D. Znatnajs: "Turam roku uz pulsa"

Kā un kad aizsākās veterānu kustība?
Latvijas Sporta Veterānu Savienībai šogad aprit 25 gadi. Kā organizācija tā tika dibināta 1982. gadā. Veterānu kustības iedīgļi veidojās jau pirmās Latvijas laikā, bet pēc kara, sešdesmitajos gados, notika pirmās veterānu sporta spēles. Šogad VSS notika jau 44. reizi.

Kādas ir būtiskākās LSVS aktivitātes?
Pamatideja bija aktivizēt vecāka gadagājuma cilvēkus, bijušos sportistus. Šodien tas mums ir būtiski – šādas aktivitātes rada motivāciju dzīvei. Pensijas ir mazas, bet iespēja tikties, sacensties un aprunāties dod pozitīvu lādiņu. Veterānu sporta spēles ir pasākums, kam cilvēki gatavojas visu gadu. Šogad mums bija vairāk nekā 3200 dalībnieku. Mūsu kustībā aktīvi darbojas ap 5000 cilvēku. Lokālās organizācijas mums ir gandrīz katrā rajonā. Rajonos notiek daudz maču. Mūsu veterāni aktīvi startē arī pasaules veterānu sacensībās. Atšķirībā no lielā sporta, kam naudu dod valsts, mums cilvēki meklē to paši. Arī šie cilvēki aktīvi atbalsta Latvijas vārdu pasaulē – uzvaras gadījumā tiek pacelts karogs, spēlēta himna. Šiem cilvēkiem daudz palīdz pašvaldības, par to tām liels paldies. Protams, ir arī labi situēti veterāni, kas brauc par savu naudu, ir kam palīdz radi. Esam sākuši sadarbību ar Pašvaldību savienību, turpmāk Veterānu Sporta spēles organizēsim kopā.

Cik ilgi jau esat šajā amatā? Kādas ir tuvākās ieceres, kuras vēl vēlaties īstenot LSVS? Darbojos jau 11 gadus. Iecerēts kopā ar pašvaldībām nostiprināt sporta kustību rajonos. Veterāni un seniori ir tie, kas sportā pavadījuši visu dzīvi. Viņi visu mūžu pieraduši to darīt un nevar vienkārši nedarīt. Mums svarīgi ieinteresēt ar sportu arī bērnus, kuriem būtībā nav sacensību sistēmas.

Cik sacensību gadā rīko tieši LSVS?
Galvenās sacensības ir Veterānu sporta spēles. Līdz šim tās notika 15 sporta veidos, bet nākamgad jau būs pārstāvēti 18 sporta veidi 10 vecuma grupās. Pirmo trīs vietu ieguvēji saņem medaļas un diplomus. Būs ko rādīt mazbērniem (smaida). Mums notiek arī salidojumi. Sacensību laikā ir tā, ka pirmās dienas noslēgumā vienmēr ir balle. Veterānu sporta spēles notiek no janvāra līdz jūlijam. Pārējo laiku mēs veltām, lai sportistiem palīdzētu sagatavoties starptautiskajām sacensībām.

Vai pasaules un Eiropas čempionātu medaļu ieguvējiem valsts nav paredzējusi prēmijas?
Paši sportisti to gribētu. Valsts pārskatīs šo jautājumu. Nesen Nacionālās Sporta padomes sēdē Spurdziņa kungs (finanšu ministrs – aut.) atzina, ka prēmēšanas sistēma ir iegājusi absurdā. Tieši naudas prēmijas. Nauda tiek saņemta un iztērēta. Varētu padomāt par piemiņas veltēm, piemēram, zelta pulksteņiem, kuros tiek iegravēts sportista vārds un uzvārds. Novembra beigās būs LSVS "Sporta laureāts", kurā pasaules un Eiropas čempionātu godalgoto vietu ieguvējiem tiks pasniegtas īpašas medaļas. Pasākumā tiks pasniegtas ap 150 medaļu. Sporta veterānu interese par šo pasākumu ir ļoti liela.

Vai Jūsu organizāciju finansiāli atbalsta arī valsts?
Valsts finansējums mums ir ļoti minimāls. Iepriekšējos gadus mēs saņēmām ne vairāk par 3000 latu, šogad mums šī summa tika būtiski palielināta – līdz 12000 latu. Taču arī tā ir tikai kāda trešā, ceturtā daļa no summas, kas mums vajadzīga, lai sarīkotu veterāniem mačus. Par valsts piešķirto naudu praktiski var izgatavot tikai medaļas un diplomus. Pārējo summu veido biedru naudas, sponsoru piešķirtā nauda un tamlīdzīgi.

Sporta veterāniem nereti labāk patīk, ja viņus dēvē par senioriem. Vai nedomājat organizācijas nosaukumā veikt attiecīgas korekcijas?
Mēs sevi tā arī dēvējam – par Latvijas Sporta Veterānu (senioru) savienību. Veterāni un seniori – tie būtībā ir divi dažādi vecumi. Seniori ir no 30 līdz aptuveni 50 gadiem, bet veterāni – no 50 un vecāki. Tieši tāpēc organizācijas nosaukumā iekļauti abi vārdi. Kad beidzas lielais sports, ir pārtraukums, sportistiem nav kur startēt, tāpēc arī veterānu kustība paliek arvien jaunāka. Tagad sievietes startē mūsu sacensībās no 30, vīrieši – no 35 gadiem. Peldētāji – pat no 25 gadiem... Mēs pielāgojamies tam. Mūsu mērķis, lai sportists nepārtrauktu savas aktīvās sporta gaitas. Noslēdzot karjeru lielajā sportā, viņš var turpināt startēt kā veterāns.

Sporta veterānu nopietna problēma ir veselība, kura nereti ir "atstāta" profesionālajā sportā. Vai LSVS veic arī kādas sociāla rakstura aktivitātes, lai palīdzētu sportistiem?
Šo jautājumu risinām caur pašvaldībām. Rakstām vēstules un norādām, ka konkrētajam cilvēkam ir attiecīgas veselības problēmas un viņam vajadzētu materiālu vai cita veida palīdzību. Pašvaldības ir ļoti atsaucīgas. Sporta likumā gan ir rakstīts, ka katrs sportists pats atbild par savu veselību, līdz ar to tas nedaudz ierobežo palīdzēt vairāk. Pamatlieta ir regulāri nodarboties ar sportu, lai veselību koptu un saglabātu. Profesionālam sportistam liela problēma ir pārtraukt sportot, jo tad sākas dažādas veselības likstas. Ja sportists ir pieradis pie slodzēm, viņš nevar tās pārtraukt pēkšņi. Ir bijis ne mazums gadījumu, kad pēc sporta gaitu beigšanas, sportists smagi saslimst.

Vai Jūs sadarbojaties ar Uļjanas Semjonovas vadīto Latvijas Olimpiešu sociālo fondu?
Uļjanas fondā cilvēku kontingents ir diezgan mazs, mums – liels, taču – jā, mēs sadarbojamies. Starp sadarbības partneriem ir arī jau minētās pašvaldības, Tautas Sporta asociācija, Latvijas Sporta Federāciju padome un citi. Mēs turam roku uz pulsa veterānu sporta aktivitātēm Latvijā.

Cik liela iniciatīva sadarboties ir no sporta veidu federāciju puses?
Kaut kāda iniciatīva jau ir, bet ir federācijas, kas paļaujas uz to, ka mēs kaut ko darām un ar to pietiek. Nevarētu teikt, ka mūs kaut kur atraidītu – tā nav. Arī federācijām bieži vien to līdzekļu nemaz nav tik daudz, lai viņas varētu finansēt savus veterānus.

Vai neuzskatāt, ka plašsaziņas līdzekļi nepelnīti maz uzmanības velta veterānu sportam, bet, piemēram, plaši atspoguļo dažādus jauniešu čempionātus?
Medijus nekādīgi nevar iekustināt (smaida). Šobrīd visur iet runa par naudu – ja naudu piesola, tad būs. Mūs atbalsta Latvijas Radio – visu cieņu un paldies Gunāram Jākobsonam un Initai Kresai. Viņi vienmēr ir gatavi par mums rakstīt un ziņot. Rakstošā prese par mums informē minimāli. Kā Ozoliņam iesāpas pirksts, raksta visi, bet par mūsu aktivitātēm gandrīz nemaz, lai gan cenšamies par sevi informēt. Par mums raksta rajonu prese. Liela publicitāte rajonos bija, kad veterāni startēja pasaules čempionātā vieglatlētikā, bet Rīgā gan mediji ir pasīvi šajā ziņā. Viss atduras pret naudu – samaksāsi, būs (smejas).

Kā vērtējat sporta nodarbību kvalitāti Latvijas vispārizglītojošās skolās? Vai uzskatāt, ka tas ir normāli, ka pietiekami būtiskā daļā skolu sporta nodarbības nenotiek atbilstoši apstiprinātajām programmām, bet sastāv faktiski no basketbola vai florbola spēlēšanas, līdz ar to nenotiek vispusīga fiziskā attīstība?
Paldies Eiropas Savienībai, ka nupat pieņēma lēmumu par trīs obligātajām sporta stundām skolās. Ar bērnu veselību šobrīd ir ļoti lielas problēmas. Būtībā puikām fizisko attīstību nav kur gūt. Agrāk armija izlaboja to, ko skola neizdarīja, taču tagad mums vairs nav obligātā militārā dienesta. Par šīm lietām raksta maz, lai gan problēma pastāv. Mums nav ilgtermiņa programmas bērniem. Savulaik bija GDA (Gatavs darbam un aizsardzībai – aut). Tā bija zinātniski pamatota programma. Ir, piemēram, ASV prezidenta normatīvi, kas sastādīti pēc GDA principa. Katrai vecuma grupai ir konkrēti normatīvi, kas nodrošina viņu fizisko kondīciju. Tie, kuri tos veic saņem valsts prezidenta diplomu. Mēs kaut ko līdzīgu gribējām ieviest arī Latvijā, taču tādas programmas nav, ministrija to katru gadu maina, līdz ar to skolās nav stimula – nav normatīvu, nav nekā tāda, kas ilgtermiņā stimulētu bērnu attīstīties. Ja daudz laika tiek veltīts sporta teorijai, tad bērna fiziskajai attīstībai tas nekādu labumu nedod. Jāveido ilgtermiņa programma, lai būtu rezultāti.

Ar kādiem sporta veidiem pats esat nodarbojies?
Es biju vieglatlēts, skrēju vidējās distances ar un bez barjerām. Pamatā startēju 800 un 1500 metros, kā arī 400 metru barjerskrējienā. Tagad nesanāk pasportot, jo grūti apvienot organizatorisko darbu ar sacensībām. Man sacensības paiet, risinot organizatoriskus jautājumus.

Jūs, kā zināms, esat arī Latvijas biodegvielu asociācijas prezidents. Vai tas nozīmē, ka darbs LSVS notiek vairāk sabiedriskā kārtā?
Mēs esam absolūti sabiedriska organizācija, mums nav štata vietu, vienīgi algojam grāmatvedi. Protams, apmaksājam arī tiesnešus, jo neviens par brīvu mačus netiesās. Arī oficiālu telpu mums nav. Jebkurš kantoris maksā lielu naudu.

Teicāt, ka novembra beigās notiks LSVS "Sporta laureāts". Kāda būs pasākuma programma?
"Sporta laureāts" notiks 24. novembrī. Pa dienu norisināsies konference, vakarā plkst. 17:00 sāksies salidojums, kas būs pasākuma galvenā daļa. Tajā tiks apbalvoti sportisti, LSVS sporta spēļu uzvarētāju komandas, pateicību izteiksim arī organizatoriem. Bez viņiem mēs neko nevarētu padarīt. Ir daudz algotu sporta darbinieku, bet viņi palīdz veterāniem un paldies par to!