Vasiļevskis: "Tā man lielajos mačos laikam jau ir tradīcija"
Foto: Romāns Kokšarovs, "Sporta Avīze"
Vadims Vasiļevskis, Ainārs Kovals, Zigismunds Sirmais... Latvijas šķēpmetēju zieds nekvalificējās Eiropas meistarsacīkšu pamatsacensībām. Tā gadās, teiktu Kurts Vonnegūts... Kāpēc tā gadījās, „SA+” vaicāja pašiem šķēpraižiem. Un visu cieņu sportistiem – Vadims un Ainārs šajā grūtajā brīdī komentāru neliedza.
„Nezinu. Tā man lielajos mačos laikam jau ir tradīcija ,” Vadims Vasiļevskis nevajadzīgi pēc mačiem nedauzīja galvu pret stenderi, bet arī no šīs likstas izgāja ar humora palīdzību. „Varu derēt, ka jau nākamajos mačos ar pirmo metienu šķēpu raidīšu kādu 85 metru tālumā. Nezinu. Esmu apsēsts vai kas ar mani notiek – kā lieli mači, tā vairs nevaru uzmest.
Kad iesildījos, viss bija kārtībā. Kā sākās sacensības, tā nekā. Nevaru to izskaidrot. Ieskrējiens bija normāls, bet sasteidzu visu. Precīzāk jāprasa trenerītei, kas un kā.
It kā arī par daudz nesacerējos. Sākumā gribēju tikai iekļūt divpadsmitniekā. Tā kā rezultāti pirmajā grupā (Vadims startēja otrajā. – D.Ā.) nebija augsti, ar 80 metriem vajadzēja pietikt iekļūšanai pamatsacensībās, bet laikam nav lemts pēdējā laikā. Vairāk neko nevaru pateikt.
Skrejceļš bija nedaudz savādāks, bet tam vainu uzkraut nevar. Visiem apstākļi ir vienādi. Skrejceļš ir ātrāks un galā ir izdragāts. Jāmāk pareizi nolikt kāja – liku par platu, un slīdēja ārā. Trešajā metienā izslīdēja.
Ja runājam par fizisko kondīciju, arī patreiz esmu labā formā. Pēc nedēļas metīšu astoņdesmit četrus – piecus metrus, bet, ja kāds var palīdzēt man tālu mest lielajos mačos, lai brauc tik šurp.”
Vistālāk no mūsējiem aizmeta Ainārs Kovals (76,32 m), ar kuru runājām pirms otrās kvalifikācijas grupas mačiem, kad Ainārs vēl bija devītais ar teorētiskām izredzēm uz pamatsacensībām. Šķēpmetējs gan sevi nemānīja: „Nav, nav man vairs izredžu. Kārtējo reizi pievīla tehnika. Fiziski jutos ļoti labi. Biju gatavs, nekas nesāp. Treniņu laukumā viss bija labi. Tikko ienācu šinī lielajā, no nepareizā metiena vairs netiku ārā, netiku atpakaļ. Atmosfēra brīvāka, nav skatītāju, spriedzes. It kā ar treneri bijām treniņnometnē un notvērām to pareizo kustību. Arī metri lidoja, un viss bija kārtībā. Grūti pat izskaidrot, jo likās, ka šodien vajadzētu būt labi. Arī trenere saka, ka tikai jāmet, bet tas kauss uz otru pusi aizgāja. Viņai vislabāk arī prasīt, kas nebija, kā vajag, kas bija par daudz vai par maz.
Centos, bet netiku galā ar saviem uzdevumiem,” Ainārs ir paškritisks. „Zinu savas kļūdas. Trenere rādīja starp metieniem, kādas tās ir. Es sapratu, ko daru ne tā, kā vajag, un kas man ir jāizdara, bet šoreiz to nevarēju. Jau pagājušogad tehnika „sitās ārā”. Ja divus – trīs treniņus uztaisīju labi, vienā atkal kādi brāķi sāka sisties iekšā. Šķēps ir pārāk tehniska disciplīna. Nekad neesmu izcēlies ar stabilitāti, tā kā, darīju ko varēju, cīnījos ar sevi, bet šoreiz stāsts nav ar laimīgām beigām.”
Vienīgi jaunākais no šķēpmetēju trio Zigismunds Sirmais bija acīmredzami satriekts par likteņa pārbaudījumiem un šoreiz no komentāriem atteicās.
Mēdz teikt „Kas nenosit, tas norūda”. Vīri vēl dzīvi, tātad kaut kad sitīs arī viņu stunda. Varbūt jau Londonā?
EGO pārāk liels, pēdējais laiks nolaisties uz zemes Atēnas sen pagājušas
kas gribees tas izlasiis!
te pilns ar gudriniekiem- taa skatos...
Un nē - es nevaru uzmest labāk, bet jomā, ar ko es nodarbojos, tādu lažu nu nelaižu gan