Edgars Kļaviņš: "Izcīnītās medaļas es neskaitu"

Edgar, tava audzēkne Evelīna Ķēniņa nupat notikušajā Latvijas čempionātā vieglatlētikā telpās vecuma grupā U14 izcīnīja divas medaļas?

- Jā, jā, sagadījās tā. Tā sanāca.

Kā taviem audzēkņiem parasti veicas tāda līmeņa sacensībās?

- Bija mums medaļas gan pagājušajā, gan aizpagājušajā sezonā, bet, ja tu jautā, atzīšos, ka uz izcīnītajām vietām es neieciklējos, jo tas man nekad nav bijis kā pašmērķis. Jāpaskaidro arī, ka es pamatā darbojos ar pašiem jaunākajiem Sporta centra audzēkņiem, bet viņiem Latvijas čempionāti vēl nenotiek.

Vai pirms šīm sacensībām cerēji, ka Evelīna kāps uz goda pjedestāla?

- Es sapratu, ka mani audzēkņi Evelīna Ķēniņa un Anrijs Bitenieks Kuldīgā var nostartēt ļoti labi, pacīnoties par vietu labāko trijniekā. Protams, tas – sanāks vai nesanāks, ir atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem. Es viņiem pirms sacensībām arī teicu, ka iespējas izcīnīt medaļas, bet, ja neizdosies, jāpacīnās vismaz par personīgajiem rekordiem. Anrijs ierindojās uzreiz aiz goda pjedestāla, bet personīgo rekordu uzlaboja. Evelīnai gan medaļas, gan personīgais rekords.

Zinu, ka Evelīna tāllēkšanas sacensībās startēja drīz pēc finiša skriešanā?

- Jā, ar Evelīnu bija tā, ka pirms čempionāta viņai savā vecuma grupā bija tikai kāds desmitais labākais rezultāts. Bet es jau pirms tam Evelīnai biju teicis, ka viņa ir spējīga uz daudz labāku rezultātu. Jāpiebilst, ka čempionāta pirmajā dienā Evelīna startēja 1000 m skriešanā, bet otrajā – 2000 m distancē. Pēc finiša viņai pauze līdz tāllēkšanas sacensībām bija tikai kādas 40 minūtes. Mēs pat apsvērām, vai viņai vispār vajadzētu piedalīties. Mani ļoti patīkami pārsteidza, ka Evelīna prata savākties, tāllēkšanas sektorā izskatījās salīdzinoši svaiga, ja ņem vērā, kāda viņai iepriekš bija slodze, un pēdējā mēģinājumā ar jaunu personīgo rekordu kļuva par Latvijas vicečempioni. Man patīk, ka Evelīna ir meitene ar galvu, viņa ir domājoša sportiste, bet tā ir ļoti liela priekšrocība.

Tu teici, ka trenē jaunākos bērnus. Kā Sporta centrā sakārtots jūsu darbs, vai tu savus audzēkņus, kad viņi paaugas, nodod citiem treneriem?

- Kad sāku strādāt sporta centrā, domāju, ka savus audzēkņus trenēšu līdz viņu izlaidumam. Šobrīd gan situācija ir tāda, ka es strādāju ar mazajiem, bet kad viņi kļūst lielāki, tad treniņus turpina pie Zigurda Kinča, tā mums ir tāda draudzīga sadarbība.

Tad tev labāk padodas tieši mazāko bērnu trenēšana?

- Ir tā, ka ar pašiem mazākajiem daudzi treneri nemaz negrib strādāt. Tur ir sava specifika. Man gan patīk un laikam arī sanāk. Man nav nekādu kompleksu, lai kopā ar bērniem paampelētos, piemēram, kopīgi paskrietu. Tas ir ļoti būtiski, ka treneris nodarbībā nestāv kā tāds stabs un pats neko nedara. Mazajiem patīk, kad viņi redz, ka arī treneris kopā ar viņiem var kaut ko izdarīt. Tad viņiem treneris kļūs gandrīz vai par tādu kā elku.

Sporta centrā trenējas skolas vecuma bērni, bet zinu, ka tu nodarbojies arī ar jaunākiem topošajiem vieglatlētiem?

- Man ir sporta klubs "Noķer mani". Tajā es strādāju ar pirmskolas vecuma bērniem – jau no pusotra gada vecuma. Es šos bērnus gatavoju sporta skolai. Kad mani audzēkņi no sporta kluba sāk trenēties Ogres novada sporta centrā, ļoti ir jūtama starpība, cik viņi jau ir saprotoši – zina, kas treniņā ir disciplīna, pārzina tā struktūru, man pietiek tikai parādīt ar roku un viņi jau zina, kas jādara. Audzēkņi mani saprot bez vārdiem. Tā ir mana vīzija, kuru cenšos sasniegt – es veidoju tādu kā sporta piramīdu, kas sākas no pirmsskolas vecuma bērniem, kuri pēc tam jau trenējas Sporta centrā. Esmu priecīgs, ka šo manu ideju atbalsta arī Ogres NSC direktore Dzirkstīte Žindiga.

Tavā sporta klubā tev daudz audzēkņu?

- Ir pilnas visas vietas – bērnu ir tik daudz, cik es fiziski varu trenēt. Jaunus dalībniekus uzņemu tikai tad, kad atbrīvojas vieta. Pirms Covid-19 pandēmijas bija pat brīdis, kad rindā gaidīja kādi 100 bērni.

Kā vecāki uzzina par sporta klubu "Noķer mani"?

- Es īpaši nereklamējos, bet mani priecē tas, ka trenēties šajā klubā jaunajiem dalībniekiem parasti iesaka mani bijušie audzēkņi un viņu vecāki. Tas man sniedz lielu gandarījumu par to, ar ko es nodarbojos. Es saprotu, ka daru labu darbu.

Izmantotie resursi:
Ogres Vēstis Visiem -