Bukša: "Vienlaicīgi sporto un strādā, bet no tevis prasa medaļas"

Prezidenta balvas izcīņas 100 metru skrējienā ātrākās bija igauņu sprinters, bet Sindija Bukša (11,78 sek.) saspringtā cīņā par divām simtdaļām piekāpās Guntai Vaičulei (11,76), ieņemot ceturto vietu. Bukšas skatījumā viņas Prezidenta balvā uzrādītais rezultāts bija pietiekami atzīstams: "Teiktu, ka rezultāts pat ir labs, ņemot vērā, ka pirms nedēļas bija problēmas ar kāju, kādēļ nācās izlaist cīņu par 200 metru čempiones titula aizstāvēšanu. Šodienas 100 metru rezultāts ir apmierinošs, ņemot vērā veselības apstākļus."

"Es to nesauktu par traumu. Tas ir tāds mazumiņš, kas var pārvērsties kaut kā lielākā, ja nebūšu uzmanīga. Ņemot vērā savas iepriekšējās pieredzes ar traumām, es negribu nevajadzīgi kaut ko spiest no sevis ārā, ja redzu, ka ķermenis nevar. Jādomā par ilgtermiņu. Varētu tagad noskriet, bet pēc tam būtu trīs mēnešus jāsēž un jāiet uz rehabilitāciju. Esmu kļuvusi gudrāka, ieklausos ķermenī un cerams tas dos labumu nākotnē," par savu veselības situāciju ieskicēja Bukša.

2018. gadā Latvijas rekordu (11,29) uzstādījusi sprintere ieskicēja savus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus: "Šīs sezonas mērķis vispār bija atgriezties tādā formā, kādā biju pirms muguras traumas. Man tas ir izdevies un esmu atpakaļ labos rezultātos. Ir bijusi augšupejoša sezona. Mans mērķis, protams, bija pasaules čempionāts. Gribēju to sasniegt, bet šoreiz tas no manis izpaliks. Tālākais mērķis ir dalība olimpiskajās spēlēs. Uz to eju un krāju ranga punktus. Šosezon daudz kas ir izdarīts un tad nākamgad jāpierāda sevi."

Pagājušajā gadā Bukša izmantoja sociālo tīklu vidi, lai publicētu interesi par iespējām nonākt darba tirgū. Atsaucoties uz to, šo rindu autors vaicāja sportistei vai šobrīd skriešana kļuvusi par laikietilpīgu hobiju vai arī par darbu, kura atbalstīšanai nepieciešams vēl vien darbs. Sprintere atzina: "Šobrīd ir tā, ka ar darbu atbalstu savu hobiju. Līdzekļi ir tik cik tie ir. Vieglatlētika, diemžēl, nav tas pelnošākais sporta veids. Es joprojām meklēju darbu. Pagājušajā gadā sanāca piestrādāt pēc sezonas beigām. Tas it kā skaitījās atvaļinājums no sporta, bet es tajā laikā strādāju un pelnīju naudu. Tāpat būs arī šogad. Nekas nemainās. Turpinu gadu no gada ieguldīt, lai sasniegtu savus mērķus. Tā ir zināma uzupurēšanās."

Bukša ir starp Latvijas Olimpiskās vienības trešās kategorijas jeb bronzas sastāva sportistiem. Atbildot par to cik liels atspaids ir šis finansējums, Bukša ieskicēja: "Olimpiskās vienības pabalsts nosedz kaut kādus ikdienas rēķinus. Par pārējo man ir jādomā pašai. Tas ir mazumiņš, kas man tiek. Protams, paldies viņiem par to, jo no vienas puses tas arī ir ļoti daudz, jo dod iespēju mazāk strādāt, lai salasītu to pārējo nepieciešamo. Protams, ka nepatīk šī sistēma, ka vienlaicīgi ir jāsporto un ir jāstrādā, bet no tevis prasa medaļas. Kā tu vari koncentrēties medaļām, ja stundām ir jāstrādā un tad tāds pusnoguris ej uz treniņu vai arī otrādāk? Tas nav ilgtermiņā pozitīvs veids kā trenēties. Es gribētu sportot un sasniegt savus mērķus, bet strādāt savā izvēlētajā profesijā pēc karjeras beigām. Uzskatu, ka arī sportošana ir pilna laika darbs."

Sacensībās Bukša saspringti un līdzvērtīgi cīnās ar Guntu Vaičuli, kura gan savu ikdienu pavada Rēzeknes pusē. Bukšai savā treniņu grupā atbilstoša konkurences sastādītāja nav. "Ar meitenēm man nav ar ko kopā trenēties. Ņemu talkā puišus. Skrienam kopā ar Latvijas tagad ātrāko sprinteri Oskaru Gravu un ar Miku Pētersonu. Kopā braucam uz Murjāņiem, jo tur ir kvalitatīvs stadions. Rīgā tādas iespējas nav. Šobrīd neatliek nekas cits kā trenēties kopā ar puišiem," iezīmēja sportiste, kura savu sezonas ātrāko rezultātu izskrēja jūnijā, uzrādot 11,67 sekundes sacensībās Itālijā.