiem 700 mums jākūrē sava sporta veida dzīve. Ko gan var paveikt par tādu naudu? Turklāt tāpat jau arī tos neiedos - vēl jāaizpilda vesela kaudze ar papīriem. Vieglāk nopelnīt citādi, nekā pildīt tās tāmes par kapeikām...

-Vai federācijai ir kādi atbalstītāji?
-Sportistiem. Federācijai nopietnu sponsoru nav.

-Pasaules līmenī godalgas ir gan tev, gan Jānim Amoliņam un citiem, bet ārmrestlinga publicitāte tomēr ir zema. Tavuprāt, kāpēc tā?
-Mums nav cilvēka, kas ar to [ar sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem] nodarbotos. Cik katrs var, tik piedalās atspoguļošanā. Turklāt mediji nealkst par mums rakstīt. Mums ir lielie sporta veidi, ar tiem pietiek.

-Par vieglatlētiku. Tu esi vairāku vadošu atlētu fiziskās sagatavotības treneris. Kā līdz tam nonāci?
-Visu mūžu esmu bijis sportā – gan Murjāņos mācījies, gan sporta akadēmijā, gājis dažādos kursos. Pats esmu ar vieglatlētiku nodarbojies, tāpēc daudzi vieglatlēti man ir pazīstami.

-Kādās disciplīnās startēji?
-Pamatskolā esmu sūtīts uz dažādām sprinta sacensībām. Savulaik esmu uzvarējis arī Lūša kausā šķēpmešanā. Labi man padevusies bumbiņas mešana, tur uzvarēts rajona sacensībās. Šķēpmetēja parametru man nav, bet eksplozivitāte gan ļoti laba - tas ļoti noder armrestlingā. Palīdzēt mūsu olimpiešiem – tas man bija kā izaicinājums, azarts.

-Kas ir šie sportisti?
-Pārsvarā tie ir sportisti no mešanas disciplīnām, lielākoties šķēpmetēji. Visi, kas bija Londonas olimpiādē, izņemot Madaru Palameiku. Līna Mūze, Ainārs Kovals, Sinta Ozoliņa Kovala, Zigismunds Sirmais, Vadims Vasiļevskis. Strādāts arī ar lodes grūdēju Māri Urtānu, šķēpmetēju Katrīnu Sirmo, diska metējiem Ingu Miķelsoni un Oskaru Vaisjūnu . Ir runāts arī ar Arāju ģimeni un citiem. Ne tikai viņi kaut ko mācas no manis, bet arī es mācos no viņiem.

-Māris Urtāns pērn teica, ka pirmoreiz 17 gadu laikā paņēmis fiziskās sagatavotības treneri. Kādā līmenī viņš bija fiziskajā ziņā?
-Māri pazīstu jau sen, šķiet, Murjāņos mācījāmies paralēlklasēs. Viņš ir ļoti talantīgs, bet jau krietni agrāk bija kas jāmaina. Viņam jau bija iestājusies rutīna, sekoja visādas traumas. Māris tikai pagājušajā gadā izgāja ārā no Murjāņiem. To vajadzēja darīt ātrāk. Koordinācija un plastiskums viņam ir ļoti, ļoti labs, bet vingrinājumos ar dziļajiem muskuļiem Māris uzrādīja katastrofālus rezultātus. Redzamā daļa viņam ir ļoti laba, neredzamā – tieši pretēji... Otra lieta – ar Māri jāstrādā psiholoģiski. Viņš visu laiku ir sportā, uz viņu ir spiediens – īpaši, ja gadās neveiksmes vai savainojumi. Ar Māri, ja godīgi, visčābīgāk gājis. Kaut ko mēs panācām, bet, kā aizgāja uz stadionu, tā iekaisa pirksts, ko viņš man šos visus mēnešus nepateica. Rezultātā bijušas vairākas operācijas – divreiz pirksta cīpsla, nesen arī plecs. Tur labāk uz kādu brīdi atiet no sporta un par to nedomāt. Zinu, ka to ir ļoti grūti izdarīt, bet ticu, ka pēc kāda laika atgriežoties, viņš var lodi grūst vēl tālāk. Māri mēs sektorā vēl redzēsim, bet ne tuvākajā laikā...

-Cik lielā mērā dziļās muskulatūras nenostiprināšana novedusi pie savainojumiem, kas Mārim bijuši pēdējos gados?
-Tas, protams, ietekmē. Pārejas periodā – laikā, kad nav sacensību – sportistiem vajadzētu padarīt lietas, kas līdz šim nav darītas, bet veicina pozitīvas emocijas, kaut vai padaboties ar kādu citu sporta veidu. Ko tādu, kas izsit tevi no rutīnas. Vajadzētu nostiprināt arī šīs visas vārīgās vietas. Tas līdz šim nav darīts. Teiksim, šķēpmešana – Valentīnas [Eidukas] kundze, kas jau ir cienījamā vecumā, strādā ar pieciem augstas klases sportistiem. Man šķiet, ka neviens jauns treneris ar to nevarētu tikt galā! Godīgi sakot, nesaprotu, kā to var paveikt, lai gan viņa tiešām ieguldījusi lielu darbu. Domāju, Sirmais un Mūze, kas pie manis šogad nāca biežāk, būs ļoti labi. Iespējams, arī pārējie, taču viņiem parādījās ļoti daudz vāju vietu, kas augstas klases sportistam principā nebūtu pieļaujami. Teipi, ziedes un šprices mums tagad ir modes lieta, bet tas vien jau norāda, ka kaut kas tajā organismā nav kārtībā...

-Problēmas ar dziļo muskulatūru ir arī šķēpmetējiem?
-Sākumā bija baigi bēdīgi. Problēma ir tajā, ka iztrūkst vidusposms – bieži vien, izejot no fizioterapeita kabineta, nākamais solis uzreiz ir intervālu treniņš ar paātrinājumiem vai kaut kādas lekšanas. Nav starpposma! Būtu nepieciešams vispārējās fiziskās sagatavotības treneris. Ceru, ka nākotnē Latvijas Olimpiskā komiteja par to padomās. Patlaban to mēģina darīt paši treneri – kā nu māk. Kā jau teicu – apbrīnoju Eidukas kundzi, ka viņa var ar tik daudziem sportistiem veikt tik lielu darba apjomu. Īpaši, ja jāstrādā ar augstas klases sportistiem, un viņi visi prasa individuālu pieeju. Nevar viens treneris visu izdarīt. Katram ir savs limits.

-Kā nonāci līdz sadarbībai ar šķēpmetējiem?
-Pēdējos gados šķēpmetējiem rezultātu nebija. Vieglatlētikas entuziasts [bijušais diska metējs, šobrīd Latvijas Policijas darbinieks] Andris Smočs ir labos draugos ar Eiduku, viņš arī parunāja ar Valentīnu, ka pārejas posmā šķēpmetējiem vajadzētu patrenēties pie manis. Kas no tā sanācis, parādīs šī sezona. Katram no šķēpmetējiem bija savas vājās vietas, kā rezultātā nevarējām darīt visu. Teiksim Mūzei bija izoperēts muskulis, citam vēl kādas problēmas. Tik smags variants kā Urtānam, gan nevienam nebija. Diezgan vārīga vieta visiem bija muguras lejas daļa, bet tagad tur viss ir kārtībā. Vadimam bija nepieciešams uzlabot kopējo stāvokli, bet viņš pie manis pastrādāja tikai trīs nedēļas. Ainārs atnāca ļoti labā formā, arī pastrādāja tikai mēnesi. Visvairāk pie manis darbojās Zigis ar Līnu – trīs, četrus mēnešus. Domāju, ka būs labāki rezultāti nekā olimpiādē.

-Vadims gan sezonu sāka ir ļoti pieticīgu rezultātu...
-Vadimam vispārējā funkcionālā sagatavotība bija ļoti bēdīga. Pie manis nāca parasti biroja darbinieki, kas daudzus vingrinājumus varēja izpildīt labāk nekā viņš. Tiesa, kad es aizgāju uz olimpisko centru un redzēju, kā viņš veica dažādus metienu uzdevumus, sapratu, kāpēc viņš bijis olimpiskais vicečempions. Vadimam ir labs metiena čujs, bet vispārējā fiziskā sagatavotība no visiem šķēpmetējiem bija visvājākā. Kā jau minēju, viņš pie manis bija tikai trīs nedēļas, lai gan vajadzēja daudz vairāk. Tur vēl nopietni bija jāstrādā. Fiziski viņš ir švakākais, bet pie nosacītām pozīcijām – psiholoģiski spēcīgākais [starp Latvijas šķēpmetējiem]. Tiklīdz tās pozīcijas tiek zaudētas, tas ietekmē arī rezultātus. Vadimu [fiziski] varēja dabūt uz stīpas, pat neskatoties uz to, ka viņš nav vairs jauns puika un nav arī dzīvojis to pareizāko dzīvi. Jācer, ka būs labāk.

-Kuri no šķēpmetējiem tevī vieš lielākās cerības?
-Visvairāk var sagaidīt no jaunajiem – Zigismunda un Līnas. Viņiem visi rādītāji ir ļoti labi, viņi mums var izcīnīt olimpisko zeltu. Arī Ainārs varētu vēl progresēt, bet tur ir ļoti jāiedziļinās, jāstrādā un jābūt individuālai pieejai. Ainārs ir stabils, viņam ir pieredze. Zeltu var atnest arī gados vecākie šķēpmetēji, bet tur jābūt attiecīgam dzīvesveidam. Protams, jāsakrīt daudziem faktoriem.