Rastorgujevs: "Mačiem noskaņoties palīdz ģitāra"

Andrejs Rastorgujevs dzimis 1988. gada 27. maijā Alūksnē, un šobrīd tiek uzskatīts par perspektīvāko jaunās paaudzes biatlonistu. Aizvadot savu pirmo sezonu pieaugušo līmenī, pārliecinoši uzvarēja izlases olimpiskajās kvalifikācijas sacensībās, taču sezonas otrajā pusē, tuvojoties pašai olimpiādei, rezultāti kļuvuši pieticīgāki. Sportacentrs.com centās noskaidrot, kāpēc tā...

Vai esi apmierināts ar līdzšinējo sezonu?
Gribējās labāk. Bija lietas, kas nesanāca. Man bija ļoti veiksmīgs sezonas sākums, bet ne pārāk labi nostartēju turpinājumā. Pēc jaunā gada rezultāti gājuši uz leju – neveicas vairs šaušanā un arī kopumā sportiskā forma pasliktinājusies.

Vai sportiskās formas bedre šajā laikā bija plānota?
Nebija. Varbūt līdz ar to, ka pasliktinājās forma, arī šaušanā vairs negāja tik labi. Pirms šīs sezonas principā īpaši pie šaušanas netika strādāts, vairāk pievērsām uzmanību fiziskajai sagatavotībai. Tagad nevar ne paskriet, ne sašaut... Pie tā arī jāstrādā, lai olimpiādē varētu nostartēt veiksmīgi. Tad jau redzēs, kāds būs galarezultāts. Līdz olimpiādei palicis pavisam maz laika – fizisko vēl var uzlabot, bet kā būs ar šaušanu - nezinu.

Kuros elementos jāpieliek, lai veiksmīgi varētu cīnīties pieaugušo konkurencē?
Viennozīmīgi, šaušanā – gan ātrumā, gan precizitātē. Pat, ja es precīzi sašauju mērķus, daru to lēni un tas man ir liels mīnuss. Pie tā daudz jāstrādā, lai vismaz sākumā sprintā tiktu Sešdesmitniekā un kvalificētos iedzīšanai. Jāšauj ātri un precīzi.

Slēpes slīd labi vai arī šajā ziņā ir problēmas?
Kaut kas īsti labi nav. Rūpoldingā, piemēram, bija tāda sajūta, ka nav īsti vērts skriet, jo jutu, ka slēpes patiešām neslīd, dari, ko gribi. Ja slēpes neslīd, tad arī spēki ātrāk patērējas. Daudz kas atkarīgs no pašām slēpēm, iespējams, ka bija tiem laika apstākļiem nepiemērotas slēpes. Sezonas sākumā es gandrīz lidoju, labi slīdēja arī Osterzundā un Oberhofā, kur gan pavisam slikti sašāvu.

Šī ir tava pirmā sezona pieaugušo konkurencē. Psiholoģiski nebija grūtību pāriet uz pavisam citu līmeni?
Nē. Domāju, ka psiholoģiski grūtāk pat bija junioru konkurencē, jo tur no manis tika gaidīti augsti rezultāti. Šeit [pieaugušo konkurencē] ir pavisam citi ātrumi. Sprintā pusotras minūtes laikā var iekļauties 60 sportisti, rezultāti ir ļoti blīvi. Citi ātrumi, cita šaušana.

Hohfilcenē bija nedaudz jocīgi, kad ar mani vienā telpā [sportistu istabā] bija gan Bjerndālens, gan visi krievi, vācieši, austrieši. Viņiem tā ir pierasta lieta, man – kaut kas pavisam jauns.

Šobrīd, atšķirībā no lielākās daļas komandas biedru, trenējies tepat Latvijā (Alūksnē). Kāpēc tā – nav finanšu vai arī šī bija jau sen plānota treniņnometne?
Jau pagājušajā gadā pirms pasaules junioru čempionāta Kanādā tepat trenējāmies un sasniedzām labus rezultātus (11. vieta 15km distancē – aut.). Ar treneri nolēmām, ka šogad darīsim tāpat, tikai kaut ko nedaudz pamainot treniņu plānā. Arī aklimatizāciju, tāpat kā pērn, iziesim te. Nāk klāt trīs stundas – tad bija septiņas, tagad būs desmit.

Austrumu pusē šobrīd zem -20 grādiem (intervija notika šīs nedēļas pirmajā pusē – aut.)...
Var trenēties, tā nav liela problēma. Protams, varēja būt nedaudz mazāks aukstums, taču neko nepadarīsi, jātrenējas ir jebkurā gadījumā.

Ar kādu rezultātu Vankūverā būsi apmierināts?
Jau iepriekš biju izteicies, ka savus mērķus paturēšu pie sevis – negribu nevienam tos izpaust. Skaidrs, ka ceru uz labu rezultātu – tā tomēr ir olimpiāde, īpašs notikums – nevis vienkārši Pasaules kauss vai pasaules čempionāts. Gribas savu labāko sniegumu parādīt Olimpiskajās spēlēs, kas notiek reizi četros gados.

Treneris teica, ka tava īstā olimpiāde būs pēc četriem gadiem Sočos...
Tā arī tam vajadzētu būt, lai gan katrs sportists vēlas paveikt un izdarīt cik vien ir iespējams jau šobrīd.

Pēc šīs sezonas vairāki mūsu biatlonisti plāno pielikt punktu sporta gaitām. Tas droši vien padarīs tavu vietu izlasē krietni stabilāku...
Ja nav finanšu, tad tas neko nedod, kaut vai esi izlases līderis. Pārējiem acīmredzot nav motivācijas, varbūt kāds grib veltīt sevi labi atalgotam darbam vai ģimenei. Es vēl esmu jauns, man motivācijas netrūkst un tā, ka rokas nolaistos, noteikti nav. Pašam jādara, kas ir manos spēkos.

Šosezon esi pievērsies muzicēšanai, nereti uz sacensībām ņem līdzi ģitāru. Kā komandas biedri attiecas pret tavu hobiju un ko tu parasti spēlē?
(smejas) Sākumā, kad es vēl tikai mācījos un trinkšķināju, puiši cietās, nevienam jau īsti nepatīk, ja trinkšķina (smejas). Tagad, kad esmu iemācījies, reizēm puiši palūdz, lai kaut ko uzspēlēju. Pārsvarā tās ir latviešu un krievu dziesmas, jautri skaņdarbi. Ģitāras spēlēšana mani ļoti palīdz morāli noskaņoties sacensībām. Uzspēlē, padziedi un uzreiz uzlabojas noskaņojums.